Kristīgās Dieva Baznīcas

[115]

 

 

 

Pentakosts Sinaja Kalnā [115]

(Izdevums 3.1 19940514-20000510)

 

 

 

Šis darbs ir kā turpinājums darbiem par Iziešanu, Mozu un Ēģiptes dievus ieskaitot (sk. darbu Mozus un Ēģiptes Dievi), un Mozu saistot ar Iziešanu (Exodus) (sk. darbu Pasā Svētki). Tas pievērš uzmanību tam, kas tieši Sinaja kalnā deva bauslību, izskaidrojot arī apstāšanās nozīmes. Spēku eņģeļiem ir devis Dievs, un tas tiek apskatīts saistībā ar bauslības došanu un notikumiem Sinaja kalnā.

 

 

 

Kristigas Dieva Baznicas (Christian Churches of God)

Australija: P.O.Box 369,  WODEN  ACT 2606,  AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

(Copyright ©  (papildināts 1995, 1997, 2000)  Wade Cox)

 

Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.

 

Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 


Pentakosts Sinaja Kalnā [115]

 


Darbā Pasā Svētki (98) mēs apskatījām sekvenci Iziešanai (Exodus) no Ēģiptes Mozus vadībā. Kustība no Ēģiptes iesākās 15. Nisanā no savākšanās vietas Ramezā, uz kurieni izraelīti ieradās no visas Gošenas. No šejienes apmēram seši simti tūkstoši vīriešu kopā ar savām sievām un bērniem, vecajiem, daudz neizraelītiem, kā arī ar ganāmpulku izgāja, lai dotos uz Sukkotu (uz tabernaklu jeb novietni) (2.Mozus. 12:37-38).

 

Šis ceļojums bija izplānota akcija, lai aizvestu izraelītus pie Sinaja kalna, lai viņi varētu saņemt atklāsmi no Dieva. Izraelītus no Ēģiptes izveda Klātbūtnes Eņģelis jeb YHVH Eņģelis. Tieši caur šo Eņģeli Dievs izvēlējās atklāt savu bauslību. Soģu 2:1-3, YHVH Eņģelis runā par derību starp Dievu un Izraēla bērniem, un kurai viņš bijis par vidutāju.

 

Soģu 2:1-3 Tad Tā Kunga eņģelis devās no Gilgalas augšup uz Bohimu un sacīja: "Es esmu jūs izvedis ārā no Ēģiptes, un Es esmu jūs ievedis tai zemē, ko Es ar zvērestu biju apsolījis jūsu tēviem, un Es sacīju: Es Savu derību ar jums nelauzīšu nemūžam. 2 Un arī jums nebūs slēgt derību ar šīs zemes iedzīvotājiem, viņu altāri jums ir jānoplēš. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij; kāpēc jūs esat tā darījuši? 3 Tāpēc Es jums tagad saku: Es viņus neizdzīšu, jums uz priekšu ejot, bet viņi jums taps par pātagām jūsu sāniem un viņu dievi par slazda valgiem.

 

Šis Eņģelis ir tas pats Eņģelis, kas bija mākonī Iziešanas laikā pie Sarkanās jūras un tuksnesī (Ap. Darbi 7:36). Viņš bija Eņģelis krūmā, kurš runāja uz Mozu (Ap. Darbi 7:30,35). Viņš bija tas Eņģelis, kurš Mozum deva bauslību (Ap. Darbi 7:38,53; Gal. 3:19). Viņš bija Eņģelis, kurš runāja Dieva vārdā Sinaja kalnā (Ap. Darbi 7:38). Šis Eņģelis bija garīgā miesa un dzēriens, kuru Izraēls, kristīts Mozum no Eņģeļa mākonī (1Kor. 10:2), baudīja tuksnesī. Šis garīgais ēdiens un dzēriens bija garīgais Akmens, kurš viņiem sekoja. Šī klints, YHVH Eņģelis, bija Jēzus Kristus (1Kor. 10:4). Dievs ir klints jeb kalns, no kura Kristus ir izcirsts.

 

Tiek propogandēta kļūdaina doma, ka logosDieva Vārds neattiecas uz runasvīru, bet drīzāk attiecas uz Dieva izteikumu kā racionālu domu – tātad bauslību Sinaja kalnā nepasludināja YHVH Eņģelis, bet gan Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Šie visi it kā darbojās Sinaja kalnā. Tas nav pareizi.

 

Jānis šo problēmu padara ļoti skaidru Jāņa 1:18 un 1Jāņa 4:12. Viņš teica:

 

1Jāņa 4:12 Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga.

 

1John 4:13-15 No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis. 14 Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju. 15 Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā.

 

Jānis rakstīja pēc Kristus nāves un pat pēc Jeruzālemes iznīcināšanas. Viņš skaidri norādīja uz atšķirību starp Dievu un Kristu. Viņš nošķīra Kristu, kuru cilvēki ir redzējuši, no Dievu, kuru viņi nav redzējuši ne tagad, ne agrāk Sinaja kalnā vai kur citur.

 

Evaņģēlijā, Jāņa 1:18, Jānis saka:

 

Theon oudeis   eooraken  poopote.

Dievu neviens nekad nav redzējis;

 

monogenes                                   theos ho

Vienpiedzimušais Dēls,

 

oon     eis  ton kolpon tou      patros,

kas ir pie Tēva krūts,

 

ekeinos   ezegesato.

Tas mums Viņu ir darījis zināmu.

 

Pastāv atšķirība starp vārdiem Theon un Theos. Theon, kuru neviens nekad nav redzējis un vienpiedzimušo Dievu, theos, kurš ir pavisam cita būtne, un kurš runāja sava Theon vārdā. Šis theos bija Sinaja kalnā. Viņš bija logos, kurš sākumā bija ar Dievu (Theon) (Jāņa 1:1). Sākums (arche) Jāņa 1:1 bija materiālās radības sākums. Jāņa 1:1 tulkojums ir kļūdains, tāpat kā nepareizs ir tulkojums Tita 2:13, kas saka:

 

gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.

