Kristīgās
Dieva Baznīcas
[092]
Dvēsele
[092]
(Izdevums
2.0 19950225-20010127)
Dvēseles
Bībeliskā pozīcija ir vienkārša un skaidra doktrīna, kuru
sākotnējā Draudzē izmainīja sinkrētisms. Reliģisko
sistēmu pozīcija sāka apgalvot, ka dvēsele ir mūžīga. Tā
nav patiesā Bībeliskā pozīcija.
Kristigas
Dieva Baznicas (Christian Churches of God)
Australija:
P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN
E-mail:
secretary@ccg.org
LATVIJA:
e-pasts: kdbaz@mail.lv
(Copyright
© 1995, 2000, 2001 Wade Cox)
Autortiesības:
Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas
tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem.
Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā
arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana
par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu
iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par
autortiesību pārkāpumu.
Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org
Dvēsele
[092]
Bībeliskā pozīcija attiecībā uz
Dvēseli ir skaidra un vienkārša doktrīna, kuru sākotnējā
Draudzē ir izmainījis sinkrētisms. Reliģisko sistēmu
pozīcija vispārējā nozīmē ir kļuvusi tāda, kas pieņem,
ka dvēsele ir mūžīga. Tā nav patiesā bībeliskā pozīcija.
Tā saucamā kristīgā uzskata attīstība un tā saistība ar
bībelisko uzskatu ir apskatīta šajā darbā.
Dvēsele un Bībele
Kā
apskatīts Koha, Creation (No. B5): From Anthropomorphic Theology
to Theomorphic Anthropology, koncepcija par dvēseles
eksistenci pēc nāves būtnes veidā ir konstanta tēma, kas readusies
no babilonijas animisma, tas ir, no kaldēju teoloģijas. Šī
koncepcija loģiski ir politeistiska. Bībele diezgan kategoriski
paziņo, ka mirušie paliek miruši līdz augšāmcelšanai,
vienalga, vai tā ir pirmā vai otrā augšāmcelšana. Neviens,
izņemot Kristu nav augšāmcelts; pārējie izredzētie ir
iegrimuši miegā (1Tes. 4:13-18). Taču mirušie tiks celi
augšām:
1Korintiešu 15:16-18 Jo, ja mirušie netop
uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. 17 Un, ja Kristus
nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl
esat savos grēkos. 18 Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū
aizmiguši.
Faktiski, Kristus ir augšāmcelts no
mirušiem, kā pirmais auglis no tiem, kas ir aizmiguši (1Kor.
15:20). Dāvids nomira un tika sadedzināts, un viņa kaps ir
pie mums līdz šai dienai (Ap. Darbi 2:29).
Jāņa 3:13 Jo neviens nav uzkāpis debesīs
kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.
Nepieciešamība
pēc fiziskas jeb ķermeniskas augšāmcelšanās izriet no šīs
pozīcijas. Ķermeniskās augšāmcelšanās noliegšana, kas ir trinitārismā,
ir nepareiza koncepcija, kas radusies no nepareizas Pasā upuru
un ziedojumu izpratnes. Šeit ir nepieciešams augšāmcelšanos
apskatīt dažās detaļās, lai iegūtu kādu pamatu, lai
izprastu Kristus un Cilvēces attiecības ar Dievu un veidu,
kādā pēc Bībeles uzskatiem, cilvēkam ir jāiemanto
mūžīgā dzīvība.
Dvēseles
doktrīna, liekas ir propogandēta tādēļ, lai cilvēku prātos
iedvestu to, ka indivīds eksistē pēc nāves, un tādēļ nav
pilnīgi atkarīgs no Dieva. Bībeliskais melnās maģijas jeb
sazināšanās ar mirušajiem izskaidrojums ir komunikācija ar
kritušajiem eņģeļiem, ļaunajiem gariem. Šajā galā Sauls
vēršas pie burves Endorā. Tika uzskatīts, ka burvim ir
līdzīgs gars "&! Öwb jeb obe, no pļāpāšanas un
murmināšanas it kā no trauka iekšpuses, jo tos izmantoja
vēderrunātāji, vai melnajā maģijā kā līdzīgu garu ar
ilūzijas palīdzību. Koncepcija par to, ka garu varētu atsaukt
no mirušajiem, tiek uzskatīts par realitāti no izlūzijas, ka
burve Endorā no mirušajiem izsaukusi Samuēlu. Tomēr tas
nebija Samuēls, kas tika augšāmcelts. Daži mēģina apgalvot,
ka šī būtne, kuru redzēja sieviete, faktiski bija dēmons;
lai nu kā, taču no tā, ko viņa redzēja, viņa izbijās:
1.Samuēla 28:13 Un ķēniņš viņai sacīja:
"Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva sacīja Saulam:
"Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no
zemes."
Vārds,
kuru viņa šeit lietoja, lai apzīmētu dievus ir elohim,
tātad būtne (vai būtnes), ko viņa redzēja, un kuras runāja
ar Saulu, bija elihimi. Tas bija elohims, kurš
atņēma Saulam ķēniņa varu un pasludināja viņam sodu.
Komunicēšanās ar gariem ir burvestības, jo tas pārkāpj
pirmo bausli un tādēļ ir dumpošanās pret Dievu (1Sam.
15:23).
Spriežot
pēc viņas bailēm, mēs varam secināt, ka tas, ko viņa
redzēja un ar ko sazinājās, nebija spēks. Neviens dēmons nevarēja
atņemt Saula ķēniņa varu, jo, viņiem nebija autoritātes to
darīt. Pieņēmums, ka šī būtne bija kritušais eņģelis jeb
dēmons, var balstīties tikai uz pieņēmumu, ka, ja būtne
rīkojas pretrunā ar Dieva gribu, tā automātiski nonāk zem kritušo
elohimu varas. Šis pieņēmums ir pretrunā koncepcijām, kuras
atklāj Pāvils, kurš šo jautājumu skata no savas trenēšanas
redzespunkta. Elohimam ar autoritāti loģiski vajadzētu būt no
lojālajiem eņģeļiem. Šī nepareizā koncepcija iespējams
rodas no nepareizajiem tulkojumiem NKJV un NIV, Bībelēs, jo
tulkotāji neizprot koncepciju par elohimiem un ir pieķērušies
Dvēseles doktrīnai. Šī būtne jebkurā gadījumā ir elohims,
vai nu no kritušajiem, vai arī no lojālajiem eņģeļiem, un
tas nav Samuēla gars.
To
iemeslu dēļ, kas minēti darbā Creation un šeit,
mūžīgā cilvēka dvēsele ir kaldiešu teoloģijas fikcija.
Konceptuālais mehānisms būtnes mūžīgai garīgai struktūrai
ir izredzēšana un samierināšana caur Gara iejaukšanos.
Kādēļ gan Dievam vajadzētu radīt hronoloģisku struktūru,
kas ir daudz sarežģītāka kā vajadzētu, iesaistot vēl
komplicētāku iznīcināšanas mehānismu? Šis sarežģītums
nosaka secību, kurā tiek iesaistīts gan cilvēks, gan gars un
daudz sarežģītāku garīgās būtnes iznīcināšanu. No
citiem bībeliskiem tekstiem ir izskaidrots, ka no
augšāmcelšanās gars tiek reducēts uz cilvēka fizisko miesu.
Sātans kļūs par cilvēku, nevis par cilvēkam līdzīgu. Ar
cilvēkiem tiks galā vienkārši reducējot tos līdz miesai un
ļaujot tiem nomirt, ja tie ir nepaklausīgi. Viņi vienkārši
nomirs uz tiks izmesti pīšļos - sadedzināti kā
nepaklausīgi. Viņi pārstās eksistēt. Dvēseles doktrīna ir
kaut kas tāds, kas mēģina pieņemt nepārtrauktu eksistenci
neskatoties uz Dieva gribu, žēlastību un spēku. Tas Dievam
saka: "Es pastāvēšu, vienalga vai tev tas patīk, vai
nē, un tu neko nevari darīt, lai es pārstātu eksistēt."
Viss
šis arguments ir atradis savu ceļu uz austrumu atbrīvošanas teloģijām
un transmigrāciju. Tas ir atradis arī ceļu pie ķeltu transmigrācijas
teoloģijas. Cilvēki tam ticēja, kaut arī tā bija fikcija,
meli. Viņi tam ticēja, jo viņi bija neatņemami nepaklausīgi.
Bībeliskā pozīcija, no Ecclesiastes 12:7 ir tāda, ka gars
atgriežas pie Dieva, kurš to ir devis, bet tas nav apzinīga
būtne, jo pastāv bībeliskajos tekstos pastāv koncepcija, ka
ir fiziska augšāmcelšanās (Ījaba 19:26; Ecēch. 37:1ff.).
Atklāsmes
Grāmata parāda divas augšāmcelšanās no mirušajiem. Pirmā
ir Mesijas atgriešanās reizē, Milenniālās tūkstošgades
sākumā. Tas ir aprakstīts Atklāsmes Grāmatā 20:4 un
attiecas vienīgi uz izredzētajiem, kuru funkcija ir palīdzēt
Kristum Milenniālajā tūkstošgadē. Šī palīdzība rada
sekundāro funkciju radot standartu, pēc kura tiks tiesāti
dēmoni Tiesas Tronī, kas pieminēts Atklāsmes 20:5.
Pats
fakts par funkcijas radīšanu tūkstoš gadiem ir salīdzināms mērlielums.
