Kristīgās
Dieva Baznīcas
[017]
Neoplatonistu
modeļa attīstība [017]
(Izdevums
3.2 19940415-19991027)
Šis
darbs apskata neoplatonistu trīsvienīgās sistēmas attīstību
no grieķu filozofijas pēckristīgajā sintēzē. Tas parāda kapadoķiešu
sistēmas izcelšanos, lietojot gan seno filozofiju, gan arī
moderno katoļu teoloģiju saistībā ar šīs doktrīnas
oriģinālu.
Kristigas
Dieva Baznicas (Christian Churches of God)
Australija:
Australija:
P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN
E-mail:
secretary@ccg.org
LATVIJA:
e-pasts: kdbaz@mail.lv
(Copyright
© 1994, 1995,
1997, 1999 Wade Cox)
Autortiesības:
Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas
tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem.
Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā
arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana
par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu
iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par
autortiesību pārkāpumu.
Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org
Neoplatonistu
modeļa attīstība [017]
Koncepcija
par Dievu kā sastāvošu no trijām hipostāzēm, kuras
reprezentē trīs pārākas būtnes, ir radusies no grieķu
filozofijas. Tam nav nekāda sakara ar Bībeli. Savos darbos
Platons attīstīja koncepciju par formu. Kā savu modeli Platons
izmantojis filozofu Parmenīdu. Parmenīds bija viens no
pirmajiem grieķu monistiem. Viņš nebija monoteists. Šīs
koncepcijas tālāk attīstīja Platona sekotāji. Plotīns
radīja diezgan vienkāršu metafizisku shēmu:
Nosakot tikai trīs hipostāzes - Vienoto,
Intelektu un Dvēseli - [šo shēmu] liekas, ir labojis viņa
skolnieks Amelijs (kuram bija īpaša vājība attiecībā uz
triādēm), taču pa īstam šai sistēmai pievērsās Atēnu
Skolas pārstāvis Jamblihs (c. 245-325), kurš sāka galveno
zinātniskās sistēmas izmainīšanu, kura iezīmēja vēlāko neoplatonismu
(Proclus' Commentary on Plato's Parmenides, General Introduction,
p. xv, Morrow and Dillon, Princeton University Press, 1987).
Tātad
Trīsvienība tiek noteikta kā Vienotais, Gudrība vai Intelekts
un Dvēsele, kļūstot Vienotajam par Tēvu, Vārdam par Gudrību
un Garam par funkcionālu dvēseli. Šis Gars kā funkcionāla
Dvēsele tiek uzskatīts kā spējīga uz individualizāciju,
tomēr tajā pašā laikā paliek nošķirta un vienlīdzīga ar
pārējām divām hipostāzēm.
Prokls
attīstīja koncepciju par Nedalāmu Dievišķu Dvēseli. Dilons
par to saka:
Kārtējo reizi fiziskajai valstībai ir
nepieciešama sava īsta monāde (vai henāde), Nedalāma
Dievišķa Dvēsele, kura pati piedalās Intelektā un
transcendentāli prezidē pati savā valstībā. Teoloģijas
elementos, kad Prokls sāk runāt par Dvēselei (props. 184-211),
mēs neredzam, ka šāda būtne būtu pieminēta, ir tikai
dvēseles daudzskaitlī, tomēr tas ir pieņemts, un šis fakts
ir pieminēts agrāk prop. 164. Šeit mēs uzzinām, ka
Nedalītā Dvēsele pirmkārt prezidē pār kosmosu [prootoos huper
tou kosmou esti], taču tā ir transcendenta, un atšķirīga no
pastāvīgās Pasaules Dvēseles un indivīdu dvēselēm (ibid., p. xxiii).
Prokls
uzskata, ka visas monādes (vienības jeb viena vienība, henādes
Platona filozofijā) gan iekšpusē, gan ārpus kosmosa
skaidri un intelektuāli ir pievienotas pašas savām monādēm
ar savstarpēju cieņu vienai pret otru, kur Viena ir pakļauto
monāžu līdere (ibid., p. 81). Tāpat, Vienotais ir triādes
pamats un avots. Prokls uzskata:
Parmenīds paļaujas uz transcendentālo
Vienoto, Zenons daudzus projicē kā vienu, un Sokrats šos
daudzos atgriež atpakaļ pie Parmenīda vienotā, jo katras
triādes pirmais loceklis ir pārējo analogs, otrs ir process
un trešais ir atgriešanās, un atgriešanās rada sava veida
apli, savienojot sākumu ar beigām (op. cit., p. 86).
Sāk
parādīties koncepcija par trijiem, taču vispirms noteikti ir
jāpastāv diādes koncepcijai (vienībai no divām daļām), bet
diāde ir Vienības kopija. Tātad, otrais ir mazvērtīgāks par
Parmenīda Vienoto, kuru Zenons nosauca par logosu jeb
sarunu. Viens ir lielāks nekā daudzums un paradigma ir pārāka
par kopiju (ibid., p. 87). Tātad koncepcija par logosu ir
vairāk attiecināta uz Vienu nekā uz otro. Tas ir pretrunā ar
Bībeli, taču koncepcijas izcelšanās šeit ir skaidri redzama.
