{0><}0{>Kristīgās
Dieva Baznīcas<0}
{0><}0{>[030]<0}
{0><}0{>Dieva Draudžu Hronoloģija
[030]<0}
{0><}0{>(Izdevums 2.0 20010620-20021118)<0}
{0><}0{>Vēsturisks un mūsdienīgs
skatījums par sabata ievērotāju vajāšanām, sākot
ar 27. gadu pēc Kristus.<0}
Christian Churches of God
{0><}0{>E-pastsl:<0} {0><}0{>secretary@ccg.org<0}
{0><}0{>(Autortiesības 2001, 2002 Kristīgās Dieva Baznīcas; ed. Wade Cox;<0}
{0><}0{>Palīgredaktori: Cassie Wattler & Scott Rambo)
(Tr. 2003)<0}
{0><}0{>šo darbu var brīvi kopēt un izplatīt ar
nosacījumu, ka tas tiek darīts bez izmaiņām vai fragmentu
dzēšanas šajā darbā.<0} {0><}0{>Obligāti iekļaujama izdevēja adrese,
nosaukums un autortiesību informācija.<0} {0><}0{>Kopiju saņēmējiem nedrīkst
iekasēt samaksu.<0} {0><}0{>Kritikas materiālos atļauts ievietot īsus
citātus; tas nav autortiesību pārkāpums.<0}
{0><}0{>Šis darbs ir pieejams Web mājas lapā:<0}
{0><}0{>http://www.logon.org un http://www.ccg.org<0}
{0><}100{>Dieva Draudžu Hronoloģija
[030]<0}
{0><}0{>27. gads pēc Kristus<0} |
{0><}0{>Draudzes sākotnējā
vajāšana<0} {0><}0{>Jānis
Kristītājs bija Dieva sūtīts (Jāņa 1:6)
vēstnesis, kas sagatavoja pēc Kristusļu (Mal. 3:1)<0} |
{0><}100{>28. gads pēc Kristus<0} |
{0><}0{>Jānim
Kristītājam tiek nocirsta galva - Kristus sāk savu kalpošanu.<0} |
{0><}100{>30. gads pēc Kristus<0} |
{0><}0{>Kristus,
sabatu ievērojošais jērs Pasā svētkos tiek sists
krustā (trešdienā, 5 aprīlī).<0} |
|
{0><}0{>Jēzus Nācarieša augšāmpēc Kristuslšanās Sabata
dienas beigās (Sestdienā, 8. aprīlī/Svētdienā
9. aprīlī).<0} {0><}0{>Tad,
pirmajā nedēļas dienā (Svētdienā, 9.
aprīlī, 9:00), viņš papēc Kristusļas debesīs
kā līgojamais upuris, pirmais no augļiem.<0} {0><}0{>Sk. Darbu:<0} {0><}0{>Līgojamais Upuris [106b]<0} |
{0><}0{>30-31. gads pēc Kristus<0} |
{0><}0{>Māpēc
Kristuskļi tiek izsūtīti uz dažādām zemēm, lai
nodibinātu draudzes.<0} |
|
{0><}0{>Tiek uzskatīts, ka Arimatejas Jāzeps ir ienesis ticību
Britānijā.<0} {0><}0{>Jūda
Timotejs to ieveda Indijā, Marks Aleksandrijā, Jānis
Efezā, Pēteris Antioķijā, citi Partijā un citās
zemēs, kas pieminētas Apustuļu Darbu grāmatā.<0} |
{0><}0{>30-70. gads pēc Kristus<0} |
{0><}0{>Jūdi nežēlīgi vajā Jeruzalemes draudzi.<0} {0><}100{>Sk. Darbu:<0} {0><}0{>Jonas zīme un
Tempļa atjaunošanas vēsture [013].<0} |
{0><}100{>34. gads pēc Kristus<0} |
{0><}0{>Stefans tiek nomētāts ar akmeņiem.<0} {0><}0{>Ticīgie tiek
izklīdināti pa Jūdeju un Samariju.<0} |
|
Sudāna. Filipa kristīts einuks
pasludina evaņģēliju Nūbijā (Marokā). |
|
Filips misiju sludina
samariešiem; sākas jaunas vajāšanas. |
42 PIRMS KRISTUS |
Evaņģēlists
Marks ierodas Aleksandrijā, tur viņš atrod koptisko draudzi. |
|
Kipra
Feniķijā, Antiohs: “Liels pulks, kas ticēja,
pievērsās tam Kungam” (Ap. Darbi 11:21). |
44PĒC KRISTUS |
Jeruzālemē notiek vajāšanas ķēniņa Heroda
Agripas I vadībā. Jāņa brālis Jēkabs tiek
nogalināts, Pēteris aizbēg. |
50 PĒC KRISTUS |
Jūdi un kristieši
tiek padzīti no Romas. |
|
Asīriešu kristieši nodibina austrumu
draudzi (vēlākie nestoriāņi). |
54 PĒC KRISTUS |
Pirmā Romas imperiālā kristiešu vajāšana imperatora
Nero vadībā. |
58 PĒC KRISTUS |
Pāvils tiek arestēts
Jeruzālemē. |
60 PĒC KRISTUS |
Pāvils tiek nosūtīts uz tiesu Romā. |
61 PĒC KRISTUS |
Pāvils Romā
atrodas militāras apsardzes uzraudzībā; impērijas
galvaspilsētā tiek pasludināts evaņģēlijs. |
|
Pāvils raksta:
‘Labās ziņas, ko esat saņēmuši, izplatās pa visu
pasauli’ (Kolosiešiem 1.6, Jeruzāleme); britu (Vēlākā
Anglijas karaliste). Pirmie kristieši pamatiedzīvotāju vidū
(romiešu karavīri, tirgotāji); ķeltu baznīcas
pirmsākumi. |
63 PĒC KRISTUS |
Daniēla
grāmatā pieminēto 62 nedēļu gadu beigas. |
|
Kristus
brāļa Jēkaba, pirmā Jeruzālemes bīskapa
mopēc Kristuskļa nāve. |
|
Apustuļa Marka mopēc
Kristuskļa nāve Bukalā Aleksandrijā. |
|
Sākas Nero
vajāšanas; Pavils un Pēteris tiek nogalināti. |
64 PĒC KRISTUS |
Romas degšana; Pēteris un Pāvils ir miruši; imperators nokauj vai sadedzina
tūkstošiem kristiešu. |
66 PĒC KRISTUS |
Ēģiptē notiek pret jūdiem vērsti grautiņi
un sapēc Kristuslšanās. Aleksandrijā tiek nogalināti
50 000 cilvēku, citās vietās 60 000. Vespasiāns
apspiež jūdu dumpi un atkal iekaro Galileju. |
70 PĒC KRISTUS |
Septiņdesmit
nedēļu gadu beigas un Tempļa iznīcināšana. Tits ar
četriem leģioniem iznīcina Jeruzalemi; jūdejā tiek
nogalināti 600 000, 10 000 jūdi tiek sisti krustā,
90 000 cilvēku kā vergi tiek nosūtīti uz Romu.
Jūdi tiek izklīdināti pa citām zemēm. Kristieši jau
iepriekš bija ņēmuši vērā Mesijas vārdus un Simeona
vadībā devušies uz Pellu, lai izbēgtu no romiešu armijas. (sk.
World Christian Encyclopedia (23-32.lpp),
A Comparative Survey of Churches and
Religions in the Modern World, Oxford University Press - 1982) |
71 PĒC KRISTUS |
Tiek uzpēc Kristuslts Romas kolizejs.
Kristiešu mocīšana un nogalināšana kļūst par sporta
veidu. |
72 PĒC KRISTUS |
Kristieši, kuri 70. gadā bija
aizbēguši, tagad atgriežas Jeruzālemē. Tie nodibina kristiešu
draudzes Palestīnā, Sīrijā un Mezopotāmijā,
taču nonāk konfilktā ar grieķu draudzi. Ir vērts
pieminēt, ka nosaukumu “pāvests” lietoja tādās
vietās ka Aleksandrijā, Jeruzālemē un
Antioķijā, taču apustuļi šādu terminu nekad netika
lietojuši. |
81 PĒC KRISTUS |
Otrā Romas imperiālā kristiešu
vajāšana Domitiāna vadībā. |
98 PĒC KRISTUS |
Trešā Romas
imperiālā kristiešu vajāšana Trajana vadībā. |
115PĒC KRISTUS |
Antioķijas
bīskapa Ignatija mopēc Kristuskļa nāve. |
120 PĒC KRISTUS |
Pjedmontas
ielejās, pēc Polikarpa, apustuļa Jāņa
māpēc Kristuskļa, no Smirnas, nogalināšanas izveidojas
Valdensiešu draudze. No šī laika viņi no paaudzes paaudzē
nodeva no apustuļiem saņemtās mācības, sabatu, Jauno
Mēnešu un svētku ievērošanu ieskaitot. Sk. Darbu (Izraēla
Jaunie Mēneši [132]. |
|
Piezīme: Valdensieši bija sabatu ievērojoši
subordinātisti unitārieši jau ilgi pirms parādījās
Valdo. Pamatojoties uz Dugera un Doda
A History of the True Religion,
(3rd ed. Jerusalem, 1972, lpp. 224 un tālāk). |
132 PĒC KRISTUS |
Otrā
jūdu sapēc Kristuslšanās
rabīna Kokhbas vadībā; Romieši otrreiz iznīcina
Jeruzālemi 134. gadā; Gandrīz visi jūdi
Palestīnā tiek nogalināti vai aizbēg. |
154 PĒC KRISTUS |
Romas
baznīcā Anipēc Kristusts ievieš pagānu Lieldienu
svētkus. Viņam iebilst apustuļa Jāņa māpēc
Kristusklis Polikarps. Polikarps pievēršas austrumu baznīcai
Smirnā un uzstājas kvatrodecimāņu vārdā. |
|
Mopēc
Kristusklis Justīns uzraksta
savu Pirmo Apoloģētiku Romas draudzes vārdā. Viņš
izskaidro, ka Kristus ir Vecās Derības Lielais eņģelis,
kurš Mozum iedeva bauslību. Romas draudzes vārdā Jusatīns
imperatoram paziņo, ka, ja satiek cilvēkus, kuri apgalvo, ka ir
kristieši, bet apgalvo arī to, ka pēc nāves tie noklūšot
debesīs, tiem nav jātic, jo viņi nav kristieši. Tāda ir
īsta kristieša pārbaude. Cilvēki, kuri apgalvo, ka pēc
nāves nokļūs debesīs, ir gnostiķi. |
156 PĒC KRISTUS |
Smirnas
bīskapa Polikarpa nāve uzsēdinot uz mieta. |
161 PĒC KRISTUS |
Pēc
Kristusturtā imperiālā Romas vajāšana Marka Aurēlija
vadībā. |
180 PĒC KRISTUS |
Teofils pirmo reizi
piemin terminu trias, kas
vēlāk nepareizi tiek iztulkots ka Trīsvienība, un draudzes vēsturē pirmo reizi
parādās britu doktrīnas aizmetņi (sk. Dieva
sākotnējā teoloģija [127]. |
192
PĒC KRISTUS |
Romas bīskaps Viktors uzspiež Lieldienas Pasā svētku
vietā, un kvatrodecimāņu strīdi sašķeļ draudzi.