 

Kristus ir Dieva godības atspulgs un mūsu Glābējs. Viņš nav šis Dievs. Taču trinitārieši pārveido šo tekstu tādā veidā it kā viņš būtu šis Dievs. Šī kļūda radīja binitāriešu kļūdu, kuru dažas draudzes pieņēma 1960-tajos gados (sk. rakstu Is Jesus God by Herbert W Armstrong, reprint Good News, December 1982). Šai kļūdai pievienojās Filipiešu 2:6 nolūka neizpratne, kur runāts par Dieva formu, kura ir konstrurēta, lai līdzinātos savai dabai, un tālāk nepareizi tiek izprasts, ka viņš bija Šis Dievs. 

 

Pieņēmums, ka Sinaja kalnā runāja pats Dievs un ka Viņš bija trijās hipostāzēs, ir gluži nepareizs. Darbs The Angel of YHVH (No. 24) parāda, ka ir pilnīgi nepareizi pieņemt, ka Mozus redzēja Visaugstāko Dievu jeb Dievu Tēvu Sinaja kalnā vai kādā citā laikā Iziešanas (Exodus) laikā. Viņš runāja ar Viņa vēstnesi YHVH Eņģeli, kurš bija Viņa Klātbūtne un kurš nesa Viņa vārdu. 2.Mozus 23:20-21 Dievs caur Eņģeli teica, ka Viņš sūtīs Savu Eņģeli, lai tas sargātu Izraēlu Iziešanas laikā.

 

2.Mozus23:20-21 20 Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis. 21 Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus piedos, jo Mans Vārds mājo viņā.

 

Koncepcija šeit ir tāda, ka Eņģelis nesa Dieva vārdu kā autoritātes apzīmējumu. Es būšu kās Es būšu vārdam Yahweh jeb Yahovah piešķīra nozīmi Viņš liek būt šim padotajam elohimam. Dievs iecēla šo Izrēla elohimu, kā mēs to varam redzēt no Psalma 45:6-7.

 

Psalm 45:7-8 Tavs tronis kā Dieva tronis pastāv joprojām un mūžīgi, un taisns ir tavas valdības scepteris. 8 Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem.

 

Šo Dievu ar prieka eļļu pāri viņa brāļiem jeb partneriem bija svaidījis viņa Dievs, (metoxous, LXX), jeb pāri biedriem, kā tas ir pārveidots Ebreju 1:8-9, kur šī būtne tiek skaidri parādīta kā Mesija. Tātad Mesija ir pakļauts Dievs, un Dievs ir Viens. Trinitāriešu argumenta attīstība ir apskatīta darbā The Development of the Neo–Platonist Model (No. 17).

 

Mesija izveda Izraēlu no Ēģiptes. Viņš rīkojās pēc Dieva instrukcijām caur Svēto Garu. Viņš bija pazīstams kā Dieva Vēstnesis. Tas ir izskaidrots darbā The Angel of YHVH (No. 24).

 

Vasarsvētku (Pentakosta) skaitīšanas veids ir pieminēts 3.Mozus 23:9-21.

 

3.Mozus 23:9-14 Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: 10 "Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs nonāksit zemē, ko Es jums došu, un jūs pļausit tās ražu, tad vienu kūli no savas pirmās pļaujas jums būs atnest priesterim. 11 Un tam būs līgot šo kūli Tā Kunga priekšā, lai jūs būtu patīkami; priesterim to būs šurpu turpu līgot, sākot ar dienu pēc sabata. 12 Tai dienā, kad jūsu labības kūlīši tiek šurpu turpu līgoti, sataisiet gadu vecu nevainojamu avi par dedzināmo upuri Tam Kungam. 13 Un kā ēdamo upuri no savas puses divas desmitdaļas ēfas smalku kviešu miltu, iejauktus eļļā, kā uguns upuri Tam Kungam par patīkamu smaržu, un kā dzeramo upuri ceturtdaļu hina vīna. 14 Un jums nebūs ēst nedz maizi, nedz grauzdētās vārpas, nedz tikko novāktās līdz tai dienai, kad jūs nesīsit savam Dievam upuri; tāds lai ir mūžīgs likums jūsu pēcnācējiem uz cilšu ciltīm visos jūsu mājokļos.

 

Maizes, ceptu graudu un svaigas labības ēšana starp pirmo svēto dienu un Līgojamo Upuri bija aizliegta uz mūžīgiem laikiem. Kā pieprasa 2.Mozus 12, Pasā mielastā 15.Nisanā ir jāēd neraudzēta maize, un interpretācija ir tāda, ka jauno labību nedrīkst lietot kamēr netiek pienests Līgojamais Upuris. Tādā veidā saglabāta tiek Kristus kā pirmā augļa interpretācija. Jozuas  3:15; 4:18-19; 5:1-8,11-12 parāda nozīmi jauno graudu ēšanai apsolītajā zemē pēc apgraizīšanas. Mannas vairs nebija, kad tika ēsta vecā labība. No tā jūdaisms secina, ka šī diena, 16. Nisans, ir līgojamā upura diena, un līgojamajam upurim vienmēr jābūt 16. Nisanā. ?ai situācijai ir divi izskaidrojumi, kuri iznīcina rabīnisko pozīciju. Pirmā varbūtība ir tā, ka tas varēja būt gads, kurā Pasā svētki ir 15. Nisanā un sestdienā. Tad līgojamais upuris tiktu pienests nākamajā dienā. Tas ir retums, tomēr tā notiek, piemēram  1994. Gadā. Tomēr teksts norāda, ka tika ēsta vecā labība (sk. darbu The Wave Sheaf Offering (No. 106b)).

 

Jozuas 5:11-12 11 11 Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pashā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas, tieši jau tanī pašā dienā. 12 Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.

 

 

Interlinear Bībele piekrīt  tekstam KJV Bībelē. Vārds, kurš ir tulkots kā vecā labība ir ebreju vārds ’ābūwrwr. Tas nozīmē palaist jeb pārlaist, un to attiecina tikai uz labību (sk. SHD 5669). Soncino Bībele šo vārdu netulko, bet pārveido kā zemes augļi kā 11. pantā. Rabīniskais izskaidrojums 11. Pantam ir tāds, ka tas nozīmē zemes augļi, jo manna pārstāja krist, kā tas ir teikts nākamajā pantā.