Sātans nevar tikt tiesāts iekāms Jēzus Kristus šeit nav
atnācis, lai izdarītu savu darbu un noliktu savu dzīvi par
cilvēkiem, kam viņš kalpoja. Viņam bija jātiek kārdinātam
tuksnesī. Kad Kristus tika kārdināts, lai tas ietu pret Dievu
un pielūgtu Sātanu, viņš to noraidīja. Tā Sātans tika
tiesāts caur Kristus izdarīto. Tādā pašā veidā pēc tā,
ko darām mēs tiks tiesāti pārējie dēmoni. Tūkstošgades
beigās visa cilvēce būs augšāmcelta un noteiktā periodā
tiks tiesāta un trenēta, un šis periods, spriežot pēc Jesajas
65:20 varētu būt simts gadi. Koncepcijai par mūžīgu dvēseli
nav vietas bībeliskajā struktūrā. Pilnīgs apskats par to,
kā Dievs rīkojas ar cilvēci un ved tos tiesā ir ietverts
darbā Problem of Evil.
Pēctrimdas koncepcijas par Kristu un Augāsāmcelšanos
Darbā
Creation uzmanība tika pievērsta agro apoloģētu subordinātistu
kristoloģijai pēc izdzīšanas no Jeruzālemes 70. Gadā pēc
Kristus. Tieši šajā fāzē draudze sāka radīt koncepcijas,
kas bija pretrunā ar viņu kosmoloģiju. Uzmanība tika
pievērsta arī Andersam Nigrēnam (Anders Nygren) (Agape and Eros,
Tr. by Philip S. Watson, Harper Torchbooks, New York, 1969),
kurš pieminēja, ka Moceklis Justīns noteicis atšķirību
starp Dievu un Logosa manifestāciju:
Logos ir dievišķs, taču nepilnīgs to
apzīmējošs vārds
Tikai vienīgi Tēvs ir neradīts un
neiznīcīgs un tādēļ Dievs. Viņš ir visu lietu Radītājs
un Tēvs (Dial. lvi. 1.).
Viņš nenonāca pie mums; Viņš vienmēr
paliek debesīs un nekad Sevi neatklāj kādam, un Viņam nav
darīšanu ar kādu. (Dial. v. 4.)
Salīdzinājumā ar viū, Kristus ir zemākas
kārtas, *,bJ,D@H 2,`H [deuteros theos], 'cits dievs,
nevis Viņš, kas radījis visas lietas.' (Dial. lvi. 1.)
Nigrēns
par to saka:
Šis subordinātistu uzskats apoloģētu kristoloģijā
neapšaubāmi ir attiecināms uz grieķu ideju par Dievu. (p.
280).
Kā
pieminēts darbā Creation, Nigrēnam nav taisnība, un
tas ir redzam No iepriekšminētās Jaunās un Vecās Derības
shēmas apskates. Moceklim Justinam ir vairāk taisnības nekā
viņam, tomēr, radīšanas aktu nošķiršana attiecībā uz Logosu
ir relatīva, un šo pozīciju nav sapratuši viņi abi. Nigrēns
spriež, ka taisnība ir bijusi Lofam (Loofs), kad viņš
attiecībā uz apoloģētiem saka:
Viņu Logosa doktrīna nav
"augstāka" kristoloģija par parasto, bet drīzāk gan
zemāka līmeņa par patieso kristiešu novērtējumu attiecībā
uz Kristu. Tas nav Dievs, kurš sevi atklāj Kristū, bet gan
Logos, reducēts (depotenzierte) Dievs, kurš kā Dievs ir subordinēts
augstākam Dievam. (Loofs: Leitfaden zum Studium der Dogmengeshichte,
4 Aufl. 1906, p. 129, ibid.)
Gan
Nigrēns, gan Lofs kļūdījās nosakot to, kas ir patiesi
kristieši. Viņi mēģināja reinterpretēt Anti Nikejas Kristoloģiju,
kura daudz tuvāk seko bībeliskajai modernajās koncepcijās,
kas nav balstītas uz Rakstiem.
Samierināšanas
Eņģelis bija viens no Elohimu Padomes, pakļauts centrālajam Elohimam,
kurš bija Eloah (Dievs Tēvs un Radītājs). Samierināšanas
Eņģelis tika iecelts kā jauna Rīta Zvaigzne, lai aizvietotu
Sātanu, veco Rīta Zvaigzni. Kristus ar šīm akcijām
notiesāja Sātanu, un viņš ir vienīgais no debesu pulka, kuru
netiesās pēc Bībeles (Jn. 16:11). Atsauksmes 1.Ēnoha uzskata,
ka nosodīti ir kādi 20 Sātani (sk. Ch. 3). Tomēr, Bībele
norāda, ka tas ir tikai viens un, patiešām, loģiskā
nepieciešamība secīgai tiesai norāda, ka tas ir pareizi.
Apskatot
koncepciju par veco un jauno Rīta Zvaigzni un pārejas jeb
samierināšanas periodu, škiet ka pastāv kontradikcija,
atstājot vienu kritušo Eņģeli un visspēcīgāko (apk;ājošo
Ķerubu) valdības tronī, un ieliekot citu elohimu uz planētas,
lai izolētu priesterību, to izvēlētu un apmācītu zem
Kritušo Eņģeļu spiediena, kā arī caur nācijām un
nepaklausības kontroli. Tomēr šādā veidā redemptīvais un
mācīšanas process tiek maksimizēts. Ar piemēru tiek
demonstrēta arī nepieciešamība pēc taisnīgas un nedalītas
tiesas. Šī iemesla dēļ Kristum vajadzēja būt spējīgam
grēkot. Ja viņš nevarētu grēkot, tad Dievs tiesas dienā
spriestu pēc cilvēkiem, un sātans būtu muļķis mēģinot
kārdināt Būtni, kas būtībā ir robots.
Nekādas
teorijas nevar pastiprināt koncepcijas par šīs planētas
absolūtu degradāciju un iznīcināšanu (kas notiek pašlaik),
jo šis process ir iesāktas. Nekādas diskusijas par
Kritušajiem Eņģeļiem nevarētu pietiekoši nodemonstrēt
viņu politeistisko sistēmu neloģiskos un destruktīvos
rezultātus, kā arī eksistenci ārpus Dieva gribas, dabas un agapes
jeb mīlestības. Tāpat cilvēku sistēmas sasniedz
robežas, aiz kurām cilvēki vairs nav sasniedzami vai aicināti
uz grēku nožēlu šajā laikmetā, un tādēļ viņi tiek
nodoti iznīcināšanai, lai tiktu samierināti labākos
apstākļos otrajā augšāmcelšanās reizē. Tādēļ šai
augšāmcelšanai ir jānotiek miesā. Pestīšanas Plāna un
augšāmcelšanās aizēnošana ir vēl viena blokāde procesa
izpratnei, jo tas neļauj ieraudzīt kritušos eņģeļus kā
groteskas būtnes. Sātans un Kritušie eņģeļi prezentē sevi
kā Gaismas Eņģeļi (2.Kor. 11:14), un bībeliski nepastāv
atšķirības viņu izskatā ar iespējamiem izņēmumiem
attiecībā uz viņu savaldīguma intensitāti. Lai vīzijās
parādītos, viņi var pieņemt cilvēka un vairākas citas
formas. Kauja, šķiet, notiek cilvēku prātos un attieksmēs,
un, lai izvairītos no viņu zaudējuma, viņi miesā tiek
pārtrenēti otrajā augšāmcelšanās reizē. Viņiem nav
nemirstīga dvīve (Creation: etc.). Nigrēns to pareizi
izprata, kad teica:
Senā draudze no helēnisma visvairāk
atšķiras ar to, ka tā tic augšāmcelšanai. Kristīgā
tradīcija pieņem "miesas augšāmcelšanos", kuru
apoloģēti like pretim helēnistu doktrīnai par "dvēseles
nemirstību". Šis antitēzes ir apzinātas un tīšas, jo
tieši šajā punktā sākotnējie kristieši visvairāk
pretojās helēnistu domai. Apoloģētiem helēnistu un platonistu
doktrīna par dvēseles nemirstību šķita bezdievīga un
zaimojoša, pret kuru viņiem ir visvairāk jāvēršas un tā
jāiznīcina.
(Justin, Dial. lxxx. 3-4) Viņu moto
šajā sakarā varētu būt Tatiāna vārdi: " Nevis
nemirstīga, ak grieķi, ir dvēsele, bet mirstīga. Jā, tai ir
iespējams nenomirt.' (Tatian, Oratio ad Graecos, xiii.
1). Atšķirība starp kristieti un nekristieti šajā
jautājumā bija tik liela, ka ticība "miesas
augšāmcelšanai" varēja kļūt par paroli. Katrs, kurš
tic "dvēseles nemirstībai", sevi parāda kā
nekristieti. Kā Justīns saka: " ja jūs esat iekritis ar
kādiem, kas saucas kristieši
un kas saka, ka nav mirušo
augšāmcelšanās, bet ka viņu dvēseles pēc nāves tiek
aizvestas uz debesīm; neiedomājaties, ka viņi ir kristieši.'
(Dial. lxxx. 4) (ibid., pp. 280-281).
Šīs
divas lietas skaidri norāda uz demarkācijas punktu starp
kristiešu un pseidokristiešu filozofiju. Kā rakstīts darbā Creation
(lpp. 62):
Fundamentālā filozofiskā atšķirība starp pseidokristietību
ar tās doktrīnu par "dvēseles nemirstību", un seno
kristietību un tās doktrīnu par "miesas
augšāmcelšanos", ir tā, ka Dvēseles doktrīna ir egocentriska,
bet miesas doktrīna ir teocentriska. Tādēļ starp šiem
sistēmas mērķiem un tās izskaidrojumu un Bībeles
stāstījumu, kurš neatbalsta teorijas, uz kurām šī sistēmas
ir balstītas, ir jābūt kontradikcijai.
