Koncepcija par Dievu kā sastāvošu no trijām hipostāzēm, kuras reprezentē trīs pārākas būtnes, ir radusies no grieķu filozofijas. Tam nav nekāda sakara ar Bībeli. Savos darbos Platons attīstīja koncepciju par formu. Kā savu modeli Platons izmantojis filozofu Parmenīdu. Parmenīds bija  viens no pirmajiem grieķu monistiem. Viņš nebija monoteists. Šīs koncepcijas tālāk attīstīja Platona sekotāji. Plotīns radīja diezgan vienkāršu metafizisku shēmu:

Nosakot tikai trīs hipostāzes - Vienoto, Intelektu un Dvēseli - [šo shēmu] liekas, ir labojis viņa skolnieks Amelijs (kuram bija īpaša vājība attiecībā uz triādēm), taču pa īstam šai sistēmai pievērsās Atēnu Skolas pārstāvis Jamblihs (c. 245-325), kurš sāka galveno zinātniskās sistēmas izmainīšanu, kura iezīmēja vēlāko neoplatonismu (Proclus' Commentary on Plato's Parmenides, General Introduction, p. xv, Morrow and Dillon, Princeton University Press, 1987).

Tātad Trīsvienība tiek noteikta kā Vienotais, Gudrība vai Intelekts un Dvēsele, kļūstot Vienotajam par Tēvu, Vārdam par Gudrību un Garam par funkcionālu dvēseli. Šis Gars kā funkcionāla Dvēsele tiek uzskatīts kā spējīga uz individualizāciju, tomēr tajā pašā laikā paliek nošķirta un vienlīdzīga ar pārējām divām hipostāzēm.

Prokls attīstīja koncepciju par Nedalāmu Dievišķu Dvēseli. Dilons par to saka:

Kārtējo reizi fiziskajai valstībai ir nepieciešama sava īsta monāde (vai henāde), Nedalāma Dievišķa Dvēsele, kura pati piedalās Intelektā un transcendentāli prezidē pati savā valstībā. Teoloģijas elementos, kad Prokls sāk runāt par Dvēselei (props. 184-211), mēs neredzam, ka šāda būtne būtu pieminēta, ir tikai dvēseles daudzskaitlī, tomēr tas ir pieņemts, un šis fakts ir pieminēts agrāk prop. 164. Šeit mēs uzzinām, ka Nedalītā Dvēsele pirmkārt prezidē pār kosmosu [prootoos huper tou kosmou esti], taču tā ir transcendenta, un atšķirīga no pastāvīgās Pasaules Dvēseles un indivīdu dvēselēm (ibid., p. xxiii).

Prokls uzskata, ka visas monādes (vienības jeb viena vienība, henādes Platona filozofijā) gan iekšpusē, gan ārpus kosmosa skaidri un intelektuāli ir pievienotas pašas savām monādēm ar savstarpēju cieņu vienai pret otru, kur Viena ir  pakļauto monāžu līdere (ibid., p. 81). Tāpat, Vienotais ir triādes pamats un avots. Prokls uzskata:

Parmenīds paļaujas uz transcendentālo Vienoto, Zenons daudzus projicē kā vienu, un Sokrats šos daudzos atgriež atpakaļ pie Parmenīda vienotā, jo katras triādes pirmais loceklis ir pārējo analogs, otrs ir  process un trešais ir atgriešanās, un atgriešanās rada sava veida apli, savienojot sākumu ar beigām (op. cit., p. 86).

Sāk parādīties koncepcija par trijiem, taču vispirms noteikti ir jāpastāv diādes koncepcijai (vienībai no divām daļām), bet diāde ir Vienības kopija. Tātad, otrais ir mazvērtīgāks par Parmenīda Vienoto, kuru Zenons nosauca par logosu jeb sarunu. Viens ir lielāks nekā daudzums un paradigma ir pārāka par kopiju (ibid., p. 87). Tātad koncepcija par logosu ir vairāk attiecināta uz Vienu nekā uz otro. Tas ir pretrunā ar Bībeli, taču koncepcijas izcelšanās šeit ir skaidri redzama. Grieķu koncepcijas būtībai bija jānorāda, kā to izdarīja Prokls,  izlabojot Zenona argumentus, ka daudzskaitlības atbrīvošanās no vienības (vienotības) ir neiespējama. Tātad loģiski, Dievībai bija jābūt apvienotai daudzskaitlībai (sk. Intro to Book II, p. 93), taču antīkajiem grieķiem nebija koncepcijas par Agapi. Agape ir ebreju termina ’ahabah transliterācija no Augstās Dziesmas Septuagintā. Tādēļ seno grieķu visū koncepcija par Dieva mīlestību ar atbrīvošanau, ir visai ierobežota. Konsekventās Dievības vienības, pēc viņu uzskatiem,  bija apgūtas nejauši, kā dievišķā zādzība (Commentary, p. 90), kurai nav reāla pestīšanas plāna koncepcija, kā tas bija ebreju koncepcijā (sk. darbu Song of Songs (No. 145)).