 

Rabīni uzskatīja, ka jaunā raža sākas, kad izraelīti pirmo reizi pienes līgojamo upuri (omer), saskaņā ar 3.Mozus xxiii. 10-14, šajā rakstu vietā rīts pēc Pasā ir identisks ar rītu pēc Sabata (Rashi).

 

Šis izskaidrojums (tikai Rashi izskaidrojums) ir pilnīgi maldīgs. Vārds, kurš apzīmē veco labību, un kurš var attiekties tikai uz noglabātu labību, Soncino Bībelē un rabīniskajos izskaidrojumos tiek pilnīgi ignorēts.

 

Rīts pēc Sabata, kurš pieminēts 3.Mozus grāmatā, pēc pirmā gadsimta jūdaisma interpretācijas, kā arī pēc Kristīgās draudzes gan toreiz, gan šodien, tika interpretēts kā iknedēļas Sabats. Līdz Tempļa iznīcināšanai un tautas izklīdināšanai 70. Gadā, kalendārā sistēma tika organizēta pamatojoties uz saduķeju sistēmu.

 

Pēc izklīdināšanas farizeji kalendāra noteikšanai sāka pieņemt savas metodes. Rabīna Hilela kalendāra reformācijā 358. Gadā pēc Kristus, Pentakosts tika noteikts 6. Sivanā. Iespējams, ka tas bija politisks gājiens, taču iespējams, ka nē. Nav šaubu, ka Pentakosts tiek noteikts pēc piecdesmit dienu skaitīšanas no Līgojamā Upura un beidzas dienā pēc septītā Sabata. Diena pēc septītā sabata var būt vienīgi pirmā nedēļas diena jeb svētdiena. Mēģinājums padarīt 6. Sivanu par Sabatu un tad pasludināt nākamo dienu par  Pentakostu ir acīmredzami maldi. Teksta izskaidrojums ir skaidrs. Kristietība šo metodi ir izpratusi divus tūkstošus gadus. Senais jūdaisms to izprata. Kādēļ tad rabīniskais jūdaisms burtiski ignorē tekstu un ievēro Pentakostu  fiksētā datumā, kaut arī visa Pentakosta ideja ir piecdesmit dienu skaitīšana? Kas ir skaitāms, ja pastāv fiksēts datums? Kā diena pēc septītā sabata var nebūt svētdiena?

 

Izskaidrojums iespējams ir atrodams Jonas zīmē un tās ietekmē uz kristietību. 6.Sivana ieviešana iekļauj sevī kvatrodecimāņu konfliktu, kurš radīja strīdu, un kuru Roma mēģināja apspiest (sk. darbu The Quartodeciman Disputes (No. 277)). Rabīniskās autoritātes neizbēgami tiktu ievilktas konfliktā ar kristiešu politiķiem, un no tā droši vien viņi mēģināja izvairīties. 30. Gadā līgojamais upuris nevarēja būt 16.Nisanā (jeb 31-32. gados) un tajā pašā laikā saskanēt ar notikumu, kad Kristus iedibināja draudzi. Jonas zīme ir tā, ka Kristus trīs dienas un trīs naktis bija zemē, tāpat kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija zivs vēderā (sk. darbu paper The Sign of Jonah and the History of the Reconstruction of the Temple (No. 13)).

 

Mateja 12:39-41 39 39 Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. 40 Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī. 41 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.

 

Tai bija jābūt Kristus kalpošanas vienīgajai zīmei. Tātad viss, kas ir pretrunā ar šo zīmi, ir nepareizs. 30. Gadā 14. Nisans iekrita trešdienā. Tātad 16. Nisans bija piektdiena (sk. darbu The Timing of the Crucifixion and the Resurrection (No. 159)). Kristus tika augšāmcelts Sestdienas vakarā, un svētdienas rītā, kad Marija Magdalēna viņu pirms ausmas atrada, viņš gaidīja augšāmcelšanu debesīs (Jāņa. 20:1). Tātad Jonas zīmei bija nepieciešamas trīs dienas un naktis. Tātad bija neiespējami, ka līgojamais upuris būtu 16. Nisanā. 30. Gada notikumi rāda, ka tas bija neiespējami, tāpat kā tas ir neiespējami 31-32. gados. Jūdaisms zināja, ka tas ir tā. Viņi zināja arī to, ka Kristum bija jātiek nokautam 30. Gada Pasā svētkos, un tas bija trešais gads pēc Jāņa Kristītāja darbības sākuma, un Jānis Kristītājs savu darbību sāka Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kurš iesākās  27. Gada Oktobrī. Jāņa stāstījums padara neiespējamu to, ka krustā sišana varētu būt citā laikā kā trešajos Pasā svētkos no ši laika. Citiem vārdiem, pamatojoties uz Jāņa rakstīto, tas varēja notikt tikai 30. Gadā pēc Kristus. Tiek apelēts pie sinoptiskajiem evaņģēlijiem, lai mēģinātu norādīt, ka tie bija ceturtie Pasā svētki. Tomēr, Pasā sagatavošanās diena 31. Gadā 14. Nisanā bija Sestdiena, 25. Marts, un kristietība ilgu laiku šo datumu ir uzkatījusi par krustā sišanas laiku, kamēr tā neattapās, ka tas izslēdz Piektdienas krustā sišanu, un tad šī koncepcija apmēram septītajā gadsimtā tika atmesta (sk. darbu The Calendar and the Moon: Postponements or Festivals? (No. 195)).

 

Šī apjukuma pilnā situācija ļoti derēja jūdaismam pirmajos gadsimtos pēc Kristus nāves. Jūdaisms zaudēja atgrieztos par labu kristietībai. Tas bija nonācis asiņainā kara stāvoklī ar Romu. No otrā gadsimta Roma bija pieņēmusi saules kultus un piektdienas krustā sišanas un svētdienas augšāmcelšanās kļūdu. Tas saskanēja ar austrumu mistēriju kultiem un Dumuzi kultu, kurš bija pastāvējis ilgi pirms kristietības. Dumuzi jeb Tammuz bija pavasara dievība, kura bija mirusi un augšāmcēlusies. Tā bija piektdienas nāve un svētdienas augšāmcelšanās. Tas kristietību ieveda kvatrodecimāņu kontroversijā. Pagānu svētki tika saukti par Lieldienām, un jūdeo - kristiešu svētki par Pasā. Šie svētki bija rotējoši, balstīti uz lunāro kalendāru. Pagānu Lieldienas bija balstītas uz lunāro/solāro kalendāru un tika ievēroti saulgriežos, bet rēķināti no lunārā mēneša sākuma. Šī iemesla dēļ Lieldienu aprēķini bie?i vien atšķīrās no Pasā svētku dienas noteikšanas.