Agrāk
tika paziņots, ka detalizēta Bībeles izpēta varētu atklāt
gan filozofisko, gan substancionālo konfliktu. Šī analīze
apskatīs šo konfliktu. Turpinot no darba Creation: ect,
mēs ievērojam, ka Dvēseles doktrīna ir atrodama Platona Timaeus,
kur tiek uzskatīts, ka katra dvēsele ir saistīta ar savu
zvaigzni, kuru tā pamet, lai inkarnētos uz zemes, un uz kuras
tā atgriežas pēc nāves (41d ff.). Deivids Ulansejs šīs
koncepcijas apskata darbā (David Ulansey) The Origins of the Mithraic
Mysteries (Oxford, 1989, lpp. 86-87), kur viņš raksta:
'Mēs redzam, ka šo ideju pilnībā ir
attīstījis Platona skolnieka Heraklīds Pontiusa skolnieks Empedotims,
kurš uzskata, ka Piena Ceļš ir dvēseļu taka, kas ved no un
uz inkarnācijas. (Par Heraklītu Potinu, sk. Burkert, Lore un Science,
pp. 366ff; un Gottschalk, Heraclides of Pontus, pp. 98ff.).
Šī koncepcija par astrālo nemirstību kļuva
arvien vairāk noteicoša helēnisma periodā līdz pat Francisa Kumonta
tiesai romiešu laikos, kad tai bija jākļūst par dzīves un
nāves dominējošo attēlu.
Pamatojoties uz Kumontu, "kaut arī vecās
ticības par dzīvību un nāvi kapā un ēnu valstību dziļumos
ir palikušas, doktrīna, kas dominē, ir mūžīgas nem,irstības
doktrīna' (Franz Cumont, Oriental Religions in Roman Paganism New
York: Dover, 1956, p. 39). Zīmīgi ir tas, ka maģiskajos un gnostiķu
tekstos mēs lasām, ka dvēseles ceļojums pa debesu sfērām
tika uzskatīts par bīstamu, kur katrā pakāpē astrālajiem
spēkiem ir jāpielabinās' (sk. piemēram. the Mithras Liturgy, in
Meyer, Ancient Mysteries, pp. 211-21).
Mūs sevišķi interesē tas, ka šo koncepciju
par astrālo nemirstību ir pieminējis Draudzes Tēvs Origēns
(citējot pagānu autoru Celsusu), runājot to kā par Mtraisko
doktrīnu. Pamatojoties uz Celsusu, Mitraiskajās Mistērijās ir
simbols par divām orbītām debesī. Viena orbīta ir no
fiksētām zvaigznēm, bet otra no noteiktām planētām, un
dvēseles iet caur tām. Simbols ir tāds. Ir kāpnes ar
septiņiem vārtiem, kuru galā ir astotie vārti. (Origen, Contra
Celsum, p. 334 (6.22)) Bez tam, neoplatonists Porfirijs Mitraismam
piedēvē arī sarežģītu koncepciju par dvēseles mūžīgo
ieiešanu un iznākšanu no inkarnēcijas.
Kā
minēts iepriekš:
Tas ņem 1.Mozus grāmatā identificēto
koncepciju par maldināšanu "Jūs nemirsit vis", un
ved to caur Babilonijas mistērijām un atjauno to indoariāņu,
grieķu un orientāriešu vidū.
Tā ir sistēmātiski egoistiska filozfija,
kura ir augoši politeistiska un arvien vairāk norāda uz
nepiederību kādai racionālai Teocentriskai saistībai.
Visbeidzot, šāda egocentriska reorientācija kļūst graujoša
pašai sistēmai. Nesakarība kļūst arvien redzamāka un
haotiskāka. Inteletkuālā ziņā šis process pāriet
psiholoģiskā egoismā un hedonismā, kas ir nopietni
nesakarīgi.
Jebkura sistēma, kas ir balstīta uz egocentriskām
uztverēm un uzvedību, un kura izvirza individuāļa spēju maksimizāciju,
savu lietderību nepārtraukti mazina. Šīs politeistiskās
domas šķietami var radīt ilūziju par teocentrisma formu, jo teocentrisms
var rasties no egocentriskiem mērķiem, rezultējoties
"Viltus Mesijas" sindromā, kuru mēs daudzreiz esam
redzējuši manifestējamies kopš šādu doktrīnu
pastāvēšanas. Šīs doktrīnas loģiski stāv pretrunā Dieva centralitātei,
un ikviens teists loģiski vērsīsies pret tām. Vienkārši
runājot, jūs nevarat ticēt dvēseles nemirstībai un būt monoteists
(citēts no Creation: etc., p. 63).
Koncepcijas
sakarā ar laikmetiem un tiesu ir apskatītas darbā Problem of
Evil. Šeit citētie panti demonstrē šīs doktrīnas veidu
līdz pirmo apoloģētu laikam.
Dvēseles
doktrīnas ietekme bija tik liela, ka sākot ar piekto gadsimtu
Augustīns (City of God, xiii.23) varēja teikt, ka garīgie
ķermeņi nav gari, bet ķermeņi, kuri:
Nezaudējot savu dabisko substanci, bet mainot
savu kvalitāti paši dzīvos debesīs
Augustīns
uzskatīja (xxii.29):
Dievu tad [pēc augšāmcelšanās] redzēs to
acis, kam pieder mantojums (šajā transformētajā stāvoklī),
kam piemīt intelektuāla kvalitāte, spēks saskatīt lietas,
kas nav taustāmas. Tomēr ir grūti, ja pat ne neiespējami
atbalstīt šo pieņēmumu ar kādiem pierādījumiem Svēto
Rakstu pantos.
Var
jautāt kā šis pārmaiņu process fundametālajā izpratnē
dzīves mehānikā notiek. Izpratnes nozīmei bija jābūt arī
dziļam efektam attiecībā uz Jaunās Derības vissvarīgākā
notikuma Mehānima izpratni. Teologi šo Kristus aktivitāti ir
nosaukuši par kerygma. Uzskats par dvēseli un tās
saistību ar Dievu ietekmē inkarnācijas izpratni, eksistenci,
izpratni par Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Lai
pilnīgi un pareizi izprastu šo mehāniku, visbūtiskākais ir rekonstrurēt
bībelisko pozīciju šajā jautājumā.
Inkarnācija
Kā Logos kļuva par cilvēku
No
Jāņa 4:24, Dievs ir Gars. NKJ, NIV, NASB, NEB, JB, TEV, RSV
Bībeles 4:24 tulko kā Dievs ir Gars. Tāds ir Vincenta
Word Studies komentārs attiecībā uz jauno Derību. The Amplified
Bible šo vietu tulko kā Dievs ir garīga būtne. Origēna
darbā Against Celsus Jāņa 4:24 ir tulkota kā Dievs
ir garīga būtne ( Bk. 2, Ch. 71 (ANF, Vol. 4, p.
460); Bk. 6, Ch. 70 (ANF Vol. 4, p. 605); De Principis
Bk. 1, Ch. 1 (ANF, Vol. 4, p. 242). ANF to tā
tulko arī atsaucoties uz Tatiāna Address to the Greeks (ANF,
Vol. 2, p. 66) un Tertuliāna Against Praxeas, Ch. 7 (ANF,
Vol. 3, p. 602); un Against Hermogenes Ch. 32 (ANF,
Vol. 3, p. 495). Tātad arī Tertuliāns šo grieķu frāzi
izprata šādi. Salīdzinot grieķu tekstu terminu Dievs ir,
tam ir panākts apstiprinājums, salīdzinot, piemēram, ar
1Jāņa 4:8, 1Jāņa 4:16, 1Jāņa 1:5. Vēlme padarīt Dievu par
vispārinātu garu nāk no platoniskajām struktūrām kā arī
no stoiķu koncepcijām par Pasauli - dvēseli. Filo kombinācija
no ebreju Šekinah un Mimras rezultējās idejā par Logosu.
Bībeliskajā sistēmā ir vairāki paziņojumi, kas norāda uz
atšķirību. Piemēram, Kristum bija individuāla struktūra,
kuru viņš nodeva Dieva rokās savā nāves stundā.
Lūkas. 23:46 Un Jēzus sauca skaņā balsī:
"Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to
sacījis, Viņš nomira.
Šis
gars atšķiras no Svētā Gara, kurš ir Patiesības Gars un
nāk no Tēva (Jn. 5:26), bet tam ir savstarpēja saistība ar
to un tas ir atkarīgs no tā. Šī procesa mehānisms precīzi
atspoguļo to sekvenci, kas ir noteikta cilvēcei, un kas ir
norādīta agrāk - tas ir: miesai ir jāmirst. Tā nomira arī
Kristus (Jn. 3:16; Rom. 5:8; 2Cor. 5:14-15; 1Pet. 2:24). Kristus
savu dzīves nolikšanu uzskatīja par mīlestības procesu.
Jāņa 15:13 Nevienam nav lielākas
mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem
draugiem.
Kristus
dzīve tika dota kā izpirkums daudziem (Mat. 20:28; Mk. 10:45).
1Pētera 3:18 uzskata, ka Kristus nomira par grēkiem kā
upurjērs (sk. Jn. 10:11). Pāvils uzskatīja, ka Kristus nomira
un tika augšāmcelts, un ka Kristus nāves un augšāmcelšanās
apzināšanās ir ticības fundaments, tāpat kā vispārējā
mirušo augšāmcelšanās.
1.Korintiešu 15:12-14 Ja tad par Kristu
sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži
jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? 13 Ja
nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav
augšāmcēlies. 14 Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad
veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.
Augšāmcelšanās ir Vispārēja
Šī
Pāvila izteikuma loģika ir tā, ka Kristus nāves un
augšāmcelšanās mehānika ir tāda pati kā attiecībā uz
izredzētajiem, par kuriem viņš ir miris (1Jn. 3:16).