Ideju teorija pastāvēja jau no Pitagoriešu laikiem, un to Pacēla Platons Sofijā (248a). Sokrats postulē paša par sevi pastāvēšanu, un tas tiek uzskatīts par pilnīgu ideju vienkāršību un tīrību (ibid., p. 106). Ebreji šo koncepciju kombinē kā esošu ar Dievu (Prov. 8:22). Gudrību ir radījis Dievs kā Sava ceļa sākumu, pirmo Savu Aktu. Tas rabīniem lika pieņemt, ka bauslība ir gudrība, kas radīta haosa vietā (sk. Soncino un arī Ecclesiasticus 24:23 f). Idejas tika nodalītas no atribūtiem, kas izteica noteiktas lietas. Tā, pie grieķiem, logoss kā ideju izteicējs, tika uzskatīts vairāk par primāro cēloni, nekā šī cēloņa atribūtu.

Tādēļ pastāv loģika, kura noliedza pakļauta logosa eksistēšanu. No tā ir radusies arī koncepcija, ka Dievs ir tīra (šķīsta) doma. Tas neko nenozīmē, ka Apustuļu Darbos 7:29 logos ir tikai teiciens vai vārds. Atrodiet arī Dieva logoi, kas  tulkojumā ir dabar Yahovah jeb Dieva patiesības LXX un Jaunajā Derībā (sk. darbu The Oracles of God (No. 184)).

Platons Orfejam lika sacīt (In Tim. I, 312.26 ff., un 324.14 ff., cf. Proclus ibid., p. 168).

...visas lietas bija Zeusā, pēc fāna norīšanas, kaut arī visu leitu sākumi kosmosā parādījā primāri un unificētā formā viņā (sc. Phanes), viņi parādās sekundāri un Demiurgā tie parādās atšķirīgā formā. Saule, mēness un debesis pašas, elementi un Eross apvienotājs - viss radās kā vienība "sajaukta kopā Zeusā" (Orph. fr. 167b.7 Kern).

Demiurģiskās formas radīja taustāmo lietu kārtību (ibid.). Visas lietas, radušās no Tēva, radīja animismu, kur dievības daba ir neatņemama katrā lietā.

Grieķi, sākot no Parmenīda, šo koncepciju pārvērta Monismā, padarot Vienoto par par imanento. Taču Prokls rāda, ka šīs koncepcijas, tieši Idejas, kuras radās no Tēva Gribas, ir radušās no Kaldēju Orākuliem (fr. 37 Des Places).

Ēva intelekts iznāca, sastādot viņa nemainīgo gribu

Katras formas idejas; un tie sāka izlidot no šī vienīgā avota

Jo Tas bija Tēva padoms un sasniegums.

Bet viņas bija sadalītas ar inteliģences liesmu

Un izplatītas starp citām inteliģentām būtnēm Jo viņu kungs bija ielicis

Pirms šī multiformu kosmosa nemainīgu modeli; un kosmoss godīgi centās sekot tā pēdām,

Un parādījās tādā formā, kāda ir viņam un visās ideju formās.

Tam visam bija viens avots, bet tām iznākot milzums citu tika salauztas un iznīcinātas

Caur kosmosa ķermeņiem aizlidojot kā bitēm

Visvarenajam dobjot pasauli,

Un virpuļojot dažādos virzienos -

Šīs intelektuālās idejas, izvirzītas no viena avota,

Turas pie visvarenā uguns staba.

Neguļošā laika primārā momenta

Šis primārais un pašpietiekošais Tēva avots

Ir izraisījis šīs primāri ģenratīvās idejas.

Proks komentā šādi:

Šajos vārdos dievi ir skaidri paziņojuši, kur ir ideju pamats, kurā dievā to vienīgais avots ir ietverts, un kā to daudzskaitlība rodas no šī avota, un kā, saskaņā ar tām, ir veidots kosmoss; kā arī to, ka tās ir kosmisko sistēmu kustīgie pārstāvji, būtībā inteliģentas un arvien vairāk atšķirīgas savās izpausmēs (op. cit., p. 169).

Kaldiešu sistēmās un oriģinālajos grieķu tekstos koncepcija par Tēvu radītāju, kāds ir arī bībeliskais modelis, tiek izprasta ļoti skaidri. Tomēr, viņi nepareizi uztver Dieva funkcijas. Būtībā, seno koncepciju par Tēvu kā Augstāko Dievu izprata visas nācijas. Tie bija Neoplatonisti, kas šo izpratni sagrozīja.

Ievads Prokla Komentāru III grāmatai, uzskata, ka apkopojumā (831.25 ff.) Prokls norāda:

Formas trīs pamata atribūti - Dievišķība, Būtība, Mūžība, rodas no Vienotā (pirmcēloņa), Vienas Būtnes un Aeona. Visas paradigmātiskās formas savu būtību saņem no šīm trim (p. 155).