Grieķu koncepcijas būtībai bija jānorāda, kā to izdarīja Prokls,
izlabojot Zenona argumentus, ka daudzskaitlības atbrīvošanās
no vienības (vienotības) ir neiespējama. Tātad loģiski,
Dievībai bija jābūt apvienotai daudzskaitlībai (sk. Intro
to Book II, p. 93), taču antīkajiem grieķiem nebija
koncepcijas par Agapi. Agape ir ebreju termina ahabah
transliterācija no Augstās Dziesmas Septuagintā. Tādēļ seno
grieķu visū koncepcija par Dieva mīlestību ar atbrīvošanau,
ir visai ierobežota. Konsekventās Dievības vienības, pēc
viņu uzskatiem, bija apgūtas nejauši, kā dievišķā
zādzība (Commentary, p. 90), kurai nav reāla
pestīšanas plāna koncepcija, kā tas bija ebreju koncepcijā
(sk. darbu Song of Songs (No. 145)).
Ideju
teorija pastāvēja jau no Pitagoriešu laikiem, un to Pacēla
Platons Sofijā (248a). Sokrats postulē paša par sevi
pastāvēšanu, un tas tiek uzskatīts par pilnīgu ideju
vienkāršību un tīrību (ibid., p. 106). Ebreji šo koncepciju
kombinē kā esošu ar Dievu (Prov. 8:22). Gudrību ir radījis
Dievs kā Sava ceļa sākumu, pirmo Savu Aktu. Tas rabīniem lika
pieņemt, ka bauslība ir gudrība, kas radīta haosa vietā (sk.
Soncino un arī Ecclesiasticus 24:23 f). Idejas tika
nodalītas no atribūtiem, kas izteica noteiktas lietas. Tā, pie
grieķiem, logoss kā ideju izteicējs, tika uzskatīts vairāk
par primāro cēloni, nekā šī cēloņa atribūtu.
Tādēļ
pastāv loģika, kura noliedza pakļauta logosa eksistēšanu.
No tā ir radusies arī koncepcija, ka Dievs ir tīra (šķīsta)
doma. Tas neko nenozīmē, ka Apustuļu Darbos 7:29 logos
ir tikai teiciens vai vārds. Atrodiet arī Dieva logoi,
kas tulkojumā ir dabar Yahovah jeb Dieva patiesības
LXX un Jaunajā Derībā (sk. darbu The Oracles of God (No.
184)).
Platons
Orfejam lika sacīt (In Tim. I, 312.26 ff., un 324.14 ff., cf. Proclus
ibid., p. 168).
...visas lietas bija Zeusā, pēc fāna
norīšanas, kaut arī visu leitu sākumi kosmosā parādījā
primāri un unificētā formā viņā (sc. Phanes), viņi
parādās sekundāri un Demiurgā tie parādās atšķirīgā
formā. Saule, mēness un debesis pašas, elementi un Eross
apvienotājs - viss radās kā vienība "sajaukta kopā Zeusā"
(Orph. fr. 167b.7 Kern).
Demiurģiskās
formas radīja taustāmo lietu kārtību (ibid.). Visas lietas,
radušās no Tēva, radīja animismu, kur dievības daba
ir neatņemama katrā lietā.
Grieķi,
sākot no Parmenīda, šo koncepciju pārvērta Monismā, padarot
Vienoto par par imanento. Taču Prokls rāda, ka šīs
koncepcijas, tieši Idejas, kuras radās no Tēva Gribas,
ir radušās no Kaldēju Orākuliem (fr. 37 Des Places).
Ēva intelekts iznāca, sastādot viņa
nemainīgo gribu
Katras formas idejas; un tie sāka izlidot
no šī vienīgā avota
Jo Tas bija Tēva padoms un sasniegums.
Bet viņas bija sadalītas ar inteliģences
liesmu
Un izplatītas starp citām inteliģentām
būtnēm Jo viņu kungs bija ielicis
Pirms šī multiformu kosmosa nemainīgu
modeli; un kosmoss godīgi centās sekot tā pēdām,
Un parādījās tādā formā, kāda ir
viņam un visās ideju formās.
Tam visam bija viens avots, bet tām
iznākot milzums citu tika salauztas un iznīcinātas
Caur kosmosa ķermeņiem aizlidojot kā
bitēm
Visvarenajam dobjot pasauli,
Un virpuļojot dažādos virzienos -
Šīs intelektuālās idejas, izvirzītas no
viena avota,
Turas pie visvarenā uguns staba.
Neguļošā laika primārā momenta
Šis primārais un pašpietiekošais Tēva
avots
Ir izraisījis šīs primāri ģenratīvās
idejas.
Proks
komentā šādi:
Šajos vārdos dievi ir skaidri paziņojuši,
kur ir ideju pamats, kurā dievā to vienīgais avots ir
ietverts, un kā to daudzskaitlība rodas no šī avota, un kā,
saskaņā ar tām, ir veidots kosmoss; kā arī to, ka tās ir
kosmisko sistēmu kustīgie pārstāvji, būtībā inteliģentas
un arvien vairāk atšķirīgas savās izpausmēs (op. cit., p.
169).
Kaldiešu
sistēmās un oriģinālajos grieķu tekstos koncepcija par Tēvu
radītāju, kāds ir arī bībeliskais modelis, tiek izprasta
ļoti skaidri. Tomēr, viņi nepareizi uztver Dieva funkcijas.