 

Liekas, ka kļūda aprēķinos pieļauta apzināti (sk. darbu The Calendar and the Moon: Postponements or Festivals? (No. 195)). Līdz ar šo Lieldienu kļūdu kristietībai bija nepieciešams atrast gadu, kurā Pasā svētki bija piektdienā. Tāds gads bija 33. Gads mūsu ērā, kas ir parāk vēlu ja balstāmies uz evaņģēliju vēstījumiem. 30. Gads bija pats agrākais, kad varēja notikt krustā sišana, jo Jānis ir pieminējis trīs Pasā svētkus. Secība nepieļauj nedz vairāk, nedz arī mazāk. Ceturto Pasā svētku kļūdā, kas aprēķinus novirza uz 31. Gadu, 14. Nisans ir svētdienā, 25. Martā, kā jau tas iepriekš pieminēts.

 

33. gada Pasā svētki derēja jūdaismam. Pirmkārt, tādā veidā varēja pieņemt kristīgās prasības attiecībā uz Līgojamo Upuri svētdienā pēc piektdienas krustā sišanas. Tam bija divi efekti. Tas likās saskanam ar Romu - tādā veidā izvairoties no vajāšanām, un tomēr tas pilnīgi sagrāva kristiešu argumentus, ka Kristus bija Mesija. Šādā veidā rabīniskajām autoritātēm bija viegli parādīt, ka Kristus nebija Mesija un divus tūkstošus gadu atturēt jūdaismu no konversācijas. Saviem cilvēkiem jūdaisms spēja parādīt, ka Kristus nevarēja trīs dienas un trīs naktis atrasties kapā no piektdienas krustā sišanas līdz svētdienas augšāmcelšanai. Tas ir viegli izprotams fakts, jo, ja cilvēks trīs dienas un trīs naktis nebija pavadījis kapā, pēc jūdu likumiem viņš vēl neskaitījās miris. Vēl vairāk, nepareizi iztulkojot tekstu, pamatojoties uz ebreju sabiedrības vājajām zināšanām,  viņi šos maldus varēja izplatīt  nepārtraukti. Pēc kvadrodecimāņu zaudējuma viņi vairāk vai mazāk bija pasargāti no vajāšanām. Tādā veidā dažādu iemeslu dēļ 6. Sivana Pentakosts der gan jūdaismam gan arī modernajai kristietībai. Tas ir pilnīgi nepareizi un noraida Jonas zīmi. Neviens kristietis nevar pieņemt 6. Sivana Pentakostu un tajā pašā laikā nenoliegt Mesiju. Tas ir ļoti skaidrs triks.  Tā jūdaisms ignorē Dievu jau divus tūkstošus gadu. Mesijam bija jābūt Līgojamajam upurim. Līgojamajam upurim bija jātiek pienestam Svētdienā 30. Gadā, vai arī Izraēlam nav uzņemšanas un samierināšanas iespējas.

 

Tieši šī iemesla dēļ Marija Magdalēna nedrīkstēja apskaut Kristu (Jn. 20:15-17). Viņš atradās procesā, kā viņš teica, lai paceltos pie Dieva kā pirmais auglis. Kad tas bija izdarīts, viņš varēja atgriezties un atļaut cilvēkiem, tādiem kā Tomam, pieskarties sev. Pacelšanās pirms Pentakosta bija otrā un beidzamā pacelšanās. Tā nebija pļauja. Kristus piepildīja Līgojamo Upuri tāpat kā pilnībā arī Pasā Jēra upuri.

 

Līgojamais Upuris bija, lai Izraēls būtu pieņemams.

 

3.Mozus 23:15-21 15 Tad jums, sākot ar dienu pēc sabata, kad jūsu līgojamais upura kūlis tika atnests, būs skaitīt septiņus sabatus, tas lai būtu pilnas septiņas nedēļas. 16 Līdz tai dienai, kura seko septītajam sabatam, skaitiet piecdesmit dienas un tad pienesiet Tam Kungam jaunu ēdamo upuri. 17 No saviem mājokļiem jums būs pienest divas maizes par līgojamo upuri, kuras pagatavotas no divām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu un ceptas no raudzētas mīklas; tas ir pirmās ražas upuris Tam Kungam. 18 Līdz ar tām maizēm kopā jums būs arī upurēt septiņus gadu vecus, bez vainas jērus un vienu jaunu vērsi, un divus aunus; tie lai ir Tam Kungam dedzināmais upuris līdz ar jūsu ēdamo upuri un vīna dzeramiem upuriem kā uguns upuris Tam Kungam par patīkamu smaržu. 19 Tāpat jūs sagatavojiet āzi par grēku upuri un divus gadu vecus jērus par pateicības upuri. 20 Un priesterim tos būs šurpu turpu līgot līdz ar tām pirmās ražas maizēm par līgojamo upuri Tā Kunga priekšā līdz ar abiem jēriem: tie ir svēti Tam Kungam un pienākas priesterim. 21 Un tai pašā dienā jums būs sasaukt un turēt svētu sapulci, un nekādu darbu jums nebūs strādāt; tāds lai ir mūžīgs likums uz jūsu cilšu ciltīm it visos jūsu mājokļos.

 

Pirmais Līgojamais Upuris bija pirmais no visas pļaujas. Dieva pļaujas pirmais auglis bija Kristus (sk. darbu Wave Sheaf Offering (No. 106b)).