Tā tiek noteikta Dievības, Būtības un Mūžības trīs atribūtu Trīsvienīga sistēma. Tādēļ grieķiem bija jāpieņem tas, ka Kristus ir līdz - mūžīgs ar Dievu, neskatoties uz faktu, ka Bībele to skaidri noliedz un apgalvo, ka vienīgi Dievs ir nemirstīgs. Kristus kā YHVH aspekta kontekstā arī bija jābūt kā vienam no primārajiem trim, skatoties no nepieciešamajām prasībām, lai cilvēkus samierinātu ar Dievu caur Kristu. Grieķu koncepcija par mīlestību aprobežojās dēla un meitas, kā arī tikai erotikas attiecībās, tādēļ viņi nevarēja saprast bībeliskās paradigmas.

Koncepcija par Kristu kā visu zinošu, kas ir pretrunā ar Rakstiem (Piem. Atkl. 1:1), izriet no atribūtu prasībām, it sevišķi no Būtības. Prokls šo argumentu attīsta no Grāmatas IV.1047, op. cit., p. 406. Apskatot zināšanas kā esam vienas vai vairākas, Prokls norāda, ka zināšanām ir jābūt vienām, tādēļ Neoplatonistiem bija jāpieņem Kristus visa zināšanas koncepcija, lai tādā veidā saglabātu savu koncepciju par dievišķo dabu. Pats šāds pieņēmums bibliski ir absurds.

Tomēr, ja mums jānosaka zināšanu (gudrības) vienīgais princips, mums ir jāpaļaujas uz Vienoto, kurš rada Intelektu un visu gudrību gan iekš tā, gan arī to gudrību, kas ir redzama būtnes sekundārajos līmeņos. Tādēļ, Daudzuma transcendence, ir viņiem pirmais gudrības princips, un tā nav tā pati gudrības, kas viņiem, jo Tāpatība ir saprotama valstība. Tā ir koordinēta ar tās Citādību un pakļauta Būtnei. Vienotais savukārt ir aiz intelektuālas Būtnes un garantē saistību ar to, un šī cēloņa dēļ Vienotais ir Dievs, un tāpat Inteletkts ir Dievs, taču ne Tāpatības vai Būtnes dēļ. Un būtībā Intelekts nav dievs qua Intelekts; jo pat šis  intelekts ir tikai intelekts un nav dievs. Tāpat, intelekta īstā loma ir inteliģēt un vērtēt patieso būtni; bet dieva loma ir vienot, radīt, radīt providenci un līdzīgi. Šī aspekta ietvaros, kurš nav intelekts, Intelekts ir Dievs; un šī aspekta ietvaros, kurš nav Dievs, Dievs tajā ir intelekts.

Dievišķais Intelekts kā veselums ir intelektuāla būtība ar savu augstāko pakāpi un īsto vienotību, izzinošs sevi cik tālu tas intelektam iespējams, tomēr būtne kā mēdz teikt, "apreibināta ar nektāru", un radoša apziņas veselumu, tik tālu, cik vien Intelekta "ziedam" un suprabūtībai henādei tas var izdoties.

Tātad, meklējot gudrības pirmo principu, mēs esam pacēlušies līdz Vienotajam.

Pirmais princips tika uzskatīts par Vienoto (ibid.) un Sokrats (Phaedrus 245d) saka, ka pirmais pirncips ir tas, kurš nav radīts.

Šeit Trinitārisms sāk apjukt, jo uzskata, ka Kristu ir radījis Tēvs. Jaunāki Procesa Teologi uzskata, ka pastāv transcendenta Dievības vienība, kur ir pamata neradīta līdzvērtīga vienība, kura individiualizāciju uzskata par iluzoru. Tas ir Monisms un nevis monoteisms, jo tā  liberalizācijas teoloģijas forma līdzīga Budismam un Hinduismam, nevis Kristietībai. Loģiski, tā ir populāra Misticismā. Pašreizējā attīstība Trinitārismā mēģina Dievu padarīt neatņemamu kā īsto domu, klātesošu lietās, piemēram, akmenī, kokā, stiklā utt. Tā nav ne tikai kristietība, bet pat ne  transcendentālais monoteisms. Tas ir Monisms.

Grieķu filozofiskās domas loģiskajiem secinājumiem ir jāpieņem vienlīdzīgs Kristus dievišķums, lai noteiktu beznoteikumu pacelšanos pie Vienotā. Šis vairāk ir mērķis pacelties pie Dieva caur individuālo pārtraukšanos, nekā kapadoķijas trinitārisma doma, kur dominē Dieva nolaišanās doma (sk. arī darbus The Holy Spirit (No. 117) un Consubstantial with the Father (No. 81)).

Secinājumi tiek izdarīti pārbaudot vēsturi.

C M LaCugna (God For Us, Harper, San Francisco, 1973) paziņo, ka kapadokieši, neraugoties uz faktu, ka viņi bieži lietoja terminus oikonomia un theologia, būtiski ir izmainījuši šo terminu koncepcijas, un to nozīme ir palikusi šādi izmainīta.