Augšāmcelšanās, kā tas izriet no Atklāsmes 20:4, tad
paplašinās uz cilvēci vispārējā nozīmē. Kristum sevī
bija dzīvība no Tēva (Jn. 5:26). Viņš tika uzskatīts par
otro Ādamu. Pāvils attiecībā uz augšāmcelšanās procesu,
atbild šādi.
1.Korintiešu 15:35-49 Bet varbūt kāds
sacīs: kā tad mirušie uzcelsies, kādā miesā tie nāks? 36
Tu nesapraša! Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. 37
Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu
kviešu vai kādas citas sēklas grauds. 38 Bet Dievs tam dod
miesu kādu gribēdams un ikkatrai sēklai savu īpatnēju. 39 Ne
visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēku miesa, citāda
lopu miesa, citāda putnu un citāda zivju miesa. 40 Tā arī ir
debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir
debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem. 41 Citāds
spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo
viena zvaigzne ir spožāka par otru. 42 Tāpat būs arī ar
mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts
neiznīcībā. 43 Sēts top negodā un uzmodināts godībā;
sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. 44 Sēta top dabīga
miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir
arī garīga miesa. 45 Tāpat ir arī rakstīts: pirmais
cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, - pēdējais Ādams
par dzīvu darītāju Garu. 46 Pirmais nav garīgais, bet
dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais.47 Pirmais cilvēks ir no
zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm. 48 Kāds tas,
kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes; un, kāds Tas, kas
no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm; 49 un, tāpat kā
esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu,
kas no debesīm.
Pāvils
paziņo, ka miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību,
tāpat, kā nīcīgais nevar iemantot neiznīcīgo (pants. 50).
Kā tiek izprasts, mehānisms nāk no cilvēces struktūras līdz
atdzimšanai kristībās pēc grēku nožēlas, kuru izdara
pieaudzis cilvēks pēc Dieva aicinājuma. Tātad kristības var
notikt tikai pēc pieauguša cilvēka grēku nožēlas. Kaut arī
teksts Marka 16 no pantiem 9-20 vispārēji tiek uztverts kā
papildinājums oriģinālam vai oriģināla atjaunojums, kuru
varēja izdarīt ļoti agri, 16. Pants norāda uz koncepciju, ka
grēku nožēla ticībā ir ļoti būtiska attiecībā uz
pestīšanu. Bet neticīgais nonāks tiesā norāda uz to,
ka kristības nepieciešamais priekšnoteikums ir grēku nožēla
un ticība. Tātad zīdainim nav tiesību uz kristīšanu, jo tas
nevar nožēlot grēkus. Tātad zīdaiņu kristīšana ir
pretrunā šīs struktūras mehānismam, un to tā arī izprata
pirmo gadsimtu laikā.
Atdzimis caur kristību
Cilvēces
garīgums, atdzimšanas no jauna struktūra un termina gennao
izpratne ir apskatīta darbā Creation: Atdzimšanas
struktūra caur kristībām un grēku nožēlu, un Svētā Gara
saņemšanu ir būtiska ieiešanai Dieva Valstībā (Jn.
3:3-5). No Vēstules Romiešiem 8:23 Gara pirmie augļi tiek doti
kristībās, bet uzņemšana bērnu kārtā notiek caur ķermeņa
izpirkšanu. Spēja atdzimt no jauna nāk kristībās caur
simbolisku nāvi un augšāmcelšanos pilnīgā iegremdēšanā
ūdenī. Šī iegremdēšana ūdeni tika uzskatīta par
nepieciešamu ne tikai Draudzē, bet arī Jāņa Kristītāja
kristīšanas procesā, kurš kristīja Jordānas upē. Kristus
izgāja cauri šim procesam, un Svētais Gars no Tēva nolaidās
pār viņu baloža izskatā (Mat. 3:16; Marka 1:10; Lk. 3:22;
Jāņa 1:32). Šo procesu apstiprina visi evaņģēliji. Loģika
paziņo, ka šis process tiek uztverts kā būtisks attiecībā
uz Kristu kā pirmo piemēru, jeb pirmo augli. Tas, ka citiem
Vecajā Derībā Svētais Gars bija bez roku uzlikšanas, ir
skaidrs. Dāvids lūdza, lai viņam netiek atņemts Svētais Gars
(Ps. 51:11). Dāvidu bija iecēlis Samuēls, taču citi nebija
iecelti.
Pati
Bībele mums pasaka, ka augšāmcelšanās no mirušiem un
garīgās struktūras izpratne bija strīdu lauks arī jūdu
sektu vidū. Saduķeji domāja, ka nepastāv augšāmcelšanās
no mirušiem, kā arī nav eņģeļu un garu (Ap. Darbi 23:8).
Farizeji ticēja abām šīm lietām (Ap. Darbi 23:8), un Kristus
uzskatīja, ka farizeji ir ieņēmuši Mozus vietu, lai tiem
paklausītu (Mat. 23:2).
Liekas,
ka saduķeji bija pieņēmuši materiālistiskas struktūras
formu, kura mēģināja izvairīties no jebkādas nemateriālas
struktūras. Pāvils attīstīja sistēmu, kāda būs Kristus
atgriešanās laikā. Jebkuram Bībeles pētniekam ir acīm
redzams, ka divu tūkstošu gadu laikā daudzi izredzētie ir
miruši. Šis process, balstoties uz Svētā Gara saņemšanu kristībā,
tika uztverts kā iegrimšana miegā. Vecā struktūra
kristībās nomira, un indivīds atdzima no jauna jeb piedzima
garā. Pāvils saka
1.Korintiešu 15:51-53 Redzi, es jums saku
noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, 52
piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs
bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs
tapsim pārvērsti. 53 Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas
neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas
nemirstībā.
Šeit
aprunātais process ir pirmā augšāmcelšanās no mirušiem,
kas pieminēta Atklāsmes 20:4. Otrā augšāmcelšanās notiks
pēc Kristus tūkstoš gadu valdīšanas. Šī būs vispārējā
augšāmcelšanās no mirušiem, kas pieminēta Atklāsmes
20:11-15. 1. Vēstulē Tesaloniķiemšiem Pāvils saka, ka mēs
ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas ir aizmiguši. Kristus
piecelsies un arī mirušie Kristū, tas ir, tie, kuri ir
kristīti un ir miruši, tika augšāmcelti vispirms, un tad,
kopā ar tiem, kas ir dzīvi, tika pārmainīti jeb pārvērsti
tīrā garā. Šī proces mahānika detalizētāk ir apskatīta
darbā Problem of Evil. Šīs garīgās būtnes tad tiks
sapulcinātas pie Kristus Jeruzālemē, no kurienes Kristus
valdīs pār pasauli tūkstoš gadus. Cakarijas 14 apskata šo
periodu. Šī notikuma iedibināšana ir pieminēta Cakarijas
14:1-15. Pieminētas tiek arī prasības dalības ņemšanai Jeruzālemē
un Tabernakla jeb Tauru svētkos, lai būtu lietus
vajadzīgajā sezonā. No Rakstiem izriet, ka Kristus tūkstoš
gadu valdīšanas periodā pastāv divas būtņu klases. Ir
garīgie izredzētie zem Kristus, un pēdējo dienu karos
izdzīvojušie cilvēki, kuriem tiks norādīts ceļš planētas
atjaunošanai. Izredzētie būs pārpalikušās humānās
struktūras ceļveži (Jes 30:21).
Septītās
Dienas Adventistiem kā grupai ir nopietnas problēmas izprast mileniālo
struktūru (sk. Pielikumu). Balstoties uz Ellenas G. Vaitas (Ellen
G. White), viņi Mileniālo struktūru padara garīgu, un
tādēļ nevar adekvāti atsaukties uz praviešiem. Citi Raptūristi,
nemileniālistus ieskaitot, būtībā cieš no šīs pašas
problēmas.
Process,
kuru Kristus atnākšanā attiecībā uz vēl dzīvi
palikušajiem, nosaka Bībele, ir pārvēršanas process.
Mirušie ir augšāmcelti un pārvērsti kopā ar dzīvajiem.
Tāpat, Kristus valdīšanas tūkstošgades beigās tie, kuri nav
nepaklausīgi un tie, kas tiek augšāmcelti otrajā
augšāmcelšanās reizē, tiek tiesāti tiesas laikā, kas ir
simts gadu (no Jes. 65:20). Un simts gadu beigās grēkus
nožēlojušie tiek pārvērsti. Nenožēlojušie grēcinieki
tiek nolemti nāvei un iemesti Gehennas ugunīs. Citiem vārdiem
sakot, viņu ķermeņi tiek sadedzināti. Iemesls, kādēļ šo
procesu ir nepieciešams izskaidrot, ir, ka šīs secības un
augļu ievākšanas secības izpratne ir nepieciešama, lai
izprastu Kristus inkarnāciju, nāvi un augšāmcelšanos.
Kristus
bija pirmais auglis no visas cilvēces. Viņš bija piemērs, kas
atspoguļoja to, kam jānotiek ar izredzētajiem un pēc tam ar
visu cilvēci kopumā. Kristus bija Vienpiedzimušais Dievs un
Dēls (monogenes theos & uion) (Jn. 1:18; 3:16;
1Jn. 4:9; sk. arī Lk. 7:12, 8:42, 9:38; Heb. 11:17
salīdzināšanai). Viņš bija pirmradītais (proototokos)
no visas radības (Kol. 1:15), tātad visas Dieva radības
sākums (Atkl. 3:14). Bībeliskā pozīcija ir tāda, ka Kristus
bija Dieva Dēls un atšķiras no Dieva, kurš tiek sauktas par
Dievu Tēvu. Kristus, kad viņš mira, pastāvēja vienīgi kā
sairstošs līķis, un viņa gars tika atgriezts Dievam, kurš
bija Tēvs. Tēvs viņu piecēla no irušajiem ar savu
autoritāti jeb pavēli, kuru viņš viņam bija devis pirms
Kristus nāves (Jn. 10:18), un kura tika noteikta no pasaules
radīšanas (Atkl. 13:8). Nepieciešamība šim upurim un
augšāmcelšanai tika noteikta pasaules (kosmou)
radīšanas (kataboles) laikā.