 

Šeit pieminētā diena ir nākošā diena pēc Sabata, tas ir, pirmā nedēļas diena - Svētdiena. Tātad Pentakostam katru gadu ir jāiekrīt Svētdienā, kas seko septītajam Sabatam, kas ir piecdesmit dienas pēc Līgojamā Upura. Līgojamais Upuris ir skaidri identificēts kā diena, kas seko iknedēļas sabatam Neraudzētās Maizes svētkos. Tātad Pentakostu nevar skaitīt no Pirmās Neraudzētās Maizes svētku dienas, kā to pieprasa Hilela kalendārs – ja vien šī diena neiekrīt svētdienā. LXX atrodamie panti attiecībā uz 3.Mozus 23 un Pentakostu, un kuri tiek izmantoti 6.Sivana Pentakosta proponentu vidū ir apskatīti darbā Pentecost: Comparing Leviticus 23:11-22 in the Septuagint (No. 173). Tātad Neraudzētās Maizes upuru nozīmes ir šādas :

 

·       Divi raudzētie klaipi apzīmē Svētā Gara darbību no Mesijas kā priestera un Izraēla ķēniņa atgriešanās. Raugs šeit ir Svētā Gara simbols. Svētais Gars ir pirmo augļu ra?as mehānisms izredzēto vidū, kas sākās no 30. Gada Pentakosta.

 

·       Septiņi jēri apzīmē septiņus Dieva garus kā septiņu Draud?u Eņģeļus.

 

·       Teļš jeb jauns bullis ir Ēfraima vērsis, vienradzis ir Mesija (5.Mozus. 33:17 4.Mozus. 23:22 sk. arī Jer. 31:18).

 

·       Divi auni apzīmē pēdējo dienu divus lieciniekuss.

 

·       Grēka un samierināšanās upuris apzīmē izredzēto samierināšanu kā priekšnosacījumu vispārējai Izpirkšanai.

 

Iziešanas (Exodus) desmit soļi jeb pakāpes ir atspoguļotas desmit svečturos Dieva Templī, kas atklājas divos tūkstošos gadu. Iziešanas progresija no Ramezas notika pakāpēs. Pirmā pakāpe bija Sukota.

 

Sapulcēšanās vieta Ramezā nav uzskatāma par pakāpi. Līdzīgi, arī Jānis Kristītājs neitiek uzskatīts kā viens no desmit atjaunošanas lukturiem.

 

No Sukotas Izraelīti devās uz Etamu (ay-thawm ēģiptiešu izcelsmes vārds, Butans: LXX) (2.Mozus. 13:20; 4.Mozus. 33:6-8). No Etamas Izraelīti devās uz Migdolu (kas nozīmē tornis) (2.Mozus. 14:2; 4.Mozus. 33:7), kas atrodas pirms Pi- hahirotas pie Sarkanās Jūras. No Pi- hahirotas Izraelīti šķērsoja Sarkano Jūru un devās trīs dienu garā ceļojumā uz Marahu (kas nozīmē rūgts jo viņi nevarēja dzert tur esošo ūdeni (jeb Picriaja: LXX)) (2.Mozus. 15:23; 4.Mozus. 33:8-9). Svētā Gara ūdeņi tika padarīti dzerami ar vienu koku (2.Mozus. 15:25), kurš bija Mesija.

 

No Marahas viņi devās uz Elimu (kas nozīmē palmu koki; Bene Eliym nozīmē Dieva Dēli) (2.Mozus. 15:27; 16:1; 4.Mozus 33:9-10). Tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmu koki. Tam bija jāsimbolizē divpadsmit ciltis, kurus katru paēdina viens avots, kas ir divpadsmit Izraēla soģi. Septiņdesmit palmām ir jāsimbolizē septiņdesmit vecajie (2.Mozus. 24:1,9), Sinedrijs un vēlākā vecajo padome (Lūkas 10:1,17). Vārds Elim ir cēlies no vārda Eyil, kas nozīmē spēks, tātad vadītājs, jērs, balsts; ozols jeb spēcīgs koks. Tātad šai koncepcijai ir spēja paplašināties uz nozīmi Elim jeb Eliym, kas nozīmē varenais jeb dievi, kā tas parādās Psalmā 89:8. Tātad šī koncepcija ir alegorija par Elohimu jeb Elimu. Šie septiņdesmit ir paplašinātā debesu pulka pārstāvji. (Tātad septiņdesmit (divi) divu tūkstošu gadu laikā veido pamatu 144  000.)

 

 

Izraēls iegāja grēka tuksnesī pēc Elima ceļa uz Sinaju otrā mēneša 15. datumā (sabatā?). LXX pavēsta, ka ieiešana grēka tuksnesī sākās netālu no Sarkanās Jūras, no kurienes viņi iegāja tuksnesī (4.Mozus. 33:11-12 LXX).

 

No šī brīža cilvēkiem pārtikai tika dota manna. Tātad pēc Msijas koka, avotiem un septiņdesmit kokiem, kas apzīmēja tos, kurus Kristus nominēja pirms savas nāves, viņi iegāja tuksnesī. Viņi kurnēja, un viņiem tika dota putnu gaļa vakaros un no rītiem. No šī brīža viņi tika baroti ar debesu maizi, ka sir Jēzus Kristus.

 

Izraēla tautas kongregācija no Grēka Tuksneša izgāja pakāpeniski, pamatojoties uz Tā Kunga baušļiem (2.Mozus. 17:1). Viņi apmetās Dphkā (kas nozīmē klauvējien, tātad, rīta zvaigzne. Al tarikh semītu valodās, piemēram arābu, nozīmē Rīta Zvaigzne jeb tas, kurš klauvē vai arī tas, kurš nāk naktī – tas ir  Sura Korānā).

 

Tad Izraēls apmetās Alušā (nozīme nav skaidra), un no turienes viņi devās uz Rephidimu (kas nozīmē margas jeb balustrāde, tātad - izplatīties) (2.Mozus. 17:1; 4.Mozus. 33:14-15). Tā viņi klejoja diezgan nenoteikti, un liekas, ka pēdējais ceļojums, kas pieminēts 4.Mozus 10, nodaļā, nenotika līdz pat aiziešanai no Sinaja otrajā gadā (4.Mozus. 10:11ut.).  Rephidimā nebija ūdens (Rephidin, 4.Mozus. 33:14 LXX). Tas atspoguļo badu pēc Dieva Vārda. No Rephidimas viņi ieradās pie Sinaja kalna.