Teoloģija ir "Dieva Dievībā" būtība; ekonomija ir  sfēra Dieva kondensācijai miesā. Tieši runājot, Teoloģija ir Trīsvienības doktrīna. Vēlākajā grieķu patristiskajā teoloģijā šī termina lietojums paliks tāds pats. Bibliskā koncepcija par oikonomia [ekonomija] kā pakāpeniska apslēptās Dieva mistērijas atklāšana saistībā ar pestīšanas plānu, ir būtiski ierobežota apzīmējot tikai Kristus cilvēcisko dabu, inkarnāciju.  Teoloģija, kura vispār nav bibliska koncepcija, nāk no Atanāsija un kapadokiešiem un apzīmē Dieva iekšējo būtību aiz inkarnētā Vārda vēsturiskās manifestācijas. Šajā nozīmē Teoloģija tagad specificē Dieva hipostāzes, taču ne šo hipostāžu izpausmes veidu. Ja kristīgā teoloģija būtu atkāpusies no koncepcijas par Dieva neaizsniedzamību un pieņēmusi, ka Dievs cieš Kristū, tā būtu palikusi kopā pret ariānismu, saglabājot  būtību un identitāti starp Dievu un Kristu (p. 43) (uzsvars pievienots).

Tā mēs esam neloģiskā situācijā, kur grieķu filozofijas iespaidā ir novesti teologi. Viņiem bija jāatīsta teoloģija nošķirti no soterioloģijas (sk. ibid.). Citiem vārdiem, viņi teoloģiju uztvēra nošķirti un bez saistības ar pestīšanas plānu, un tas kristietībai bija fatāli.

Teologi nošķīra teoloģiju no Bībeles, un rezultātā radīja vēl lielāku nesakarību.

Būtībā, tas, lai Dievs ciestu Kristū, nav Bībeles prasība; tā ir grieķu filozofijas prasība, kura nosaka neīstus ierobežojumus attiecībā uz pakļauta upura adekvātumu. Sākotnējās kristīgās baznīcas rakstu autori visi bija subordinātisti. Neviens no sākotnējiem teologiem nekad nav apgalvojis, ka Kristus būtu Dievs tādā pašā nozīmē kā Dievs Tēvs. Tas ir vēlāks izgudrojums, kas kristietībā importēts no grieķu filozofijas (sk. arī darbu The Purpose of the Creation and the Sacrifice of Christ (No. 160)).

Lakugna saka, ka:

Kapadokieši bija ļoti kompetenti spekulatīvi teologi. Viņi brīnišķīgi sintezēja Neoplatonisma un Stoicisma, un Bībeles atklāsmes elementus, kā arī pastorālos uzskatus, lai diskutētu gan pret Āriju, gan Einomiju. Viņu centrālā nostāja palika soterioloģiska. Viņi par savu uzdevumu uzskatīja atklāt  kā Dieva attiecības ar mums Kristū un Gars Inkarnācijas ekonomijā un pielīdzināšanā dievībai atklāj būtisko vienību līdzvēŗtību starp Tēvu, Dēlu un Garu. Šajā procesā Bazils un Gregorijs radīja sagrozītu "pestīšanas ekonomijas metafiziku" (ibid.).

Diemžēl, faktiski tas nebija Bazila un Gregorija mēŗķis, kā to norāda Gregs savos tekstos Consolation Philosophy etc., Philadelphia Patristic Foundation Ltd, 1975. Bazils mēģināja nošķirties no pasaules bēgšanā (Basil EP., 2 tr. Defarrari, I, 11, Gregg, p. 224). Kaislībām no dvēseles bija jātiek izņemtām. Dvēselei jākļūst pilnīgai, lai nošķirtu no miesas. Dievs pats kļūst redzams tiem, kas ir redzējuši Dēlu, Viņa tēlu.

Apgaismotas ar Garu, dvēseles pašas kļūst garīgas [psuchai pneumatikai] un tiek ievestas dzīvē, kurā ir zināma nākotne, mistērijas kļūst skaidras, un tiek gūts prieks no visiem debesu valstības priekiem. Kulminācijas punkts, kā raksta Bazils, ir:

...bezgalīgs prieks, paļaušanās uz Dievu, padarīšana līdzīgiem Dievam [he pros Theon homoioosis], un visaugstākais no visa, padarīšana par Dievu [Theon genesthai]

(Basil 9.23. trans from NPNF, V, 16) Greggs piebilst (fn3) Liela daļa no Bazila domas Spir. 9 tika ņemta no Plotīna, kā to demonstrēja P. Henrijs savā Les etats de texte de Plotin (Brussels; n.p., 1938, p. 160). Jēgers apgalvo, ka šīs idejas no Bazila pārņēma Gregorijas no Nissas savā darbā De Institutio Christiano, in Two Rediscovered works of Ancient Christian Literature: Gregory of Nyssa and Macarius (Leiden: E J Brill, 1954, pp. 100-103).

Lakugna piezīmēja, ka kapadoķieši orientēja teoloģiju tādā virzienā, kas tālāk radīja teoloģijas nošķiršanu no ekonomijas. Šī trajektorija noveda pie:

Pseido Dionīsa via negativa un, beidzot, pie Palamas Gregorija teoloģijas (6. Nodaļa).