Modernie nepareizie pieņēmumi
Mēs
nešaubīdamies apzināmies, ka Kristus bija paklausīgs kalps.
No augstāk rakstītā izriet, ka viņa nāve un
augšāmcelšanās ir ticības fundamentāls aspekts. Šī
sekvence atspoguļo to, ka tas attiecas vispirms uz
izredzētajiem un pēc tam uz visu cilvēci. Modernā
kristietība balstās uz vairākiem nepareiziem pieņēmumiem,
kuri ir apskatīti tālāk. Īsumā, tā cenšas pieņemt, ka:
1:
Ka Dievs un Mesija (un Gars) būtībā nav nošķirami viens
no otra ne faktiski ne domās, un tie nav pilnībā aprakstāmi
kā būtnes. Arī to, ka šis elohims sastāv no divām būtnēm
un Gara, ignorējot atšķirības starp Eloah un Padomi. No
iepriekšējās analīzes izriet, ka tas nav pareizi.
2:
Ka Kristus pirmsinkarnācijas pastāvēšana nebija kā YHVH
eņģelim.
3:
Ka Kristus pirms pasaules radīšanas bija vienīgais Dieva Dēls
(sk. Ījaba 1:6; 2:1; 38:7). Šis pieņēmums ir nepareizs. Ir
jābūt noteiktam inkarnācijas procesam, kas attiecas uz Kristu
kā būtni, kas ir atšķirīga no Dieva. Modernā kristietība
šo problēmu nespēj izskaidrot.
Kristus
un Sātans nebija vienīgās Rīta Zvaigznes (sk Ījaba 38:7; Jes.
14:12; Atkl. 2:28; 22:16). Pieņēmums par vairākām Rīta
Zvaigznēm un Elohimu Padomi portretē paplašinātu un
paplašinošos autoritāti pār daudzām sistēmām. Katrai no
šīm būtnēm ir attiecības un identitāte ar Tēvu, kuras
nevar mazināt salīdzinājumā ar Kristus attiecībām. Fakts,
ka Kristus ir šo būtņu partneris, nozīmē, ka viņš nevar
būt to Dievs. Tātad, viņa attiecības ar Tēvu ir subordinētas.
Tādēļ viņa inkarnācija nevar būt nepilnīga balstoties uz
doktrīnu par Dieva hipostāžu vienlīdzību. Nākošais
pieņēmums:
4:
Ka Kristus ir Dievs tādā pašā veidā kā Dievs ir Dievs, ir
nepatiess.
Viņš
ir subordinēts Dievs (Ebr. 1:9), kuru sūtījis debesu pulku
Kungs (Cak. 2:10-11). Tādēļ viņš nevar būt pielūgsmes un
lūgšanu objekts, kas ir pretrunā ar 2.Mozus 34:14, Mateja 4:10
utt.
Nākošais
absurds, kas izriet no Kristus eksistences, kas ir nošķirta no,
un cita kā viņa inkarnācija, ir tas, ka viņam vajadzētu
lūgt pašam sev kā Dievam. Šāds pieņēmums efektīvi noliedz
jebkādas atšķirības starp Tēvu un Dēlu un
augšāmcelšanās totalitāti. Tas nāk no antikrista (1Jāņ.
2:22; 4:3; 2Jāņa. 7). Šis arguments paplašinās uz
pieņēmumu, ka Kristum un Dievam bija viena un tā pati griba
un ka Kristum nepiemita atsevišķa griba, kuru viņš
pakļāva Dievam caur labprātīgu paklausību. Tas ir apskatīts
2.Nodaļā. Tad no šī pieņēmuma izriet:
5:
Ka Kristū dievišķā daba nedz ko zaudē nedz iegūst
(koncepcija ir apskatīta augstāk).
No
šī izrietošais pieņēmums ir šāds:
6:
Ka Svētais gars tiek dots ar noteiktu mēru (pretrunā ar Jāņa
3:34; Rom. 12:6; tātad
7:
Ka Kristum nebija iespējams grēkot (no nepareiza pieņēmuma
par dievišķo dabu bez zaudējumiem vai ieguvumiem vairāk,
nekā no pieņēmuma par Dieva visvarenību, kurš zināja, ka
Kristus negrēkos) (sk. iepriekš).
Šis
arguments progresē uz pieņēmumu:
8:
Ka Kristus bija konsubstanciāls ar Dievu tādā veidā, ka
viņš bija kop- līdzīgs un līdz- mūžīgs ar Dievu,
kas ir pretrunā ar Filipiešiem 2:6 un 1.Timoteja 6:16, kas
norāda, ka vienīgi Dievs ir nemirstīgs. Kristus mūžīgā jeb
aioonion dzīve (1Jāņa 1:2), un citu būtņu dzīve
izriet no šīs vienības (1Jāņa 5:20).
Gan
Kristus, gan izredzētie ir no viena sākuma (Ebr. 2:11), radot
savu dzīvi un nemirstību no apzinātas paklausības Tēvam
(Jāņa. 5:19-30), kurš ir radījis mūs visus (Mal.
2:10-15). Kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, tā viņš Dēlam
ir devis dzīvību sevī (Jn. 5:26), un mēs esam
līdzmantinieki, un iecelti, lai mums būtu dzīvība mūsos ar
Dieva autoritāti. Modernajai kristietībai ir bijis
nepieciešams nepareizi pieņemt:
9:
Ka Izredzētie nav Dieva dēli tādā pašā veidā kā Kristus
ir Dieva Dēls, un tātad viņi nav līdzmantinieki, kas ir
pretrunā ar Rom 8:17; Galat 3:29; Titam 3:7; Ebrejiem 1:14;
6:17; 11:9; Jēkaba 2:5; 1. Pētera 3:7
Lai
atbalstītu šo pieņēmumu, ir radīta kļūda:
10:
Ka Augstākais Dievs ir nācis miesā un dzīvojis starp
cilvēkiem (izriet no viltus iestarpinājumiem 1. Timoteja 3:16
Kodeksā A, kas saglabāts KJV un manipulēts preambulē NIV
Bībelē), kas ir pretrunā ar Jāņa 1:18 (un Jn. 1:14, kur par
miesu kļuva logos (jeb memra)) un vairākiem
tekstiem, kas distancē Kristu no Vienīgā Patiesā Dieva (Eloah
jeb Theon, kas ir Dievs Tēvs), Jēzus Kristus Dievs (Jn. 17:3,
20:17; 1. Kor. 8:6; 2. Kor. 1:3), kurš stāv Viņa vārdā (Michas.
5:5)
Augstākminētie
nepatiesie apgalvojumi modernajā kristietībā ietekmē inkarnācijas
mehānisma izpratni. Tas izriet no fakta, ka koncepciju par to,
kā Dievs ir Viens, trinitārieši izprot nepareizi. Šema
(5.Mozus. 6:4) ir apskatīta vēlāk. Būtne 5.Mozus 6:5 ir
identificējama kā Dievs Visu Augstākais, Dievs, kurš iecēlis
Kristu par Izraēla elohi Psalmā 45:6-7. Dieva Vienība, kas
nepieciešama monoteismā, ir paplašināta veida, kas dzīvo
būtnē zem centrālas gribas saskaņā un kopā ar Gara garīgu inkarnāciju
un Dieva spēku (1. Kor. 2:4-14), kurš caur Kristu ved pie Dieva
(2. Kor. 3:3-4). Trīsvienība noliedz monoteismam nepieciešamo
unifikāciju un loģiski ir politeistiska. Tas notiek tādēļ,
ka vadītāji neizprot, nebūdami garīgi (1. Kor. 2:8,14)
Kristus savu kapacitāti būt par Dievu, un Dieva pilnību
sasniedza ķermeniski caur Svētā Gara darbību.
Sākotnējās Draudzes pozīcija
Inkarnācijas
mehānisms bija nesarežģīts. Tomēr, nav šaubu, ka mēs
runājām par noteiktu tādas Būtnes aktivitāti, kurai ir sava
būtība debesīs tā, ka tai ir iespējami divu plānu
eksistences veidi. Šādam pieņēmumam nav bībeliska
pamatojuma. Atjaunojot Kristus laika bībelisko pozīciju, mēs
varam redzēt, kāda šī pozīcija bija pirmajā un otrajā
gadsimtā. No mums pieejamajiem Mocekļa Justīna un Irenaeusa
tekstiem mēs zinām, ka sākotnējā draudzē bija izpratne par
šīm lietām. Moceklis Justīns paziņo, ka Dievs caur
praviešiem un Mozu mācījis to pašu tas ir jau apskatīts (sk.
Dial. with Trypho, Ch. XXVII, ANF, Vol. I, pp.