Polikarpa māpēc Kristusklis Polikrāts nostājas pret
ķepēc Kristusrīgo Romas frakciju. Lionas bīskaps Irenejss
pēc Kristusnšas iejaukties. (Sk. Darbu kvatrodecimāņu strīdi [277] (The Quartodeciman Disputes (No. 277)). |
193 PĒC KRISTUS |
Piektā
imperiālā Romas vajāšana Septimus Severus vadībā. |
195 PĒC KRISTUS |
Darbā Against Heresies Irenejs parāda
Dieva dabas pareizo Unitāriešu doktrīnu. Viņs paziņo, ka
izredzēto mērķis ir klūt par elohimiem jeb theoi (citiem
vārdiem, dieviem, kas pieminēti Cakarijas 12:8), pamatojoties uz
Bībeles tekstiem (Sk. Darbu Izredzētie
kā Elohimi [001]. |
200 PĒC KRISTUS |
Sabata
ievērošana ir izplatīta, un šķiet, ka Roma ir bijusi pret to.
Kā liecina Oxyrhynchus papiruss (200-250 gads pēc Kristus), sabats
ir ievērots Ēgiptē. |
|
Arī Origēns
ievēroja sabatu. |
|
Līdzīgi
vēsta arī Svēto
Apustuļu Konstitūcija (Ante-Nipēc
Kristusne Fathers, Vol. 7, p. 413; c. trešais gadsimts): Jums būs
ievērot sabatu tāpat, kā to darīja Viņš, kurš
atpūtās no sava radīšanas darba, taču nebeidza savu
apgādības darbu: tas ir miers bauslības pārdomāšanai,
nevis roku dīkdienībai. |
|
Ēgiptē
notiek nežēlīgas koptisko kristiešu vajāšanas, kā
rezultātā tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku. |
|
Tertuliāns vēsta, ka šajā laikā jau ir bijusi
nodibināta britu draudze. |
220 PĒC KRISTUS |
Starp
Romas un Aleksandrijas pāvestiem rodas nesaskaņas, kas
saistītas ar modālisma problēmām. Tiek
mēģināta panākt Trias
doktrīna par Tēvu, Kristu un Svēto Garu. Romas kristiešu
draudzē redzamas dievības Attis modālisma iezīmes. Sk.
darbu Early Theology of the Godhead
(No. 127) |
220 PĒC KRISTUS |
Sabats Indijā |
|
220
gadā pēc Kristus sabata ieviešana Indijā izraisīja
apvērsumu budismā. Pamatojoties uz Loidu (The Creed of Half Japan,
p. 23) Kušanu dinastija Indijas ziemeļos sasauca budistu priesteru
padomi Vaisalijā, lai budistu mūku vidū radītu
vienotību attiecībā uz iknedēļas sabata
ievērošanu. Dažus Vecā Derība bija tā iespaidojusi, ka
tie bija sākuši ievērot sabatu. |
235 PĒC KRISTUS |
Romas
sestā imperiālā vajāšana Maksimiusa vadībā. |
249 PĒC KRISTUS |
Septītā
Romas imperiālā vajāšana militārā vadoņa
Deciusa vadībā; sistemātisks valstisks
mēģinājums iznīcināt kristietību. |
253 PĒC KRISTUS |
Astotā
Romas imperiālā vajāšana Valeriāna vadībā. |
270PĒC KRISTUS |
Devītā
Romas imperiālā vajāšana Aureliāna vadībā. |
300 PĒC KRISTUS |
Līdz
pēc Kristusturtajam gadsimtam pagānu dievības Attis priesteri
sūdzējās, ka kristieši Romā ir nozaguši visas viņu
doktrīnas. |
303PĒC KRISTUS |
Desmitā
un pēdējā Romas vajāšana Diokletiāna
vadībā; tiek iznīcinātas visas draudzes ēkas un
atrastie raksti. Desmit gadu sistemātiskā slepkavošanā tika
nogalināti apmēram 500, 000 kristiešu. |
305 PĒC KRISTUS |
Sabats Spānijā |
|
Spriežot pēc Elvīras Padomes 26. kanona.
(305. gadā pēc Kristus), šķiet, ka Spānijas draudze ir
ievērojusi sabatu. Roma sabatā bija ieviesusi gavēšanas
praksi, lai tādā veidā pretotos sabata ievērošanai.
Pāvests Silvestrs (314-335) bija pirmais, kas draudzēm
pavēlēja sabatā gavēt, un Pāvests Inopēc
Kristusnts (402-417) to padarīja par obligātu likumu draudzēs,
kas viņam paklausīja. |
|
Inopēc Kristusnts pavēlēja, ka
sestdienā jeb sabata vienmēr ir jāgavē (Peter Heylyn History of the Sabbath, Part 2, Ch. 2,
London, 1636, p. 44). |
314 PĒC KRISTUS |
Milānas
Toleranpēc Kristuss edikts, imperators Konstantīns
mēģināja izmantot kristietību politiskiem nolūkiem,
un sākotnēji atbalstīja Romas frakciju, kura sāka pieņemt
Atanāzija doktrīnas un vēlāk pievērsās
kapadoķiešu doktrīnām. Draudzes doktrinālo pozīciju
sāka sagrozīt gnostiķu ietekme un mistēriju kulti.
Konstantīns atanāziešu frakciju atbalstīja kļūdainu
apsvērumu dēļ, balstoties uz to, ka Romā tā bija
dominējošā, taču Ārija uzstāšanās Aleksandrijas
Padomē noveda pie kara ar līdzimperatoru Liciniusu 322-323.
gadā. |
|
Pāvests
Silvestrs bija pirmais (314-335), kurš pavēlēja draudzēm
sabatā gavēt. |
|
Roma
mēģina pretoties sabata ievērošanai. |
318 PĒC KRISTUS |
Deposuni konferenpēc Kristus: 318. gadā Konstantīns noorganizēja konferenci starp Romas
bīskapu un deposuni, bīskapiem, kas bija Jēzus Kristus
ģimenes lopēc Kristuskļi. |
|
Deposuni
(kas grieķu valodā nozīmē “piedrošs tam Kungam”, jo
viņi bija Jēzus Kristus asins radinieki) lūdz Silvestru, kuram
tagad bija Romas patronāža, atsaukt grieķu kristiešu bīskapu
autoritāti Jeruzālemē, Antioķijā, Efezā un
Aleksandrijā, un to vietā iepēc Kristuslt deposuni
bīskapus. Tāpat viņi pieprasīja, lai uz Jeruzalemi tiktu
sūtīta nauda, lai tiktu atjaunota mātes draudze. Šo praksi var
viegli atpazīt kā desmito no desmitās tiesas, kas bija
draudzes prakse līdz imperatora
Hadriāna izdzīšanas 135. gadā. Šie Kristus asins
radinieki pieprasīja bauslības atkalieviešanu, kas
iekļāva sabatu, svētku svēto dienu sistēmu un
Bībeles jaunos mēnešus. Silvestrs viņu prasības
noraidīja un paziņoja, ka no šī brīža mātes draudze
atrodas Romā un pastāvēja uz to, lai grieķu bīskapi
valdītu pār viņiem. |
|
Šis
bija pedējais zināmais dialogs ar
sabata ievērojošo draudzi austrumos, kuru vadīja
māpēc Kristuskļi, kas bija Mesijas asins radinieki. |
|
Bīskaps
jeb pāvests (sākotnēji, kad šis kults tikko bija ieviests no
kultiem, visi bīskapi tika saukti par pāvestiem) tad
pavēlēja, lai deposuni tiktu iznīcināti, un Kristus
ģimenes iznīcināšana tikta sākta nekavējoties
tajā pašā 318. gadā. Sk. darbu: The Virgin Mariam and the Family of Jesus Christ (No. 232). |
322
PĒC KRISTUS |
Ārija uzstāšanās Aleksandrijas
sinodē noveda pie kara ar Konstantīna līdzimperatoru Liciniusu
322.-323. gadā. |
325 PĒC KRISTUS |
Notiek
Nikejas Koncils. Nikejas Koncila kanoni nav saglabājušies.
