Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

Kristīgās Dieva Baznīcas

[1]

 

 

Izredzētie kā Elohims [1]

(Edition 1.3 19940311-19990322)

 

 

 

Šis darbs ir veltīts tam, lai aplūkotu elohimu daudzveidību Dieva dabā, kā arī, lai risinātu jautājumu par izredzētā likteni tapšnas par elohimu procesā. Iespēju tapt par elohimu vai teoiju (theoi) savu uzskatu ietvaros aizstāvēja agrīnā Baznīca. Dotais darbs ir saistīts ar tekstu: Kristus dievišķīgums; The Deity of Christ, kā arī ar darbu Dievs, kuru mēs pielūdzam; The God We Worship un sēriju Svētais Gars; The Holu Spirit.

 

Kristīgās Dieva Baznīcas (Christian Churches of God)

Austrālija: P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

LATVIJA: e-pasts: kdbaz@mail.lv

Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

 

 

(Copyright (c) 1995, 1998, 1999 Wade Cox)

Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.

Šo darbu jūs varat izlasīt World Wide Web lappusē:

http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 

Izredzētie kā Elohims [1]

Trešajā un ceturtajā gadsimtā Baznīca akcentēja paņēmienu, kas balstījās pozīcijā, ka izredzētie eksistēs elohimu vai teoiju kvalitātē. Tāds, pēc Baznīcas domām, bija arī uzskats, kuru Jāņa Evaņģēlijā (10:34-35), balstoties uz Psalmu 82:6, pārstāvēja Kristus. Tas, saskaņā ar trešā un ceturtā gadsimta Baznīcas viedokli, pārstāv Baznīcas sākotnējo oriģinālo pozīciju. Detalizēti sākotnējā, oriģinālā pozīcija ir izskaidrota darba Dievs ir atklājies; God Revealed 1.-3. daļā. Šis sacerējums nodarbojas ar jautājumu par to, ko patiesībā saka bibliskie teksti. Pieminētais darbs velta uzmanību arī plānam, kas ir ieskicēts Bībelē. Balstoties uz iesakņojušos biblisko shēmu, un ar mērķi panākt precizitāti tas viss tiks pārbaudīts tālāk saistībā ar agrīnās Baznīcas rakstnieku izpratni. Problēmas un pieņēmumi ir ieskicēti teksta "Dievs ir atklājies" ievadā. Vairums no ebrejiski anglikāniskajām vārdnīcām fiksē vārdu lietošanas variantus. Tādas pieejas rezultātā ir konkretizēti dievību nosaukumu lietošanas varianti. Ir īstenota arī to izskaidrošana, balstoties uz trinitārisko struktūru. Šāda paradigma prasa, lai visi teksti tiktu izpētīti tādā atbilstošā kontekstā, kas nepadarītu Trīsvienības doktrīnu par absurdu. Visa tā rezultātā vairāki pētnieki - tādi kā Fransiss (Francis), Draivers (Driver) un Brigss (Briggs) un daudz vairāk pazīstamais Gesenijs (Gesenius) [Robinsona (Robinson), Brauna (Brown), Draivera un Brigsa modernizētais tulkojums] virzās uz mērķi izskaidrot tādu plaši lietotu terminu nozīmi kā "dievība" un "Debesu Pulki" attīstībā esošās reliģijas paradigmas ietvaros. Līdzīgos terminos Vecās Derības, kā arī Jaunās Derības kontekstus tiecas interpretēt arī Reliģisko Studiju disciplīna. Eksistējošā kārtība apmierina gan trinitāriešus, gan arī agnostiķus. Pirmos tāpēc, ka viņi pieņem premisu, saskaņā ar kuru, lietojot grieķu metafiziku, struktūras nobeigtā forma nebija radīta līdz pat Halkēdonas koncilam (aptuveni 451 CE). Otros tāpēc, ka dzīvā Dieva jēdziens, kurs figurē apgarotajā Bībelē, nesakrīt ar viņu konkrēto studiju raksturu. Savukārt mēs nodarbojamies ar tekstu īstenajiem vārdiem.

Tie vārdi, kuri parasti tiek lietoti dievību apzīmēšanai, izraēliešu un neizraēliešu sabiedrībās attiecas arī uz cilvēkiem. Tāda pieeja izsaka tā pasaules uzskata konsekvenci un secību, kas valda Vidējos Austrumos, kā arī atklāj plašumā ejošās iespējas Debesu Pulku un cilvēku savstarpējā sadarbībā. Jautājumi par vārdu Eloahs, elohims, els, elims (eliims) u.c.ekvivalentu lietošanas iespējām, kā arī šo vārdu ebrejisko, haldejisko un aramijisko ekvivalentu lietošanas jautājumi ir ietverti darbā "Dievs ir atklājies". Piemēri, kas apstiprina situāciju, kad Eloahs (vai Elahhs) ir lietots vienskaitlī, lai nofiksētu tādu dievu jēdzienu, kas ir atšķirīgi salīdzinājumā ar Eloahu, ir atrodami Otrajā Laiku Grāmatā 32:15; Pravieša Daniēla Grāmatā 11:37-39; Pravieša Habakuka Grāmatā 1:11. Eloaha jēdzienam nekad nav artikula, kaut arī teksts Hababuka 1:11 liecina par to, ka šis jēdziens ir noteikts ar sufiksa palīdzību. Psalmā 114:7 tas atklājas arī saliktā teikumā (skatīt Vecās Derības teoloģiskā vārdnīca; Theological Wordbook of the Old Testament, Harris ed., Moody, Chicago, 1980, p. 93). Šis darbs nebūt nemazina interesi jau iepriekšpieminētajā virzienā. Brauna-Draivera-Brigsa-Gesenija teksts attiecībā uz Elu (SHD 410), piemēram, 42. lappusē, parāda, ka noteikts vārds nozīmē dievu, taču kopā ar daudzveidīgiem subordinatīviem pielietojumiem ar mērķi izteikt varas ideju. Vienlaicīgi pieminētais vārds izplatās arī augsta stāvokļa un ievērojamu ļaužu sfērā.

Līdzīgā manierē elohims (SHD) 43. lappusē tiek skaidrots kā kvantitatīvi plurāls fenomens, kas attiecas uz valdniekiem un soģiem. Tādā pašā veidā tas iespaido dievišķos pārstāvjus svētītajās vietās un dievišķā lieluma un varas atspoguļojumu. Tādējādi šis termins ir paplašinājies un ieiet gan cilvēku sfērā, gan eņģelisko Debesu Pulku vidē. Bibliskie teksti atklāj, ka šim vienkāršajam dievišķā lieluma atspoguļojuma izskaidrojumam ir tikai un vienīgi tā nozīme, kādā attiecīgie termini tiek lietoti Bībelē. Balstoties uz tikko teikto, var uzskatīt, ka vārds reprezentēja tās pilnvaras, kādas tam deva Dievs. Šajai koncepcijai pretojas trinitārieši.

Trinitāriešu sacerējumiem, kas ietver mēģinājumus veicināt biblisko jēzienu izstrādi attīstībā esošu struktūru kvalitātē, kuri turpinās Trīsvienības ietvaros, ir plaša izplatība. Kā raksturīgi un labi piemēri šeit kalpo šādi darbi: Karens Armstrongs (Karen Armstrong), Dieva vēsture; A History of God, Heinemann, London, 1993 un C.M. LaCugna (C.M. LaCugna), DIEVS PRIEKŠ MUMS: Trisvienība un kristīgā dzīve; GOD FOR US: The Trinity and Christian Life, Harper, San Francisco, 1993. LaCugna pieļauj (Reliģijas enciklopēdija, raksts Trīsvienība), ka ne Vecā Derība, ne Jaunā Derība neietver Trīsvienības pamatojumus. Klasisks darbs, uz kuru atsaucas šīs tendences, ir V.F. Olbraita (W.F. Albright) sacerējums Jahve un Kanaānas dievi; Yahweh and the Gods of Canaan, London, 1968. G.R. Draivers (Driver) savā darbā Kanaāniešu mīti un leģendas; Canaanite Myths and Legends, Edinburg, 1956 attīsta mīta koncepciju. R.L. Fokss (R.L. Fox) darbā Nepieļaujamā versija: Patiesība un izdomājumi Bībelē; The Unauthorised Version: Truth and Fiction in the Bible, London, 1991 šajā virzienā iet pat tālāk. Trinitāriskā fundamentālisma pieeja ir virzīta uz izmaiņām Bībeles tekstu tulkojumos, lai tādā veidā maskētu jēdzienu patieso jēgu un noliegtu vārda "elohims" plurālismu. Kā piemērs šeit kalpo Jozuas grāmatas 22:22. RSV piedāvā sekojošu tekstu:

  • "Tas stiprais Dievs, Dievs tas Kungs!"
  • Marks S. Smits (Mark S Smith) sava darba Agrīnā Dieva vēsture; The Early History of God, San Francisco, 1990 akcentē ebreju tekstu, kur Jahves (YHWH) Els, Elohims vai Jahve reprezentējas kā dievu Dievs. Tādējādi Elohima Els nozīmē to, ka viņš ir plurālisma vadītājs. Smits strādā ar tekstiem tādā manierē, lai parādītu ebreju vārda "Els" asimilāciju ebreju valodas dzīlēs un tā pārveidošanos par dzimtas lietvārdu, kas apzīmē dievu. Smits mēģina pierādīt savu to ebreju jēdzienu attīstības pozīciju, kuru pamats ir atrodams pie kanaāniešiem vai, iespējams, 1. Dzelzs laikmetā, kā to parāda ugarīti, uzspiežot sevi Jahves kultam. (Intr., p. xxvii). Viņš apgalvo, ka Izraēlas apstākļos monarhijas beigās Marijas kulta jahvisms jau eksistēja kā norma, kura pieļāva pakāpenisku monoteisma attīstību (ibid.). Smits pieļauj paradumu importu Izraēlas reliģijā. Viņš tiecas pierādīt, ka vairāki paradumi, kuri tiek uzskatīti par sinkrētiskiem, pieder pie Izraēla senā reliģiskā mantojuma (ibid., p. xxxi) vai, iespējams, ir radušies, balstoties uz kanaāniešu lingvistiskā pamata, kas būtībā ir tāds pats kā ebreju valodai. Smits virzās uz to, lai noskaidrotu bibliskās prasības, kuras pēc tam aplūko visplašākajās struktūrās. Minētais darbs tāpat ir virzīts tikai un vienīgi uz biblisko struktūru konstatēšanu, lai tādā ceļā kļūtu iespējama visaugstākā līmeņa pārbaude, tomēr ar secinājumu palīdzību, kuri atšķiras no tiem, kas ir Smita rīcībā. Šis aspekts atrada savu turpmāko attīstību darbā Misticisms. Balstoties uz tikko teikto, var uzskatīt, ka šis karkass nevar būt socioloģisko aizspriedumu inspirēts. Struktūrai ir jāeksistē patiesi atjaunotā veidā, pieņemot to faktoru, ka bibliskais teksts satur sevī vienīgi to, kas tur ir pateikts. Trinitāriešu aizspriedumi traucē šī procesa attīstību. Nāves jūras rokraksti, ugarītu un naghamadejiešu teksti izstaro spilgtu gaismu, kas paver plašu perspektīvu Bībeles tekstu nozīmes patiesai izpratnei Kristus darbības laikā. Tādējādi tie ir ļoti nepieciešami.

    Vissvarīgākais ir tas fakts, ka neviens starp nopietniem zinātniekiem nenoliedz, ka Kristus laikā Bībele tika izprasta kā garīgs fenomens, kas attiecas uz Elohima vai Elima Sapulci. Vienlaicīgi termins paplašināja savu ceļu ārpus duālistiskās trinitāriskās koncepcijas. Nozīmīgs darbs par šo tēmu ir S.J. Leopolda Sabūrina (Leopold Sabourin) sarakstītais - Psalmi: To izcelšanās un nozīme; The Psalms: Their Origin and Meaning, by Leopold Sabourin S J, Alba House, NY, pārlabotais & modernizētais variants (pēc 1974. gada). Savā darbā Sabūrins uzskatāmi demonstrē Elohima Sapulces koncepciju. 398. un turpmākajās lappusēs viņš izraksta vārda "Elohims" lietošanas gadījumus, tajā pašā laikā izvairoties no tā nozīmes analīzes. No sava saceējuma 72.-74. lappuses viņš adresē sekojošus Psalmus: 86:8-10; 95:3; 96:4; 135:5. Tajos Bene Elimi tiek identificēti kā Dieva Dēli. Tieši tāpat kā Bene Elioni (Visaugstākā Dēli). 102.-104. lappusē viņš piemin svētos vai Vienīgos Svētos (gedosim) no Psalma 89:6-9, kuri reprezentējas kā Dieva pavadoņi debesīs. Minētais termins tiek lietots arī, lai apzīmētu zemes cilvēku uzticību un padevību. Šo zemes supracilvēku pastāvēšana izriet no Bene Elima vai Bene Ha Elohima. Bene HaElohimi reprezentējas kā Dieva (dievu) dēli. Sabūrins, akcentēdams Kopena (Coppen) komentāru (ETL, 1963, pp. 485-500), uzskata, ka lietvārds "gedosim" masorētu tekstā nozīmē Jahves zemes supraļaužu Galmu, kas tiek uzturēts tāpēc, lai būtu Elohimi (pp. 102-103). Sakarā ar to viņš izsakās sekojoši:

     

  • "Priekšstats par Debesu Padomi nav viena vienīga tīri literāra forma. Šī Padome demonstrē izraēliešu ticības modeļa dzīvo elementu" (p. 75).
  • To terminu lietošanas modelis, kas apzīmē Dievu, eksistē kā paplašināšanās procesā esošs un secīgs veidojums. Nav šaubu, ka šo terminu nozīme bija saprotama neatkarīgi no tā, vai tie tika izteikti ebreju, aramiešu vai arī haldejiešu valodā. Dotais modelis neapstrīdami pastāv paplašināšanās procesā esoša fenomena veidā, un tā saturā ir iekļauti cilvēki un iesaistīta Sapulce, kuru Kristus izveidoja Sinaja kalnā. Šie elohimi ir pieminēti Otrajā Mozus Grāmatā - Exodus 21:6, kur šis vārds ir interpretēts kā "soģi".