207f.). Justins māca, ka Dievs no sākuma radīja noteiktu
racionālu spēku no Sevis , kas tiek saukts par Svēto Garu: tad
tā Kunga Godību, tad Dēlu, tad Gudrību, tad Eņģeli, tad
Dievu (theos), tad Kungu un tad Logosu. Justīns viņu
identificē kā tā Kunga Armijas Kapteini, kurš parādījās Jošua
(ibid., LXI). Šī sekcija tika radīta balstoties uz Zālamana
Pamācībām 8:21. Kur Gudrība tika identificēta ar Mesiju,
kuru radījis Dievs. Dieva gribu izpildīja mesija. Justins
uzskata (ibid., LXII) ka, radīšanā, Dievs sarunājās ar
būtnēm, kas numeriski bija atšķirīgas no Viņa. Tā, tiek
uzskatīts, ka Mozus deklarē, ka radīšanā piedalās vismaz
divas būtnes, kas numeriski atšķiras viena no otras. Diētisti
šīs divas būtnes mēģina izolēt, bet trinitārieši savienot
trijās atšķirīgās hipostāzēs. Tākā pašā trinitārismā
ir atšķirības, arguments starp binitārismu un trinitārismu
ir semantisks. Faktiski elohimi bija daudzskaitlī, kā to var
spriest pēc citiem tekstiem, piemēram Psalma 45:6-7, kurš
runā par Kristus partneriem.
Irenaeus
rakstīja (c. 125-203 Pēc Kristus) par termina elohim
(jeb theoi grieķiski) attiecināšanu uz cilvēci. Irenaeusa
domas ir svarīgas tādēļ, ka viņu bija mācījis Polikarps,
Jāņa māceklis (sk. Butler Lives of the Saints, Burns
& Oates, U.K., 1991, p. 56). Tā mēs varam būt diezgan
droši, ka Irenaeusaizpratne (bez viltojumiem) var būt
attiecināma uz visu sākotnējo draudzi. Viņš pavisam noteikti
atybalstīja kvatrodecimāņus un bija par vidutāju Pasā
strīdam (Butler, ibid., p. 197), kaut arī viņš bija izolēts
no Vidusāzijas atrasdamies Lionā. Savā darbā Against Heresies
viņš atspoguļo koncepciju, ka izredzētie eksistēs kā elohimi.
Irenejs uzskatīja, ka eņģeļi un pasaules radītājs
neignorēja augstāku Dievu, atzīdami sevi par Viņa īpašumu,
un ka Viņa radība ir saturēta Viņā. (Bk. II, Ch. VI, ANF,
p. 365). Irenaeus nerunāja par pasaules radītāju, kurš bija
Mesija, kā par Visaugstāko jeb Visu vareno Dievu (Ch. VI, ibid.).
Šajā darbā ir parādīts, ka grieķu koncepcijas par Demiurgu
un Pleroma bija iejaukušās koncepcijās par Aeonu un
mēģināja sajaukt bībeliskās koncepcijas ar grieķu
metafiziku, tādā veidā tās iznīcinot. Gnostiķi radīja
pamatu ar savām mistērijām. Vēlākā pārveidošanās
trīsvienībā ir apskatīta vēlāk.
Irenejs
(un Justīns) mācīja, ka augšāmcelšanās ir fiziska, kad
Dievs ķermeņus padarīs nevainojamus un nemirstīgus (ANF,
Vol. I, p. 403). Dievs tiek uzskatīts par radītāju (ibid., p.
404) pretnostatot Kristu, kas radīja šo pasauli zem sava Dieva
(lpp. 405). Irenejs uzskatīja, ka Svētais Gars norāda gan uz
Tēvu gan Dēlu (no Ps. 45:6-7) kā Elohimu jeb Theoi; kur Tēvs
ieceļ Dēlu. Irenejs uzskatīja, ka Psalms 82:1 runā par Tēvu,
Dēlu un izredzētajiem (uzņemtajiem draudzē), kad viņš
teica:
Dievs stāvēja Dievu (theoi) kongregācijā,
viņš spriež tiesu starp dieviem (Adv. Her., Bk. III, Ch.
VI, ANF, Vol. I, p. 419).
Liekas,
ka viņš nav pilnībā izpratis izredzēto brālības
izplatību, kas izplatās uz visu debesu Pulku, uz tiem, kas ir
Valstības dalībnieki. Atklāsme tika dota Jānim Patmas salā
pēc tam, kad viņš bija apmācījis Polikarpu. Atklāsmes 12:10
uzskata, ka eņģeļi ir izredzēto brāļi. Atklāsmes4 & 5
norāda, ka izredzētie ir izpirkti Vecajo Padomei, lai kļūtu
par ķēniņiem un priesteriem eņģeļu vidū. Kristus paziņo,
ka izredzētajiem ir jākļūst līdzvērtīgiem ar eņģeļiem (isaggelos
no isos un aggelos, kas ietver koncepciju par
būšanu par daļu no viņiem).
Irenejs
uzskatīja, ka Draudze ir Dieva sinagoga, kuru Dēls ir
sapulcinājis sev. Dievu Dievs Psalmā 50:1 attiecas uz
Dievu. Mūsu Mesija bija Theos jeb Dievs, kurš nāks
atklāti un neklusēs (Ps. 50:3) un kurš atklāti parādās
tiem, kas viņu nemeklē (Jes. 65:1) un vārds dievi
Psalmā 50:1 attiecas uz izredzētajiem, par kuriem runāja
Kristus, teikdams jūs esat dievi un Visuaugstākā dēli
(Jn. 10:34-35 sk. Ps. 82:6). Tādēļ ir diezgan nepareizi divus
tūkstošus gadus vēlāk Baznīcai paziņot, ka Kristus
izmantoja tekstu, kas attiecās vienīgi uz Jeruzālemes
maģistrātiem, ja māceklis Polikarps uzskatīja, ka tas
attiecas uz izredzētajiem kā elohimiem. Tie, kuri ticēja
Kristum, pēc Ireneja uzskatiem, bija Dieva Dēli un Kristus
līdzmantinieki tātad elohimi. Irenejs uzskatīja, ka Kristus ir
Es esmu, kas Es esmu Dēls (YHVH) (no 2.Mozus. 3:14).
Tātad viņš nesa titulu, kas viņam bija deleģēts. Ierenejs
citē Jesaju šādi:
Jesajas 43:10 "Jūs esat Mani
liecinieki," tā saka Tas Kungs, "un jūs esat Mani
kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man
ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis
un pēc Manis neviena cita nebūs.
Soncino
šo tekstu pārmaina:
Jūs esat Mani liecinieki," tā saka Tas
Kungs, "un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai
jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis
neviena cita Dieva (EL) nav bijis un pēc Manis neviena cita
nebūs.
Citāts
no Ireneja un Soncino varianta, kurš vairāk vai mazāk
apstiprina Ireneja variantu, norāda, ka ES ESMU attiecas uz
Dievu, kas ir Tēvs. Atsauksme uz kalpu Sincino tekstā,
no ireneja viedokļa attiecas uz Mesiju.
Soncino
mēģina pielīdzināt Mans kalps agrākajam liecinieks,
tas ir, Izraēlam, kaut arī nav citēta neviena rabīniska
autoritāte. Pavisam noteikti ir tas, ka šis teksts tika
uzskatīts kā norādošs tikai uz Dievu, nevis uz Mesiju, un
tikai Dievs bija pirmseksistējošs. Tālāk, Mesija ir
nošķirta no Dieva. Irenejs to parādīja no Jesajas 44:9 un
Jeremijas 10:11 izpratnes par jautājumu attiecībā uz elkiem,
jo elki bija ļauno garu elki (Adv. Her., Bk. III, Ch. VI,
ANF, p. 419). Šie dēmoni tika izslēgti no theoi
jeb elohim kārtas. Atsaucoties uz Jeremijas 10:11, Irenejs
citē:
Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un
zemi, ir jāpazūd no zemes viras, kas ir zem debesīm jo no
fakta, ka viņš ir pievienojis viņu iznīcināšanu, viņš
parāda, ka tie vispār nav nekādi dievi (elohim jeb theoi).
Tātad
elki netika izprasti kā vienkārši elki, bet gan drīzāk kā
dēmonu mājoklis, kurus tie reprezentēja (sk. arī Bk. III, Ch.
XII:6, ibid., p. 432). Šāds bija senās pasaules uzskatu
standarts. Tātad dēmonu atcelšana un to saistīšana un
vēlāka tiesāšana, izslēdza tos no elohimu kategorijas.
Atsaucoties
uz 2.Mozus 7:1 Irenejs norāda, ka Mozus patiešām tika iecelts
par farona elohimu, taču pravieši to nepareizi nosaukuši par
Kungu jeb Dievu. Mozus drīzāk ir, runājot caur Garu, uzticīgs
Dieva kalps. (Ebr. 3:5; Num. 12:7), un tieši tāpat tekstos
tiek nosaukts arī Mesija. Tātad, katrs no elohimiem ir Eloah, Elyon
pakļauts kalps.
Irenejs
(lpp. 421) paziņo, ka Kristus apliecinājis Cēzaru kā Cēzaru
un Dievu kā Dievu Mateja 6:24 kalpojot Dievam un nevis mantai.
Tā Kristus distancēja sevi no pretendēšanas uz Dieva lomu
(sk. arī lpp. 422). Citējot Filipiešu 2:8, Irenejs norāda, ka
attiecības, kuras Kristum bija kā Dievam un Soģim, ir
nākušas no Dieva pār visu, tādēļ, ka kristus bija
paklausīgs līdz pat nāvei (Nod. XII:8, p. 433). Irenejs citē Septuagintu
(LXX) Jesajas 9:6 paziņojot, ka Mesija bija Imanuēls Tēva
Lielās Padomes vēstnesis [jeb Eņģelis] (Nod. XVI:3, ibid.,
p. 441). Tā viņš norādīja, ka vecās Derības (LXX) Lielās
Padomes Eņģelis tiek saprasts kā Kristus. Irenejs noraida
koncepciju par to, ka Jēzus ciešanas ir nošķiramas no Mesijas
pieņemot, ka Kristus paliek nemaināms. Citiem vārdiem, viņš
noliedz mēģinājumu pieņemt, ka Mesijas dievišķo aspektu var
nošķirt no Jēzus cilvēciskās dzīves uz zemes. Tāda bija gnostiķu
sektu mācība sagrozot marka evaņģēliju un ignorējot
pārējos. Irenejs norāda arī to, kas kļuva par šo sektu
kļūdu pamatu. Ebionīti izmantoja tikai Mateja evaņģēliju.