Vēlāk tika secināts, ka ir pastāvējuši tikai 20
kanoni, kuri sāka tādas novirzes kā dominikāņu
noteikumi garīdzniecībai attiecībā ar kopdzīvi ar
sievieti, tas ir pēc Kristuslibātu, unitāriešu (nepareizi
sauktu par ariāņiem) vajāšanas ar piespiešanu uz grēku
nožēlu, kā arī Liciniusa atbalstītāju
vajāšanas, diocēzes sistēmas radīšanu, kura
kontrolēja priesterus un aizliedza garīdzniecībai aizdot uz
propēc Kristusntiem, noteiktu lūgšanu ieviešanu svētdienas
dievkalpojumos un “Pasā sezonā”. Ta sauktā Pasā sezona
būtībā bija uzspiesta Lieldienu harmonizācija, kuru
praktizēja rietumos no Romas dievības Attis sistemā un
grieķu vidū Dionīsa sistēmā, ka arī
Ēģiptē Ozīrisa/Īzisa sistēmā. (Šie
svētki notika Bībelisko Pasā svētku vietā).
Apliecība, kura tika rekonstrurēta no Konstantinopoles Koncila,
rada binitārisma konpēc Kristuspciju, ka ir nepieciešama
trīsvienības formulēšanai, kā arī ievieš nepareizu
pieņēmumu, ka Kristus bija “Tēva
vienpiedzimušais/vienīgais radītais”, tādā veidā
novēršot apsolījumu izredzētajiem kļūt par Dieva
dēliem. Atanāzijs vēsta (darbā „in Ad Afros”), ka
sinodē piedalījušies 318 bīskapi. Uz padomi, kura
sākās 325. gada 20. maijā, Kordovas Atanāzija Hoziusa
vadībā, bieži tika izsaukts Ārijs. Konstantīns Koncilam
pievienojās 14. jūnijā. Lai panāktu vienošanos,
Konstantīns ieradās ar romiešu karavīriem un arestēja
vairakus bīskapus, kā arī izsūtīja uz Illiriku
Āriju, Marmarikas Teonu un Ptolemajas Sekundu. Ārija raksti tika
sadedzināti, un visi trīs tika anatemizēti. Pārējie
19. jūnijā piekrita ticības apliecībai. Koncils
beidzās 25. augustā ar pasākumu, kuru bija noorganizējis
Konstantīns, un kurā bīskapiem tika pasniegtas dāvanas. |
|
Trīs mēnešus pēc Koncila, Nikomedias Eusebius un Nikejas
Teognijs, kuri tika piespiesti parakstīt ticības apliecību,
tika izsūtīti par atteikšanos, tacu Laodiķejas Teodots, kurš
arī tika piespiests, nožēloja grēkus, jo nevēlējas
pievienoties viņiem. |
|
Sākās unitāriešu (nepareizi
sauktu par ariāņiem) un Liciniusa atbalstītāju
vajāšanas ar piespiešanu uz grēku nožēlu|. |
328 PĒC KRISTUS |
Konstantīns,
aptvēris, ka atanāzieši nav galvenā sekta, bet gan
šķelšanās un vajāšanu avots impērijā, atsauc piecus
unitāriešu vadītājus, (to iesaka Konstacija, Liciniusa
atraitne. Ir iespējams, ka viņa bija ietekmīga Eusebiešu vai
Ariāņu frakcijas unitāriete. Unitāriešu kristiešu
sistēmas problēma bija tā, ka tā sekoja Bībeles norādījumiem,
un tai nebija nekādas daļas par kontroli pār tautām.
Katra nācija bija atsevišķi, un katra bija padota saviem
vadītājiem un reliģiskajai sistēmai, kāda
pastāvēja starp tautu un Dievu. Ja tauta paklausīja Dievam,
tā tika svētīta. Impērija vēlējās
panākt kontroli pār pasauli, un ticībā atgrieztie
Romā bija pieņēmuši šādu pat mentalitālti.
Tādēļ viņi veidoja organizāciju, kura
vēlējās būt dominējošā, bez toleranpēc
Kristuss pret opozīciju šim modelim. Tā rezultātā Romas
baznīca pieņēma saules kultu pagānisko sistēmu, kaut
ko starp ariānismu un kristietību tā, ka neviena Bībelei
ticoša persona nebija spējīga sekot šīm divām
sistēmām. |
335 PĒC KRISTUS |
Sabats Persijā |
|
Sabatu
ievērojošās draudzes Persijā tika pakļautas
četrdesmit gadus ilgām vajāšanām Šapura II
vadībā no 335-375. gadam, tikai tādēļ vien, ka
tās ievēroja sabatu. |
|
“Viņi atstāj
novārtā mūsu saules dievu. Vai tad Zoroasters, mūsu
dievišķo ticību svētais dibinātājs pirms
tūkstoš gadiem neiedibināja svētdienu saules godināšanai
un Vecās Derības sabata aizvietošanai. Tomēr šie kristieši
notur dievkalpojumus sestdienās” (O'Leary The Syriac Church and Fathers, pp. 83-84, pārcitēts no Truth Triumphant p. 170). |
|
Šīs
vajāšanas rietumos tika atspoguļotas Laodiķejas Koncilā
(366. gadā). Hēfele raksta:: |
|
Kanons 16 –
Evaņģēliji kopā ar citiem rakstiem ir jālasa
sabatā (tāpat kanoni 49 un 51, Bacchiocchi, fn. 15, lpp. 217). |
|
Kanons 29 – Kristieši nedrīkst jūdaizēt,
sabatā atpūšoties, un tiem šajā dienā ir
jāstrādā, godājot un atpūšoties tā Kunga
dienā kā īsteniem kristiešiem. Taču, ja kāds
jūdaizē, lai tas kļūst par anatēmu Kristum (Mansi,
II, pp. 569-570, sk. arī Hēfeles Councils, Vol. 2, b. 6) |
337 PĒC KRISTUS |
Eusebijs nokristī
Konstantīnu uz viņa nāves gultas. |
339 PĒC KRISTUS |
Līdz 379. gadam
notiek nežēlīgas kristiešu vajāšanas Persijā; Līdz
islama iebrukumam 640. gadā, notiek nepārtrauktas
nežēlīgas vajāšanas Sasaniāņu valdnieku
vadībā. |
345 PĒC KRISTUS |
Vajāšanas
Austrumsīrijā spiež 400 nestoriāņiem kopā ar
bīskapu apmesties Malabarā Indijā. |
351 PĒC KRISTUS |
Gotu unitārieši
publicē Bībeli gotu valodā |
358 PĒC KRISTUS |
Jūdi maina kalendāru |
|
Jūdu
kalendārs ir mainīts no Tempļa perioda modeļa,
aizvietojot to ar kalkulācijas sistēmu, kuras
izstrādāšanu pabeidza rabīns Hilels II 368. gadā (un kuru
aizsāka babiloniešu rabīni 344. gadā). Valdensieši un
vēlāk Transilvānijas sabatariāņi nesekoja jūdu
kalendāram, bet rēķināja astronomisko jauna Mēness
konjunkciju. Sk. darbu: God's Calendar (No. 156) & Koha priekšvārds R. Samuelam
Kohnam, The
Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2), [1894],
CCG Publishing, 1998 |
380 PĒC KRISTUS |
Montanisti otrajā
gadsimtā aizsāka Svētā Gara pielūgšanas kultu, jo
viņi uzskatīja, ka Svētais Gars nolaidīsies, aizņems
Dēla vietu un pasludinās daudz pilnīgāku evaņģēliju.
Šis uzskats tika apspiests, taču noveda pie Romas pēc
Kristusturtā koncila 380. gadā, kurā pāvests
nosodīja visus, kas noliedz, ka Svētais Gars ir japielūdz
tāpat kā Tēvs un Dēls (turpat., p. 711).
Nākamajā gada (381) Konstantinopoles Koncilā, Svētais Gars
tika pievienots Dievam, radot trīsvienību, taču tas,
iespējams nenotika tik veiksmīgi kā kapadoķieši būtu
vēlējušies. Tas rada nākošo lielo atšķirību starp
Dieva draudzēm un trinitārismu. |
381 PĒC KRISTUS |
Konstantinopoles
Koncils izstrādā trīsvienības doktrīnas
formulējumu, nosakot Svēto Garu kā Dieva trešo daļu,
turpinot binitāriešu ķepēc Kristusrību, kura
aizsākās Nikejas Koncilā. Tomēr, vienošanās
attiecībā uz pilnu doktrinālo pozīciju netika
panākta līdz pat Kalkedonas Koncilam 451. gadā. Šo Koncilu
atstāja trīsdesmit seši semiariāņi maķedonieši jeb
pneimatomači. Koncils pēc šī gadījuma palika tikai 150
bīskapu sastāvā. Tātad, tas nebija tā laika
kristietības lielākās daļas lēmums. |
|
Milānas Ambrozijs
ar Teodosiju iegūst kontroli pār Romas baznīcu. |
|
Atanāziešu/
ariāņu strīdi noveda pie nežēlīgām
vajāšanām. |
|
Doktrīnas, kas tiek piedēvētas
tā saucamajam ariānismam, tas ir, ka Kristus būtu radījis
Svēto Garu, nav atrodamas nevienos Ārija vai viņa frakcijas
rakstos. |
|
Sk. darbu: Socinianism,
Arianism and Unitarianism (No. 185)).
|
|
Tronī
nebija bijis neviens trinitāriešu imperators līdz pat 381. gadam,
kad Konstantinopolē tika noformulēta trīsvienība
Teodosija aizsardzībā. Visi imperatori līdz 381. gadam,
izņemot Jūliju atkritēju, bija bijuši unitārieši. |
|
Unitāriešu
ticības apliecība ir balstīta uz treoloģiju, kas izteikta
Psalmā 45:6-7 un Vēstulē Ebrejiem 1:8-9. Sākotnējie
apoloģēti, tādi kā Irenejs Lionā, pie šis
teoloģijas pieturējās vēl otrajā gadsimtā. Šo
teoloģiju ievēroja goti, vandāļi, alani, suevi, heruli,
britoņi, lombardi, ģermāņi un visas ziemeļu ciltis.