    Tādējādi vārda "soģi" interpretācija tiek atzīta par plurālistisku kā šajā gadījumā, tā arī Exodus 22:8-9, tomēr ir jālieto vārds "Elohims". Vienlaikus ebreju valodā tomēr pastāv divi nevainojami skanoši un kopēji vārdi, kas abi apzīmē soģus. Tie ir sekojoši: SHD 6414 paliyl (Exodus 21:22; Deuteronomium 32:31) un SHD 8199 shaphat (Numeri 25:5; Deuteronomium 1:16 utt.). Šie vārdi bija apgrozībā tajā pašā laikā, kad tika lietots vārds "Elohims". Tādējādi atšķirības bija vērstas uz to, lai izteiktu citu jēdzienu, kas nesakrīt ar jēdzienu "soģi". Šī termina jēdziens bija domāts tam, lai izteiktu Dieva autoritāti, par cik tas bija izplatīts arī Izraēla periodā. Līdz ar to Izraēla Valdošā Sapulce izteica sevi kā Elohima daļa. Minētā paplašināšanās it kā bija debesu sistēmas atspoguļojums, un tā ir pieminēta Vēstulē Ebrejiem 8:5. Koncentrētā veidā šī modeļa izpratne audās cauri visam Vecās Derības saturam un līdzīgā veidā tika lietota arī Jaunajā Derībā. Tas bija Dieva paziņots nodoms, ka ar šīs Derības palīdzību Viņš liks savus baušļus cilvēku prātā un ierakstīs viņu sirdīs, ka Viņš būs Dievs cilvēkiem, bet cilvēki būs Viņa tauta (Ebrejiem 8:10).

    Vecā Derība demonstrē Elohima subordinatīvās attiecības un atklāj to apjomu. Tāpat šī Derība identificē YHVH (lasot šo vārdu kā Jahve) Eņģeli, izejot no senā elefantisko tekstu vārda "Jaho" (salīdziniet ar: Pričards (Pritchard), Senie Tuvie Austrumi: Tekstu un attēlu antoloģija; The Ancient Near East: An Anthology of Texts and Pictures, Princeton, 1958, pp. 278-282) un tā attiecībām ar Likumu, kas ir fundamentāls Kristus autoritātes un stāvokļa rezultāts. Jahves Eņģeļa progresīva identifikācija radusies no Genesis 16:7 (skatīt NIV zemteksta piezīmi). Viņa komentētāji apzinās Jahves Eņģeli arī kā Klātbūtnes Eņģeli (Jesajas 63:9). Ir novērojami arī gadījumi, kad sevi reprezentē kaut kādas būtnes, kuras tāpat tiek apzīmētas ar vārdu "YHVH". Ar gadījumiem, kad YHVH tiek apmainīts ar vārdu "Adonajs" (Soferima (Sopherim) autorībā) Bībeles Rokasgrāmatā var sastapties 134 reizes (skatīt arī: 31. Pielikumu piecpadsmit ārkārtējiem momentiem un 33. Pielikumu labojumiem, kā arī Ginsburga (Ginsburg) darbu Ievads ebreju Bībelē; Introduction to the Hebrew Bible, pp. 318-334).

    Eņģelis parādījās Abrahamam un viņa ģimenei. Eņģeli redzēja Hagara (Genesis 16:7). Viņš arī bija Eloms. Būtne apmaināmā kārtībā tika nosaukta gan par Jehovas Eņģeli, gan par Jehovu, Viņam runājot uz Viņu, tādējādi norādot uz daudzskaitlību. Eņģelis, kas bija Jehova, parādījās Abrahamam Pirmajā Mozus Grāmatā 17; 18:3 (pirmā Soferima apmaiņa no visām 134; skatīt Masorahu (Massorah), pp. 107-115 un Ginsburgu, ibid.). Aizvietotie vārdi, kas iespaido šo koncepciju, atklājas Pirmajā Mozus Grāmatā (Genesis) 18:3, 27, 30, 32; 19:18; 20:4; Otrajā Mozus Grāmatā (Exodus) 4:10, 13; 5:22; 15:17; 34:9; Ceturtajā Mozus Grāmatā (Numeri) 14:17. Elohims tika apmainīts tādā pašā veidā, tādēļ sarakstu nepieciešams papildināt. Trīs būtnes, kas parādījās Abrahamam, bez kaut kādas atšķirības bija attiecinātas uz YHVH, un abi Eņģeļi, kas sagrāva Sodomu, bez atšķirībām vienlaikus reprezentēja arī YHVH, kas, acīmredzot, kalpo par cēloni Soferima izmaiņām. Sodomas sagraušanu veica elohims (Genesis 19:29). Tādējādi nosaukums "Jehova" vai YHVH tiek lietots attiecībā uz Debesu Pulku hierarhisko struktūru, lai raksturotu attiecības starp Visaugstāko Dievu vai Eloahu un Izraēla Elohimu, kurš ir subordinēts Dievs un atrodas savstarpējās attiecībās ar abiem eņģeļiem, kuri savukārt rindas kārtībā ir pakļauti šim Elohimam. Tādējādi termins izsaka vienu no Eloaha deleģētajām pilnvarām. Elohims, kas reprezentējas kā YHVH Eņģelis, parādās arī Abimeleham (Genesis 20:4 utt.). Pirmajā Mozus Grāmatā 21:17-30 elohims tiek attiecināts arī uz elohimu eņģeli.

    Pats Ābrahāms tika saukts par elohim Genesis grāmatā 23:6. Šie termini tiek tulkoti kā paaugstinātais, taču vārds ir nāsīy, kas apzīmē karali, jeb šeihu (sheik), un "elohim", tātad karalis jeb elohim princis.

  • Genesis 23:6 "Uzklausi mūs, Kungs! Tu esi Dieva paaugstināts mūsu vidū, vislabākajā no mūsu kapu vietām aproc savu mirušo. Neviens mūsu vidū neaizliegs savu kapu, ka tu tur nevarētu aprakt savu mirušo."
  • Tātad, dotie vārdi varenais princis, būtībā ir elohim princis. Tas ir nedaudz neērti trinitāriešiem un modernajam jūdaismam, tādēļ tie to tulko kā "Paaugstināto". Tomēr, Bībelē, gan Ābrahāms, gan Mozus tika saukti par elohim.

     

    YHVH Eņģelis tika nosaukts par elohimu, Jehovu, bet Īzāka upurēšanas brīdī, saskaņā ar Genesis 22:11-12 arī par Jehovas Eņģeli (skatīt The Interlinear Bible). Šī pakļautā būtne nebija visu zinoša. Tā parādījās Genesis 24:7, 30-44, 48 un, pats par sevi saprotams, nebija Eloahs.

    YHVH Eņģelis atklāja sevi Jēkabam kā El BetEls vai kā Dieva Nama Dievs (Els), tātad atklāja sevi kā augsts Dieva Nama priesteris (Genesis 28:21-22). Šis YHVH, patriarhu Elohims un Dieva Nama Els tālāk identificēja sevi Ha Elohima vai Dieva (dievu) Eņģeļa veidā (Genesis 31:11-13). Šis elohims deva rīkojumus Jēkabam (Genesis 35:1-13). Pirmajā Mozus Grāmatā (Genesis) 35:11 tiek lietots termins "AbiEls" vai "Dievs ir mans Tēvs". Terminam "Elohim Abi El Šadai" ir arī nozīme "Dievs, kurš pielūdz Visuvareno Dievu" (skatīt arī Dievs ir atklājies; God Revealed, Ch. 1-3). Šis Eņģelis bija Pniēls vai Dieva vaigs (Genesis 32:24-30). Arī Hozeja apzinās šo Eņģeli kā elohimu (Hozejas 12:2-9). Pieminētais Eņģelis, viens no elohimiem, bija Debesu Pulku Elohims (vai Kapteinis) (Elohi ha Tseba avč; Elohi ha Tseba `avch), kas kļūdaini tika nosaukts par Debesu Pulku Dievu (svītrojot angļu valodai raksturīgo norādi uz The).

    Viņš bija `ach vai Brāļu Elohims, apzīmējot plašu ģimenisku elohimu radniecību. Pravieša Amosa Grāmatā 9:5 arī ir atrodama līdzīga nozīme, kas sakrīt ar fragmenu no Jozuas Grāmatas 5:15. Šis Eņģelis bija Debesu Pulku komandieris un Dieva armijas Kapteinis. Jehova ir viņa Memoriāls un, liekas, reprezentējas arī, lai apzīmētu Eņģeli citā lomā. Ar zīmoga vai zīmes jēdzienu, droši vien, ir domāts Exodus 3:15 ("Mans vārds ir mūžīgs"). Jēkabs šo elohimu uzskatīja par Eņģeli Atpestītāju (Genesis 48:15-16).

    Šis YHVH Eņģelis griezās pie Mozus Dieva (dievu) (Ha Elohima) kalnā un atklāja sevi kā Abrahama, Īzāka un Jēkaba Elohiju (Exodus 3:1-6, 10-12). Viņš ir atšķirīgs, un ir Eloaha, Debesu Pulku Dieva vai Visaugstākā Dieva vēstnieks. Minētā būtne, saskaņā ar Exodus 13:21; 14:19 bija Eņģelis mākoņu stabā (paturiet uzmanībā apmaināmo identifikāciju), kas bija YHVH un spējīgs aizdzīt atpakaļ jūru (Exodus 14:21), YHVH mākoņu un uguns stabā (Exodus 14:24). Tādējādi viņam bija apmaināmi tituli. Tas bija viņš, kas nodeva Mozum Likumu un sapulcināja septiņdesmit Izraēla vecajos (Exodus 24:9-18). Deuteronomium šī būtne ir identificēta kā YHVH, un tā ir YHVH Debesu Pulku vētnesis, par kuru Kristus saka: "Jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši nedz viņa seju redzējuši". Šis Eņģelis tiek uzskatīts par Dieva Klātbūtni un tāpēc par Klātbūtnes Eņģeli. Viņš ir pakļauts Dievam un kā Izraēla Elohijs ir nolikts virs saviem partneriem (Psalms 46:6-7; skatīt arī Ebrejiem 1:5-13; Romiešiem 15:6; Efesiešiem 1-3). YHVH šo Eņģeli nosūtīja, lai viņš izvestu Izraēlu no Ēģiptes (Numeri 20:16) un izdzītu Kanaānas iedzīvotājus (Exodus 33:2-3). Minētais Eņģelis bija YHVH, kas runāja ar Mozu vaigu vaigā (Exodus 33:11), un Mozus nekādā kaut cik pietiekamā veidā nespēja Viņu noteikt (Exodus 33:12-17). Tādējādi Dieva klātbūtne tika uzskatīta par eksistējošu Eņģelī, kurš bija Viņa vaigs vai persona, kas ir latīņu vārds, lai apzīmētu masku vai seju, un no kura radās vārds "persona", kurš tiek nepareizi lietots un saistīts ar Trīsvienības pozīciju.

    Šis YHVH Eņģelis palika pie Izraēla Soģu periodā un tika nosaukts par YHVH (skatīt Soģu 6:11 un tālāk). Eņģelis ir nofiksēts arī kā Adonajs (skatīt 13) un YHVH (skatīt 15) (Soferima izmaiņas), kā arī kā Elohima Eņģelis (skatīt 20). Šis Eņģelis tika nosaukts arī par YHVH Šalovmu (Shalowm) vai "Viņš rada mierui", tādēļ viņš tika uzskatīts par Miera Princi, kas ir pieņēmis arī Mesijas titulu. Gideons lūdza un ziedoja tikai un vienīgi Dievam, bet ne šim elohimam (Soģu 6:36), neraugoties uz to, ka tieši minētais elohims pavēra iespēju tā Kunga Garam nākt pār Gideonu (Soģu 6:34).

    Eņģelis parādījās Samsona vecākiem un bija nofiksēts kā elohims (Soģu 13:19-20). Eņģelis paziņoja savu vārdu ar termina "pel`iy" palīdzību (Soģu 2:18), kas aptuveni atbilst terminam "brīnišķīgs" un ir Mesijas tituls (no Jesajas 9:6). Eņģelis atklājās tā Kunga dienu laikā (2. Samuēla 24:16; 1. Laiku 21:12-30). Saskaņā ar Pirmo Laiku Grāmatu 21:16 Eņģelis reprezentējas kā starpnieks starp zemi un debesīm. YHVH Eņģelis bija YHVH, kas runāja ar pravieša Gada starpniecību (skatīt 18). Samuļa versija parāda, ka iesaistīti ir YHVH - YHVH Eņģelis un YHVH, kuram tika pienesti upuri. Pēc tam YHVH valda pār Eņģeli un komandē to (1. Laiku 21:27). Dāvids bija baiļu motivēts attiecībā pret YHVH Eņģeli, un tāpēc viņš uzcēla Templi vai Dieva Namu (1. Laiku 22:3).