Būtībā, seno koncepciju par Tēvu kā Augstāko Dievu izprata
visas nācijas. Tie bija Neoplatonisti, kas šo izpratni
sagrozīja.
Ievads
Prokla Komentāru III grāmatai, uzskata, ka apkopojumā (831.25 ff.)
Prokls norāda:
Formas trīs pamata atribūti - Dievišķība,
Būtība, Mūžība, rodas no Vienotā (pirmcēloņa), Vienas
Būtnes un Aeona. Visas paradigmātiskās formas savu būtību
saņem no šīm trim (p. 155).
Tā
tiek noteikta Dievības, Būtības un Mūžības trīs atribūtu Trīsvienīga
sistēma. Tādēļ grieķiem bija jāpieņem tas, ka Kristus ir
līdz - mūžīgs ar Dievu, neskatoties uz faktu, ka Bībele to
skaidri noliedz un apgalvo, ka vienīgi Dievs ir nemirstīgs.
Kristus kā YHVH aspekta kontekstā arī bija jābūt kā vienam
no primārajiem trim, skatoties no nepieciešamajām prasībām,
lai cilvēkus samierinātu ar Dievu caur Kristu. Grieķu
koncepcija par mīlestību aprobežojās dēla un meitas, kā
arī tikai erotikas attiecībās, tādēļ viņi nevarēja
saprast bībeliskās paradigmas.
Koncepcija
par Kristu kā visu zinošu, kas ir pretrunā ar Rakstiem (Piem. Atkl.
1:1), izriet no atribūtu prasībām, it sevišķi no Būtības. Prokls
šo argumentu attīsta no Grāmatas IV.1047, op. cit., p. 406.
Apskatot zināšanas kā esam vienas vai vairākas, Prokls
norāda, ka zināšanām ir jābūt vienām, tādēļ Neoplatonistiem
bija jāpieņem Kristus visa zināšanas koncepcija, lai tādā
veidā saglabātu savu koncepciju par dievišķo dabu. Pats
šāds pieņēmums bibliski ir absurds.
Tomēr, ja mums jānosaka zināšanu
(gudrības) vienīgais princips, mums ir jāpaļaujas uz Vienoto,
kurš rada Intelektu un visu gudrību gan iekš tā, gan arī to
gudrību, kas ir redzama būtnes sekundārajos līmeņos.
Tādēļ, Daudzuma transcendence, ir viņiem pirmais gudrības
princips, un tā nav tā pati gudrības, kas viņiem, jo
Tāpatība ir saprotama valstība. Tā ir koordinēta ar tās Citādību
un pakļauta Būtnei. Vienotais savukārt ir aiz intelektuālas
Būtnes un garantē saistību ar to, un šī cēloņa dēļ
Vienotais ir Dievs, un tāpat Inteletkts ir Dievs, taču ne
Tāpatības vai Būtnes dēļ. Un būtībā Intelekts nav dievs qua
Intelekts; jo pat šis intelekts ir tikai intelekts un nav
dievs. Tāpat, intelekta īstā loma ir inteliģēt un vērtēt
patieso būtni; bet dieva loma ir vienot, radīt, radīt
providenci un līdzīgi. Šī aspekta ietvaros, kurš nav
intelekts, Intelekts ir Dievs; un šī aspekta ietvaros, kurš
nav Dievs, Dievs tajā ir intelekts.
Dievišķais Intelekts kā veselums ir
intelektuāla būtība ar savu augstāko pakāpi un īsto
vienotību, izzinošs sevi cik tālu tas intelektam iespējams,
tomēr būtne kā mēdz teikt, "apreibināta ar
nektāru", un radoša apziņas veselumu, tik tālu, cik vien
Intelekta "ziedam" un suprabūtībai henādei tas var
izdoties.
Tātad, meklējot gudrības pirmo principu,
mēs esam pacēlušies līdz Vienotajam.
Pirmais
princips tika uzskatīts par Vienoto (ibid.) un Sokrats (Phaedrus
245d) saka, ka pirmais pirncips ir tas, kurš nav radīts.
Šeit
Trinitārisms sāk apjukt, jo uzskata, ka Kristu ir radījis
Tēvs. Jaunāki Procesa Teologi uzskata, ka pastāv
transcendenta Dievības vienība, kur ir pamata neradīta
līdzvērtīga vienība, kura individiualizāciju uzskata par
iluzoru. Tas ir Monisms un nevis monoteisms, jo tā liberalizācijas
teoloģijas forma līdzīga Budismam un Hinduismam, nevis
Kristietībai. Loģiski, tā ir populāra Misticismā.
Pašreizējā attīstība Trinitārismā mēģina Dievu padarīt
neatņemamu kā īsto domu, klātesošu lietās, piemēram,
akmenī, kokā, stiklā utt. Tā nav ne tikai kristietība, bet
pat ne transcendentālais monoteisms. Tas ir Monisms.
Grieķu
filozofiskās domas loģiskajiem secinājumiem ir jāpieņem
vienlīdzīgs Kristus dievišķums, lai noteiktu beznoteikumu
pacelšanos pie Vienotā. Šis vairāk ir mērķis pacelties pie
Dieva caur individuālo pārtraukšanos, nekā kapadoķijas trinitārisma
doma, kur dominē Dieva nolaišanās doma (sk. arī darbus The
Holy Spirit (No. 117) un Consubstantial with the Father
(No. 81)).