Sk. darbu: The
Pre-Existenpēc Kristus of Jesus Christ [243], kur
iekļauta gotu ticības apliecība). Šī teoloģija
nāca no apustuļu māpēc Kristuskļiem un teologiem, un
tā bija jau gadsimtiem veca pirms Nikejas Koncila 325. gadā,
kurā piedalījās daudzi no šiem bīskapiem.
Binitārisma ķepēc Kristusrība aizsākās
šajā Koncilā. |
|
381.gadā, sekojot
kapadoķiešu Bazila, Nisas Gregorija un Nacianzas Gregorija
teoloģijai, Konstantinopolē tika deklarēta
trīsvienība. Grieķu un romiešu ticības
iznīcināšana bija sākusies. Trinitārieši mūsu
ticības apliecību nepareizi un negodīgi ir
piedēvējuši ariānismam, lai tādā veidā
radītu iespaidu, ka viņu doktrīna ir vecāka, bet
sabatariāņu doktrīna radusies tikai pēc
Kristusturtajā gadsimtā Ārija laikā. Tāpat
trinitārieši subordinātistu unitāriešu doktrīnu
piedēvē Ārijam (ariānismam) un Nikomēdijas
Eusebiusam (eusebiānismam) un citiem bīskapiem, kas daudz
vecāki par Āriju, (kurš nepiedalījās pat Nikejā, bet
tika tur izsaukts tikai lai sniegtu padomus). Trinitārieši apsūdz
Ariāņus, ka tie uzskatot, ka Gars ir Dēla radīts, kaut
faktiski tā ir Filiķu doktrīna, kas radusies no Toledo koncila pašu katoļu vidu
sestajā gadsimtā. Pat grieķi noraidīja šādu uzskatu.
Cilvēki, kas šo uzskatu piedēvē ariānismam, ir vai nu
pilnīgi negodīgi, vai arī paši nesaprot, ko saka. |
382 PĒC KRISTUS |
382. gadā
Teodosijs I iekļāva impērijā vestgotus, taču
viņi vēl arvien bija unitārieši. Imperatori, it sevišķi
Valens, bija tie, kas ziemeļu ciltis pievērsa unitārismam,
nevis trinitārismam. Goti, vandāļi, alani, suevi, heruli bija
unitārieši, tāpat kā teitoņu ciltis, un Nikejas
koncilā piedalījās vairāki unitāriešu cilšu
bīskapi. Ģermāņu hermunduri palika unitārieši
līdz pat astotajam gadsimtam. |
385 PĒC KRISTUS |
Pēc
Prisciliāna noalināšanas, no Britānijas un Īriju tiek izsūtīti
daži sabatariāņi. |
|
Ķeltu sabata ievērošana
|
|
Henrijs
Čārlzs Lī, pāvesta inkvizīciju lielākā
autoritāte, par inkvizīciju sākšanos periodu, kas
iekļāva sodus par ķepēc Kristusrību, raksta, ka
Prisciliāna un sešu viņa sekotāju sodīšanas laikā
385. gadā, “citi tika izsūtīti uz barbarisku salu aiz
Britānijas”. (A History of the Inquisition of the Middle Ages, vol.1.
New York: Harper & Brothers 1887, p.213.) Kas bija šī
barbariskā sala? Visdrīzāk tā bija Īrija.
Britānija un Īrija bija populāras izsūtīšanas un
vergu tirdzniecības vietas tajā laikā. Ja patiešām
daudzi ticīgi “ķepēc
Kristusri” gadsimtu gaitā tika izsūtīti uz Īriju, tam
vajadzēja uz šo salu atstāt dziļu efektu, un tā
kļuva par lielu apgaismības pēc Kristusntru Patrika
(piektajā gadsimtā), Kolumbas (521-597), un Kolumbana (540-615)
laikā, kaut arī tajā pašā laikā kontinentā
valdīja pāvesta tirānijas tumsa. Misionāri no Īrijas
tālāk devās uz Šveici, Bohēmiju un Kijevu. Īrija
bija no tām vietām, kuru Romai bija visgrūtāk
pakļaut, un tas izskaidro kādēļ gandrīz 1200 gadu
tiek pielikti milzīgi pūliņi, lai pakļautu Īrijas
salu. (No Cherith Chronicle,
April-June 1998, lpp. 46-47). |
|
Ķeltu draudze,
kas atradās Īrijā, Skotijā un Britānijā,
izmantoja sīriešu (bizantiešu) rakstus Romas latīņu izdevuma
vietā. Ķeltu draudze, tāpat kā valdensieši
Austrumeiropā, ievēroja septītās dienas sabatu. Kad
karaliene Margareta devās uz Skotiju sava tēva Edvarda Atelinga
pavadībā, kurš bija pretendents uz Anglijas troni, viņa
rakstīja “saviem angļu brālēniem un
māsīcām, izsakot pārsteigumu par skotu reliģisko
praksi. Starp soktu “dīvainībām” bija arī tas, ka
viņi “strādā svētdienā, bet sestdienu ievēro
sabatiskā manierē”. Kādam citam korespondentam viņa
sūdzējās: “Viņi pilnībā atstāj
novārtā Tā Kunga dienas (svētdienas); un turpina
tajās strādāt ka ikvienā dienā, kad notiek
pasaulīgi darbi”. |
|
"Sestdienas
sabata ievērošana skotu vairuma vidū gāja roku rokā ar
atteikšanos ‘atzīt Pāvesta autoritāti un pavēles
garīgo lietu ziņā'. Neraugoties uz karaļa Nektāna
pūliņiem gadsimtus agrāk, skotu kristietība vēl
joprojām bija ‘kolumbāna’ jeb ‘ķeltiska’, nevis pēc Romas
parauga. |
|
"Vispopulārākais
stāstījums par Skotijas vēsturi--Scotland: A Concise History, kuru sarakstījis P. Hume Brown
(Langsyne) – apstiprina, ka Margaretas novērojuma laikā,
'ļaudis strādāja svētdienās un sestdienu
ievēroja kā sabata dienu. Pīters Beresfords Ellis darbā
“Pēc Kristusltic Inheritanpēc Kristus” (Constable, 1992) 45.
lappusē raksta: 'Kad Roma sāka izrādīt sevišķu
interesi par Ķeltu draudzi sestā gadsimta beigās, starp šiem
novirzieniem pastāvēja atšķirības... Ķeltu sabats
tika svinēts sestdienā'. Elisa komentārs attiecas uz
ķeltu draudzēm Velsā, Īrijā, Korvnelā un
Gallijā, kā arī Skotijā. Šķiet, ka romānisms
bija ieviesies Skotijā, taču tas nebija spēcīgs
tālāk. |
|
"Tas lika
Karalienei Margaretai uzsākt krusta karu (kā arī pēc
Kristusļu uz kanonizāciju): 'Margareta darīja visu, lai skotu
garīdzniecībai liktu noticēt tieši tam, ko pavēlēja
Romas baznīca’. Tas iekļāva svētdienas ievērošanas
uzspiešanu, kārtību, ko turpināja viņas dēls Karalis
Dāvids I. Tomēr, reformācijas priekšvakarā vēl
arvien Skotijas kalnienēs pastāvēja daudzas komūnas, kas
bija palikušas uzticīgas septītās dienas sabatam, pretojoties
“Pavesta svētdienām”. |
|
"Divas
grāmatas, kas veltītas Kolumbas izpēc Kristuslšanās
Lonā 563. gadā piemiņai, kuras tika piblicētas 1963.
gadā, ir pieminējušas “ķeltu atšķirības”, un starp
tam ir pieminēta arī septītās dienas sabata
ievērošana. Dr. W.D. Simpsons ir izdevis darbu “The Historical St.
Columba in Edinburgh”. Viņš apstiprina, ka Kolumba un viņa biedri
“ieveroja septītās dienas sabatu”, un, lai nerastos nekādu
šaubu piebildis – “sestdienu, protams”… F.W. Faupēc Kristusts
sarakstīja savu “Columba--Pilgrim for Christ by the Lord Bishop of Derry
and Raphoe”. Viņa grāmata tika izdota Londonderijā un
iespiesta kompānijā “Derry Standard”, sakarā ar Kolumbas
Misijas piemiņu Īrijā. Faupēc Kristusts norāda uz
astoņām ķeltu atšķirībām. Starp tām bija
tādas, ka ķeltiem varēja būt precēti priesteri, un
ka viņi ievēroja septītās dienas sabatu." --David
Marshall, “The Pēc Kristusltic connection”. England: Stanborough Press,
1994, lpp.29, 30. |
|
"Iemesli,
kādēļ Pāvests Gregorijs I ķeltu draudzi uztvēra
kā lielu draudu, un kādēļ viņš un viņa
pēcteči pielika tādus pūliņus, lai
iznīcinātu šis atšķirības, ir skaidri redzami. |
|
"A.O. un M.O.
Andersons, darbā “Introduction to their Adomnan's Life of Columba
(Thomas Nelson 1961)”, norādīja ne tikai uz Kolumbas praksi
turēt septītās dienas sabatu, bet arī uz lieliem pielikumiem
manuskriptos, kurus izdarījuši romiešu rakstveži, lai radītu
iespaidu, ka ķeltu svētie ir ievērojuši svētdienu. |
|
"Adomnana nosaukums sabbatum, tā
apzīmējot sestdienu, septīto nedēļas dienu, ir
skaidrs apzīmējums no ‘Kolumbas mutes’, ka ‘sabats nav svētdiena’.
Svētdiena, pirmā nedēļas diena, ir ‘Tā kunga Diena’.