    YHVH Eņģelis parādījās Elijam un tika nosaukts par YHVH (1. Ķēniņu 19:5-12). Otrajā Ķēniņu Grāmatā 1:3 viņš runāja, apsūdzot ķēniņu. Viņš runāja par YHVH Pirmajā Ķēniņu Grāmatā 1:5, kas savukārt ir identificēts kā Debesu Pulku YHVH (2. Ķēniņu 19:31-32; 2. Laiku 32:31; Jesajas 37:36). Šeit Eņģelis tiek apzināts arī Izraēla Eloha lomā. YHVH Eņģelis, Izraēla Dieva starpnieks, ir Izraēla aizstāvis (Psalms 35:7).

    Pagodinošās formas, kas attiecas gan uz Jehovu, gan uz viņa priekšnieku, Debesu Pulku Jehovu, var atrast Pravieša Ecēchiēla Grāmatā (skatīt arī SHD 3068, 3069). Jehova attiecas uz Debesu Pulku Jehovu kā Jahovihs (piemēram, Ecēchiēla Grāmatā 16:36; 31:10, 15; 36:5; 38:10, 14; 39:8 utt.). Jehovas dabar vai Jehovas vārds ir normāli pasniegts Ecēchiēla Grāmatā. Šī grāmata ar 31:1 un turpmāko pantu palīdzību pieskaras Dieva (dievu) (HaElohima) dārzam. Jehoviha Adonajs ir lietots pareģojumos Ecēchiēla Grāmatā 29:8, kā arī tādā manierē, lai netieši norādītu uz atšķirību starp Dieva Vārdu un Jehovas Adonaja lietojumu. Tāpēc ebreju koncepcija attīsta Memras (Memra) jēdzienu, kas grieķu Jaunajā Derībā interpretēts kā "logos".

    Eņģelis vai arī Dieva Vārds Memras kvalitātē ir izprotams kā Mesija. Pravieša Cakarijas Grāmatas 3:1-9 Eņģeli parāda tiesneša (soģa) lomā un identificē gan kā YHVH, gan kā YHVH Eņģeli. Sātans šeit tiek atspoguļots kā apsūdzētais. Eņģelim ir tiesas vara, un tāpēc viņš ir taisnīgs Derību un Elohimu tiesnesis (Psalms 82:1), kas atrodas Ela sanāksmē un ved tiesvedību starp elohimiem. Šīs savstarpējās attiecības izplatās, lai aptvertu YHVH ģimenes kalpus. Psalms 110:4 ar šīs būtnes palīdzību paplašina priesterību no aroniešiem līdz pat melhisedekiešiem. DSS atklāj, ka jūdaisms gaidīja Mesiju divās atnākšanas reizēs (skatīt G. Vermess (Vermes) Nāves jūras rokraksti angļu valodā; The Dead Sea Scrolls in English, jo sevišķi Mesiānisko antoloģiju un trīspadsmit fragmentu tulkojumus no alas XI). Mesijam vajadzēja atnākt no Nātana un no Levija (skatīt Cakarijas 12:10; un tālāk Lūkas 3). Mesiāniskā antoloģija vērš uzmanību uz Levijam adresētajiem apsolījumiem (Deuteronomium 33:8 un 5:28-29). Teksts identificē Pravieti no Deuteronomium 18:18-19 kā Mesiju, kā tas ir darīts arī Ceturtajā Mozus Grāmatā (Numeri) 24:15-17. Ārona un Izraēla Mesija, saskaņā ar Damaskas Noteikumiem (VII) un nepublicētajiem alas IV fragmentiem (Vermes, p. 49) ir viena un tā pati persona.Kumrānas rokrakstu tulkojumi liecina, ka Melhisedeks arī ir Elohims un Els. Tas izrietēja no priekšstata par pēdējo tiesu mesiānisko garīdznieku un garīdzniecības vadībā. Pravieša Jesajas Grāmatā 52:7 jēdziens "elohims" tiek lietots mesiāniskās atnākšanas Ciānā kontekstā (skatīt Ebrejiem 12:22-23). Viņš tika uzņemts kā identisks ar erceņģeli Mihaēlu un bija Debesu Dēlu vai Taisnīguma Dievu vadītājs. Izejot no tā, vairākas jūdaistiskās sektas Mesiju un Mihaēlu identificēja (no Daniēla 12:1). Tā ir arī veca adventistu doktrīna līdz pat 1931. gadam.

    Par Mesiju tiek uzskatīts arī Melhisedeks Taču abi šie pieņēmumi ir maldīgi. Vārdam "Melhisedeks" ie sekojošas nozīmes: "Mans valdnieks ir taisnīgs" un "Mans valdnieks ir soģis" (soģis un taisnīgums šeit parādās kā sinonīmi; skatīt Vermess Nāves jūras rokraksti angļu valodā). Gadījumā, ja Melhisedeks tik tiešām būtu bijis Mesija, pastāv nopietna problēma, kas saistīta ar inkarnāciju un upurēšanu. Kristiešu pieņēmums, ka Melhisedeks ir arī Mesija, balstās uz maldīgu Vēstules Ebrejiem panta 7:3 izpratni. Termini bez tēva, mātes un ģeneoloģijas utt. attiecas uz nepieciešamību, kas saistīta ar āronisko izcelsmi, kura raksturīga levītiskajai garīdzniecībai. Termina dienu sākums un tā dzīves beigas atklāj nepieciešamību, saskaņā ar kuru pienākumu izpildīšanas sākums attiecas uz trīsdesmit gadu vecumu, bet to izbeigšanās saistīta ar piecdesmit gadu vecumu (Numeri 4:47). Visaugstākais priesteris sāka savu darbību viņa priekšgājēja miršanas dienā. Melhisedekam tādi noteikumi neeksistēja. Ebreji atzīmē, ka viņš bija cilvēks (Ebrejiem 7:4). Viņš bija radīts Dieva Dēla līdzībā (Ebrejiem 7:3), taču viņš nebija Dieva Dēls, kas bija pavisam cits garīdznieks (Ebrejiem 11). Tādējādi visi izredzētie, tā kā viņi ir radīti līdzībā ar Dieva Dēlu, var piedalīties garīdzniecībā mūžīgi, neraugoties uz viņu izcelšanos un vecumu. Runājot par to, kas bija Melhisedeks, mums var būt tikai pieņēmumi (skatīt darbu Melhisedeks (No. 128). Esene (Essene) šo tekstu ir pārveidojis mesiāniskā manierē, gluži tāpat kā daži fundamentālisti. Domājams, ka Vēstule Ebrejiem ir uzrakstīta tādā gultnē, lai šo kļūdu izlabotu, taču šī Vēstule pati ir pārcietusi pārveidojumus. Midrašs (Midrash) uzskata, ka viņš bija Šems (Shem) (Raši; Rashi), būdams taisnīguma (tsedek) vietas pārvaldītājs (melek) (Abraham ibn Ezra & Nachmanides). Tā bija vieta, kur vajadzēja uzcelt Dievišķās Klātesamības Templi, par kuru Midrašs uzskata Jeruzalemi tās veselumā, jo, balstoties uz tekstu, tajā mājo taisnīgums (Jesajas 1:21) (ibn Ezra & Nachmanides, skatīt Soncino fn. Genesis 14:18).

    Tajā pašā laikā vissvarīgākais ir tas fakts, ka koncepcija par Elohima Sapulci bija absolūta un ir nenoliedzama kā Vecās Derības tekstu īstena izpratne, ieslēdzot arī elohimus. Elohima subordinatīvā struktūra, no vienas puses, ir apzināta, taču tā paliek neizprasta attiecībā uz Mihaēlu un Melhisedeku.

    Sabota (Sabaoth) YHVH vai Debesu Pulku YHVH demonstrē Dieva nosaukumu (no Jesajas 51:15; 54:5; Jeremijas 10:16; 32:35 utt.; Āmosa 4:13; 5:27), kas ir Eloahs. Šajai būtnei, iespējams, ka 1. Laiku Grāmatas 22:11 teksta lasīšanas rezultātā, ir Dēls (drīzāk kā haijahs (hayah) SHD 1691), kā Jaha Jehovas Dēls. No Salamana Pamācībām 30:4-5 kļūst pilnībā skaidrs, ka Eloaham bija Dēls. Tādējādi šķiet, ka Eloaha Dēls ir Izraēla Elohi, tomēr viņš nereprezentējas kā pielūgšanu un upurēšanu objekts.

    Šis Elohims, kuru izpircis viņa Dievs, kam ir elohima tronis (Psalms 45:6-7), pēc tam ir atrodams Ela Sapulcē un ved tiesvedību Elohimu starpā (Psalms 82:1). Tāpēc:

  • "Celies, ak Dievs, tiesā zemi!" (Psalms 82:8).
  • YHVH Eņģeļa kā Elohima aktivitātes gala rezultāts izplatās uz Vecās Derības Dāvida namu. Balstoties uz Veco Derību, kļūst pilnīgi skaidrs, ka to izredzēto, kas pieder Dāvida kā Izraēlas valdnieka namam, liktenis ir kļūt par tādiem pašiem elohimiem, kāds ir YHVH Eņģelis, kas atrodas viņu priekšgalā.

  • Pravieša Cakarijas Grāmatā 12:8 ir teikts: "Tanī dienā tas Kungs pasargās Jeruzalemes iedzīvotājus, ka visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs, kā tā Kunga eņģelis viņu priekšā".
  • Izteiciens "viņu priekšā" kādā citā vietā ir interpretēts kā "vadībā". Tādējādi YHVH Eņģelis bija elohims, kas atradās Izraēla Nama vadībā. Tāda būtne varēja būt tikai un vienīgi Mesija.

    Līdz ar to Vecā Derība aplūko progresu Izraēla statusā. Ķēniņa Nams ir virzīts uz tāda elohima eksistenci, kas no Jeruzalemes valdīs starp tautām. Mēs redzam, ka šī koncepcija nav fiziska un netiek attīstīta no Jaunās Derības.

    Jaunā Derība (Apustuļu Darbi 7:38) apstiprina, ka tas, kas parādījās Sinaja kalnā un runāja ar Mozu, un deva Likumu, bija Eņģelis (Apustuļu Darbi 7:53), un identificēja Kristu ar šo Eņģeli no Vecās Derības. Bez tam Jaunā Derība (Ebrejiem 1:8-9, citējot Psalmu 45:6-7) pārliecinoši atklāj subordināciju un Kristus pakļaušanos.

    Kā tas ir redzams, Dieva vārds vai apzīmējums vienskaitlī, kad Viņs tiek aplūkots kā Dievs, arī tiek izteikts ar vienskaitļa vārdu "Eloahs". Šis vārds attiecas uz Dievu Tēvu un nekad netika lietots, runājot par Kristu. Dzimtas termins, kas tiek lietots, lai aprakstītu izplatības procesā esošos Debesu Pulku ordeņus, kuri darbojas zem Dieva autoritātes, ir "elohims".

    Elohims darbojas kā Sapulce gan Debesu Pulkos, gan cilvēcē. Pozīcija, kuru aizstāv trinitārieši un saskaņā ar kuru Sapulce reprezentē pasaules soģus Jeruzalemē, ir pieņēmums, kas iegūts no Exodus komentāriem. Saskaņā ar vispārpieņemto pirmā gadsimta izpratni, Elohima vai Teoija statuss izplatās uz cilvēci un tādējādi to var uztvert kā tādu, kas izplatās uz Mozu, gan norādot uz Filo, gan uz Jāzepu. Kristiešu nostāja bija tieši tāda, kā to formulēja Irenejs. Gregs (Gregg) un Grohs (Groh), piemēram, atsaucas uz Ireneju, kas ir teicis:

  • "Rakstos par Dievu nav nosaukti nekādi citi, kā vienīgi visa Tēvs un Dēls, kā arī tie, kas ir pieņemti" (Agrīnais ariānisms - pestīšanas uzskats; Early Arianism - A View of Salvation, Fortress Press, Philadelphia, 1981, p. 68).
  • Irenejs lietoja grieķu terminu "teoi", kas reprezentējās kā ebreju "elohima" ekvivalents. Mūsdienu pieņēmums ir tāds, ka, izejot no minētā simbola, šis termins neietver Debesu Pulkus.

    Tiek uzskatīts, ka tie it kā ir bijuši maznozīmīgi salīdzinājumā ar cilvēci (balstoties uz sagrozīti izprastu Pirmās Vētules Koriniešiem pantu 6:3, kas pilnībā attiecas uz nogāztajiem Debesu Pulkiem) vai uz to, ka šie Pulki nav pieņemti, kas tiem pat nav vajadzīgs. Agrīnie teologi kritušos Debesu Pulkus aplūkoja kā spējīgus nožēlot grēkus (šis aspekts attīstīts tālāk darbā "Dievs ir atklājies").