Pēc Nikejas periodā latīņu rietumos tādi teologi kā Poteras Hilārijs un, iespējams līdz galējai pakāpei,  Ankuras Marcello, saglabāja saistību starp dievišķajām hipostāzēm un pestīšanas ekonomiju. Augustīns radīja pavisam jaunu pieeju. Viņa sākuma punkts vairs nebija Tēva monarhija, bet gan dievišķā substance, sadalīta līdzīgi triju personu starpā. Tā vietā, lai pievērstos teoloģijas dabai, kā tas ir atklās Kristus inkarnācijā un pielīdzināšanai dievībai ar Garu, Augustīns pievērsās Trīsvienības pēdām, kuras atrodamas katra cilvēka dvēselē. Augustīna pievēršanās "psiholoģiskajai" analoģijai trīsvienības attiecībās, nozīmēja, ka trīsvienības doktrīna pēc tam tika uzskatīta kā Dievībai iekšēja, atrauta no tā, ko mēs zinām par Dievu caur Kristu Garā (LaCugna, p. 44).

Viduslaiku latīņu teoloģija sekoja Augustīnam un atbalstīja teoloģijas nošķiršanu no soterioloģijas. Visa šī struktūra tika sajaukta ar Neoplatonismu un misticismu. Lakugnas ir izdarījis svarīgas norādes, ka no Augustīna laikiem Tēva monarhija vairs nebija augstākā. Trīsvienība pieņēma līdzvērtību. Šis bijas otrais solis, kurš izrietēja no kļūdainā līdzmūžības pieņēmuma. Pareizs pieņēmums bija Dieva izpaušanās katrā indivīdā, tas ir, Tēva darbība caur Svētā Gara līdzekļiem, kurš nāk no Viņa caur Jēzu Kristu. Šī virzība caur Jēzu Kristu deva iespēju Kristum vadīt un virzīt cilvēku saskaņā ar Dieva gribu, kurš dzīvo katrā no izredzētajiem. Kristus nebija Svētā Gara sākums. Viņš bija vidutājs. Viņš rīkojās Dievam un saskaņā ar Viņa gribu, kā viņš to vienmēr bija darījis. Bet viņš nebija Dievs. Trinitārieši ir zaudējuši redzi attiecībā uz šo faktu, ja viņi vispār kādreiz to ir izpratuši. Kā saka Lakugna:

Trīsvienīgā Dieva teoloģija liekas ir pievienota pārdomām par vienu Dievu (p. 44).

Tas fundamentāli ietekmēja kristiešu lūgšanas veidu. Tas ir, viņi vairs nelūdza vienīgi Tēvu Dēla vārdā, kā to nosaka Bībele (no Mat. 6:6,9; Lk. 11:12), pielūdzot Tēvu, Dēlu un Svēto Garu (Jn. 4:23), bet gan Tēvu Dēlu un Svēto Garu. Tālāk, zinātnieki attīstīja  pašas teoloģijas metafiziku. Taču visa šī ēka tika celta neņemot vērā vai sagrozot Bībeli.

Tieši tādēļ Trinitārieši nekad nepievēršas visiem Bībeles tekstiem un sagroza vai citē bez konteksta atslēgas tekstus, ignorējot tos, ko viņi nevar mainīt. Taču viņu sistēma ir balstīta uz misticismu un Platonismu. Lakugna saka:

Kapadoķieši (un arī Augustīns) zaudēja rakstu ekonomijas izpratni padarot Dieva attiecības ar Dēlu (un Garu) iekšēji dievišķas (p. 54).

Vienīgais Dievs eksistēja kā ousia trijās hipostāzēs. Mēs redzējām (darbā The Elect as Elohim (No. 1)), ka platoniskais termins ousia un stoiķu termins hypostases būtībā apzīmē vienu un to pašu lietu.

Cēzarejas Bazila un viņa brāļa Nissas Gregorija, kā arī Nacianzas Gregorija teoloģija:

Lielām mērā tika formulēta kā atbilde Einomija teoloģijai. Arī Einomijs bija kapadoķietis un īsu laiku Cizikas bīskaps. Viņš bija jaunariānis, kurš līdzīgi Aetiusam ticēja readikālai Dēla subordinācijai Tēvam (heterousios). Einomijam, tāpat kā Ārijam, Dievs ir unikāla un vienkārša esence. Taču Einomijs izveidoja tālākas konsekvences attiecībā uz sākotnējo ariāņu pieņēmumu. Pamatojoties uz Einomiju, Dievs ir neradniecīgs, Dievs nevar komunicēt dievišķo dabu, Dievs no dievišķās esences neko nevar izraisīt. Tā kā Dēls ir radīts jeb ģenerēts (gennetos) ar enerģiju, dēls nevar būt no tās pašas substances, no kuras Tēvs. Tātad nav nekāda pamata, uz ko varētu balstīt Dēla dievišķumu.