Secinājumi
tiek izdarīti pārbaudot vēsturi.
C
M LaCugna (God For Us, Harper, San Francisco, 1973)
paziņo, ka kapadokieši, neraugoties uz faktu, ka viņi bieži
lietoja terminus oikonomia un theologia, būtiski
ir izmainījuši šo terminu koncepcijas, un to nozīme ir
palikusi šādi izmainīta.
Teoloģija ir "Dieva Dievībā"
būtība; ekonomija ir sfēra Dieva kondensācijai miesā.
Tieši runājot, Teoloģija ir Trīsvienības doktrīna.
Vēlākajā grieķu patristiskajā teoloģijā šī termina
lietojums paliks tāds pats. Bibliskā koncepcija par oikonomia
[ekonomija] kā pakāpeniska apslēptās Dieva mistērijas
atklāšana saistībā ar pestīšanas plānu, ir būtiski
ierobežota apzīmējot tikai Kristus cilvēcisko dabu, inkarnāciju.
Teoloģija, kura vispār nav bibliska koncepcija, nāk no Atanāsija
un kapadokiešiem un apzīmē Dieva iekšējo būtību aiz inkarnētā
Vārda vēsturiskās manifestācijas. Šajā nozīmē Teoloģija
tagad specificē Dieva hipostāzes, taču ne šo hipostāžu
izpausmes veidu. Ja kristīgā teoloģija būtu atkāpusies no
koncepcijas par Dieva neaizsniedzamību un pieņēmusi, ka Dievs
cieš Kristū, tā būtu palikusi kopā pret ariānismu,
saglabājot būtību un identitāti starp Dievu un Kristu (p.
43) (uzsvars pievienots).
Tā
mēs esam neloģiskā situācijā, kur grieķu filozofijas
iespaidā ir novesti teologi. Viņiem bija jāatīsta teoloģija
nošķirti no soterioloģijas (sk. ibid.). Citiem vārdiem, viņi
teoloģiju uztvēra nošķirti un bez saistības ar pestīšanas
plānu, un tas kristietībai bija fatāli.
Teologi
nošķīra teoloģiju no Bībeles, un rezultātā radīja vēl
lielāku nesakarību.
Būtībā,
tas, lai Dievs ciestu Kristū, nav Bībeles prasība; tā ir
grieķu filozofijas prasība, kura nosaka neīstus ierobežojumus
attiecībā uz pakļauta upura adekvātumu. Sākotnējās
kristīgās baznīcas rakstu autori visi bija subordinātisti.
Neviens no sākotnējiem teologiem nekad nav apgalvojis, ka
Kristus būtu Dievs tādā pašā nozīmē kā Dievs Tēvs. Tas
ir vēlāks izgudrojums, kas kristietībā importēts no grieķu
filozofijas (sk. arī darbu The Purpose of the Creation and the
Sacrifice of Christ (No. 160)).
Lakugna
saka, ka:
Kapadokieši bija ļoti kompetenti spekulatīvi
teologi. Viņi brīnišķīgi sintezēja Neoplatonisma un
Stoicisma, un Bībeles atklāsmes elementus, kā arī pastorālos
uzskatus, lai diskutētu gan pret Āriju, gan Einomiju. Viņu
centrālā nostāja palika soterioloģiska. Viņi par savu
uzdevumu uzskatīja atklāt kā Dieva attiecības ar mums
Kristū un Gars Inkarnācijas ekonomijā un pielīdzināšanā
dievībai atklāj būtisko vienību līdzvēŗtību starp Tēvu,
Dēlu un Garu. Šajā procesā Bazils un Gregorijs radīja
sagrozītu "pestīšanas ekonomijas metafiziku" (ibid.).
Diemžēl,
faktiski tas nebija Bazila un Gregorija mēŗķis, kā to norāda
Gregs savos tekstos Consolation Philosophy etc., Philadelphia
Patristic Foundation Ltd, 1975. Bazils mēģināja nošķirties
no pasaules bēgšanā (Basil EP., 2 tr. Defarrari,
I, 11, Gregg, p. 224). Kaislībām no dvēseles bija jātiek
izņemtām. Dvēselei jākļūst pilnīgai, lai nošķirtu no
miesas. Dievs pats kļūst redzams tiem, kas ir redzējuši
Dēlu, Viņa tēlu.
Apgaismotas ar Garu, dvēseles pašas kļūst
garīgas [psuchai pneumatikai] un tiek ievestas dzīvē, kurā ir
zināma nākotne, mistērijas kļūst skaidras, un tiek gūts
prieks no visiem debesu valstības priekiem. Kulminācijas
punkts, kā raksta Bazils, ir:
...bezgalīgs
prieks, paļaušanās uz Dievu, padarīšana līdzīgiem Dievam [he
pros Theon homoioosis], un visaugstākais no visa, padarīšana
par Dievu [Theon genesthai]
(Basil 9.23. trans from NPNF, V, 16) Greggs
piebilst (fn3) Liela daļa no Bazila domas Spir. 9 tika
ņemta no Plotīna, kā to demonstrēja P. Henrijs savā Les etats
de texte de Plotin (Brussels; n.p., 1938, p. 160). Jēgers
apgalvo, ka šīs idejas no Bazila pārņēma Gregorijas no Nissas
savā darbā De Institutio Christiano, in Two Rediscovered
works of Ancient Christian Literature: Gregory of Nyssa and Macarius
(Leiden: E J Brill, 1954, pp. 100-103).