 

Šie desmit soļi apzīmē Mesijas atjaunošanas desmit pakāpes caur septiņām draudzēm līdz diviem lieciniekiem, kas ieradīsies tūkstošgadu valdīšanas laikā un jaunajā laimetā. Šīs desmit pakāpes atspoguļo Zālamana Tempļa desmit svečturi, kur bija septiņdesmit sveces un desmit galdi ar maizēm. Pēdējā, divu liecinieku pakāpe astpoguļo pakāpenisko sagrupēšanu. Tātad debesu pulks nav vienā ķermenī vai grupā.

 

Tātad secība ir no Ēģiptes līdz Sinaja bauslībai, un no Sinaja bauslības līdz Mesijam, un atkal tādā pašā secība līdz laikam, kad Mesija atnāks pēdējo reizi laikmeta beigās.

 

Rephidimā Izraēliešiem uzbruka amalekīti (2.Mozus. 17:8). Tā, tieši pirms ierašanās pie Sinaja, devītajā apmešanās vietā, izraelītiem uzbruka amalekīti. Dēļ šī uzbrukuma šai tautai bija jākļūst galēji aptraipītai. Tam bija jāatspoguļo uzbrukums pēdējās dienās, ka sir aprakstīts Atklāsmes Grāmatā 12:15-16. Sods ir atspoguļots līdzībā par  avīm un āžiem (Mat. 25:32-33), kur tautas tiek tiesātas pēc tā, kā tās attiecas pred izredzētajiem nogaidīšanas laikā. Mozum bija jātur paceltas rokas visu šo uznrukuma laiku. Lai to izdarītu, Āronam un Ūrijam bija jāapsēdina Mozus uz akmens, kas simbolizē Dieva spēku, un viņi stāvēja Mozus labajā un kreisajā pusē, turot tā rokas. Šīs koncepcijas atspoguļo tranfigurāciju (Marka 9:4-5) un reprezentē Kristus, Mozus un Elijas elohimus. Spēks ir no Kristus caur nepārtrauktiem pūliņiem līdz pat tā Kunga Dienas beigām. Ēfraima Jošua cīnījās visu dienu līdz pat saules rietam (2.Mozus. 17:13). Kad amalekīti bija sakauti Mozu apmeklēja Jetra, priestweris no Midiānas, kurš upurēja tam Kungam (2.Mozus 18:12). Šīs darbības symbolisms var apzīmēt pēdējo dienu salīdzināšanās un konversijas.

 

Soģu kārtības iedibināšana pavisam noteikti simbolizē bauslības atjaunošanu mileniālajā sistēmā. Jetrus 2.Mozus grāmatā teica, ka viņš zina, ka Jahve ir lielāks par visiem elohimiem.

 

2.Mozus 18:11 Tagad es zinu, ka Tas Kungs ir lielāks par visiem dieviem [Elohimiem]; jo Viņš jūs izglābis, kad tie kļuva lieli savā garā.

 

Šeit viņš runā par Izrēla JHVH, kurš ir elohimu augstais priesteris zem Eloah jeb Elyon, Visaugstākā Dieva.

 

Vienā trešajā no jaunā mēness viņi izgāja no Rephidimas un apmetās pie Sinaja kalna, Mozus devās Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību un lai tauta tiktu nošķirta kā svēta tauta, priesteru valstība (2.Mozus 19:5-6). Tas apzīmē komentārus Atklāsmes grāmatā 4 un 5. Izraēls bija dzimis uz ērgļa spārniem (2.Mozus 19:4) kā Draudzē (Atkl. 12:14). Šie spārni ir Kristus spārni.

 

Pēc trijām dienām, trešās dienas rītā, krēslas stundā, Mozum tika pavēlēts doties kalnā. Mozus bija nosūtīts, lai paņemtu sev līdzi Āronu, taču tauta tur doties nedrīkstēja, tāpat kā priesteri, kas bija svētīti (2.Mozus 19:24). Šī svētīšana bija simbolisms sagatavošanai kristībām, lai viņi būtu spējīgi saņemt Pentakosta spēku Mesijas atnākšanas laikā. Pirmkārt, šeit ir simbolisms par bauslības došanu, ka sir Dieva dabas struktūra, un, otrkārt, šeit ir simbolisms par Svētā Gara spēku no Mesijas. 4.Mozus 11:25 rāda, ka Gars tika izliets pār septiņdesmit vecajiem. Gars lika tiem, kas nometnē, tas ir, Eldadam un Medadam, pravietot, kas no 4.Mozus tika izvirzīta kā autoritāte Mozum. Mozus jautāja, vai viņi ir greizsirdīgi par to, un teica, ka vēlētos, lai visi Tā Kunga ļaudis būtu pravieši. Skaitlis no šīs sekvences bija septiņdesmit plus divi.

 

Periods, kas noveda pie bauslības iedošanas Pentakostā Mozus vadībā, reprezentēja visu šo periodu, kas noved pie Mesijas. Viņš reprezentēja bauslības ierakstīšanu Izraēla sirdīs uz garīgiem pamatiem.

 

Tad Mozum tika dota bauslība, kā tas atklāts 2.Mozus 20. nodaļā.

 

·      Un Dievs sacīja visus šos vārdus:
 "Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama
.

 

·     Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

 

·     Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. 5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, 6 un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.

 

·      Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.

 

·     Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 9 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. 10 Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

 

·     Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.

 

·      Tev nebūs nokaut.

 

·      Tev nebūs laulību pārkāpt.

 

·      Tev nebūs zagt.

 

·      Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

 

·      Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

 

Bauslība ir divās grupās. Pirmie četri baušļi reprezentē mīlestību pret Dievu. Otrie seši atspoguļo mīlestību vienam pret otru pret. Romas Katoļu Baznīca mēģina ignorēt otro bausli savienojot to ar pirmo un sadalot desmito bausli divos baušļos; tas ir, iekārot sava tuvākā sievu un viņa mantas. Šī maldīgā sadalīšana ir radusies no 5.Mozus nepareizas izpratnes, kur sieva tiek nolikta pirms nama. Viņiem šī viltus sadalīšana ir nepieciešama, jo viņi ac;imredzami pārkāpj bauslību pielūdzot svēto attēlus, krustus un relikvijas. Mesties ceļos to priekšā vai pielūgt to sir aizliegts. Ta sir baušļa pārkāpums un pielīdzināms visas bauslības pārkāpšanai.