    Mūsdienu pētījumi pierāda, ka jūdaisms līdz pat viduslaiku periodam atzina Dieva duālismu - un konkrēti, ka eksistē Viens augstākais Dievs un pakļautais Dievs (skatīt: Pēteris Heimans (Peter Hayman), Monoteims: vai nepareizi lietots vārds jūdaisma studijās?; Monotheism: A misused Word in Jewish Studies?, JJS 42 (1991), 1-15; Margarete Bārkere (Margaret Barker), Lielais Eņģelis: Izraēla sekundārā Dieva studijas; The Great Angel: A Study of Israel`s Second God, SPCK, London, 1992; kā arī Hurtado (Hurtado), Viens Dievs, viens tas Kungs: Agrīnā kristīgā dievbijība un senais jūdu monoteisms; One God, One Lord: Early Christian Devotion and Ancient Jewish Monotheism, Fortress SCM; viņa rakstu Vārdnīcā, kas veltīta Jēzum un Evaņģēlijiem (eds. Green McKnight and Marshall, Inter-Varsity Press, 1992); un vēl viņa nepublicēto darbu Ko mēs domājam ar "pirmā gadsimta monoteismu"?; What do we mean by "First-Century Monotheism"? (University of Manitoba research paper). The Theological Wordbook of the Old Testament (93. lpp.) noliedz Elaha pirmavotu, t.i., noliedz, ka bibliskā aramiešu Dieva nosaukums ir iegūts no diviem Dieviem: Ela un Aha (kā to ir pieņēmis Feidžins (Feigin), saīsinājuma no "Ahyen" vai "Es būšu") (JNES 3:259)). Tomēr attiecībā uz Eloaha kā Visaugstākā Dieva būtību pastāv zināmas šaubas jautājumā par to, vai izraelītu dievību dualitāte nepastarpināti ieslēdz pāri stāvošās un pakļautās formas.

    Kad tiek nosaukts Visaugstākais Dievs, viņš ir atdalīts no pakļautā YHVH ar epitetu "Debesu Pulku YHVH" vai "Elion" palīdzību, t.i., lietojot Visaugstākā apzīmējumus. Situāciju Dieva koncepcijas attīstībā ir apskatījis Smits (loc. cit.). Viņš apgalvo, ka sākotnējais Izraēla Dievs bija Els. Tieši tā tas arī ir tāpēc, ka Els nav jehovisks vārds. Tāpēc Els bija sākotnējais galvenais Dievs attiecībās ar grupu, kura tika saukta par Izraēlu. Smits atrada atbalstu arī Pirmajā Mozus Grāmatā (Genesis) 49:24-25, kur vārds "Els" ir reprezentēts atdalīti no YHVH pieminēšanas 18. pantā. Deuteronomium 32:8-9 arī izdala YHVH viena no Dieva dēliem lomā, kas šeit ir nosaukts par Elionu.

  • Kad Visaugstākais (Elions) nodeva tautām mantojumu, kad viņš sadalīja cilvēci, viņš starp cilvēkiem nostiprināja robežas saskaņā ar radību skaitu. Jehovas daļā atrodas viņa cilvēki, bet Jēkaba daļā - viņam piederošais mantojums (Smits, 7. lpp.).
  • Soncino ir partulkojis masorētu tekstu (MT) saskaņā ar Izraēla bērnu skaitu. Tādējādi sakari ir ierobežoti divpadsmit cilšu ietvaros, kanaāniešu teritorijā, kā arī tikai un vienīgi ar rabīnu Rašbamu (Rashbam).

    MT tekstā var izlasīt vārdus "bene yisrael", tajā pašā laikā Septuagintā "aggelon theou", savukārt Kumrānas rokrakstos var lasīt "bny `ilhym" ("bene eliym") (salīdziniet ar Smitu, n. 37, atzīmējot arī Meijeru (Meyer) un Skehanu (Skehan), BASOR 136 (1954): 12-15 (salīdziniet ar pirmo Klementa (Clement) vēstuli, kurā ir lietoti vārdi "aggelon theou"). Ben Sira (Ben Sira) teksts 17:17 savukārt, atspoguļojot Deuteronomium 32:8 vēlāko ekseģēzi, netieši norāda uz katras tautas dievišķo valdnieku). Tādējādi vecie teksti apliecina augstākminēto, un masorētu teksts, šķiet, ir cietis no izmaiņām kaut kādā vēlākā periodā. RSV pieņem šo viedokli un piedāvā šo tekstu kā "Dieva Dēli".

    Tautu sadalīšana saskaņā ar Dieva Dēlu vai Elohimu\elimu skaitu atklāj tālāko paplašināšanas kārtību. Tā vietā, lai atbalstītu attīstībā esošo struktūru, sadalīšana visdrīzāk balsta paplašinājumā esošu struktūru, kas ir atšķirīga, salīdzinot to ar farizejisko jūdaismu. Šādu maskēšanos bez nopietnas iedziļināšanās atbalsta arī trinitārieši.

    Pats Smits saka:

  • "Tieši tāpat kā soģu laikos pastāv maz liecību par Elu kā sevišķu izraelītu Dievu, tāpat dotā perioda gaitā maz apliecinājumu ir Ašerai (Asherah) īpašas izraelītu dieves lomā. Argumenti balstās uz Soģu Grāmatu 6, kur viņa pieminēta kopā ar Baālu".
  • Zinātnieki pietiekami nenovērtē paplašinājumā esošās elima struktūras reģionālo izpratni. Lai izskaidrotu atšķirīgo hierarhiju un titulus, tiek lietota sinkrētiskās integrācijas teorija. Taču tā nereprezentē tautu savstarpēju sajaukšanos, kā mūs cenšas pārliecināt daži zinātnieki. Uzvedināšanai uz domām, ka izredzētie it kā varētu būt elohimi, ir pamatojums faktā no Eposa par Gilgamešu, kur Noahs (Noah) (Uta-Napishtim) tiek padarīts par vienu no elimiem vai elohimiem (skatīt Jaunā Larosas mitoloģijas enciklopēdija; New Larousse Encyclopedia of Mythology, nodaļa Asīriešu-Babiloniešu mitoloģija, Hamlyn, 1984, p. 63).

    Tā saucamais Jahve (vai vēl korektāk - Jehova) no Deuteronomium 32:8-9, par kuru mēs runājām jau iepriekš, ir Izraēla pakļautais Dievs, kuram tika piespriests Izraēls kā tautas atjaunošanas atslēga. Tautu sadalīšana saskaņā ar dievišķo būtņu skaitu izplatās ārpus trīsdesmit robežām, jo bija skaidrs, ka eksistē septiņdesmit tautas vai valodas. Tādējādi var izdarīt sacinājumu, ka tika pieņemts, ka pilnu Elohimu Sapulci veido septiņdesmit dievišķie elohimi.

    Sinedrijs (Sanhedrin) vai vecajo Sapulce, kas tika izveidota Sinajā, pārstāvēja paplašināta ordeņa prototipu. Tas fakts, ka tautu aizstāvji vai elimi pretojās Dievam un Izraēla YHVH, ir nofiksēts Pravieša Daniēla Grāmatā 10:13 (salīdziniet ar Deuteronomium 32:18). Izejot no tā, var apgalvot, ka paplašinātās Sapulces sastāvā iegāja ievērojams to Elohimu skaits, kuri sadumpojās. Šīs būtnes, sākot ar pirmo augšāmcelšanos, tiek izlasītas no izredzēto kategorijas.

    Harvejs (Harvey) (darbā Jēzus un vēstures spaidi; Jesus and the Constraints of History, nodaļā Monoteisma spaidi; The Constraint of Monotheism, Westminster Press, Philadelphia, 1982) atzīmē, ka vārds "cienītais" ir izmantots, lai aprakstītu citas figūras, bet ne Dievu. "Par dievišķīgu bija nosaukts Mozus. Viņš ir nofiksēts arī kā Teoijs Jāzepā (Jūdu senatne; Antquities of the Jews, 3:180; 8:34, 187; 10:35), kā arī Filo (piemēram, Vita Moses 1:158). Harvejs uzskata, ka atsaukšanās uz Mozu kā dievišķu būtni ir lingvistisks fenomens, kas nenosaka unikālo Dieva dievišķumu.

    Tomēr neviens no komentētājiem nav pievērsis uzmanību faktam, ka tas bija Dievs, kas padarīja Mozu par Elohimu un Elohima lomā nosūtīja viņu uz Ēģipti, padarot Āronu par viņa Pravieti. Minētie termini ir lietoti tikai un vienīgi, lai apzīmētu dievišķo aģentūru, pie kam deleģēšanu Visaugstais Dievs demonstrēja ne tikai Klātbūtnes Eņģeļa virzienā, bet arī tālāk Mozus virzienā, kas tika uzskatīta par pirmo specifisko mums piederošo biblisko liecību par to, ka Elohimu statuss tika izplatīts uz cilvēci ar tiešas un nepastarpinātas Dieva veiktās sakārtošanas palīdzību (Exodus 4:16; 7:1). Ja Elohima statuss nebūtu piemērots deleģēšanai Eloaha ordenī, Dievs pats būtu spiests piespiest Faraonu iesaistīties situācijā, kad ar Mozus kā Faraona Elohima palīdzību notiek attiecību saraušana ar pirmo bausli. Tas ir, Faraona rīcībā bija jābūt citam Elohimam vēl pirms Dieva. Tomēr bauslis to nenozīmē nepstrīdami. Ar nozīmēšanas palīdzību Dievs demonstrēja, ka termins domāts specifiskā izteiksmē, tieši šajā vietā vai bez deleģēšanas un autoritātes. Tādā veidā bija iespējams nozīmēt padoto Izraēla Elohimu no Psalma 45:7 bez pirmā baušļa nozīmes un pilnvaru iespaidošanas. Termina "Elohims" lietošana ar deleģēšanas palīdzību uz tādiem pasaules soģiem kā Jeruzalemes soģi ir saglabāta, lai netieši norādītu, ka termins kā Dievs nav izplatīts aiz realitātes triju hipostāžu robežām. Spriedumi tāda absurda gultē, liekas, ir nepieciešami, lai saglabātu viedokli, kas ir ieslēgts Vecajā Derībā.

    Termins "Elohims" attiecas uz abiem: gan uz eņģeliskajiem Debesu Pulkiem, gan uz tiem, kas sasnieguši garīdzniecības autoritāti, konkrēti uz Mozu, lai demonstrētu, ka Elohima statuss, Dieva un Viņa dabas sevišķība var izplatīties līdz tādai pakāpei, ka tā ietver cilvēci. Pretējais būtu tikai gadījums, kurā garīdzniecība būtu aizņemta ar zimošanu uz vienpusīgiem pamatiem.

    Termins "elohims" ir plurāls vārds, kuru lieto gan attiecībā uz eņģeliskajiem Debesu Pulkiem, gan Dievu, kas darbojas caur Debesu Pulkiem vai kopā ar tiem. Tas demonstrē to, ka termins "elohims" reprezentējas kā plurāls termins, kas paplašina Dieva jēdzienu un autoritāti virzībā uz pakļautajām struktūrām. Genesis 35:7 termins "elohims" ir plurāls darbības vārds, taču visdrīzāk tiek interpretēts kā "Dievs ir atklājies" nekā "Dievi ir atklājušies". Soncino atzīmē, ka:

  • "Elohims, kas apzīmē Dievu valdīšanas aspektā, var tikt izmantots plurālā nozīmē; tomēr nav neviena cita vārda, kas apzīmē Dievu un būtu lietots vēl vairāk".
  • Turpinot tiko teikto, Soncino atzīmē, ka rabīniskā autoritāte Abrahams ibn Ezra šo tekstu ir izpratis kā tādu, kas attiecas uz eņģeļiem. Šis teksts var būt attīstīts tādā virzienā, lai demonstrētu, ka tam ir attiecības ar Klātbūtnes Eņģeli vai Mesiju. Ievērojams ir tas aspekts, ka "elohima" lietošanas loģika šeit ir atzīta par tādu, kas izplatās uz eņģeliskajiem Debesu Pulkiem. Tādējādi jūdaisma ietvaros tika saglabāta koncepcija par elohima izplatīšanās iespējām uz Debesu Pulkiem. Izplatīšanās izredzēto virzienā, saskaņā ar Bībeli, sākās vismaz jau tik agrā stadijā kā Mozus laikos.

    Atsaukšanās uz Jesajas Grāmatu 44:8, ko piedāvā trinitārieši, lai itkā demonstrētu to, ka YHVH pārstāv tikai un vienīgi vienu Elohimu, ir vienkārši kļūdaina. Jesajas Grāmatas fragments 44:6-8 paziņo:

  • "Tā saka tas Kungs, Israēla ķēniņš un Glābējs, tas Kungs Cebaots: "Es esmu pirmais un pēdējais, un bez Manis nav cita Dieva!" Vai ir bez Manis vēl cits Dievs? Nē, nav nevienas citas klints, Es nezinu nevienas!"
  • Tiek apgalvots, ka šeit eksistē viens Jehova, taču teksts faktiski runā par divām būnēm: par Jehovu kā Izraēla ķēniņu un par Debesu Pulku Jehovu. Jehova kā Izraēla ķēniņš runā par Debesu Pulku Jehovu. Grīns (Green) interpretēja tekstu ar iespraudumu palīdzību un ar savu "Glābēju", lai radītu šķietamību, ka abi attiecas uz vienu un to pašu. Tādā pašā veidā viņš interpretēja vārdu "biladay" (SHD 1107) - kā "izņemot Mani" Jesajas 44:6 un kā "Man blakus" 44:8. Tomēr "izņemot Mani" un "Man blakus" jēgu izsaka šeit izteiktā doma.