Lakugna
piezīmēja, ka kapadoķieši orientēja teoloģiju tādā
virzienā, kas tālāk radīja teoloģijas nošķiršanu no
ekonomijas. Šī trajektorija noveda pie:
Pseido Dionīsa via negativa un, beidzot, pie
Palamas Gregorija teoloģijas (6. Nodaļa).
Pēc Nikejas periodā latīņu rietumos tādi
teologi kā Poteras Hilārijs un, iespējams līdz galējai
pakāpei, Ankuras Marcello, saglabāja saistību starp
dievišķajām hipostāzēm un pestīšanas ekonomiju. Augustīns
radīja pavisam jaunu pieeju. Viņa sākuma punkts vairs nebija
Tēva monarhija, bet gan dievišķā substance, sadalīta
līdzīgi triju personu starpā. Tā vietā, lai pievērstos
teoloģijas dabai, kā tas ir atklās Kristus inkarnācijā un
pielīdzināšanai dievībai ar Garu, Augustīns pievērsās
Trīsvienības pēdām, kuras atrodamas katra cilvēka dvēselē.
Augustīna pievēršanās "psiholoģiskajai"
analoģijai trīsvienības attiecībās, nozīmēja, ka
trīsvienības doktrīna pēc tam tika uzskatīta kā Dievībai
iekšēja, atrauta no tā, ko mēs zinām par Dievu caur Kristu
Garā (LaCugna, p. 44).
Viduslaiku
latīņu teoloģija sekoja Augustīnam un atbalstīja teoloģijas
nošķiršanu no soterioloģijas. Visa šī struktūra tika
sajaukta ar Neoplatonismu un misticismu. Lakugnas ir izdarījis
svarīgas norādes, ka no Augustīna laikiem Tēva monarhija
vairs nebija augstākā. Trīsvienība pieņēma līdzvērtību.
Šis bijas otrais solis, kurš izrietēja no kļūdainā līdzmūžības
pieņēmuma. Pareizs pieņēmums bija Dieva izpaušanās katrā
indivīdā, tas ir, Tēva darbība caur Svētā Gara
līdzekļiem, kurš nāk no Viņa caur Jēzu Kristu. Šī
virzība caur Jēzu Kristu deva iespēju Kristum vadīt un
virzīt cilvēku saskaņā ar Dieva gribu, kurš dzīvo katrā
no izredzētajiem. Kristus nebija Svētā Gara sākums.
Viņš bija vidutājs. Viņš rīkojās Dievam un saskaņā ar
Viņa gribu, kā viņš to vienmēr bija darījis. Bet viņš
nebija Dievs. Trinitārieši ir zaudējuši redzi attiecībā uz
šo faktu, ja viņi vispār kādreiz to ir izpratuši. Kā saka Lakugna:
Trīsvienīgā Dieva teoloģija liekas ir
pievienota pārdomām par vienu Dievu (p. 44).
Tas
fundamentāli ietekmēja kristiešu lūgšanas veidu. Tas ir,
viņi vairs nelūdza vienīgi Tēvu Dēla vārdā, kā to nosaka
Bībele (no Mat. 6:6,9; Lk. 11:12), pielūdzot Tēvu, Dēlu un
Svēto Garu (Jn. 4:23), bet gan Tēvu Dēlu un Svēto Garu.
Tālāk, zinātnieki attīstīja pašas teoloģijas metafiziku.
Taču visa šī ēka tika celta neņemot vērā vai sagrozot
Bībeli.
Tieši
tādēļ Trinitārieši nekad nepievēršas visiem Bībeles
tekstiem un sagroza vai citē bez konteksta atslēgas tekstus,
ignorējot tos, ko viņi nevar mainīt. Taču viņu sistēma ir
balstīta uz misticismu un Platonismu. Lakugna saka:
Kapadoķieši (un arī Augustīns) zaudēja
rakstu ekonomijas izpratni padarot Dieva attiecības ar Dēlu (un
Garu) iekšēji dievišķas (p. 54).
Vienīgais
Dievs eksistēja kā ousia trijās hipostāzēs.
Mēs redzējām (darbā The Elect as Elohim (No. 1)), ka
platoniskais termins ousia un stoiķu termins hypostases
būtībā apzīmē vienu un to pašu lietu.
Cēzarejas
Bazila un viņa brāļa Nissas Gregorija, kā arī Nacianzas Gregorija
teoloģija:
Lielām mērā tika formulēta kā atbilde Einomija
teoloģijai. Arī Einomijs bija kapadoķietis un īsu laiku Cizikas
bīskaps. Viņš bija jaunariānis, kurš līdzīgi Aetiusam
ticēja readikālai Dēla subordinācijai Tēvam (heterousios). Einomijam,
tāpat kā Ārijam, Dievs ir unikāla un vienkārša esence.