Adomana attieksme pret svētdienu ir svarīga, jo viņs
rakstīja tajā laikā, kad notika strīdi par
jautājumu, vai bībeliska sabata rituāls būtu
pārpēc Kristusļams uz kristiešiem raksturīgo Tā
Kunga Dienu. (A.O. un M.O. Anderson (eds) Adomnan's Life of Columba (Thomas
Nelson's Medieval Texts, 1961), loappuses 25-26.) |
|
"Vecā
Derība pieprasīja septītās dienas sabata ievērošanu,
un, kā uzskata Adomana redaktori, ta ka Jaunā Derība nav
atcēlusi pēc Kristusturto bausli, visi sākotnējie
kristieši ievēroja septīto dienu. Pierādījumi, ko
viņi sniedz, liek secināt, ka līdz pat sestā gadsimta
sākumam nepastāvēja nekāda apjukuma starp svētdienu
un sabatu, tad Arlas Cēzara rakstos paradījās
sagrozījumi. (turpat., lpp 26.) |
|
"'Anglijā
svētdienas jautājumu, ‘starp citām eklektiskām
lietām’ apsprieda Vitbijas sinodē 664. gadā, spriež Andersons.
Tur tika apspriests arī Lieldienu datums. Iknedēļas, ne tikai
ikgadēja ievērošana šķīra ķeltus no
romāņiem. Taču romāņiem bija uzdevums rakstīt
baznīcas vēsturi, kā arī tiem bija jakopē Raksti
priekš baznīvas tēviem. Kaut arī viņi pēc
Kristusntās apzināti nepievienot vai atņemt ko no
Grāmatas, šie principi nedarbojās tad, kad viņi kopēja
dažādus baznīcas tēvu darbus. Gadsimtu gaitā, ķeltu
svēto raksti tika
‘izmainīti’, lai radītu iespaidu, ka svētie, Patriku
ieskaitot, ievēroja svētdienu, kaut arī no to
sākotnējiem manuskriptiem ir skaidrs, ka viņi ievēroja
septītās dienas sabatu (turpat., lappuses 26-28). |
|
Romāņu ‘kustība’, lai ķeltu sabatam
uzspiestu svētdienu ‘kulminējās apokriftiskās “Jēzus
Vēstules”, jeb “Tā Kunga Dienas vēstules” radīšanā’,
kas it kā tika atrasta uz Pētera altāra Romā un, kā
teikts annālēs, to uz Īriju esot aizvedis svētpēc
Kristusļotājs (886. gadā). Uz šā pamata tika izdoti
likumi, kas paredzēja smagus sodus, kas parkāpa svētdienas
ierašas, kurās bija mantoti daži no jūdu aizliegumiem
sabatā... Faktiski nepastāv nekādu vēsturisku
pierādījumu, ka Niniāns, Patriks vai Kolumba, vai arī
kāds no viņu laika biedriem, būtu ievērojuši
svētdienu kā sabatu|.' (turpat., lpp 28.) |
|
"Septītās dienas sabatu, kā
pēc Kristusturto un desmito bausli, ievēroja Jēzus, un nekur
Rakstos tā svētums nav samazināts vai pārpēc
Kristuslts uz citu dienu.... |
|
"Sākotnējā
Kolumbas Noteikuma versija ir atspoguļota darbā “Columba—Pilgrim
for Christ by [Clergyman] F.W. Fawpēc Kristustt, MA. [Clergyman].
Faupēc Kristusts ir Īrijas draudzes garīdznieks. Viņu
norīkoja Derijas un Rafojas bīskaps, lai tas sarakstītu
grāmatu kā daļu no Kolumbas izpēc Kristuslšanās
Lonā 563. gadā atzīmēšanas 1963. gadā.--Marshall,
The Pēc Kristusltic Connection, 46. |
|
Ķeltu
draudzes Kolumbas noteikumu piektais punkts ir – “Septītā diena
tika ievērota kā sabats." |
392 PĒC KRISTUS |
Teodosijs Lielais
(392-395) atkal apvienoja impēriju, taču viņa
pēcteči Honorijs un Arkādijs 395. gadā to atkal
sašķēla. |
396 PĒC KRISTUS |
Vestgoti Alarika
vadībā iekaro Grieķiju. Paklausot Bībeliskajiem likumiem,
viņš iznīcina pagānu statujas, un tādēļ tiek
uzskatīts, ka viņš sagrāvis
Atēnas, kā arī to pašu nodarījis arī
Balkānos 398. gadā. Laikā no 401. līdz 403. gadam
viņi iekaroja Itāliju. |
400 PĒC KRISTUS |
Vēsturnieks Sokrāts saka: |
|
Kaut arī visas
draudzes visā pasaulē svin svētās mistērijas
(katoļi par tām uzskata Eikaristu jeb Tā Kunga mielastu)
katras nedēļas sabatā, kristieši Romā un
Aleksandrijā, pamatojoties uz kādu senu tradīciju, to
nevēlas darīt (Socrates, Ecclesiastical
History, Bk 5, Ch. 22, p. 289). |
|
Sabats Āfrikā |
|
Hippo Augustīns,
pārliecināts svētdienas ievērotājs, apliecinājis,
ka sabatu ievērojuši lielākajā daļā
kristīgās pasaules (Nipēc
Kristusne and Post-Nipēc Kristusne Fathers (NPNF), First Series,
Vol. 1, pp. 353-354), kā
arī salīdzinājis faktu, ka Āfrikā viena no
kaimiņu draudzēm ievērojusi septītās dienas sabatu,
taču otra šajā dienā gavējusi (Peter Heylyn, op. cit., p.
416). |
|
Sk. darbu: General Distribution
of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). |
|
Kādu laiku
draudzes vispārēji ievēroja sabatu. |
|
Senie kristieši
ļoti rūpīgi attiecās pret sestdienas, jeb septītās
dienas ievērošanu… Ir skaidrs, ka visas orientālās draudzes un
lielākā pasaules daļa sabatu ievēroja kā
svētkus... Arī Atanāzijs apgalvo, ka viņi
reliģiskās sanāksmes sabatā noturējuši nevis
tādēļ, ka būtu saslimuši ar jūdaismu, bet lai
pielūgtu Jēzu, Kungu pār sabatu. To pašu apgalvo arī
Epifānijs. (Antiquities of the
Christian Church, Vol. II, Bk. Xx, Ch. 3, Sec 1, 66. 113,1136).
Atanāzijs bija binitāriešu ķepēc Kristusris,
tādēļ pastāv komentārs attiecībā un
Jēzus pielūgšanu. |
|
Sabats Ķīnā |
|
Pēc Kristusturtā
gadsimta otrajā pusē, sabatu ievērojošās abesīniešu
draudzes bīskaps Museus apmeklēja Ķīnu. Milānas
Ambrozijs raksta, ka Museus ir apbraukājis gandrīz visu šo valsti
(Ambrose, De Moribus,
Brachman-orium Opera Omnia, 1132, found in Migne, Patriologia Latina, Vol. 17, pp. 1131-1132). Mingana uzskata, ka
abesīnietis Mingana ir appēc Kristusļojis Arābiju,
Persiju, Indiju un Ķīnu 370. gadā (sk. arī. 27 to Truth Triumphant, p. 308). |
|
Persijā un
Tigras-Eifratas baseinā tika nodibinātas sabatu ievērojošas
draudzes. Tur ievēroja sabatu un maksāja desmitās tiesas
savām draudzēm (Realencyclopćie
fur Protestantishe und Kirche, art. Nestorianer;
sk arī Yule The Book of Ser Marco
Polo, Vol. 2, p. 409). |
|
Sv. Toma kristieši
Indijā nekad nebija saistībā ar Romu. |
|
Viņi bija sabata
ievērotāji, tāpat kā tie, kas sarāva attiecības
ar Romu pēc Kalkedonas Koncila, tas ir, abesīnieši, jakobīti,
maronīti, armēņi un kurdi, kuri ievēroja ēšanas likumus
un noliedza grēksūdzi un šķīstītavu (Schaff-Herzog The New Encyclopćdia of Religious
Knowledge, art. Nestorians and Nestorianer). |
402 PĒC KRISTUS |
Pāvests Inokents
(402-417) gavēšau sabatā padarīja par obligātu likumu
tajās draudzēs, kas viņam pakļāvās. |
|
“Inokents
pavēlēja sestdienā jeb sabatā vienmēr gavēt”
(Peter Heylyn History of the Sabbath,
Part 2, Ch. 2, London, 1636, p. 44). |
406 PĒC KRISTUS |
Gunderiks
kļūst par vandāļu karali. |
|
Tiek nodibināta
Vormu burgundiešu karaļvalsts. |
|
Visas šīs
teitoņu ciltis bija unitāras |
409 PĒC KRISTUS |
Vandāļi bija
unitārieši, tādēļ iznīcināja Romas pagānu statujas un
rituālus. Sākotnēji tie tās iznīcināja
Gallijā 409-411. gadā, kā arī Spānijā,
Āfrikā un pēc tam atkal Romā. Viņi tika
nodēvēti par pagānu barbariem, un no tā ir cēlies
vārds “vandālisms”, taču faktiski viņi bija ikonoklasti,
kas iznīcināja sinkrētiķu elkdievību. Viņi
būtu Romu iznīcinājuši, jo tur viņi saskatīja
elkdievību, taču 455. gada 2. jūnijā pēc Leo
pieprasījuma to atstāja. |
|
Dr. Pīters
Heilins (History of the Sabbath,
London 1636, Part 2, para. 5, pp. 73-74) piezīmē, ka, sekojot
austrumu praksēm, Milāna no seniem laikiem ievērojusi sabatu. |
416 PĒC KRISTUS |
Vandāļi bija
okupējuši Spāniju, un Spānija bija unitāriska. Vestgoti
iekaroja vandāļu karalisti Spānijā 416. gadā.
Tā visas rietumu un ziemeļu apkaimes bija unitāriskas.