    Pravieša Jesajas Grāmatas pants 44:8 nepārprotami norāda uz to, ka būtne, par kuru šeit ir runa, t.i., Debesu Pulku YHVH, parāda sevi kā Eloahs. "Eloahs" ir vienskaitļa vārds, kas attiecas tikai un vienīgi uz Dievu Tēvu un Debesu Pulku Dievu. No Salamana Pamācību panta 30:4-5 mēs zinām, ka šis Eloahs ir Dievs Tēvs un Viņam ir Dēls, kas saskaņā ar Veco Derību izsaka Viņu savstarpējās attiecībās ar Izraēlu. Jūdaisms, islams un bibliskā kristietība pielūdz šo būtni kā Vienīgo Visaugstāko Dievu. Izejot no augšminētā, Izraēla Jehova tiek identificēts kā Klātbūtnes Eņģelis, kas vienlaikus pārstāv arī Mesiju. Teksts atklāj, ka šeit eksistē divi YHVH: pakļautais YHVH, kas paziņo par Debesu Pulku YHVH pārākumu. Šis Debesu Pulku YHVH ir Eloahs, ārpus kura un bez kura tik tiešām nav arī Elohima. Dotā koncepcija veido pirmā baušļa pamatu. Tādējādi YHVH ir determinēts un pakļauts.

    Izraēla pakļautais Dievs, YHVH Eņģelis, kas sevi reprezentē arī kā Mesiju, ir augstākais Dieva Nama un Dieva Tempļa garīdznieks. Viņš ir Els BetEls. Ebreji ir saskatījuši šo norīkojumu, balstoties uz Psalmu 45:6-7. Nav šaubu, ka šis elohims tika svaidīts un Sapulcē nozīmēts virs saviem līdzdalībniekiem (metoxous) vai biedriem (Ebrejiem 1:9). Elohimu Sapulce, kuru viņš vada kā augstākais garīdznieks, ir atspoguļota Tempļa organizācijas specifikā. Kā paraugs šeit kalpo Ciānas Templis - dievišķās struktūras atveids un ēna (Ebrejiem 8:5). Tempļa augstākā garīdzniecība sastāv no divdesmit četriem augstākajiem nodaļu garīdzniekiem un viena galvenā augstākā garīdznieka. Tāda organizācija ir atspoguļota Vecajo Sapulcē (skatīt Jāņa Atklāsmes Grāmatu 4. un 5.). Šī elohimu Vecajo Sapulces koncepcija atspoguļojas visā Vidējo Austrumu kosmoloģijas kontekstā no Šumēras līdz Ēģiptei, ar to demonstrējot, ka bibliskā struktūra bija plaši izplatīta (skatīt arī Eliādas Dievi, Dievietes un radīšanas mīti; Eliade Gods, Goddesses and Myths of Creation, Harper and Row, New York, 1974, pp. 21-25).

    Psalms 9:5-8 attiecas uz YHVH, kas liela skaita svēto asamblejā ir uzticams. Viņš ir visaugstākais starp Visuvarenā Dēliem (vai Elims kā plurāla būtne starp Eliem, t.i., Dieviem). Svēto (gadoshim - svēto) kongregācijā (iekšējajā asamblejā vai sapulcē) Els sevi pauž kā tādu, pret kuru tiek izjusta bijāšana. Jehova, Debesu Pulku Dievs tiek aprakstīts kā uzticības aptverta būtne. Jāņa Atklāsmes Grāmatas 4. un 5. nodaļa norāda, ka minētā grupa ietver trīsdesmit būtnes, ieslēdzot četrus ķerubus vai dzīvas būtnes. Par Kristus nodošanu bija pieprasīti trīsdesmit sudraba gabali (tāda pati ir summa, kas nepieciešama verga izpirkšanai) (Mateja 27:3, 9; salīdziniet ar Cakarijas 11:12-13), un tas bija apvainojums visai Dievībai. Uzticība Vecajiem tika panākta ar svēto lūgšanu monitoringa palīdzību (Atklāsmes 5:8), bet Kristus ir viņu visaugstākais garīdznieks, viņš ir to būtņu skaitā, kas bija novērtētas kā cienīgas atvērt Dieva plāna grāmatas zīmogus, kas pestīja cilvēci un padarīja cilvēkus par mūsu Dieva, t.i., Sapulces Dieva un Kristus, priesteriem un ķēniņiem (Atklāsmes 5:9-10).

    Cilvēces izpirkšana ir daļa no laiku beigu atjaunošanas, kas īstenosies Mesijas kā Izraēla ķēniņa otrās atnākšanas laikā; viņa pirmā atnākšana ir izprotama kā Ārona Mesija. Pirmais mesiāniskais notikums bija grēku izpirkšana un Melhisedeka priesterības radīšana. Laiku beigu atjaunošana tika izprasta kā elohimu izvēršanās, saskaņā ar to, kā tas ieskicēts Pravieša Cakarijas Grāmatā 12:8. Pēdējo dienu atjaunošana, kad Ciānā atnāks Mesija, tiek izprasta, balstoties uz Vēstuli Ebrejiem 12:22-23, notikumu gaitā ieslēdzot arī Jeruzalemes aizstāvēšanu un pilsētas fizisko pilsoņu stiprināšanu valdīšanai tūkstoš gadu ilgā laika periodā. Taču, kā mēs jau to piezīmējām, Cakarija turpina, paziņojot:

  • "Visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs (elohims), kā tā Kunga (YHVH) eņģelis viņa priekšā" (akcenti ir pievienoti).
  • Visa teiktā nozīmīgums atrodams aspektā, ka Cakarijam tika dota izpratne par to, ka YHVH Eņģelis ir elohims, un Dāvida Nams (kas pats jau bija miris) veidots no tādiem, kuri var būt elohimi Dāvida Nama sastāvdaļu kvalitātē. Cakarija rakstīja Bībeles sastādīšanas beigu periodā, un viņa grāmata ir viena no pēdējām viņa uzrakstītajām grāmatām (domājams aptuveni 413-410 B.C., 77. Pielikums Companion Bible refers). Tādējādi teksta kompilācijas laikā notikumu izpratne palika nemainīga. No DSS\Ugarit\nag Hammadi mēs zinām, ka arī Kristus laikā šī izpratne palika tāda pati.

    Baznīca pieņēma trinitārisma formu, un tas vispirmāmkārtām izdarīja mēģinājumus noliegt iepriekšminēto. Šī forma ir ļoti nesaistīta un nebibliska. Būtībā trinitārisma sākotnējo formu attīstīja Origens no Aleksandrijas, lai vestu cīņu ar tā saucamajiem gnosticiskajiem uzskatiem sakarā ar elohimu dievišķo Sapulci, kuru saglabāja agrīnā baznīca. Kristus bija pakļauts Dievs, kuru bija nozīmējis viņa Dievs (Psalms 45:7 (tiek lietots "Eloheik") & Ebrejiem 1:9), kas bija Eloahs vai Teoijs, vai ho Theos (kā Dievs) grieķu valodā (Jāņa 1:1, 18). Origens izmantoja stoiķu hipostāzes koncepciju, kas reprezentējas kā sinonīms (tieši tāpat kā platoniskais "ousia"), kas apzīmē īstenu eksistenci vai "essence", apzīmē to, kas patiesībā ir lieta. Tomēr Origens piedāvā arī uzskatu, kas saistīts ar individuālo eksistenci un tādējādi ar individuāli eksistējošo. Tādā ceļā Origens attīstīja noslēgtu hierarhiju, kas ietver tikai un vienīgi trīs Dieva atklāšanās elementus. Tēvs bija visaugstākais Dievs. Divi pārējie elementi - Dēls un Svētais Gars bija Dieva radīti kā "ktisma". Origena shēma ir trinitārisma priekštecis, kuras vienīgais nolūks ir ierobežot elohima izplatīšanās apjomu trīs būtņu ietvaros un noliegt to statusu attiecībā uz izredzētajiem un dievišķīgajiem Debesu Pulkiem. Grieķi Origena shēmu pieņēma trešā gadsimta otrajā pusē. Daži no viņiem, tādi kā Teognostijs (Theognostus) no Aleksandrijas katehiziskās skolas, akcentēja Dēla radniecību ar Tēvu, neraugoties uz to, ka Dēls bija būtne, kuras aktivitāte ir ierobežota racionālu būtņu ietvaros. Tāpat viņš deklarēja, ka viņa izvirzītā substance vai "ousia" (lietotojot vairāk platonisko terminu kā "hipostāzi") ir radusies no Tēva substances (skatīt Kelijs (Kelly), Agrīnās baznīcas doktrīnas; Early Church Doctrines, p. 133). Citi akcentēja viņa pakļautību. No teksta Ziemassvētku un Lieldienu izcelšanās; The Origins of Christmas and Easter (No. 235) mēs zinām, ka dievs Atiss (Attis) sevī ietvēra gan tēva, gan dēla aspektus. Tā ir modālistu struktūra. Abi šie elementi radīja trinitārisma pamatu. Trinitārismam ir vēlēšanās piemērot dieva Atisa pielūgšanu un modālismu kristietībai, lai tādā veidā nomierinātu šī virziena sekotāju filozofiskos iebildumus.

    Origena skolnieks, Aleksandrijas bīskaps Dionīsijs (Dionysius) sabeliānisma uzliesmojuma rezultātā, kas notika Lībijas Pentapolisā, uzrakstīja modālisma atspēkojumu. Priekšplānā viņš izvirzīja Tēva un Dēla personisko atšķirību. Sabeliāņi vienā no vēstulēm bīskapiem Amonijam (Ammonius) un Eifranoram (Euphranor), izgaismoja to aspektu, kuru Kelijs (134. lpp.) uzskatīja par neapdomātu soli. Sabeliāņi cēla iebildumus tāpēc, ka origēnieši konstatēja ļoti asas atšķirības starp Tēvu un Dēlu. Pret to sacēlās romiešu novacionisti, kuri saņēma atbalstu no bīskapa Dionīsija. Gadsimtu vēlāk Atanāsijs (De Sent Dion. 4) centās Aleksandrijas Dionīsiju attaisnot, bet Bazils (Ep. 9.2) atzīmēja, ka viņš savas antisabeliāniskās dedzības dēļ ir nonācis līdz pretējai galējībai.

    Termins "hipostāze" ("hypostases") Halkēdonas un II Konstantinopoles koncila nolādējumu rezultātā bija ieslēgts katoliskajās doktrīnās. Struktūra rezultējās Monarhijas un Apgraizīšanas deklarācijās, uzsverot, ka Dievs ir suverēns, bet ne separāts savā būtībā, ir monarhijas un apgraizīšanas simbols. Tas ir filozofisks absurds angļu valodā. Terminu "hypostases" un "ousia" lietošana, šķiet, izpaužas kā mēģinājums noslēpt nesasaistību. Trinitārieši, lietojot stoiķu un platonistu terminus, lai noteiktu atšķirības, uzskata, ka Dievs sastāv no trijām hipostāzēm vienas "ousia" ietvaros.

    Termina "būtne" noliegums, runājot par Dievu un Kristu, iespaidīgi noliedz to eksistenci, kas savukārt izpaužas kā absurds. Izteikums, saskaņā ar kuru Dievs ir Universāls Prāts (vai Universāla Dvēsele) pilnībā depersonizē Dievu un noliedz Dieva Dēla realitāti, izņemot vienīgi to faktoru, ka Dēla eksistence hipostāzes kvalitātē ir deklarēta spekulatīvi. Tā ir vārdu spēle, kas Izpircējam nedod realitāti. No otras puses, ja pastāvam uz Dēla realitāti, šī doktrīna pašā savā būtībā būtu pirmā baušļa pārkāpums:

  • "Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā".
  • Šajā gadījumā būtne ir YHVH Eloheiks (YHVH Jūsu Elohims), kas ir atpazīts Psalmā 45:7-8 kā Elohims, kas nozīmēja Izraēla Elohiju.

    Paceļot mūsu starpnieku elohimu - starpnieku, t.i., vienu no Sapulces locekļiem (Psalms 89:7) Eloaha, Dieva Tēva līmenī, mēs pārkāpjam pirmo bausli. Tas ir Sātana, kurš gribēja būt Elohima Sapulces Els (Ecēchiēla 28:2), grēks.

    Trinitārisma doktrīna, konstruējot tās paradigmas darbības iespējas, balstās uz vairākām kļūdainām premisām (salīdziniet ar darbu Binitārisms un Trinitārisms; Binitarianism and Trinitarianism (No. 76). Par tādām var uzskatīt sekojošas:

  • Ka Elohims kā Dievs attiecas uz divām būtnēm, ārpus atšķirības starp Eloahu un daudzveidīgajām būtnēm, ieslēdzot arī Sapulci un Debesu Pulkus (Daniēla 7:9 un tālāk) (skatīt Kohs (Cox), Dievs ir atklājies; God Revealed, 1.-3. nodaļu).
  • Ka šīs divas būtnes (un Gars) nav atdalāmas ne faktiski, ne domās un nav reāli bīstamas kā būtnes.