Tādējādi viņi izdarīja kļūdainus secinājumus attiecībā
uz Kristus pozīciju. Atanāzieši jeb trinitārieši izmantoja
terminu ebionīti vēlāk, lai mēģinātu ierobežot subordinātisma
doktrīnas un subordinātistus, kam bija jebkāda pārliecība,
kas saistīta ar ebionītiem un tiem, kas iesaistīti Nikejas strīfos,
un kuri tika saukti par ariāņiem. Tas ir nepareizi, ja mēs
pārbaudām sākotnējos Draudzes rakstniekus, kuri pirms Nikejas
bija subordinātisti.
Irenejs
uzskatīja, ka pastāv tikai viens Dievs jeb Tēvs, tas ir Dievs
Tēvs. Mesija bija Viņa dēls. Viņš saka, ka Marcions arī ir
sagrozījis Lūkas evaņģēliju, lai iedibinātu savu mācību. Valentīnieši
izmantoja Jāņa rakstīto, kā arī pseidoevaņģēlijus, lai
izdarītu kaitējumu citiem evaņģēlijiem. Fakts ir tāds, ka
kā pagātnē, tā tagadnē Raksti ir jālieto kopā, uzmanīgi
un ne pēc selekcijas metodes. Irenejs parāda lielu izpratni
attiecībā uz pareģoto eveņģēl;ioju dabu un nozīmi
attiecībā uz ķerubiem (ibid., Bk. III, Ch. XI:8, pp. 428-429).
Irenejs noliedza koncepciju, ka Jēzus, kas cieta un augšēmcēlās,
atšķīrās no tā, kas uzbrauca debesīs, jo tas bija
neietekmējams. Irenejs uzskatīja, ka Kristu, ko Dievs
apsolījis sūtīt, Viņš sūtīja Jēzū, kuri viņi krustā
situši, un kuru Dievs ir piecēlis no mirušiem (ibid., Ch.
XII:2,4,5; pp. 430, 431).
Šī
teologa prātā nepastāv nekāda sajukuma starp Dievu un Kristu,
un šeit viņš skaidri pasaka, ka apustuļi neizmainīja Dievu,
bet Dievs ir sūtījis Kristu. Irenejs saka:
Tā mēs pazīstam Dieva garu: katrs gars, kas
apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu ir no Dieva; un katrs
gars, kas nošķir Jēzu Kristu nav no Dieva, bet tas ir
antikrista gars (Ch. XVI:8 citējot 1 Jāņa 4:1,2. Ievērojiet:
Vulgate un Origēns ir vienisprātis ar Ireneju, Tertuliāns,
liekas, atzīst abas rakstu vietas). Sokrāts saka (VII:32, lpp.
381) ka šo pantu ir sagrozījuši tie, kuri vēlējušies
nošķirt cilvēci no Kristus, no viņa dievišķuma. Polikarps
piekrīt Irenejam, tāpat kā Ignatiuss (Ep. Smyr., c,v)
(sk. ANF, ibid., p. 443, citējot arī Burton Ante-Nicene
Testimonies to the Divinity of Christ).
Tātad,
ikviena doktrīna, kas mēģina nošķirt Kristu ar kopēju
atrašanos gan debesu, gan zemes valstībā, sākotnējā
draudzē tika uzskatīta par Antikrista doktrīnu. Tekstu
sagrozīšana, šķiet, notikusi austrumos. Bībeles teksti nav
izlaboti vēl līdz pat šai dienai.
Irenejs
saka, ka Dieva Gars nolaidās pār Kristu baloža izskatā, lai
varētu piepildīt Jesajas 11:2: Un pār to klāsies un to
sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un
spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars, un arī Jesajas
61:1: Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani
svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis
dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem
atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību. Tādēļ jūs
neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos
runā (Mat. 10:20) (Ch. XVII:1, ibid., p. 444). Tādēļ tika
uzskatīts, ka Svētais Gars ir no Dieva un nevis no Kristu, bet
drīzāk gan caur Kristu, ka izskaidrots iepriekš. Tas bija tā,
ka:
Dieva Dēls radīja Cilvēka Dēlu, nodibinot
attiecības ar Viņu, lai dzīvotu cilvēku vidū, lai atpūstos
ar cilvēkiem, lai darbotos Dieva labā, darbotos pēc Dieva
gribas viņos, un atjaunojot tos no viņu vecajiem ieradumiem
Kristus jaunumā (ibid.).
Irenejs
uzskatīja, ka izredzētajiem ir lemta nemirstība, lai viņi
varētu tikt uzņemti kā Bērni (Ch. XIX:1). Gars savieno
izredzētos ar Dievu, savienojot cilti un pienesot Tēvam pirmos
augļus no visām tautām (ibid. :2). Kristus bija šīs akcijas
instruments, taču viņš nebija pielūgsmes objekts, ne arī
šīs darbības arhitekts. Tomēr, viņš bija Brīnišķīgais
Padomdevējs un Varenais Dievs runājot caur Jesajas 9:6, Daniēla
7:13 (ibid.) soģis. Tomēr, Kristus atzina Tēvu par savu Dievu
tāpat kā Dāvids, (citējot Ps. 22:1), kur Dāvids teica:
Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tumani esi
atstājis?
Un
Kristus to atkal atkārtoja pie krusta, kā tas ir pierakstīts
Mateja 27:46 un Marka 15:34. Abi teksti attiecas uz Eloah,
Visaugstāko Dievu, un Kristus Dievu un Tēvu. Kristus lietotie
vārdi bija aramiešu valodā. Tas ir, burtiski viņš teica:
Eli, Eli, la'ma sabach-th'a'ni.
Tā
ir angļu transliterācija no grieķu transliterācijas aramiešu
'eli, 'eli lamah 'azabthani. Dievu apzīmējošais
aramiešu vārds ir El, kā Dievs, kas izsaka Savu gribu
Savam dēlam. Taču Dievs nebija pametis Kristu, kā saka Psalms
22:25.
Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par
ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā Savu vaigu, bet ir to
paklausījis, kad tas sauca.
Tātad
Dievs un Kristus šeit ir atšķirīgi. Kristus nerunāja Mesiāniski
kā Dieva hipostāze, jo šajā Rakstu vietā ir nepieciešama
nošķirtība, kur vajadzīga dievišķa rīcība attiecībā uz
padoto, un Raksti nevar tikt atcelti. Ne Kristus, ne izredzētie
nebija Dieva (elohim) aicināti ar paplašinājumu. Irenejs saka:
Raksti nvienu citu nesauc par Dievu kā vien
Visu lietu Tēvu, un Dēlu, un tos, kas ir uzņemti bērnu
kārtā (Adv. Her., Bk. IV, Pref. 4, ANF, p. 463):
[un arī]
[Ch] 1. Tātad, tā kā ir pavisam droši tas,
ka Gars nevienu citu Dievu jeb Kungu nav pasludinājis, izņemot
To, kurš kā Dievs valda pār visu kopā ar savu Vārdu, un
tiem, kas saņēmuši dievbērnības garu [sk. iii. 6,1], tas ir,
tiem, kas tic Vienīgajam Patiesajam Dievam un Jēzum Kristum,
Dieva Dēlam; un kuri, līdzīgi apustuļiem, nesauca nevienu
citu par Dievu jeb Kungu, un, kas ir vēl svarīgāk, kuri arī
mums ir pavēlējuši neapliecināt nevienu citu par Tēvu,
izņemot Viņu, kurš ir debesīs, kurš ir vienīgais Dievs un
vienīgais Tēvs;...(ibid., lpp. 463).
Ir
absurdi pieņemt, ka izpratne par to, ka izredzētie kļūs par elohimiem,
nebija pirmo divu gadsimtu Draudzes oriģinālā pozīcija; ja
pieņemam to, ka Irenejs ir tuvākā saikne ar šīm doktrīnām,
un viņš skaidri turējās pie šīs pozīcijas. Tālāk, neabšaubāmi
ir parādīts, ka šī pozīcija ir Rakstu neatņemams plāns, ne
tikai attiecībā uz Veco Derību (Dan. 10:21; Mat. 21:42; 22:29;
26:54; Mk. 12:10,24; 14:49; 15:28; Lk. 4:21; 24:27,32,45; Jn.
2:22; 5:39; 7:38; utt.), bet arī attiecībā uz Jauno Derību un
tās tekstiem. Pašā pantā, kas runā par izredzētajiem kā elohimiem,
tas ir Jāņa 10:35, Kristus pauž koncepciju, ka Raksti nevar
tikt atcelti. No augstāk minētā var spriest, ka sākotnējās
draudzes koncepcijas bija pilnīgi subordinātiskas, ieskaitot
koncepciju par mūžīgo dzīvību, kas balstījās uz Svēto
Garu, kas dod iespēju izredzēto augšāmcelšanai pirmajā
augšāmcelšanā Mesijas kā theoi jeb elohim
atgriešanās laikā.