Itālija bija trinitāriska, taču diezgan bieži to iekaroja
unitārieši. 418. gadā franki iekaroja daļu no Gallijas.
Tajā pašā gadā par vestgotu karali kļuva Teodors I.
Līdz 425. gadam tā sauktie barbari, kas būtībā bija
unitārieši, bija ieņēmuši lielāko daļu Romas
provinču. Vandāļi atradās Spānijas dienvidos,
huņņi bija Panonijā, ostrogoti (un pēc tam heruli)
atradās Dalmācijā, un vestgoti un suevi bija Portugāles
ziemeļos un Spānijā. Eiropas huņņi palika
Panonijā līdz 470. gadam, kat tie izgāja no Eiropas. |
417 PĒC KRISTUS |
Milāna
(vēsturiski sabatu ievērojoša), pārtrauc kļūt par
strīdu pēc Kristusntru, kad Pāvests Zosimus padara Patroklu,
Arlas bīskapu, par savu vikāru jeb
pārstāvi Gallijā. |
425 PĒC KRISTUS |
425. gadā
Valentiniāns III kļūst par
Rietumu Romas Imperatoru savas mātes Gallas Placidijas
aizsardzībā. Gaiseriks (428-477) šajā gadā
kļūst par vandāļu karali. |
|
429. gadā
angļi, sakši un juti izspiež no Anglijas dienvidiem piktus un skotus.
(Skoti neiegāja Skotijā līdz 501. gadam). 457. gadā
Kraufordas kaujā juti Hengesta vadībā sakauj britoņus un
okupē Kentu, kur arī paliek. 429. gadā Valentiniāna III
galvenais ministrs Aetius kļūst par faktisko Rietumu Romas
Impērijas valdnieku (429-454). Šajā pašā gadā Kaiseriks
Ziemeļāfrikā nodibina vandāļu valsti. 443. gadā
viņš ieņem pēdējos Romas īpašumus
Ziemeļāfrikā un Āfrikā atkal dominē
unitārieši. |
433 PĒC KRISTUS |
Attila (miris. 453)
kļūst par huņņu valdnieku. 436. gadā
pēdējie romiešu pulki pamet Britāniju. Šajā pašā
gadā huņņi sagrauj burgundiešu Vormu valsti. Burgundieši bija
lielākajā daļā Eiropas, kur atradās arī
anglosakši, lombardi un citas ciltis. |
443 PĒC KRISTUS |
Alsakā apmetas
alemani ģermāņi (Šveipēc Kristuss vācieši). |
|
453. gadā mirst
huņņu Attila, un par vestgotu karali kļūst Teodors II
(453-466), līdz viņu nogalina viņa brālis Ēriks
(466-484), kurš tad stājas viņa vietā. Šim notikumam sekoja
vandāļu ienākšana Romā 455. gadā. Lietas
būtība ir tā, ka vandāļi bija unitārieši.
Viņi iznīcināja pagānu elkus, kuriem bija doti kristiešu
vārdi, uzskatot to par novirzi un otrā baušļa
pārkāpšanu. Termins vandālisms ir cēlies no šī akta.
Iznīcināšana faktiski bija bībeliska spēka pielietošana,
lai iznīcinātu elkus. |
451 PĒC KRISTUS |
Pilna doktrināla
pozīcija, par to, ka Svētais Gars ir līdzvērtīga
daļa Dievā, netika panākta līdz pat Kalkedonas Koncilam.
Dieva dēlu kā vēstnešu un vadošo garu loma un funkcija tika
samazināta līdz punktam, ka to eksistenpēc Kristus kļuva
trivializēta, un vārds “eņģelis” pārstāja
būt par Dieva Dēlus aprakstošu vārdu Dieva plānā.
Tas kļuva par būtni ar savām tiesībām, kas
kļuva par iekšēju eksistenci Mesijam un izredzētajiem. Šis
uzskats kalpoja, lai papēc Kristusltu kristoloģiju un izņemtu
Kristu no radīšanas visiem līmeņiem, pamatojoties uz trinitāriešu dogmu. Šāds nebija
sākotnējās draudzes uzskats, un termins “eņģelis”
vienkārši apzīmēja Dieva Dēlu funkciju. |
471 PĒC KRISTUS |
No 471-526. gadam
Teodors Lielais ir ostrogotu karalis. |
|
Tā laika Austrumu Romas Impērijas
imperatori bija Teodosijs II (d. 450), Marciāns 450-457), Leo I
(457-474). 457. gadā Čilderiks I (457-481) kļūst par
salieņu franku karali. 460. gadā franki aplenc Boloņu.
Tajā pašā gadā vandāļi iznīcina Kartāgas
romiešu floti. |
|
Būtībā
Eiropas konflikti bija saistīti ar to, kura cilts iegūs kādu
no Eiropas apgabaliem. Kaut arī viņi bija unitārieši, tos
vadīja vardarbīgi un mantkārīgi cilvēki, kas bija šo
cilšu trūkums. |
|
Pēdējie
Rietumu Romas Imperatori tajā laikā no 461. gada bija Severus
(461-465); Atemius (to 467); Alibrius (to 473); Glipēc Kristusrius (to
474); Jūlijs Nepos (to 475); un Romulus Augustulus (to 476). Savu
vadītāju vājuma dēļ Rietumu Impērija
tuvojās savam sabrukumam. Ģermāņu Odoapēc Kristusrs
(433-493) Plapēc Kristusntijā sagūstīja un
nogalināja Orestu, un pēc tam viņa dēlu Romulu Augustulu,
un tika pasludināts par Itālijas karali. |
|
Tā Rietumu Romas
Impērija tika sagrauta bez nodibinātas katoliskās
baznīcas un skaidras kārtības Eiropā. |
474 PĒC KRISTUS |
Austrumu sektu apspiešana |
|
474.
gadā par Austrumu Romas Impērijas imperatoru kļuva Zeno
(474-491). No šī laika Austrumu impērijā aktīvāk
tika izveidotas trinitāriešu skolas, kurās tika atbalstīts
neoplatonistu modelis, un 476. gadā Prokls kļuva par Atēnu
platonistu akadēmijas vadītāju. Trinitāriešu sistēma
tika formalizēta Kalkedonas Koncilā 451. gadā. Šis ir laiks,
kad radās ēģiptiešu koptiskais nodalījums. 483.
pāvesta Simpliciusa vietā stājas Fēlikss III (-492). 484.
gadā patriarha Konstantinopoles Akācija ekskomunikācija
viņa dēļ, noveda pie rietumu un austrumu trīsvienīgo
draudžu pirmās šizmas (484-519). |
476 PĒC KRISTUS |
Vandāļu
karalis Gaiseriks pārdod vestgotu karalim Teodoram Sicīliju.
Vandāļu karaļa Hunnerika
vadībā unitārieši sāk pieņemt mērus pret
katoļiem, kaut arī līdz šim tie pret viņiem bija
izturējušies toleranti, izņemot attiecībā uz
elkdievību. Sākas unitāriešu/trinitāriešu strīdi,
kas aizsāk vajāšanas. Trīsvienīgā jeb
katoļu/ortodoksālā draudze sākumā bija vāja, un
unitāriešiem bija pārsvars. Tas mainījās ar salieņu
franku atbalstu. |
481 PĒC KRISTUS |
Laikā no 481-484.
gada notika Vahana Mamikoniāna revolūcija, un tās
panākumi nodrošināja reliģisko un politisko brīvību
Armēnijā. Šī brīvība bija noteicošā, lai
pauliciāņi varētu nodibināt sabatu ievērojošo
draudzi Tatru kalnos. Pauliciāņus austrumos varēja atrast
vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Šī grupa darbojās
vēl arī divdesmitajā gadsimtā. Viņu
pēcnācēji, kas ir miljons vai vairāk, pēc pirmā
pasaules kara tika izklīdināti pa visu Armēniju. Pēc
Bektaši islama pasludināšanas ārpus likuma 1927. gadā,
iespējams tika iznīcināti 1-2 miljoni sabatārieši. Šis
iznīcināšanas propēc Kristusss turpinājās holokausta
laikā un līdz pat Staļina nāvei 1953. gadā. |
|
Čilderiks I mirst, un viņa vietā
stājas viņa dēls Klovis (miris. 511), kurš kļuva par
Merovingiāņu varas pamatlicēju. 484. gadā vandāļu
karaļa Hunnerika vietā stājas viņa māsas dēls
Guntamunds (miris 496.). 486. gadā Klovis sakauj pedējo Gallijas
romiešu vadītāju Siagriusu. Romai vairs nav varas Gallijā. |
487 PĒC KRISTUS |
Šajā laikā
(487-493) arī unitāriešu ostrogoti sāk iekarot Itāliju.