 

Bauslība nāk no Dieva dabas. Tātad izredzētie, ar Dieva dievišķā spēka palīdzību, tas ir Svēto Garu, ņem dalību dievišķajā dabā (2.Pētera 1:3-4). Tā bauslības garīgie aspekti ir attiecināti uz izredz;etajiem, un viņi tiek tiesāti augstākā pakāpē. Kādas mantas iekārošana, kas pieder tavam tuvākajam, noved pie greizsirdības, vai pat vēl sliktāk, pie skaudības. Oksfordas Vārdnīca saka, ka skaudība  ir:

 

Saistīta ar invidere noskatīties pakaļ (sliktā nozīmē) kā 1. ļaunprātība, ļauna griba, naidīgums -1707.b. kā. L. invidia: Odium jeb nepopularitāte - 1679. 2. kaitējums, postījums - 1460. 3. aizvainojums un ļauns prāts, kas rodas pārdomājot otra cilvēka priekšrocības... 4.a. Sacensība -1635. b. A ilgošanās pēc cita cilvēka priekšrocībām 1723. 5. Vēlēšanās; entuziasms -1607.

1) tulk. Just skaudību prźt cita priekšrocībām; būt neapmierinātam arc ita mantu (kādu pārākumu). Arī neitrālākā nozīmē: Vēlēties būt kāda cita cilvēka līmenī cieņas vai mantas ziņā. 2) Just nenovīdību prźt kādu - 1630. 3) tulk. Nenovēlēt vai rīkoties nenovīdīgi...

 

Ir viena lieta lietot šo terminu uzlielot kādu, piemēram sakot, es apskaužu tavu laimi, attiecības vai ko citu. Ta sir pavisam kas cits kā just skaudības impulsu. Jo nodošanās skaudībai noved pie vēlmes uzbrukt un  iznīcināt cilvēku, kuram pieder šie vēlamie atribūti. Desmitā baušļa pārkāpšana neizbēgami ved pie pirmā baušļa pārkāpšanas. Priekšmets, kur dēļ tiek apskausts, kļūst par Dievu. Tā pretinieks krita šajā grēkā, kad viņš mēģināja gāzt Dievu. Viņš apskauda Dievu un gribēja kļūt kā Visaugstākais.

 

Jesajas 14:13-15 Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! 14 Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! 15 Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē)

 

Šo tekstu vajadzētu salīdzināt ar Psalmiem 75:2; 82:1; Ecēchiēla 28:12-14. Ta sir Kristus, kuram tagad jāpārņem kongregācija un jāspriež taisna tiesa. Paaugstināšana nenāk nedz no austrumiem, nedz rietumiem, ne arī no dienvidiem. Bet Dievs ir Tiesnesis: Vienu viņš pazemo, bet citu paaugstina (Ps. 75:6-7). Tā Elohims stāv vareno kongregācijā [Ebr. El jeb Dievi]. Viņš tiesā elohimu vidū (Ps. 82:1, sk.  The Interlinear Bible). Apklājošais ķerubs apskauda Dieva pozīciju. Sātans tika radīts pilnīgs, taču zaudēja savu pozīciju dumpības dēļ.

 

Ecēchiēla 28:11-19 11 Atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds: 12 "Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par Tiras ķēniņu un saki tam: tā saka Dievs Tas Kungs: tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, 13 tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs, jaspiss, hrizolīts, berils, onikss, safīrs, rubīns un smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla. 14 Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. 15 Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu. 16 Tavas plašās tirdzniecības dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un, kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un izraidīju tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus. 17 Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par to, kā tev klājies. 18 Ar saviem daudzajiem noziegumiem un ar negodīgo tirgošanos tu esi licis negodā savus svētumus; tādēļ Es liku izšauties ugunij no tevis paša, kas tevi aprija, un daru tevi par pelniem uz zemes visu to acu priekšā, kas tevi redzējušas. 19 Visi, kas tautu starpā tevi pazina, ir šausmu pārņemti par tevi! Tev pienācis briesmu un izbaiļu pilns gals, tu esi pagalam uz visiem laikiem.

 

Šī pārdabiskā būtne tika identificēta kā cilvēks. Tā viņu var identificēt kā apklājošo ķerubu cilvēka vadītajā sistēmā, kas pieminēta Atklāsmes 4:7. Viņš tika nomests zemē pīšļos, un viņu un viņa spēku tiesās pakāpeniski - pirmkārt, no viņa krišanas, un otrkārt - no viņa izslēgšanas no mūžīgās dzīvības. Pārdabiska spēka ierobežošana laikā un telpā samazina viņa spēku laika, masas un enerģijas dēļ, kas arī fiziskajā pasaulē ietekmējas gluži tāpat.

 

Sātanu iznīcina uguns, ka sir viņā pašā. Tātad viņš ir uguns jūras avots, tātad viņš ir tās enerģijas spēks, kas beigās iznīcina viņa sistēmu (sk. arī darbu The Judgment of the Demons (No. 80)).

 

Šī uguns ir līdzīga ugunij , kas nāk no liecinieku mutes Atklāsmes 11:5. Uguns jeb puri, kas moka tos, kas pielūdz zvēru, viņa tēlu un saņem viņa zīmi, nāk no Dieva dusmām. Moku dūmi paceļas uz Laikmetu Laikmetu, nedodot mieru ne dienu ne nakti tiem, kam ir zīme (Atkl. 14:10-11). Tātad moku dūmi nav uz mūžīgiem laikiem, bet tikai līdz tam laikam, kad tie, kam ir zvēra zīme, kuri ir viltus pravieša maldināti, tiek nogalināti un vēlāk augšāmcelti. Zvērs un viltus pravietojums dzīvi tiek iemesti Uguns Jūrā (limnen tou puros), kas deg ar sēru.

 

Šis vārds ir theioo, un tiek pieņemts, ka sērs apzīmē vārdu theios, kas nozīmē dievišķums. Līdzīgi Atklāsmes 9:17 ir vārds theioodeis jeb sēram līdzīgs (theion un eidos). Tātad šai koncepcijai ir dievības jeb dievišķuma forma. Tādēļ Uguns Jūra var apzīmēt dievišķu spēku un tam vispār nav nekāda sakara ar fizisko sēru, jo šī vārda oriģināls ir cēlies no koncepcijas par dievišķo (piemēram, kāds bija Sātana garīgais spēks).