Taču Einomijs izveidoja tālākas konsekvences attiecībā uz
sākotnējo ariāņu pieņēmumu. Pamatojoties uz Einomiju, Dievs
ir neradniecīgs, Dievs nevar komunicēt dievišķo dabu, Dievs
no dievišķās esences neko nevar izraisīt. Tā kā Dēls ir
radīts jeb ģenerēts (gennetos) ar enerģiju, dēls nevar būt
no tās pašas substances, no kuras Tēvs. Tātad nav nekāda
pamata, uz ko varētu balstīt Dēla dievišķumu.
Otrkārt, Ārijs ticēja, ka lai arī Dievs ir
neizprotams, dievišķais Dēls neizprotamo Dievu padara
izprotamu. Einomijs ticēja, ka cilvēka saprāts ir spējīgs
izprast Dieva būtību. Viņa vārds, kurš apzīmē Dievu ir Agennesia:
neizraisīšanās jeb neradīšana (LaCugna, p. 56).
Šeit
mēs nonākam pie strīda jautājuma. Kapadoķieši nepārtraukti
apgalvoja, ka cilvēka saprāts vai valoda nekad pilnībā nevar
izprast un aptvert Dievu. Nacianzas Gregorijs savā Theological
Orations (tādēļ nosaukums Teologs) uzskatīja, ka
sirds šķīstība un pārdomāšana ir priekšnoteikumi
zināšanām par Dievu. Pat šī personiskā iesaistīšanās
nedod iespēju izprast Dieva ousia. Ir izzināmi tikai
Dieva darbi un rīcība (energeiai), tas, kas sastāda
dažas Dieva daļas, kas tika parādītas Mozum klintī 2. Mozus
33:23 (ibid.). Tā Kristus ar savu piemēru norādīja, ka viņam
(vēl) ir pieejamas tikai nepilnīgas zināšanas par Dievu.
Lakugna
raksta:
Kapadoķiešu reakciju attiecībā uz ariānismu*
un einomiānismu ir jāizprot saistībā ar mistiskās
teoloģijas pamatiem. Kapadoķiešu mistiskās teoloģijas pamati
ir atrodami jau viņu priekšģājējos un viduslaiku
platonismā. Nissas Gregorija teoloģijas misticisma centralitāte
kombinācijā ar viņa intelektuālo asumu, radīja spēcīgu eunomiāņu
pozīcijas, ka Dievs ir izzināms, noraidījumu, kā arī ariāņum
pozīciju, ka Dēls ir radīts (genetos). Abi Gregoriji
izstrādāja teoloģiju par dievišķajām attiecībām procesā.
Bet viņi bija empātiski, un pat ja mēs varam izskaidrot, ko
nozīmē dievišķā paternitāte, vārdi radīt un neradīts,
ģenerēt un neģenerēt neizsaka Dieva substanci (ousia), bet
gan dievišķo hipostāžu raksturu un veidu, kā Dievs nāk pie
mums. Vārds "Tēvs" piemēram, nedod nekādu
informāciju par dievišķās tēvišķības dabu vai
īpašībām, bet gan norāda uz Dieva attiecībām pret Dēlu (LaCugna,
p. 57).
* Ariānisms
vispārēji tiek lietots, lai apzīmētu subordinācistus, kuri
visi ticēja, ka Kristus ir Tēva radīts. Tas iekļauj Ireneju, Polikarpu,
Pāvilu, apustuļus un pat pašu Kristu. Tādēļ sākotnējie
teologi bieži tiek saukti par ariāņiem vai sākotnējiem ariāņiem,
kaut arī viņi rakstīja daudzus gadsimtus pirms Ārija
dzimšanas. Tas palīdz trinitāriešiem pieņemt viņu
pozīcijas šķietamo relativitāti. Pareizais termins ir Subordinātisti
Unitārieši - - jeb vienkārši Unitārieši.
Trinitārieši
neredz un nesaprot Dieva Dēlu un Tēva universālās
attiecības.
Svarīgs
aspekts, kas izriet no Lakugnas iepriekš teiktā, ir tas, ka
mēs varam redzēt tos nebībeliskos pieņēmumus, no kuriem kapadoķieši
mēģina izdarīt savus secinājumus. Piemēram, Kristus skaidri
pasaka, ka Dievs ir izzināms. Izredzētajiem un Kristum Viņš
ir izzināms, jo dēls pazīst Tēvu un Tēvs pazīst dēlu (Jn.
10:14). Šīs zināšanas Kristum ir devis Tēvs, tāpat kā
viņam tika dots spēks nolikt savu dzīvību (Jn. 10:18). Dieva
Dēls nāca un iedeva izpratni izredzētajiem, lai tie pazītu
viņu, kurš ir patiesais un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tas ir
vienīgais patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība (1Jn. 5:20).
Tātad patiesais Dievs ir Viņš, kurš ir patiess un Dēls ir
Jēzus Kristus. Izredzētie ir abās šajās būtnēs. Taču
Dēls nav patiesais Dievs, viņš ir Dēls, caur kuru izredzētie
iepazīst Dievu. Tā izredzētie pazīst Dievu, kaut arī tie
agrāk to nepazina (Gal. 4:8), taču iepazina caur Tēva
labprātīgo pašatklāsmi Dēlā. Jo, ko par Dievu var
zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis (Rom.
Tātad
šī izzināšana ir kondicionāla un relatīva. Tā tiek
atklāta caur Garu, kurš izmeklē visu, pat Dieva dziļumus
(1Cor. 2:10).