Teodors sakauj ģermāņu Odoapēc Kristusru pie Isonzo upes
un Veronas tuvumā (489. gadā). |
489 PĒC KRISTUS |
489. gadā
Austrumu Romas Impērijas imperators Zeno iznīcina
nestoriāņu kristīgo skolu Edesā un ap savu
pīlāru uzpēc Kristusļ Sv. Simeona Stilīta
baznīcu. 491. gadā armēņu draudze saskaras ar
bizantiešiem un Romu, un 498. gadā nestoriāņi apmetas
Nibisā Persijā. Draudze, kas no Jeruzālemes bija
pārvietojusies uz Armēniju, nebija trinitāriski difuzīta,
un tā ievēroja sabatu. Tai Edesā bija arī aramisko tekstu
glabātuve un Bībeles Pešita versija, līdz tā tika
apspiesta. Sākotnējā draudze austrumos sabatu bija
aizvirzījusi līdz pat Ķīnai. Sk.darbu: General
Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). |
492 PĒC KRISTUS |
Pēc Fēliksa
III nāves sekoja Gelasius (492-496); un Anastasijs II (līdz 498),
un Simmahs (līdz 514). Gelasijs ieviesa gelasiešu misu, lūgšanu grāmatu, pantus un instrukcijas
Mesas vadīšanai. |
493 PĒC KRISTUS |
Odoapēc Kristusrs
kapitulē ostrogotu priekšā,
un Teodors viņu nogalina un tad nodibina Itālijas ostrogotu
valsti, kā arī apprec Klovis māsu. Ostrogoti bija
okupējuši Maltu laikā no
494-534. gadam. 500. gadā Trasamunds apprec Teodora māsu, un viņam
tiek uzdāvināta Sicīlija. |
498 PĒC KRISTUS |
Nestoriāņi
apmetas Nibisā Persijā. |
499 PĒC KRISTUS |
499. gadā Romas
sinode izdod dekrētu par pāvestu vēlēšanām, un 500.
gadā kristīgās baznīcas vēsturē
trinitāriešu kalpošanā tiek ieviesta vīraka
kvēpināšana. |
500 PĒC KRISTUS |
Ģermāņu
marcomanni Bohēmijā iekaro Bavāriju, un, tiem ierodoties,
čehi apmetas Bohēmijā |
510 PĒC KRISTUS |
Provansa, Francijas dienvidaustrumu
daļa līdz 563. gadam pārgāja itāļu ostrogotu
rokās. Šie fakti izskaidro, kādēļ sabatati bija visā
Dienvidfrancijā, Spānijas ziemeļos un Ziemeļitālijā.
Kristietība ievēroja sabatu līdz pat piektajam gadsimtam un
Jeromas laikā (ca. 420) īsts
kristietis svētdienā darīja parastu darbu, lpp. 219; cf.
Hippo Augustīns NPNF First Series,
Vol. 1, pp. 353-354, kā arī darbs General
Distribution of Sabbath-keeping Churches (No. 122), p. 2) |
511 PĒC KRISTUS |
511. gadā mirst
franku karalis Klovis, un viņa valsts tiek sadalīta starp viņa
dēliem Teodoru I (d. 534); Klodometru (d. 524); Čildebertu I (d.
558) un Klotaru (d. 561), un viņi izveido Soisonas, Parīzes, Mecas
un Orleānas apgabalus. Šajā laikā Arlā tika izveidots
arī Sv. Cēzara konvents. Trinitāriešu kustībā savu
lomu spēlēja arī klosteri. |
523 PĒC KRISTUS |
523. gadā mirst
vandāļu karalis Trasamunds, un viņa vietā stājas
Hideriks (līdz 530. gadam). 524. gadā Klovis I dēls Klodomers
nogalina Sigismundu. 525. gadā. 526. Teodors Lielais mirst un
Ravennā tiek sadedzināts. Viņa meita Amalasvinta klūst
par Itālijas reģenti
(līdz 534. gadam). |
|
Arābu kristiešu
slaktiņš Narjanā un Himuarā (Arābijā), ko izraisa
jūdu arābu karalis. |
527 PĒC KRISTUS |
527. gadā
Justiniāns I kļūst par Bizantijas imperatoru (līdz 565.
gadam), un šajā laikā gotu un vandāļu tautās,
tātad arī unitāriešu draudzē līdz 590. gadam notiek
vairākas novirzes un svārstības. Šis ir visnopietnākais
pavērsiens Eiropas vēsturē, jo franki kļuva par
trinitāriešiem, un šis fakts palīdzēja nodibināt
katoļu baznīcu Eiropā. Bez franku palīdzības tas
nebūtu noticis. Šī kustība notika līdz Svētās
Romas Impērijas pasludināšanai 590. gadā, un šai
impērijāi bija jāilgst 1260 gadus, līdz to sāka
kontrolēt un pāvests būtībā tika ieslodzīts no
1870. gada. |
|
|
529 PĒC KRISTUS |
Kari līdz islama
dzimšanai un Svētās Romas Impērijas pasludināšanai |
|
529. gadā
Justiniāns aizslēdza tūkstošgadīgo grieķu skolu
Atēnās. Šī akcija sķietami tika vērsta pret pagānismu,
taču tā izraisīja Neoplatonisma sinkretizāciju un lika
profesoriem doties uz Persiju un Sīriju, un no Korsoes I (531-579)
laika, Persija izveidojās par augsti izglītotu valsti. Tas
mācību pēc Kristusntru novirzīja uz islamisko pasauli;
tā bija kā reakcija uz trinitāriešu panākumiem
Konstantinopolē. |
532 PĒC KRISTUS |
532. gadā franki
pārņēma Burgundijas valsti, kura ietvēra apgabalus no
Francijas, Šveipēc Kristuss un Austrijas. Ģenerālis Belisarius
izglāba Justiniāna troni, apspiežot Nikas revolūciju Konstantinopolē.
Viņš tika atjaunots amatā gadu iepriekš, no kura bija atlaists
pēc sakāves no persiešiem. Konstantinopole tika atjaunota. 533.
gadā Belisarius pārņēma vandāļu valsti un
padarīja Ziemeļāfriku par Bizantijas provinci. 534. gadā
Toledo kļuva par vestgotu unitāriešu valsts galvaspilsētu
Spānijā (līdz 711. gadam). 535. gadā Belisarius
okupēja gotu Itālijas valsti un palika tur līdz 540. gadam.
Tā rezultātā Provansa no gotiem pargāja pie frankiem, un
Napla kļuva par Bizantijas Impērijas daļu. |
539 PĒC KRISTUS |
No 539. gada līdz
562. gadam Bizantijas Impērija karoja ar Persiju. Šis karš 540.
gadā deva iespēju Totilam izbeigt Bizantiešu valdīšanu
Itālijā, un pēc sava onkuļa Hildebada (līdz 552.
gadam) nāves, viņš kļuva par karali. 546. gadā Totila ienāk
Romā (un to atkal pamet 547. gadā). Šajā gadā Aduins
Lombards nodibina jaunu Lombardu dinastiju, un paplašina savu valdīšanas
lauku aiz Sevas upes robežām. |
543 PĒC KRISTUS |
543. gadā ar
Justināna rīkojumu tika aizliegti Origēna raksti. Kaut
arī Origēnam piemita gnostiskas tendenpēc Kristuss, viņa
un Heksaplas raksti bija svarīgi. Šis fakts bija daļa no anti
sabatariāņu trinitāriešu dogmu konsolidācijas austrumos.
548. gadā mirst Imperatore Teodora. |
550 PĒC KRISTUS |
550. gadā Totila
atkal iekaro Romu, un unitārieši atkal ir pie varas. Šajā gadā
sākas turku avaru migrācija uz rietumiem, un Meklenburgā
apmetas slāvu ciltis. |
|
Poļi
apmetās Rietumgalīcijā, un ukraiņi apmetās
Austrumgalīcijā. Tajā pašā gadā Dāvids
pilnībā kristietībā konvertēja velsiešus, un
Velsā sāka ievērot sabatu, un tā pilnībā netika
izskausta līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam. Šeit līdz pat
divpadsmitajam gadsimtam pastāvēja precēta
garīdzniecība. No šī laika savu darbību Francijā
sāk arī īru misionārs Kolumbans (550-615). Francijā
šajā gadā pirmo reizi sāk izmantot baznīcas zvanus, caur
frankiem izplatot trinitāriešu ietekmi. |
551 PĒC KRISTUS |
551. gadā gotus
sakāva bizantiešu armija. Nākamajā gadā bizantieši,
einuka Narsa (478 – 573) vadībā Taginas kaujā nogalina gotu
karali Totilu. 55 Narsa un Roma tika pievienota Bizantijai, un viņš tika
iepēc Kristuslts par Itālijas eksarhu, kad bija augstākā
militārā un civilā autoritāte. Šajā gadā tika
nodibināts arhibīskapa Maksimiāna tronis Ravennā. |
558 PĒC KRISTUS |
558. gadā Klovis
dēls Klotārs I atkal apvieno franku karaļvalsti, kas
pastāvēja līdz 561. gadam, kad tā atkal tika
sadalīta starp viņa dēliem Čaribertu, Guntramu,
Siegebertu un Čilperiku. |
563 PĒC KRISTUS |
563. gadā
ķeltu misionārs izsēdās Jonas salā un sāka
konvertēt piktus. |
565 PĒC KRISTUS |
565. gadā
Justiniāns I mirst, un viņa vietā stājas viņa
māsas dēls Justīns II (miris 578. gadā). Lombardi tad
izdzina bizanitešus no Ziemeļitālijas, tomēr tie palika
Ravennā. Audoina vietā stājas viņa dēls Alboins,
kurš, ar avaru palīdzību, iznīcināja gotu Gepidajas
valsti pie Vistulas un 568. gadā nodibināja Lombardijas valsti
Itālijas ziemeļos un pēc Kristusntrālajā
daļā. |
567 PĒC KRISTUS |
567. gadā vestgotu karalis Leovigilds (līdz
586. gadam) padzen bizantiešus no Spānijas rietumiem, un 585. gadā
viņš iekaro visu Spāniju. Tika sadalīta arī franku
valstu, un nu tās daļas bija Austrija, kas sastāvēja no
Lorēnas, Beļģijas un Reinas labais krasts, kas
iekļāva Neustriju (Francija) un Burgundiju. |
570 PĒC KRISTUS |
570. gadā
piedzimst Islama dibinātājs Muhameds. 572. gadā atkal
izpēc Kristusļas karš starp Persiju un Bizantiju, un tas
turpinās līdz Korsoja II laikam, kurš tika iepēc Kristuslts
590. gadā un valdīja līdz 628. gadam. Islams tika
nodibināts līdz 632. gadam. Līdz 632. gadam tika izveidoti tie
politiskie nodalījumi, kas galu galā novedīs līdz
Trešajam pasaules karam. |
573 PĒC KRISTUS |
573. gadā
Klotāra dēli Čilperiks un Sigeberts dodas karā. |
589 PĒC KRISTUS |
Notiek Toledo Koncils.