 

Šī koncepcijas saistās ar garīgo spēku Pentakostā. Tas atkal norādīja uz Mesijas upuri un Svētā Gara saņemšanu.

 

Tie, kam ir zvēra zīme tiks basanizo (vmocīti) ar puri un theioo svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Kapnos jeb dūmi paceļas līdz laiku laikiem (Atkl. 14:11), tas ir, līdz Mileniumam. Šī pati koncepcija pastā Grēka cilvēka iznīcināšanā ar Kristus atnākšanas gaismu (epiphaneia) (2Tes. 2:8).

 

Tā Svētā Gara spēks ir no Dieva, apliecinot viņa dabu, kas pati par sevi nosoda un iznīcina kritušos eņģeļus. Svētais Gars garantē spēku visiem izredzētajiem, un šis spēks tiek atņemts ikvienam, kas nepaklausa Dievam. Šai spējai tikt iznīcinātam ir jāatiecas arī uz Kristus, jo citādi nav efektīva testa, pret kuru varētu tikt tiesāts Sātans.

 

Paklausības dēļ Kristus  tieka iecelts par augsto priesteri, kurš salīdzināja cilvēkus ar Dievu. Viņi no Dieva tika izslēgti caur Sātana un eņģeļu sadumpošanos, uz kuriem gūlās atbildība. Kritušie eņģeļi tiks tiesāti pēc izredzēto darbības gan pēc viņu paklausības tagad, gan pēc viņu atbildības izpildes Mileniālajā kontroles periodā. Tā kritušie eņģeļi nevar tikt tiesāti kamēr mēs neesam izpildījuši savus uzdevumus.

 

Koncepcijas par grēku un sadumpošanos no desmitā baušļa pāriet uz pirmo. Sadumpošanās ir tas pats, kas buršana (1Sam. 15:23) jo šī koncepcija rodas no gribas, ka sir pretēja jeb ārpus Dieva. Sātans, mēģinot uztiept savu gribu pār Dievu, sadumpojās un kļuva politeisks. Monoteisms rodas no koncepcijas par unifikāciju Dieva gribā. Jo nav neviena elohima Dieva Visaugstākā vietā vai virs Viņa. Šis bauslis iekļauj Jēzu Kristu. Jēzus Kristus nav ne pirms Dieva, ne arī blakus Viņam vai līdzīgs Viņam, tāpat kā nav līdzmūžīgs ar Viņu tādēļ, ka sēž pie Viņa labās rokas.

 

No desmit baušļu saņemšanas Pentakostā mēs redzam, ka Dieva spēkam jākļūst pieejamam mums visiem. No Dieva dabas iziret visa bauslība un Svētais Gars. Pentakosts Sinaja kalnā bija ļoti svarīgs laiks un norādīja uz Svētā Gara saņemšanu Draudzē.

 

Koncepcijas par baušļiem un bauslību ir piemērā par Kristu un jauno cilvēku Mateja 19:16.

 

Mateja 19:16 Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" 17 Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus." 18 Tas saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; 19 godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." 20 Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?" 21 Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ." 22 Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

 

Šis cilvēks mīlēja cilvēci. Tomēr viņa prāts nebija vērsts uz mīlestību pret Dievu un debesu dārgumiem.

 

Šeit iesaistītās koncepcijas norāda, ka pieminēti tika tikai pēdējie seši baušļi, bet desmitais netika identificēts nekā citādi kā mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu – jo iekārojot jūs uzbrūkat un iznīcināt savu tuvāko. No šī baušļa jūs pārkāpjat pirmos četrus, jo otrais, trešais un ceturtais izriet no pirmā, un pirmais tiek pārkāpts no desmitā. Elkdievība ir dumpošanās un skaudība. No dumpošanās un skaudības rodas naids. No naiad rodas vardarbība. Līdzīgi no iekāres rodas kaisles un laulības pārkāpšana, ka sir vardarbība pret savu tuvāko caur viņa sievu, jo viņi ir viena miesa. No iekāres rodas zādzības un no zādzības arī rodas naids, jo zādzība ir vardarbība. No viltus praviešiem rodas netaisnība, ko izraisa mantkārība vai bailes - tātad nepatiesība.

 

Tātad, ja tiek pārkāpts viens bauslis, visi ir pārkāpti, un mēs bauslības priekšā esam vainīgi. Bauslība izriet no Dieva dabas, un bauslība nav uzspiesta, bet gan drīzāk konversācijas rezultāts.

 

Viss šis Pentakosta bauslības process norāda uz kristībām ar uguni. Draudze nesaņēma vienkārši spēku. Tas bija konversācijas spēks reprezentējot Dieva dabu. Spēks Draudzei deva Dieva dabu. Tas bija liesmu simbolisms.

 

Pentakosta Dieva daba, ko apzīmē uguns, ieiet cilvēkā un ievieto bauslību viņa sirdī.

 

Mēs ievērojam Sabatu tādēļ, ka Svētais Gars mūs pārliecina to darīt, nevis uzspiežot, bet vadoties no konversācijas loģikas. Mēs esam pakļauti, esoši Dieva formā, līdzīgi Kristum, nemēģinot pielīdzināties Dievam (Fil. 2:6). Tā mēs esam paklausīgi Viņa gribai tāpat kā mūsu skolotājs Mesija. No mūsu izpratnes par vienīgo patieso Dievu un Viņa dēlu Jēzu Kristu, mēs iemantojam mūžīgo dzīvību. (Jāņa 17:3). Mūsu paklausība bauslība ir otrais prerekvizīts un izriet no izpratnes par vienīgo patieso Dievu, Eloah jeb Visaugstāko Dievu, kurš ir mūsu Tēvs un Kristus Dievs un Tēvs (Jāņa 20:17).

 

Iziešana (Exodus) līdz pat Sinaja kalna Pentakostam atspoguļo izraēla attīstību līdz pat Mesijas kalpošanai, krustā sišanai un salīdzināšanai  Svētā Gara saņemšanai 30. gada Pentakostā. Nākošā 38. gadu klejošanas fāze tuksnesī atspoguļo Draudzes klejojumus tuksnesī 38 jubilejas, un tas tiks izskaidrots  vēlākos darbos.

q