    Ka Kristus preinkarnatīvā eksistence nebija YHVH Eņģeļa veidā.

    Ka Kristus līdz pasaules radīšanai bija vienīgais Dieva Dēls (skatīt Ījaba 1:6; 38:7).

  • Ka Kristus un Sātans bijuši tikai divas Rīta Zvaigznes (skatīt Ījaba 38:7; Jesajas 14:12; Atklāsmes 2:28; 22:16).

    Ka Kristus ir Dievs tādā pašā veidā kā Dievs reprezentē Dievu (skatīt iepriekšējo) un nav pakļautais Dievs (Ebrejiem 1:9), kuru sūtījis Debesu Pulku Valdnieks (Cakarijas 2:10-11). Tādējādi viņš tiek padarīts par pielūgšanu un lūgšanu objektu, kas ir pretrunā ar Exodus 34:14, Mateja 4:10 utt.

    Ka Kristus ir vienpiedzimušais Dēls, bet ne vienpiedzimušais Dievs un Dēls (monogenes theos & uion) (salīdzināšanas nolūkos skatīt Jāņa 1:18; 3:16; 1. Jāņa 4:9; skatīt arī Lūkas 7:12; 8:42; 9:38; Ebrejiem 11:17). Viņš bija pirmdzimtais (prototokos) starp visām būtnēm (Kolosiešiem 1:15), tāpēc visas Dieva radības sākums (Atklāsmes 3:14).

    Ka Kristus eksistēja suverēni no viņa inkarnācijas. Tāpēc varēja sevi pielūgt kā Dievu. Tāds iztēlojums spilgti noliedz atšķirību Tēvu un Dēlu, un augšāmcelšanās totalitāti. Tāda iztēle ir antikristietiska (1. Jāņa 2:22; 4:3; 2. Jāņa 7).

    Ka Kristum un Dievam bija viena kopēja griba, ka Kristum nebija tikai viņam piemītošas gribas, kuru viņš labprātīgi pakļāva Dievam, pretstatā Mateja 21:31; 26:39; Marka 14:36; Jāņa 3:16; 4:34.

    Ka dievišķā daba Kristū nepieļauj nekādus zaudējumus un ieguvumus. Tas pilnīgi loģiski noliegtu svēto augšāmcelšanos, kā tā ir izskaidrota 1. Vēstulē Korintiešiem 15, noliegtu arī bibliskos apsolījumus, kas doti izredzētajiem. Trīsvienība cenšas apgalvot, ka dievišķā daba, kas dota izredzētajiem, atšķiras no tās dabas, kas raksturoja Kristu.

    Ka Svētais Gars it kā tiek dots ar noteiktu mēru, kas savukārt ir pretrunā ar Jāņa Evaņģēliju 3:34 un Vēstuli Romiešiem 12:6.

    Ka Kristus nevarēja apgrēkoties (no maldīgā pieņēmuma, saskaņā ar kuru dievišķā daba neatzīst ieguvumus un zaudējumus lielākā mērā, kā Dieva visu zināšanu, kurš zināja, ka Kristus negrēkos).

    Ka Kristus ir konsubstancionāls ar Dievu un tāpēc vienlīdzīgs un vienmūžīgs ar Viņu, kas ir pretrunā ar Vēstules Filipiešiem pantu 2:6 un 1. Vēstules Timotejam pantu 6:16, kur norādīts, ka nemirstīgs ir tikai viens vienīgs Dievs. Kristus mūžīgums vai "aioonion" dzīve (1. Jāņa 1:2) un visu pārējo būtņu dzīve, ieskaitot Kristu, izriet no šīs būtnes. Gan Kristus, gan izredzētie ir nākuši no viena un tā paša pirmsākuma (Ebrejiem 2:11 RSV), veidojot savas dzīves un mūžīgumu ar premisas palīdzību, kas paredz pakļaušanos Tēvam (Jāņa 5:19-30), kas ir radījis mūs visus (Maleahija 2:10-15). Tieši tāpat kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, Viņš arī Dēlam ir devis dzīvību pašam sevī (Jāņa 5:26), un mēs esam līdzmantinieki, kas nozīmēti tādēļ, lai mūsos saskaņā ar Dieva autoritāti būtu dzīvība (skatīt darbu Konsubstancionalitāte ar Tēvu; Consubstantial With the Father (No. 81)).

    Ka izredzētie nav Dieva Dēli tādā pašā veidā kā Dieva Dēls ir Kristus un tāpēc viņi nav līdzmantinieki, kas ir pretrunā ar Vēstuli Romiešiem 8:17; Galatiešiem 3:29; Titam 3:7; Ebrejiem 1:14; 6:17; 11:9; Jēkaba Vēstuli 2:5; Pētera 1. Vēstuli 3:7.

    Ka Visaugstākais Dievs atnāca uz zemi ķermeniskā veidā un dzīvoja starp cilvēkiem (tas radies no kļūdaina iestarpinājuma 1. Vēstulē Timotejam 3:16 vecajā A rokrakstā. Pieņēmums, ka Visaugstais Dievs it kā ir atnācis uz zemi ķermeniskā veidā ir pretrunā ar Jāņa Evaņģēlija 1:18 (kā arī Jāņa 1:14, kur par ķermeni ir kļuvis Logos (vai Memra)) un ar daudziem citiem tekstiem, kuri distancē Kristu no Vienīgā Patiesā Dieva (Eloaha vai Teona, vai ho Teosa kā Dieva, kurš ir Dievs Tēvs), no Jēzus Kristus Dieva (Jāņa 17:3; 20:17; 1. Korintiešiem 8:6; 2. Korintiešiem 1:3), kurš stāv viņa vārdā (Mihas 5:5).

  • Trinitārieši ir ačgārni sapratuši koncepciju par to, kādā veidā Dievs reprezentējas kā Vienīgais. Shēma (Deuteronomium 6:4) norāda uz Yahovah Elohenu vai Jehovu kā vienīgo Dievu. Būtni no Deuteronomium 6:5 var identificēt kā Visaugstāko Dievu, kā Dievu, kas Psalmā 45:7 nozīmēja Kristu par Izraēla Elohu.

    Dieva vienība, kas nepieciešama monoteisma koncepcijā, ir paplašināts jēdziens, kurš eksistē sev piemītošajā vienībā, centrālas gribas vadībā un garīgā sadarbībā ar to, gara un spēka izpausmē (1. Korintiešiem 2:4-14), ar kuras palīdzību Kristus ir kopā ar Dievu (2. Korintiešiem 3:3-4). Trinitārieši noliedz unifikāciju, kas ir nepieciešama monoteismam, un tādējādi pilnīgi loģiski pārstāv panteismu. Tās tā notiek tādēļ, ka valdītāji, nebūdami garīgi, to neapzinās (1. Korintiešiem 2:8, 14).

    Dievs, kas pieminēts Salamana Pamācībās 30:4 kā tāds, kam ir Dēls, ir Eloahs no minētās grāmatas panta 30:5. Tādējādi Dieva Dēls, sevišķi Mesija, ir pazīstams jau kopš Vecās Derības. Kristus izpratne par Tēvu izriet no Tēva vēlēšanās pašatklāties (skatīt Atklāsmes 1:1, 6). Kristus nav visu zinošs un nekad pat nepretendēja uz to.

    Bībeles viedoklis ir sekojošs: Dievs ir Dievs un Kristus Tēvs (no Vēstules Romiešiem 15:6; 2. Korintiešiem 1:3, 11:31; Efesiešiem 1:3, 17; Kolosiešiem 1:3; Ebrejiem 1:1 un tālāk; 1. Pētera 1:3; 2. Jāņa 3; Atklāsmes Grāmatas 1:1, 6; 15:3). Kristus saņēma savu dzīvi, spēku un autoritāti, balstoties uz Dieva Tēva pavēli (Jāņa 10:17-18). Savu gribu Kristus pakļauj Dieva gribai, kas ir Tēvs (Mateja 21:31; 26:39; Marka 14:36; Jāņa 3:16; 4:34). Dievs upurēja izredzēto Kristu, un Dievs ir lielāks par Kristu (Jāņa 14:28) un lielāks par visu (Jāņa 10:29). Viņš nosūtīja savu viendzimušo Dēlu (monogene), lai pasaule caur viņu varētu iegūt dzīvību (1. Jāņa 4:9). Tas ir Dievs, kas, būdams lielāks, ceļ godā Kristu (Jāņa8:54).

    Dievs ir Klints (sur) kā Akmeņlauztuve vai Kalns, no kura ir izkalti visi pārējie asie naži no Jozuas Grāmatas 5:2, galvenais un darbīgais cēlonis (Deuteronomuim 32:4; skatīt Maimonīds (Maimonedes), Ceļvedis samulsušajiem; Guide of the Perplexed, University of Chicago Press,1965, Ch. 16, pp. 42 un tālāk). Dievs ir Izraēla Klints, tā pestīšanas Klints (Deuteronomium 32:15), tā dzimšanas Klints (Deuteronomium 32:18, 30-31). Pirmā Samuēla Grāmata 2:2 parāda, ka nav citas Klints, kā tikai mūsu Dievs. Viņš ir mūžīgā Klints (Jesajas 26:4). Tieši no šīs Klints ir izkalti visi pārējie, tieši tāpat kā visi savā ticībā ir Abrahama pēcnācēji (Jesajas 51:1-2). No šīs Klints ir izkalts Mesija (Daniēla 2:34, 45), lai pakļautu pasaules impērijas. Tieši Dievs, un nekādā gadījumā ne Pēteris, ne Kristus vai kaut kāds cits, ir Klints vai pamats. Uz šī akmens Kristus radīs savu Baznīcu (Mateja 16:18) un šeit viņš pats atpūtīsies.

    Mesija ir galvenais stūrakmens Dieva Templī, no kura izredzētie ir "Naos" vai Svētākie no svētajiem - Svētā Gara sargātāji. Visi Tempļa akmeņi ir izcirsti no Klints, kas ir Dievs, gluži tāpat kā tika izcirsts Kristus, un šie akmeņi ir doti Kristum - garīgajai klintij (1. Korintiešiem 10:4), klupšanas akmenim un piedauzības akmenim (Romiešiem 9:33), lai radītu Templi. Kristus uzcels Templi, lai Dievs varētu būt ar visiem un iekš visiem (Efesiešiem 4:6).

    Dievs deva Kristum iespēju būt visam un visos (panta kai en pasin; Kolosiešiem 3:11), nododot visu apakš viņa kājām (1. Koriniešiem 15:27), paceļot viņu pāri visam, ieceļot par Baznīcas galvu, kas ir viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda (Efesiešiem 1:22-23). Kad Dievs visu noliek zem Kristus kājām, tas vienlaikus ir paziņojums, ka pats Dievs ir Vienīgais izņēmums, kas pats visu nolika zem Kristus kājām (1. Korintiešiem 15:27). Kad Kristus pakļauj visas lietas, viņš pats tomēr paliek pakļauts Dievam, kas visu nolicis zem Kristus kājām, lai pats būtu viss iekš visa (panta en pasin; 1. Korintiešiem 15:28 not as per RSV). Tādējādi platonistu doktrīnas, kuras satur mēģinājumus apvienot Dievu un Kristu Trīsvienības ietvaros, ir metafizisks nonsens, kas ir pretrunā ar Rakstiem. Kristus pēc Dieva pavēles ir sēdies pie majestātes labās rokas augstībā (Ebrejiem 1:3, 13; 8:1; 10:12; 12:2; 1. Pētera 3:22) un sēdēja tur kopā ar Tēvu tieši tāpat kā tronī, kas dots Kristum, bet kurš ir Dieva tronis (Psalms 45:6-7; Ebrejiem 1:8) dalīsies arī izredzētie (Atklāsmes 3:21). Dievs ir viņu tronis, ko var interpretēt sekojoši: "Tavs tronis kā Dieva tronis pastāv joprojām un mūžīgi", skatīt RSV anotācijas beigas).

    Nosūtītais nav lielāks par to, kas viņu nosūta (Jāņa 13:16) , kalps nav lielāks par savu kungu (Jāņa 15:20). Pilnīgs absurds ir apgalvojums, ka būtne varēja pati sevi apliecināt. Tāds akts pilnīgi loģiski būtu pašnāvība, vai, saskaņā ar trinitāriešiem, daļēja pašsakropļošanās. Tāpēc dotā doktrīna noliedz augšāmcelšanos, sevišķi no 1. Vēstules Korintiešiem 15. nodaļas teksta.

    Tādējādi atšķirība starp krustā sišanu un augšāmcelšanos ir obligāta un pilnīga. Augšāmcelšanās procesam vajadzēja būt miesiskam, iesaistot arī translāciju kā mājiena priekšlikumu. Pretējā gadījumā nav iespējama ne pestīšana, ne turpmākā pļauja. Kristus sagatavošana, lai viņš spētu pacelties debesīs pie sava Dieva un mūsu Dieva, kas ir arī mūsu Tēvs (Jāņa 20:17) bija reāla un īpaša. Kristus sasniedza savu Dieva stāvokli un Dieva pilnību miesiskā veidā Svētā Gara darbības rezultātā. Tādējādi Dēla doktrīna ar kristīšanas palīdzību ir patiesa un pilnīga.