Dvēseles
Doktrīna izredzēto vidū ieviesās daudz vēlāk kopā ar
mistēriju kultu un trīsvienīgo Dievu. Oriģinālā
sākotnējā draudze ticēja absolūtai augšāmcelšanai un
noliedza pagānu dvēseles doktrīnu. Arguments attiecībā uz Helenizēdās
kristīgās baznīcas pieņemšanu kā pareizāku
salīdzinājumā ar agrajiem jūdaisma elementiem, piemēram ebionītus
vai noraidīts kā daudz samākslotāka jūdaiskā kristīgā
draudze, kura loģiski deva iespēju daudz dinamiskākai un
pielāgojamākai kristietībai pagānu vidū, uz ko it kā ir
virzījis Pāvils, ir nepatiess. Šie argumenti norāda uz to, ka
nav izprasts, ko Pāvils teica kolosiešu un galatiešu
draudzēm. Šie paši argumenti ir lietoti, lai iedibinātu
kļūdaino dvēseles doktrīnu (sk. darbu The Socratic Doctrine
of the Soul (No. B6).
Dvēseles
doktrīna ir neapgāžami zaimojoša doktrīna, kura saka, ka
cilvēks nemirs (1.Mozus. 3:4). Tas ir mēģinājums atņemt
cilvēcei pārliecību par grēka sodu. Arguments, ka cilvēks
būs kā elohims ar zināšanām vien, ir Sātana
apgalvojums no 1.Mozus 3:5. Spēja kļūt par elohimu ir pilnīgi
atkarīga no augšāmcelšanās no mirušiem caur Jošua jeb
Jēzus Kristus kā Mesijas glābjošo žēlastību. Fiziskā Mileniuma
noliegums ir daļa no maldināšanas un mēģina iegalvot
beznosacījumu mūžīgās dzīvības iemantošanu. Mūžīgo
dzīvību var iemantot vienīgi iepazīstot Vienīgo Patieso
Dievu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Nav tāda lieta kā
nemirstīga dvēsele. Tas ir Babilonijas sistēmas malds, kas ir
izplatījies pa visu pasauli. Cilvēki tic meliem, jo viņi nav
spējīgi paklausīt Dievam. Bez Svētā Gara viņu prāts ir
ienaidā ar Dievu (Rom. 8:7), un viņi nevar paklausīt Dievam
vai pakļauties Viņa dabai. Izredzētajiem pieder Dieva daba kā
daļai Jēzū Kristū (2Pēt. 1:4). Vienīgi Dievs ir nemirstīgs
(1Tim. 6:16). Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, un neviens
cilvēks nekad Viņu nav redzējis un nekad nevar redzēt. Tikai
kā Gari mēs varam vērsties pie Dieva, un tas ir atkarīgs no
mūsu paklausības un Jēzus Kristus upura, kurš ir mūsu
vidutājs ar Vienīgo Patieso Dievu (Jn. 17:3; 1Jn. 5:20; Gal.
3:19-20; 1Tim. 2:5; Ebr. 8:6; 9:15; 12:24).
Mēs
esam pilnīgi atkarīgi no augšāmcelšanās, lai kļūtu gari
kā Dieva bērni, kad mēs varēsim redzēt Dievu un vērsties
pie Viņa personiski. Tagad mēs bez bailēm garā vēršamies
pie žēlastības troņa.
Septītās
Dienas Adventistu nespēja izskaidrot pravietojumus Jesajas un Cakarijas
grāmatās rodas no tā, ka viņi ir alegorizējuši Mileniālo
struktūru, balstoties uz Elēnas G. Vaitas (Ellen G. White) darbiem
ar Sātana garīgo aktivitāti, kas ir vērsta tikai uz zemi.
Tas ir pilnīgi nepareizi un ir rezultējies viņu autoru
nespējā adekvāti izskaidrot Jesajas un Cakarijas teikto, kas
norāda, ka Kristus atjaunos Sabatus, Jaunos Mēnešus un
Svētkus no 3.Mozus 23 (Jes. 66:23; Cak. 14:16-19). Piemērs
nespējai saprast milemiālās atjaunošanas struktūru ir
atrodams Roberta D. Brinsmeda (Robert D. Brinsmead) darbā, kurš
ir rakstījis par sabatariānismu un bauslību (sk. Sabbatarianism
Re-examined, June 1981). Brinsmeds uzbruka maldīgajām
doktrīnām SDA sistēmās un mēģināja iznīcināt britu dispensionālismu,
taču savus uzskatus par pravietojumiem konstrurēja balstoties
uz kosmoloģisko uzskatu, ka Raksti ir alegoriski un ne fiziski,
kut arī Jesaja skaidri norāda, ka iet runa par fizisko miesu.
Liekas,
ka SDA nav bijusi nekāda sevišķi aktuāla koncepcija par mileniālo
struktūru kā Kristus fizisko valdīšanu pār planētu
tūkstoš gadus. Elēna G. Vaita un SDA radīja sajūsmīgu
teoriju, kur pirmajā augšāmcelšanā visi grēcinieki tiek
nokauti un visi taisnie tiek uzsūtīti debesīs, un Sātans tiek
atstāts viens uz zemes uz tūkstoš gadiem, gaidot beidzamo
tiesu. Tam viņi tic, kaut arī tas ir pretrunā ar skaidriem
Vecās un Jaunās Derības paziņojumiem. Tam nav nekāda
bībeliska pamatojuma, taču viņi tam tic. Būtība, kad
cilvēki pievēršas šīm lietām, viņi nelasa Vecās Derības
tekstus tā, kā mēs tos lasām. Viņi nepiedēvē nekādu
realitāti nevienam pravietojumam Vecajā Derībā, kas runā par
Izraēla fizisku atjaunošanu. Viņi to lasa kā garīgu
simbolismu. Tādā veidā pravietojums viņiem vairs nenozīmē
to, ko tas būtībā pasaka. Mēs redzam, ka Jesajas 66:23 ir
teikts, ka Sabati un Jaunie Mēneši tiks atjaunoti, taču viņi
saka, ka tam ir jāliek garīgs uzsvars. Viņi netaisās atjaunot
fizisko Sabatu, kā to darba Brinsmeds attiecībā uz šo tekstu,
kas skaidri pasaka, ka Kristus tos atjaunos. Tā ir mentāli
pretēja pozīcija, kura ir ļoti apšaubāma. Tā nav balstīta
uz stabilu prātu. Viņiem nav realitātes attiecībā uz
bībeliskiem pravietojumiem, kas runā par fiziskām
atjaunošanām nākotnē. Viņi dzird vārdus, bet attiecībā uz
šiem jautājumiem, viņiem ir iedvesti maldi. Viņi vienkārši
tic meliem.
Brinsmeds
tekstu Jesajas 40:3-4 attiecina tikai uz Jāni Kristītāju (sk Ch.
7), un tas norāda, ka viņš neizprot Mesiāniskās atnākšanas
divas pakāpes un to, ka ķēniņš Mesija ir fiziska realitāte
pēdējās dienās. Companion Bible piezīmes par Jesajas
40:3 parāda, ka šim pravietojumam ir vēl jāpiepildās.
Septītās Dienas Adventistu mileniālās sistēmas spiritualizācija
ir izkropļojusi gan viņus pašu, gan viņu kritiķus. Šai
viltus paradigmai vajadzēja iznīcināt paša Brinsmeda ticību.
Brinsmeds uzskata, ka tāpat kā patiesā katoļu ticībā
ir nepieciešams transcendēt ticību, tāpat ir nepieciešams transcendēt
laikus. Neviens laiks pats par sevi nav svēts, tāpat kā
neviena vieta nav svēta pati par sevi, vai arī kāda
substance nešķīsta. Strikti noteikumi attiecībā uz vietām
un laikiem bija īslaicīgi noteikumi, attiecināti uz
reliģiskiem kultiem līdz reformācijas laikam. (Ch. 10, p.
37).
Mēs
redzam, uz kurieni viņš virzās no šī punkta. Viņš neaptver
ēšanas likumu zinātniskos pamatu realitāti kā arī
atšķirības starp svētajiem un nezinošajiem, ticot, ka
Kristus ir iznīcinājis visas atšķirības starp svēto un sekulāro.
Tā vairs nepastāv pavēle izejiet no viņu vidus un esiet
svēti, jo jūs esat svētie no svētajiem un tas ir
Dieva templis mūsos. Mēs esam Dieva Templis. Šī nošķiršana
ir beznozīmīga. Faktiski, Brinsmeds to uzskata par
muļķību, kaut arī tā ir bībeliskā pozīcija.
Viss
šis arguments iepriekš pieņem par argumentu par Kristus spēju
mainīt laikus un bauslību, kā un līdzvērtīgi Dievam, un tas
ir neatņemami trīsvienīgi. Vēl vairāk, šie maldi ir
pravietoti Daniēla 7:25, un tas ir noziegums pret Visaugstāko
Dievu. Viss arguments gan no adventisma, gan trinitārisma rodas
no dvēseles doktrīnas.
Atjaunošana
zem Kristus norāda, ka pastāv divas būtņu klases. Pirmā
klase, saukta par izredzētajiem, ir no pirmās
augšāmcelšanās un viņi ir padarīti par garīgām būtnēm
pēc Kristus atgriešanās. Otrā augšāmcelšanās ir pēc
tūkstoš gadu valdīšanas, un tajā iesaistīti cilvēki, kas
dzīvojuši tūkstošgades laikā un tie mirušie, kas nebija
daļa no pirmās augšāmcelšanās (Atkl. 20:1-6). Sātans pēc
tūkstoš gadiem ir atraisīts, un tas dodas maldināt tautas,
kas ir četros zemes stūros (Atkl. 20:8-9). Adventisms neuztver
nekādu jēgu šajos tekstos Elēnas G. Vaitas dēļ. Viņa
neaptver visas planētas fizisko augšāmcelšanos, un viņas
teoloģija apšauba Dieva dabu.
q