Tātad
kapadoķiešiem nav taisnība. Tālāk, viņu pastāvēšana uz
to, ka Dēls nav radīts jeb ģenerēts, ir nevien pretrunā ar
Rakstiem, bet arī pretrunā ar loģiku, un tieši šī iemesla
dēļ viņi glabjas misticismā - jo subordinātisma loģika, veinalga
vai tā tiek vai netiek saukta par ariānismu, ir napgāžama.
Kristus ir Dieva attēls jeb eikõn, pirmradītais (prõtotokos)
no visas radības (sk. Marshall's Interlinear Col. 1:15). Tātad,
Kristus ir Dieva radības sākums (Atkl. 3:14). Kristus to teica laodiķejas
draudzei, jo no šīs draudzes nāca apostāze, gluži tāpat
kā tas notiek pēdējās dienās ar cilvēku bez likuma. Tie ir
pagāni, kas nepazīst Dievu (1Tes. 4:5) un kuri pļauj Dieva
atriebību (2Tes. 1:8), kā to tik precīzi demonstrē kapadoķieši
no savas mistiskās kosmoloģijas. Jūs nevar sodīt par Dieva
nepazīšanu, ja šīs zināšanas nav iegūstamas. Dievs būtu
netaisns tiesnesis tātad, ne Dievs.
Otrs
kapadoķiešu kļūdas punkts bija tas, ka dievišķā
paternitāte netika ierobežota tikai uz Jēzu Kristu, kā mēs
to varam redzēt no Ījaba 1:6; 2:1; 38:7. Arī Sātans bija
Dieva Dēls pirms savas sadumpošanās, kā tas aprakstīts
1.Mozus 6:4 un Jūdas 6 (sk. darbu The Government of God (No.
174)).
Mums
visiem ir jākļūst par Dieva Dēliem. (Jāņa. 1:12; Rom. 8:14;
1Jn. 3:1,2) un Kristus līdzmantiniekiem (Rom. 8:17; Gal. 3:29; Tit.
3:7; Ebr. 1:14; 6:17; 11:9; Jes. 2:5; 1Pet. 3:7).
Tādēļ,
ka mēs esam Dēli, Dievs ir mūsu sirdīs sūtījis Sava Dēla
garu (Gal. 4:6). Tā Gars caur Dēlu ir izplatīts uz Dieva
Dēliem Kristū.
Pāvila
raksti ir pilnīgi subordinātiski, taču mul;sinoši pagāniem,
kas nav pazīstam ar vārda nodošanu līdz ar autoritāti.
Piemēram, vēstulē titam 1:3 viņš atsaucas uzDievu kā mūsu
glābēju. Vēstulē Titam 1:4, viņš norāda uz atšķirību
starp Tēvu un Kristu, un atsaucas uz Kristu kā mūsu glābēju.
Tā trinitārieši pieņem, ka Dieva kā glābēja funkcija šeit
tiek apzīmēta kā Dēla aspekts. Tas nav pareizi. Dēla
autoritāte ir nākusi no Tēva, kā mēs to varam redzēt Jāņa
10:18. Upura adekvātumu noteica Tēvs, jo tam vajadzēja
samierināt cilvēkus ar Tēvu. Dievs nosaka upura adekvātumu,
jo parāds ir jāmaksā Viņam.
Nav
šaubu, ka Pāvils skaidri nošķir Dievu no Kristus. Pāvils ir
absolūts un neapšaubāms subordinātists. Neviens apustulis
nebija trinitārietis - ne jau tādēļ, ka viņi vēl nebija
attīstījuši teoriju, bet tādēļ, ka tā ir zaimošana.
Tiem,
kuri apgalvo, ka pazīst Dievu, ir jāpierāda šī pazīšana ar
saviem darbiem (Titam 1:16). Tātad bauslība tiek ievērota
dēļ mīlestības pret Dievu un Dieva pazīšanas. Bauslība ir
jāievēro, jo grēks ir bauslības pārkāpšana (1Jn. 3:4),
un, ja mēs apzināti grēkojam pēc patiesības saņemšanas,
upuris par grēku vairs neskaitās (Ebr. 10:26).Šie grēki tiek
tiesāti kā derības asiņu, ar kurām mēs esam šķīstīti,
apgānīšana (Ebr. 10:29).
Izredzētie
saprot, ka Kristus ir subordinēts Dievs. Viņi saprot arī to,
ka viņi būs līdzmantinieki Kristum kā subordinēti theoi
jeb elohim. Viņi nedomā, ka viņi būs līdzvērtīgi ar
Dievu.
2Tesaloniķiešu 1:5-8 Tā ir Dieva taisnās
tiesas zīme, ka jūs reiz būsit cienīgi iemantot Dieva
valstību, kuras dēļ tagad ciešat; 6 jo tāda ir Dieva
taisnība, ka Viņš jūsu spaidītājiem atmaksā ar spaidiem, 7
bet jums, kam jācieš, ar atpestīšanu, kopā ar mums, kad
Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar Savas
varenības eņģeļiem uguns liesmās 8 un turēs tiesu pār
tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus
evaņģēlijam.