Otrkārt, Ārijs ticēja, ka lai arī Dievs ir  neizprotams, dievišķais Dēls neizprotamo Dievu padara izprotamu. Einomijs ticēja, ka cilvēka saprāts ir spējīgs izprast Dieva būtību. Viņa vārds, kurš apzīmē Dievu ir Agennesia: neizraisīšanās jeb neradīšana (LaCugna, p. 56).

Šeit mēs nonākam pie strīda jautājuma. Kapadoķieši nepārtraukti apgalvoja, ka cilvēka saprāts vai valoda nekad pilnībā nevar izprast  un aptvert Dievu. Nacianzas Gregorijs savā Theological Orations (tādēļ nosaukums Teologs) uzskatīja, ka sirds šķīstība un pārdomāšana ir priekšnoteikumi zināšanām par Dievu. Pat šī personiskā iesaistīšanās nedod iespēju izprast Dieva ousia. Ir izzināmi tikai Dieva darbi un rīcība (energeiai), tas, kas sastāda dažas Dieva daļas, kas tika parādītas Mozum klintī 2. Mozus 33:23 (ibid.). Tā Kristus ar savu piemēru norādīja, ka viņam (vēl) ir pieejamas tikai nepilnīgas zināšanas par Dievu.

Lakugna raksta:

Kapadoķiešu reakciju attiecībā uz ariānismu* un einomiānismu ir jāizprot saistībā ar mistiskās teoloģijas pamatiem. Kapadoķiešu mistiskās teoloģijas pamati ir atrodami jau viņu priekšģājējos un viduslaiku platonismā. Nissas Gregorija teoloģijas misticisma centralitāte kombinācijā ar viņa intelektuālo asumu, radīja spēcīgu eunomiāņu pozīcijas, ka Dievs ir izzināms, noraidījumu, kā arī ariāņum pozīciju, ka Dēls ir radīts (genetos). Abi Gregoriji izstrādāja teoloģiju par dievišķajām attiecībām procesā. Bet viņi bija empātiski, un pat ja mēs varam izskaidrot, ko nozīmē dievišķā paternitāte, vārdi radīt un neradīts, ģenerēt un neģenerēt neizsaka Dieva substanci (ousia), bet gan dievišķo hipostāžu raksturu un veidu, kā Dievs nāk pie mums. Vārds "Tēvs" piemēram, nedod nekādu informāciju par dievišķās tēvišķības dabu vai īpašībām, bet gan norāda uz Dieva attiecībām pret Dēlu (LaCugna, p. 57).

* Ariānisms vispārēji tiek lietots, lai apzīmētu subordinācistus, kuri visi ticēja, ka Kristus ir Tēva radīts. Tas iekļauj Ireneju, Polikarpu, Pāvilu, apustuļus un pat pašu Kristu. Tādēļ sākotnējie teologi bieži tiek saukti par ariāņiem vai sākotnējiem ariāņiem, kaut arī viņi rakstīja daudzus gadsimtus pirms Ārija dzimšanas. Tas palīdz trinitāriešiem pieņemt viņu pozīcijas šķietamo relativitāti. Pareizais termins ir Subordinātisti Unitārieši - - jeb vienkārši Unitārieši.

Trinitārieši neredz un nesaprot Dieva Dēlu un Tēva universālās attiecības.

Svarīgs aspekts, kas izriet no Lakugnas iepriekš teiktā, ir tas, ka mēs varam redzēt tos nebībeliskos pieņēmumus, no kuriem kapadoķieši mēģina izdarīt savus secinājumus. Piemēram, Kristus skaidri pasaka, ka Dievs ir izzināms. Izredzētajiem un Kristum Viņš ir izzināms, jo dēls pazīst Tēvu un Tēvs pazīst dēlu (Jn. 10:14). Šīs zināšanas Kristum ir devis Tēvs, tāpat kā viņam tika dots spēks nolikt savu dzīvību (Jn. 10:18). Dieva Dēls nāca un iedeva izpratni izredzētajiem, lai tie pazītu viņu, kurš ir patiesais un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tas ir vienīgais patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība (1Jn. 5:20). Tātad patiesais Dievs ir Viņš, kurš ir patiess un Dēls ir Jēzus Kristus. Izredzētie ir abās šajās būtnēs. Taču Dēls nav patiesais Dievs, viņš ir Dēls, caur kuru izredzētie iepazīst Dievu. Tā izredzētie pazīst Dievu, kaut arī tie agrāk to nepazina (Gal. 4:8), taču iepazina caur Tēva labprātīgo pašatklāsmi Dēlā. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis (Rom. 1:19), tas ir, viņa neredzamā daba, Viņa mūžīgais spēks un dievišķums (Rom. 1:20). Tas ir kauns izredzētajiem, ja daži no viņiem Dievu nepazīst (1Cor. 15:34).

Tātad šī izzināšana ir kondicionāla un relatīva. Tā tiek atklāta caur Garu, kurš  izmeklē visu, pat Dieva dziļumus (1Cor. 2:10).