    Saglabājot Kristus laikmetā radīto biblisko pozīciju, mēs esam spējīgi ieraudzīt, kāda bijusi šī pozīcija pirmā un otrā gadsimta gaitā. No mums pieejamajiem Justīna Mocekļa un Ireneja tekstiem mēs zinām, ka šāda izpratne izplatījās agrīnās Baznīcas ietvaros.

    Justīns Moceklis vēstīja, ka Dievs ar Praviešu starpniecību ir mācījis to pašu, ko Mozus, un ka tas viss rodas no augšienes (skatīt Dialogs ar Trifo; Dialogue with Trupho, Ch. XXVII, ANF, Vol. 1, pp. 207 un turpmākās). Justīns mācīja, ka Dievs ir radies pats no sevis kā sākums, kā noteikts racionāls spēks, kas ir nosaukts par Svēto Garu: mūsu laikā par tā Kunga lielumu, Dēlu, arī gudrību, arī Eņģeli, tad arī par Dievu (Theos) un tad arī par to Kungu un logosu. Justīns viņu identificē kā Dieva Armijas, kas parādījās Jozuam, kapteini (ibid., LXI). Šī grupa bija piesaistīta pie Salamana Pamācību panta 8:21 un tālāk interpretācijas, kur gudrība tika identificēta kā Mesija, kuru radījis Dievs. Tādējādi Dieva gribu izpilda Mesija. Justīns uzskata, ka radīšanas procesā Dievs runājis ar būtnēm, kas kvantitatīvi atšķiras no Viņa (ibid., LXII). Eksistē arī viedoklis, saskaņā ar kuru Mozus ir paziņojis, ka radīšanas procesā bijušas iesaistītas vismaz divas būtnes, kuras kvantitatīvi atšķīrušās viena no otras. Diteisti cenšas samazināt šo skaitu tikai un vienīgi līdz divām vienībām, bet trinitārieši aizstāv trīs hipostāzes. Balstoties uz citiem augstākminētajiem tekstiem, jo sevišķi uz Psalmu 45:6-7, kas Kristum pieraksta līdzgaitniekus, var secināt, ka Elohims būtībā ir bijis ievērojami daudzskaitlīgāks.

    Irenejs (125.-203. lpp.) ir rakstījis par termina "elohims" (vai grieķu valodā "theoi") izplatīšanos uz cilvēci. Ireneja domas ir svarīgas, par cik viņu mācīja Polikarps - Jāņa skolnieks (skatīt Batlers (Butler), Svēto dzīves; Lives of the Saints, Burns & Oates, UK, 1991, p. 56). Tādējādi mēs varam būt pietiekoši pārliecināti, ka Ireneja izpratne (ārpus viltojumiem) ir bijusi aptuveni tāda pati, kāda tā bija agrīnajai Baznīcai. Viņš noteikti atbalstīja kvatrodecimānus un bija vidutājs diskusijā par Pasahu (Butler, ibid., p. 197), neraugoties uz to, ka, atrazdamies Lionā, viņš bija izolēts no Mazāzijas. Savā darbā Pret ķecerībām; Against Heresies viņš izskaidroja koncepciju, saskaņā ar kuru izredzētie eksistēs elohimu kvalitātē.

    Irenejs uzskatīja, ka eņģeļi un pasaules radītājs Visaugstākajam Dievam nebija nepazīstami. Viņš apzinājās to faktu, ka viņi ir Viņa īpašums un Viņa radība, kas tiek turēta kopā ar Viņa spēku (Bk. II, Ch. VI, ANF, p. 365). Irenejs pret pasaules radītāju, kas bija Mesija, neattiecās tā, kā pret Visaugstāko Dievu vai kā pret Visuvareno Dievu (ibid., Ch. VI:2). Izejot no viņa darba, ir redzams, ka Demiurga un Pleromas grieķiskās koncepcijas pārņēma jēdzienus, kas bija nosaukti par "Aeons", un mēģināja iespaidot bibliskās koncepcijas ar grieķu metafizikas palīdzību, lai tādā veidā tās sagrautu. Gnostiķi kā grupa, kas stāvēja mistērijas pozīcijās, tika nospiesti pagrīdē un rezultātā attīstījās Trīsvienības ietvaros. Tāda attīstība notika visur.

    Irenejs (un Justīns) mācīja, ka augšāmcelšanās būs fiziska, un tad Dievs mūsu ķermeņus padarīs par neuzpērkamiem un nemirstīgiem (ANF, Vol.1, p. 403). Dievs tiek uzskatīts par radītāju (ibid., p. 404) pretstatā Kristum, kas radīja pasauli Dieva vadībā (ibid., 405). Irenejs uzskatīja, ka Svētais Gars uz abiem: gan uz Tēvu, gan uz Dēlu (no Psalma 45:6-7) ir norādījis kā uz Elohimiem vai Teoijiem, kuru savstarpējās attiecībās Tēvs ir tas, kas nozīmēja Dēlu.

    Irenejs uzskatīja, ka Psalma pants 82:1 attiecas uz Tēvu, Dēlu un izredzētajiem (uz pieņemtajiem baznīcas kvalitātē), jo tur ir rakstīts:

  • "Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņs tiesas kungiem tur tiesu" (Adv. Her., Bk. III, Ch. VI, ANF, Vol. 1, p. 419).
  • Viņš pilnībā neapzinājās izredzēto brālīgo savstarpējo attiecību pakāpi un apjomu, kas izplatījās to Debesu Pulku locekļu vidū, kas ir brāļi valstībā. Atklāsme tika dota Jānim pēc izdzīšanas Patmā (Patmas) pēc tam, kad viņš bija apmācījis Polikarpu. Jāņa Atklāsmes Grāmatas 12:10 satur domu, ka eņģeļi ir izredzēto brāļi. Atklāsmes Grāmata savā 4. un 5. nodaļā tāpat parāda, ka izredzētie tikuši izpirkti dēļ Vecajo Sapulces, lai kļūtu par ķēniņiem un garīdzniekiem Debesu Pulkos. Kristus paziņoja, ka izredzētie kļūs par līdzvērtīgiem eņģeļiem ("isaggelos" no vārdiem "isos" un "aggelos") (Lūkas 20:36), kas izpaužas kā koncepcija, ka viņi kļūs par eņģeļu daļu. Kristus mūs atzīst savu Debesu Pulku brāļu priekšā.

    Irenejs uzskatīja, ka Baznīca ir Dieva sinagoga, kuru Dēls ir savācis ap sevi. Dievs, stiprais Dievs Kungs no Psalma 50:1 uztur attiecības ar Dievu. Mūsu Mesiju ir theos vai Dievs, kas nāks atklāti un necietīs klusu (Psalms 50:3) un kas kļūs izzināms tiem, kas pēc Viņa nejautāja (Jesajas 65:1), un vārds "dievi" no Psalma 50:1 attiecas uz izredzētajiem, par kuriem, kā tas ir atzīts, Kristus ir teicis:

  • "Jūs esat dievi un visi esat Visaugstākā dēli" (Jāņa 10:34; salīdziniet ar Psalmu 82:6).
  • Baznīca, ņemot vērā laika distanci divus tūkstošus gadu apmērā, pilnīgi kļūdaini apgalvo, ka Kristus izmantojis tekstu, kas attiecas uz Jeruzalemes pasaules soģiem, jo māceklis Polikarps uzskatīja, ka viņš runājis par izredzētajiem kā elohimiem. Irenejs domāja, ka tie, kas ticēja Kristum ir Dieva Dēli, Kristus līdzmantinieki un tādējādi elohimi.

    Tāpat Irenejs uzskatīja, ka Kristus bija Dēls "Es esmu esošs" (YHVH) vai arī, vēl korektāk, "Es būšu tas, par ko es kļūšu" (salīdziniet Oxford Annotated RSV) (no Exodus 3:14). Tādējādi šī titula pārvietošana notika ar deleģēšanas palīdzību. Irenejs citē Jesajas 43:10 sekojoši:

  • "Es arī esmu liecinieks (viņš deklarē), teica tas Kungs, un Dēls, kuru es esmu izvēlējis, lai jūs zinātu un ticētu man, un apzinātos, ka Es Esmu" (ibid.).
  • Soncino piedāvā tekstu:

  • "Jūs esat mani liecinieki", - tā saka tas Kungs, - "un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš manis neviena cita Dieva nav bijis, un pēc Manis neviena cita nebūs".
  • Citāts no Ireneja un Soncino variants, kas lielākā vai mazākā mērā apstiprina Ireneju, parāda, ka "Es esmu" attiecas uz Dievu, kas ir Tēvs. Atsaukšanās uz kalpu Soncino uzskatos, kā tas redzams no Ireneja, attiecas uz Mesiju. Soncino tiecas uz "Mans kalps" izlīdzināšanu ar tādu agrīnu liecinieku palīdzību kā Izraēls, kaut arī rabīniskā autoritāte nav citēta. Ir pilnīgi noteikti, ka dotais teksts tiek uzskatīts par tādu, kas norāda, ka preeksistējošs ir tikai un vienīgi Dievs, bet ne Mesija. Tēvs - Mesija ir nošķirts no Dieva.

    Irenejs parādīja, ka viņa izpratne elku jautājumā, kas izriet no Jesajas 44:9 un Jeremijas 10:11, ir bijusi sekojoša: elki ir bijuši dēmonu elki (Adv. Her., Bk. III, Ch. VI, ANF, p. 419). Šie dēmoni ir pārvietoti no theoi vai elohimiem. Irenejs citē:

  • "Dieviem, kuri nav radījuši debesis un zemi, dodiet iespēju izgaist no zemes, kas ir zem debesīm. Jo ar faktu, ka Viņš pievienojās to iznīcināšanai, Viņš norāda uz to, ka tie vispār nav nekādi dievi (elohimi vai theoi)".
  • Tādējādi elki tiek izprasti tā, ka tie nav tikai vienkārši elki, bet gan to dēmonu iemiesojums, kurus viņi pārstāv (skatīt arī Bk. III, Ch. XII^6, ibid., p. 432). Tā bija standartizpratne visā antīkajā pasaulē. Līdz ar to dēmonu nošķiršana, ieslodzīšana un vēlākā tiesāšana izņēma tos no elohimu kategorijas. Atsaucoties uz Exodus pantu 7:1, Irenejs norāda, ka Mozus patiešām bija nozīmēts par Faraona elohimu, taču pravieši attiecībā uz Dievu vai to Kungu nelietoja īsteno terminu. Visbiežāk viņš runā par Garu kā Mozu, par uzticīgu garīdznieku un Dieva kalpu (Ebrejiem 3:5; Numeri 12:7), kas nozīmē to pašu, kā tekstos tiek saukts Mesija. Līdz ar to katrs elohims ir Eloaham, Elionam pakļauts kalps.

    Irenejs (ibid., p. 421), balstoties uz Mateja 22:2 un 6:24, vēsta, ka Kristus ar savu kalpošanu Dievam, nevis bagātības dēļ ir apliecinājis Ķēniņu kā Ķēniņu un Dievu kā Dievu. Ar to Kristus ir distancējis sevi no pretenzijas būt par Dievu (skatīt arī ibid., p. 422).

    Citējot Pāvila Vēstules Filipiešiem pantu 2:8, Irenejs parāda, ka saistības, kādas Kristum bija kā Dievam un Soģim, viņš ir saņēmis no visu lietu Dieva, par cik bija paklausīgs līdz pat savai nāvei (ibid., Ch. XII^8, p. 433).

    Irenejs citē LXX no Pravieša Jesajas Grāmatas 9:6, vēstot, ka Mesija bija Emanuēls - Tēva Lielās Sapulces vēstnesis (vai Eņģelis) (ibid., Ch. XVI:3, p. 441). Ar to viņš demonstrēja, ka Lielās Sapulces Eņģelis Vecajā Derībā (LXX) tika apzināts kā Kristus.

    Irenejs noliedz koncepciju, saskaņā ar kuru Jēzus ciešanas ir jānošķir no Mesijas, atrunājoties, ka Kristus palika kaismīgs. Izsakoties citiem vārdiem, viņš noliedz apgalvojumu, ka Kristus dievišķais faktors varētu būt kaut kādā veidā nodalīts no cilvēciskā Jēzus, kas dzīvoja pasaulē. Šis aspekts kļuva par gnostiķu sektu mācību, un viņi izkropļoja Marka Evaņģēliju, kā arī ignorēja citus Evaņģēlijus. Irenejs atklāj arī momentus, kas kalpoja par sektu maldīšanās pamatu. Ebionīti lietoja tikai vienu vienīgu Mateja Evaņģēliju. Tādējādi viņi izdarīja maldīgus secinājumus attiecībā uz Kristus pozīciju. Atanāsieši vai trinitārieši lietoja terminu "ebionīti" vēlāk, lai pamēģinātu norobežot subordinacionisma daktrīnas un visu pārliecību subordinacionistus ķecerīgo radniecisko saišu ietvaros no ebionītiem līdz partijām, kas bija saistītas ar Nīkajas disputiem un kas tika raksturotas kā ariāniskas. Pārskatot to Baznīcas agrīno rakstnieku darbus, kas līdz Nīkajai bija subordinacionisti, atklājās, ka tādas pretenzijas bijušas kļūdainas (salīdziniet ar darbu Dievības agrīnā teoloģija; Early Theology of the Godhead (No. 127).