Sods
tiek noteikts tiem, kuri nepazīst Dievu un tiem, kas neklausa
Kristus evaņģēlijam. Nav šaubu, ka šajā tekstā 2.Vēstulē
Tesaloniķiešiem 1:12 Pāvils nodala Dievu no Kristus:
2Tesaloniķiešu 1:12 lai tā jūsos tiktu
pagodināts mūsu Kunga Jēzus Vārds un jūs Viņā, pēc mūsu
Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības.
Vēl
vairāk, apostāzei (apostasia) ir jānāk pirms Kristus
atnākšanas, kad Grēka jeb Pazudināšanas Dēls ir atklājies,
ieņemot vietu Dieva tronī jeb naos (2Tes. 2:4),
svētajā no vissvētākajām vietām, kas esam mēs. Tātad
Grēka Dēls ir atrodams starp mums izredzētajiem. Viņš sēž ton
Theon tronī (naos), paceļot sevi pāri visam, kas
saucas svēts vai Dievs, paziņojot pats sevi par Dievu. Tātad
viņš nav viens no izredzētajiem kā subordinēts theoi
jeb elohims. Viņš sevi paziņo līdzvērtīgu Dievam,
kā to mēģināja izdarīt Bazils izveidojot trinitārisma
misticismu.
Nākošais
trinitārisma attīstības posms bija Augustīna posms, kurā kapadoķiešu
lineārā reprezentācija no Tēva uz Dēlu un tālāk uz Svēto
Garu tika pārmainīta uz savstarpēji saistītām tīklveida
attiecībām, kuras sāka apzīmēt kā trijstūri, kurā katra
būtne ir līdzvērtīga. Viņa darbs De Trinitate ir
viņa teoloģijas visbagātākais traktāts. Uzrakstīts periodā
no 399-419. gadam, to fundamentāli ietekmējis lasītais no Naziancas
gregorija Theological Orations, kas tapis apmēram 413.
gadā (LaCugna, p. 82, noting also Chevalier). Augustīns
mēģināja izskaidrot, ka:
Tēvs, Dēls un Svētais Gars sastāda
dievišķu vienību un vienu un to pašu substanci neredzamā
vienādībā (LaCugna, lpp. 82, citējot De Trinitate
1.4.7 PL 42,824).
Augustīna
shēma mēģināja atgriezties pie Dieva, kuru dvēsele var
ieraudzīt caur kontemplāciju (LaCugna, p. 83). Tātad arī
viņš bija saistīts ar mistisko kontemplāciju.
Otrā
gadsimta apoloģētu, nemaz jau nerunājot par pirmā gadsimta
draudzi, uzskats bija tāds, ka Dēls un Svētais Gars bija
parādījies Vecās Derības teofānijās - piemēram ka
tikai Dēls ir parādījies patriarhiem (Novatian Treatise on the
Trinity citējis arī LaCugna, p. 83, taču sk. arī darbus The
Elect as Elohim (No. 1) un God Revealed Chapter 1 Ancient
Monotheism (No. G1).
Modernā pozīcija ir tāda, ka pie Sinaja
kalna parādījās visi trīs - Tēvs, Dēls un Svētais Gars, jo
faktiski, Dievs ir tīra doma un tiek izteikta caur Dēlu kā logosu.
Tas neietver Svēto Garu un veidu, kādā tas darbojas Dēlā,
faktiski, tas ir piešķirts Dēlam.
Lakugna
argumentā, ka ariāņi ir interpretējuši tekstus savādāk,
paziņojot, ka, ja Dēls parādījās bez Tēva, tam jānorāda
uz atšķirībām starp viņiem (lpp. 83). Mēs pieņemsim, ka
viņa ir runājusi par unitāriešiem, jo termins ariānieši
ierobežojas tajā. Sākotnējo teologu argumenti bija diezgan
skaidri un specifiski. Kristus bija Tēva radīts, būtībā
primārais radīšanas akts tātad, sākums. Tāda ir Bībeles
pozīcija. Tie bija atanāzieši un kapadoķieši, kas šo
struktūru vēlāk izmainīja pretrunā Bībelei. Tieši tādēļ
kapadoķiešu apoloģēti bībeles fundamentālistu draudzēs
nonāk absurdā pozīcijā noliedzot Bībeles burtisko domu.
Procesa teologi un Neobudisti kristietībā mēģina pieņemt monistu
struktūru, kur Dievs ir neatņemama, nedalāma nulle.
Īstie
vadošās kristietības mantinieki ir gnostiķi, jeb, gluži
otrādi, gnosticisms ir vadošās kristietības tradīcijas
mantinieks.
Tos
ticīgos, kas nemīl patiesību, Dievs ievedīs stingros maldos. Marshall
Bībele to tulko kā kļūdas darbību, lai viņi ticētu
meliem. Tas tiek darīts tādēļ, lai visi tie, kas netic
patiesībai, tiktu tiesāti. Tādēļ nespēja saskatīt Dieva
dabu ir pēdējo dienu tiesas fundamentāls aspekts un pamats,
pēc kura tiek nodalīti izredzētie. Tie, kuri necenšas atklāt
patiesību, tiks nodoti vēl lielākiem maldiem, lai tiktu
izlaboti jeb krithõsin otrajā augšāmcelšanās reizē.
Tā ir pavēle, lai izredzētie pēdējās dienās akli nesekotu
cilvēkiem. Viņiem ir jāpēta un jāpārbauda Raksti un
doktrīnas, un jāmāca.
q