Tātad kapadoķiešiem nav taisnība. Tālāk, viņu pastāvēšana uz to, ka Dēls nav radīts jeb ģenerēts, ir nevien pretrunā ar Rakstiem, bet arī pretrunā ar loģiku, un tieši šī iemesla dēļ viņi glabjas misticismā - jo subordinātisma loģika, veinalga vai tā tiek vai netiek saukta par ariānismu, ir napgāžama. Kristus ir Dieva attēls jeb eikõn, pirmradītais  (prõtotokos) no visas radības (sk. Marshall's Interlinear Col. 1:15). Tātad, Kristus ir Dieva radības sākums (Atkl. 3:14). Kristus to teica laodiķejas draudzei, jo no šīs draudzes  nāca apostāze, gluži tāpat kā tas notiek pēdējās dienās ar cilvēku bez likuma. Tie ir pagāni, kas nepazīst Dievu (1Tes. 4:5) un kuri pļauj Dieva atriebību (2Tes. 1:8), kā to tik precīzi demonstrē kapadoķieši no savas mistiskās kosmoloģijas. Jūs nevar sodīt par Dieva nepazīšanu, ja šīs zināšanas nav iegūstamas. Dievs būtu netaisns tiesnesis tātad, ne Dievs.

Otrs kapadoķiešu kļūdas punkts bija tas, ka dievišķā paternitāte netika ierobežota tikai uz Jēzu Kristu, kā mēs to varam redzēt no Ījaba 1:6; 2:1; 38:7. Arī Sātans bija Dieva Dēls pirms savas sadumpošanās, kā tas aprakstīts 1.Mozus 6:4 un Jūdas 6 (sk. darbu The Government of God (No. 174)).

Mums visiem ir jākļūst par Dieva Dēliem. (Jāņa. 1:12; Rom. 8:14; 1Jn. 3:1,2) un Kristus līdzmantiniekiem (Rom. 8:17; Gal. 3:29; Tit. 3:7; Ebr. 1:14; 6:17; 11:9; Jes. 2:5; 1Pet. 3:7).

Tādēļ, ka mēs esam Dēli, Dievs ir mūsu sirdīs sūtījis Sava Dēla garu (Gal. 4:6). Tā Gars caur Dēlu ir izplatīts uz Dieva Dēliem Kristū.

Pāvila raksti ir pilnīgi subordinātiski, taču mul;sinoši pagāniem, kas nav pazīstam ar vārda nodošanu līdz ar autoritāti. Piemēram, vēstulē titam 1:3 viņš atsaucas uzDievu kā mūsu glābēju. Vēstulē Titam 1:4, viņš norāda uz atšķirību starp Tēvu un Kristu, un atsaucas uz Kristu kā mūsu glābēju. Tā trinitārieši pieņem, ka Dieva kā glābēja funkcija šeit tiek apzīmēta kā Dēla aspekts. Tas nav pareizi. Dēla autoritāte ir nākusi no Tēva, kā mēs to varam redzēt Jāņa 10:18. Upura adekvātumu noteica Tēvs, jo tam vajadzēja samierināt cilvēkus ar Tēvu. Dievs nosaka upura adekvātumu, jo parāds ir jāmaksā Viņam.

Nav šaubu, ka Pāvils skaidri nošķir Dievu no Kristus. Pāvils ir absolūts un neapšaubāms subordinātists. Neviens apustulis nebija trinitārietis - ne jau tādēļ, ka viņi vēl nebija attīstījuši teoriju, bet tādēļ, ka tā ir zaimošana.

Tiem, kuri apgalvo, ka pazīst Dievu, ir jāpierāda šī pazīšana ar saviem darbiem (Titam 1:16). Tātad bauslība tiek ievērota dēļ mīlestības pret Dievu un Dieva pazīšanas. Bauslība ir jāievēro, jo grēks ir  bauslības pārkāpšana (1Jn. 3:4), un, ja mēs apzināti grēkojam pēc patiesības saņemšanas, upuris par grēku vairs neskaitās (Ebr. 10:26).Šie grēki tiek tiesāti kā derības asiņu, ar kurām mēs esam šķīstīti, apgānīšana (Ebr. 10:29).

Izredzētie saprot, ka Kristus ir subordinēts Dievs. Viņi saprot arī to, ka viņi būs līdzmantinieki Kristum kā subordinēti theoi jeb elohim. Viņi nedomā, ka viņi būs līdzvērtīgi ar Dievu.

2Tesaloniķiešu 1:5-8 Tā ir Dieva taisnās tiesas zīme, ka jūs reiz būsit cienīgi iemantot Dieva valstību, kuras dēļ tagad ciešat; 6 jo tāda ir Dieva taisnība, ka Viņš jūsu spaidītājiem atmaksā ar spaidiem, 7 bet jums, kam jācieš, ar atpestīšanu, kopā ar mums, kad Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās 8 un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģēlijam.

Sods tiek noteikts tiem, kuri nepazīst Dievu un tiem, kas neklausa Kristus evaņģēlijam. Nav šaubu, ka šajā tekstā 2.Vēstulē Tesaloniķiešiem 1:12 Pāvils nodala Dievu no Kristus:

2Tesaloniķiešu 1:12 lai tā jūsos tiktu pagodināts mūsu Kunga Jēzus Vārds un jūs Viņā, pēc mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības.