    Irenejs piekrita, ka eksistē tikai un vienīgi viens Dievs vai Tēvs, kas ir nosaukts par Dievu Tēvu. Mesija bija viņa Dēls. Viņš saka, ka Marcions, lai spētu nopamatot savu mācību, ir izkropļojis arī Evaņģēlijus. Valentīnieši lietoja Jāņa Evaņģēliju, sabojājot ar to arī citus, kā arī mēģinot šo Evaņģēliju iekļaut pseidoevaņģēliju sastāvā. Taču fakts ir tāds, ka Raksti ir rūpīgi jālieto visā to kopumā, bet nevis selektīvā veidā. Irenejs atklāj četrkārtējo Evaņģēliju dabas izpratnes attīstības virzienu un to nozīmi attiecībā uz ķerubiem (ibid., Bk. III, Ch. XI:8, pp. 428-429).

    Irenejs noliedza koncepciju, saskaņā ar kuru Jēzus tika cietis un pacelts no jauna, bet tā būtne, kas tika uzņemta debesīs bija cita, kas palika nesatricināma. Irenejs uzskatīja, ka Kristu, kuru Dievs solīja sūtīt, Viņš atsūtīja Jēzū, kuru piesita krustā un pēc tam pieņēma Dievs (ibid., Ch. XII:2, 4, 5, pp. 430-431).

    Šī teologa prātā nevalda neizpratne jautājumā par Dieva un Kristus attiecībām, un viņš šeit skaidri paziņo, ka Apustuļi apmainīja Dievu, bet Kristus savukārt bija Dieva sūtīts. Irenejs saka:

  • "Ar to jūs zināt Dieva garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu, kurš radies no ķermeņa, izriet no Dieva; un katrs gars, kas izdala Jēzu Kristu, neizriet no Dieva, bet gan no Antikrista" (Ch. XVI:8, citēts Jāņa 4:1, 2. Ņemiet vērā: Vulgāta un Origens piekrīt Irenejam. Tertuliāns, liekas, pieļauj abus variantus. Sokrāts saka (VII, 32, p. 381), ka pantu ir izkropļojuši tie, kas mēģināja atdalīt Kristus cilvēciskumu no viņa dievišķības. Polikarps (Ep., c, vii), šķiet, domā tāpat kā Irenejs un tieši tāpat kā Ignācijs (Ep. Smyr., c, v) (skatīt fn. to ANF, ibid., p. 443, citēts arī Bartons (Burton), Antinīkajiskās liecības par Kristus dievišķību; Ante-Nicene Tesimonies to the Divinity of Christ).
  • Tādējādi kura katra doktrīna, kad agrīnā Baznīca bija izdarījusi mēģinājumu Kristus vienotajā valstībā nošķirt debesu valstību un zemes valstību, tika izprasta kā Antikrista doktrīna. Domājams, ka izmaiņas tekstos tika veiktas Austrumos. Bībeles teksti nav korekti pat līdz mūsu dienām.

    Irenejs saka, ka Dieva Gars nolaidās uz Kristu kā balodis, lai tiktu izpildīts tas, kas teikts Pravieša Jesajas Grāmatā 11:2 ("Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars"), kā arī 61:1 ("Dieva tā Kunga Gars ir nolaidies uz mani, jo tas Kungs mani svaidījis"). "Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva gars ir tas, kas jūsos runā" (Mateja 10:20) (ibid., Ch. XVII:1, p. 444). Svētais Gars tāpēc var būt apzināts kā no Dieva, nevis no Kristus, bet gan visdrīzāk caur Kristu izejošs fenomens, kā tas ir izskaidrots jau iepriekš.

    Tas bija tā, kā tas bija:

  • Dieva Dēls radīja Cilvēka Dēlu (un tādējādi kļuva par apvainoto sadraudzībā ar to), lai dzīvotu cilvēku vidē, atpūstos kopā ar tiem un vienlaikus dzīvotu arī sadarbībā ar Dievu, īstenojot cilvēkos Dieva gribu un atjaunojot tos attiecībā uz vecajiem paradumiem jaunajā Kristus dabā (ibid.).
  • Irenejs mācīja, ka izredzētie būs izveidoti kā nemirstīgi, lai viņi tiktu pieņemti kā Dēli (ibid., Ch. XIX:1).

    Gars savieno izredzētos ar Dievu, sapulcinot atsevišķas ciltis vienībā un dodot Tēvam visu tautu pirmos augļus (ibid., 2). Kristus kalpoja par šīs darbības instrumentu, tomēr viņš nebija pielūgšanu objekts un nav pat šīs operācijas plānotājs. Tomēr viņš, izsakoties Jesajas vārdiem (9:6) bija Brīnišķīgais Padomdevējs un Visuvarenākais Dievs, kā arī Soģis no Daniēla 7:13 (ibid.).

    Tomēr Kristus atzina Tēvu kā savu Dievu, tieši tāpat kā Dāvids, citējot Psalma pantu 22:2:

  • "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?"
  • Arī Kristus, kā tas ir apliecināts Mateja 27:46 un Marka 15:34, to apliecināja pie krusta. Abi teksti attiecas uz Eloahu, uz Visaugstāko Dievu, uz Kristus Dievu un Tēvu. Vārdi tika izteikti aramiešu valodā, un, domājams, ka Kristus teica:

  • "Eli, Eli, la`ma sabach-th `a`ni".
  • Tā ir angliskā transliterācija no grieķu transliterācijas attiecībā uz aramiešu "`eli, `eli lamah `azabthani". Vārds "Els", kas aramiešu valodā apzīmē Dievu, dotajā gadījumā ir ekvivalents Eloaham kā Dievam, izsakot Viņa gribu arī attiecībās ar Dēlu. Tomēr Kristus un izredzētie ar paplašināšanas palīdzību tika nosaukti par Dieviem (Elohimiem).

    Irenejs saka:

  • "Raksti par Dievu nenosauc nevienu citu, izņemot visa esošā Tēvu, Dēlu un tos, kas ir ieguvuši pieņemšanu (Adv. Her., Bk. IV, Pref. 4, ANF, p. 463).
  • Tālāk:

  • "(Ch) 1. Tā ka tas ir pilnīgi droši un neapgāžami, ka Gars nav pasludinājis nevienu citu Dievu vai to Kungu, izņemot Viņu, kurš kā Dievs valda pār visiem, kopā ar Savu Vārdu un tiem, kuri ir saņēmuši pieņemšanas garu (skatīt iii. 6,1), t.i., ar tiem, kas tic vienīgajam patiesajam Dievam un Jēzum Kristum, Dieva Dēlam; un tieši tāpat Apustuļi nenosauc par Dievu (nav cita) vai par to Kungu nevienu citu; un, kas ir vēl nozīmīgāk, (ja tā ir patiesība (sic)), ka mūsu Kungs (arī darbojās) mums arī pavēlēja neapliecināt Tēva lomā nevienu citu, izņemot Viņu, kas atrodas debesīs, kas ir vienīgais Dievs un vienīgais Tēvs..." (ibid., p. 463).
  • Ir absurdi novest līdz domai, ka izpratne, saskaņā ar kuru izredzētie var kļūt Elohimi, nebija apjēgta kā pirmo divu gadsimtu Baznīcas oriģinālā pozīcija, ņemot vērā, ka Irenejs bija cieši saistīts ar šo pozīciju, un mums ir viņa doktrīnas, bet viņš tik skaidri turēja savu pozīciju. Tālāk, un tas ir parādīts ārpus šaubām, dotā pozīcija ir Rakstu loģiskais plāns, kas raksturīgs ne tikai Rakstiem, par kādiem, saskaņā ar biblisko definējumu, var uzskatīt Veco Derību (Daniēla 10:21; Mateja 21:42; 22:29; 26:54; Marka 12:10, 24; 14:49; 15:28; Lūkas 4:21; 24:27, 32, 45; Jāņa 2:22; 5:39; 7:38 utt.), bet arī Evaņģēlijiem un Jaunās Derības sacerējumiem.

    Īsteni patiesajā pantā, un tieši Jāņa 10:35, kur aplūkots izredzētais kā Elohims, Kristus iepazīstina ar koncepciju, ka Raksti nevar būt pārkāpti. Izmeklētie panti piemēru lomā nav nejauši. Patiesa koncepcija iezīmē mūsu likteni un ir aspekts, kas sevi demonstrē kā visefektīvāko pret pretiniekiem un ar kura palīdzību ir konstatēti trinitāriešu nodomi. Evaņģēliji ir specifisks līdzeklis, lai akcentētu Dieva Valstības atnākšanu. Apustuļu rakstījumi sagatavo izredzētos un parāda izpildīšanas mehānismu. Taču visi Apustuļi, kā atzīmē Pāvils, uzskata, ka:

  • "Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā" (2. Timotejam 3:16).
  • Raksti ir lieliskā likuma nesēji: mīlēt citu kā sevi pašu (Jesajas 2:8). Neviena Praviešu mācība Rakstos nav patvaļīgi iztulkojama (2. Pētera 1:20). Tādējādi doktrīnai, kuru trīs kapadokiešu teologi, pretēji Rakstiem un agrīnās baznīcas pozīcijai, attīstīja ceturtajā un piektajā gadsimtā, nepieciešams pretoties ar visiem mūsu spēkiem. Tā ar saviem mēģinājumiem padarīt Kristu par līdzvērtīgu Dievam pilnīgi uzskatāmi pārkāpj pirmo bausli. Šeit tik nepārprotami izpaužas nodoms, kas apliecina, ka Vēstules Filipiešiem pants 2:6 tika izmainīts KJV ietvaros, lai radītu ilūziju, ka Kristus bija līdzvērtīgs ar Dievu. Viss tas ir tādēļ, lai apvainotu Kristu elku pielūgšanā, tātad Sātana grēkā.

    Kristieši nevar pieņemt trinitārisko doktrīnu, jo tā noliedz Dieva Tēva visuvarenību un noliedz mūsu likteni. Tieši šo cēloņu dēļ Dieva Baznīcas tika vajātas 1600 gadu garumā.

    Izredzētos sakarā ar viņu doktrīnu vajāja tie, kas sevi sauca par ortodoksiem, vai vismaz tie, kuri īstenoja viņu likumus. Vajāja tāpēc, ka ortodoksu mācība jautājumā par valdību visvairāk atbilda impērijas pilsoniskajai struktūrai, kuru izmantoja arī viņi. Dieva Baznīcām līdz pat pēdējam brīdim bija atšķirīga organizatoriskā struktūra, kas palīdzēja tām pretoties tām vajāšanām, ar kādām viņi sastapās.

    Pāvils ir nofiksējis, ka jautājumā par doktrīnu daudzos gadījumos Baznīcā ir bijuši disputi, kaut arī baznīca nepazina tādu ierašu (1. Korintiešiem 11:16). Viņš atzīmē, ka Dieva Baznīcās ir radušies disputi, pat noejot līdz dalīšanās tendencei.

  • "Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie". (1. Korintiešiem 11:19).
  • Disputi par Dieva dabu un Kristus subordināciju radās vēl pirms baznīcas laikmeta. Rezultāts bija dievišķīgs. Grupas, kuras bija aplencis trinitārisms vai tā modālistiskais ekvivalents, Jāņa darbības laikā varēja vai nu atstāt Baznīcu, kad uz viņiem piemītošajiem maldiem uzmanību vērsa Jānis (1. Jāņa 2:19), vai arī pāriet antinomiānismā, kļūstot par protestantiem, kā tas notika starp valdensiem. Kristus šeit neiejaucās, vismaz līdz pēdējai iespējai. Katra persona varēja izdarīt savu izvēli, balstoties uz savu izpratni, kuru bija attīstījis Svētais Gars.

    Trinitāriešu ekspozīcijas process tradicionāli ir bijis laika periodu virspusē. Pirmais solis bija tās doktrīnas izklāsts, saskaņā ar kuru Kristus bijis vienmūžīgs ar Dievu jau no pašiem sākumiem, visdrīzāk viņa vadības rezultātā, ko demonstrē arī izredzētie un visi Debesu Pulki. Izplatot šos maldus, pilnīgas līdzības doktrīna tad attīstījās līdz tādai pakāpei, ka tika uzskatīta par ķecerību, lai būtu iespējams aizstāvēt tai pakļauto subordinacionismu vai, ka viņš ir bijis "prototokos" - visas radības pirmdzimtais, Dieva radības sākums. "Prototokos", kā tas ir pierādīts jau no pašiem izpratnes pirmsākumiem, nav tituls. Tieši tāpēc Kristus, runājot par Laodikejas baznīcu (Atklāsmes 3:14) ir atklājis savu raksturīgo iezīmi, ka viņš ir bijis Dieva radības sākums vai "arche" (salīdziniet ar darbu Dieva radīšanas Arche kā alfa un omega; Arche of the Creation of God as Alpha and Omega (No. 229)). Ir redzams, ka Baznīca māca, ka viņš ir bijis tieši tāds. Tā vienīgi bija Baznīca, kas to apstiprina, un katra mācība, rēķinoties ar laikmetu, var izdarīt secinājumu, kā šis Baznīcas laikmets dara to pašu. Maldus sakarā ar līdzmūžīgumu, "ab orgine", sākotnēji atmaskoja Dieva Baznīcas, jau sākot ar to pastāvēšanas pirmajiem momentiem turpmāko piecu gadsimtu gaitā, noteiktu laika posmu pēc 1940. gada, iespējams, piecdesmitajos gados. Šos maldus nepieciešamas izprast un novērst.

    Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

    Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

     

    q