Vēl vairāk, apostāzei (apostasia) ir jānāk pirms Kristus atnākšanas, kad Grēka jeb Pazudināšanas Dēls ir atklājies, ieņemot vietu Dieva tronī jeb naos (2Tes. 2:4), svētajā no vissvētākajām vietām, kas esam mēs. Tātad Grēka Dēls ir atrodams starp mums izredzētajiem. Viņš sēž ton Theon tronī (naos), paceļot sevi pāri visam, kas saucas svēts vai Dievs, paziņojot pats sevi par Dievu. Tātad viņš nav viens no izredzētajiem kā subordinēts theoi jeb elohims. Viņš sevi paziņo līdzvērtīgu Dievam, kā to mēģināja izdarīt Bazils izveidojot trinitārisma misticismu.

Nākošais trinitārisma attīstības posms bija Augustīna posms, kurā kapadoķiešu lineārā reprezentācija no Tēva uz Dēlu un tālāk uz Svēto Garu tika pārmainīta uz savstarpēji saistītām tīklveida attiecībām, kuras sāka apzīmēt kā trijstūri, kurā katra būtne ir līdzvērtīga. Viņa darbs De Trinitate ir viņa teoloģijas visbagātākais traktāts. Uzrakstīts periodā no 399-419. gadam, to fundamentāli ietekmējis lasītais no Naziancas gregorija Theological Orations, kas tapis apmēram 413. gadā (LaCugna, p. 82, noting also Chevalier). Augustīns mēģināja izskaidrot, ka:

Tēvs, Dēls un Svētais Gars sastāda dievišķu vienību un vienu un to pašu substanci neredzamā vienādībā (LaCugna, lpp. 82, citējot De Trinitate 1.4.7 PL 42,824).

Augustīna shēma mēģināja atgriezties pie Dieva, kuru dvēsele var ieraudzīt caur kontemplāciju (LaCugna, p. 83). Tātad arī viņš bija saistīts ar mistisko kontemplāciju.

Otrā gadsimta apoloģētu, nemaz jau nerunājot par pirmā gadsimta draudzi, uzskats bija tāds, ka Dēls un Svētais Gars bija parādījies Vecās Derības teofānijās - piemēram – ka tikai Dēls ir parādījies patriarhiem (Novatian Treatise on the Trinity citējis arī LaCugna, p. 83, taču sk. arī darbus The Elect as Elohim (No. 1) un God Revealed Chapter 1 Ancient Monotheism (No. G1).

Modernā pozīcija ir tāda, ka pie Sinaja kalna parādījās visi trīs - Tēvs, Dēls un Svētais Gars, jo faktiski, Dievs ir tīra doma un tiek izteikta caur Dēlu kā logosu. Tas neietver Svēto Garu un veidu, kādā tas darbojas Dēlā, faktiski, tas ir piešķirts Dēlam.

Lakugna argumentā, ka ariāņi ir interpretējuši tekstus savādāk, paziņojot, ka, ja Dēls parādījās bez Tēva, tam jānorāda uz atšķirībām starp viņiem (lpp. 83). Mēs pieņemsim, ka viņa ir runājusi par unitāriešiem, jo termins ariānieši ierobežojas tajā. Sākotnējo teologu argumenti bija diezgan skaidri un specifiski. Kristus bija Tēva radīts, būtībā primārais radīšanas akts tātad, sākums. Tāda ir Bībeles pozīcija. Tie bija atanāzieši un kapadoķieši, kas šo struktūru vēlāk izmainīja pretrunā Bībelei. Tieši tādēļ kapadoķiešu apoloģēti bībeles fundamentālistu draudzēs nonāk absurdā pozīcijā noliedzot Bībeles burtisko domu. Procesa teologi un Neobudisti kristietībā mēģina pieņemt monistu struktūru, kur Dievs ir neatņemama, nedalāma nulle.

Īstie vadošās kristietības mantinieki ir gnostiķi, jeb, gluži otrādi, gnosticisms ir vadošās kristietības tradīcijas mantinieks.

Tos ticīgos, kas nemīl patiesību, Dievs ievedīs stingros maldos. Marshall Bībele to tulko kā kļūdas darbību, lai viņi ticētu meliem. Tas tiek darīts tādēļ, lai visi tie, kas netic patiesībai, tiktu tiesāti. Tādēļ nespēja saskatīt Dieva dabu ir pēdējo dienu tiesas fundamentāls aspekts un pamats, pēc kura tiek nodalīti izredzētie. Tie, kuri necenšas atklāt patiesību, tiks nodoti vēl lielākiem maldiem, lai tiktu izlaboti jeb krithõsin otrajā augšāmcelšanās reizē. Tā ir pavēle, lai izredzētie pēdējās dienās akli nesekotu cilvēkiem. Viņiem ir jāpēta un jāpārbauda Raksti un doktrīnas, un jāmāca.

q