Tiek paziņots, ka Gars ir progresija no Tēva un Dēla (Filique:
Romas Katolis). Tā, pretrunā Rakstiem, trinitārieši uzskata,
ka Dēls ir Tēva radīts, tomēr nav brīža, kad
Dēls nebūtu pastāvējis. Tāds pats uzskats
pastāv arī attiecībā uz Svēto Garu. |
|
Koncils aizliedz
jūdiem pirkt kristiešu vergus un nolemj, ka katrs jūds, kas
apgraiza šādu vergu, pamatojoties uz 1. Mozus 17:12, ir jāsoda. |
|
Unitāriešu
vestgoti Spānijā tiek konvertēti katolicismā, kas ir
Toledo paziņota par valsts ticību. 590-1850. gads: 1260 gadi draudzei tuksnesī |
590 PĒC KRISTUS |
590. gadā lombardu
karaļa Autara vietā stājas Agilulfs (miris 615. gadā), un
pāvesta Pelagiusa II vietā stājas pavests Gregorijs I, saukts
par Lielo. Viņs pasludināja Svēto Romas Impēriju.
Unitārismu vajā tā sauktā Romas katoļu jeb
Trīsvienīgā sistēma. |
591 PĒC KRISTUS |
591. gadā
Kolumbanus (dz. 543. gadā) no Īrijas ierodas Britānijā. |
597 PĒC KRISTUS |
597. gadā
Gregorijs kā misionāru uz Angliju nosūta Augustīnu, kurš
Kentā nokrista Etelbertu un aizsāk katolicisma sistēmu
Britānijā. |
|
Draudzi sāk
vajāt, un tā sāk attīstīties ārpus Romas
Impērijas. Tātad tā vairs nebija aizsniedzama
ortodoksālajai baznīcai līdz untiāriešu jeb tā
saukto “ariāņu” progresīvai konversijai, kas ilga līdz
astotajam gadsimtam no Svētās Romas Impērijas
nodibināšanas 590. gadā. Ticības vajāšanas notika visu
Svētās Romas Impērijas varas laiku, tas ir no 590. gada
līdz 1850. gadam. Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No.
122). |
|
1260. gadu laikā, no 590. gada līdz 1850.
gadam, Romas Katoļu Baznīca ir uzbūvējusi savu
teoloģiju uz maldīgiem pieņēmumiem, kas balstītas
grieķu filozofijā un pagānu dievkalpošanas sistēmās.
Pagānu kalendāra pieņemšana trinitārismu noveda
konfliktā ar katru cilti un cilvēku, kas bija lasījuši vai
pētījuši Bībeli un Dieva bauslību. Ta
rezultātā, lai saglabātu savu autoritāti, tā
radīja nacionālas un starptautiskas vajāšanu un apspiešanu
sistēmas, kā rezultātā tika iznīcināti
miljoniem miermīlīgu un paklausīgu pilsoņu Eiropā un
Mazāzijā (un vēlāk Amerikā). Katolicisma
ielaušanās vidējos austrumos ar tā sauktajiem krusta kariem,
radīja islama ticīgajos tādu naidu, ka tas tagad ir
polarizējies pusē pasaules. Divdesmitajā gadsimtā šis
karš ir vērsies pret mierīgiem un paklausīgiem pilsoņiem
Eiropā, ar apzinātām masu iznīcināšanām un
genocīdu pret jūdiem un sabatu ievērojošiem Eiropas
pilsoņiem. Tas tiks apskatīts darbā Holokausts: vajāšanu
piektais zīmogs (sk. www.holocaustrevealed .org) |
597PĒC KRISTUS |
Sabats Britānijā |
|
Katolicisms Britānijā netika nodibināts līdz laikam,
kad Kenteberijas Augustīns konvertēja angļus. Kentas karalis
Etelberts tika konvertēts katolicismā 597. gada Vasarsvētkos
(pamatojoties uz Butlera Lives of the
Saints, ed. Walsh, concise edn., lpp. 158), un daudzi citi (apmēram
10 000 cilvēku) tika kristīti pagānu ziemas vidus svētkos
Ziemassvētkos 597. gadā. Lidz šim laikam cilvēki
Britānijā pārsvarā, ja pat ne gandrīz visi, bija
subordinatisti unitārieši, kuri ievēroja ēšanas likumus un
Svētās Dienas. Roma pār viņiem nedominēja līdz
Vitbijas Sinodei 664. gadā Hildas Abatijā, kur tie pakļāvās
spiediena rezultātā. |
|
Jonas Kolumba
ievēroja sabatu, un viņš pareģoja savu nāvi
sabatā 597. gada 9.
jūnijā (Butlers Lives of the
Saints, Vol. 1, art. St. Columba,
lpp. 762). Savās piezīmēs Butlers saka, ka prakse saukt
Tā Kunga dienu aizsākās tikai tūkstoš gadus
vēlāk (Adamnans Life of
Columba, Dublin, 1857, p. 230. To ir komentējis arī W. T. Skene savā darbā Adamnan's Life of St. Columba, 1874,
lpp. 96). (Sk. darbu: General
Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). |
600 PĒC KRISTUS |
Greogorijs
aizsāka programmu miermīlīgai jūdu konvertēšanai.
Tad viņš izdeva bilžu grāmatu, kas aizstātu Bībeli
lasīt nepratējiem. Gotu Bībele tika izdota 351. gadā.
Bībeles vērtība tika nonivelēta, līdz Roma beidzot
to vispār izņēma no pieejas sabiedrībai līdz pat
laikam, kad 1850. gadā Svētā Romas Impērija sabruka. |
603
PĒC KRISTUS |
Lombardi, kas tika konvertēti Romas katolicismā, desmitā
gadsimta beigās no grieķu ortodoksālas struktūras
Konstantinopolē, iespiedās arī krievu tautas vidū. Var
būt, ka tas bija pilnīgi politisks lēmums, raugoties uz faktu,
ka kazahi dienvidos un Ukrainā, kā arī Eiropā visi bija
sabatu ievērojosi unitārieši, gan jūdi, gan kristieši.
Tādi paši bija arī bulgāri, kas ienāca kopā ar
huņņiem desmitajā gadsimtā. Tādi bija arī
pauliciāņi, kas apmetās Treisā Kapronimas
Konstantīna vadībā astotajā gadsimtā un
vēlāk Džona Tsimiska vadībā desmitajā gadsimtā
(sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No.
122). |
609 PĒC KRISTUS |
Romas Panteons tika
iesvētīts par Sv. Marijas Rotundas baznīcu. |
610 PĒC KRISTUS |
Arābijā
sāk sludināt Muhameds. |
|
Sk. darbu: Christ and the
Koran (No. 163) |
632 PĒC KRISTUS |
Hejira. Pravieša
bēgšana no Mekas uz Medinu |
741-775 PĒC KRISTUS |
Konstantīns
Kapronīms, unitāriešu imperators, uzaicina pauliciāņus
apmesties Treisā. |
745 PĒC KRISTUS |
Liftinajas koncils
Beļgijā 745. gadā savā trešajā paziņojumā
brīdina pret sabata ievērošanu un atsaucas uz Laodiķejas
Koncilu (366. gadā). |
781 PĒC KRISTUS |
Sabats Āzijā |
|
Līdz jezuīti
nebija sākuši savu misionāru darbu, sabata pieredze Āzijā
nebija trīsvienīga. Nestoriāņi un āfrikāņu
misionāri (sk. darbu: General
Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)) sekoja sākotnējai draudzei
Persijā, Indijā un tad Ķīnā. Unitāriešu sabata
ievērošana radīja nopietnus draudus budismam, un budisms to
pasludināja ārpus likuma. Sabatu ievērojošās draudzes
Āzijā kā likums nebija trīsvienīgas. Tajās
ievēroja ēšanas likumus un noliedza grēksūdzi un
šķīstītavu. Šķelšanās šajās draudzēs
notika galvenokārt pēc Konstantinopoles un Kalkedonas Konciliem. |
|
Ķīnieši ilgi
bija pazīstami ar kristīgo sistēmu, un, tāpat kā
citur, sabats bija Bībeliskā burtiskuma zīme. 781. gadā
tas jau bija ļoti izplatīts (sk. darbu: General
Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). |
|
781. gadā
marmorā tika izveidots pazīstamais Ķīnas monuments, kas
vēsta par kristietības izaugsmi Ķīnā tajā
laikā. 763 vārdu garais ieraksts tika veikts Čaganas pilsētas tuvumā
1615. gadā, un tagad stāv akmeņu dārzā
Čaganā. Izvilkums no ieraksta vēsta: |
|
“Pēc savu siržu
škīstīšanas un piedošanas saņemšanas par saviem grēkiem,
septītajā dienā mes pienesam upurus. Ši reliģija ir tik
pilnīga un brīnišķīga, ka grūti izteikt, taču tā
padara tumsu gaišu ar savām brīnišķīgajām
sajūtām”. (M. l'Abbe Hue
Christianity in China, Vol. I, Ch. 2, lpp. 48-49). |
|
Indijā 1625.
gadā jakobīti pieminēti kā sabata ievērotāji (Pilgrimmes, Pt. 2, lpp. 1269). |
|
Abesīniešu
draudze Etiopijā palika sabatu ievērojoša, kad jezuīti
mēģināja piespiest abesīniešus pieņemt katolicismu. Lisbonas
tiesā abesīniešu legāti noliedza, ka viņi ievēro
sabatu lai līdzinātos jūdiem, bet drīzāk
dēļ paklausības Kristum un apustuļiem (Geddes Church History of Ethiopia, lpp.
87-88). Jezuīti ietekmēja karali Zadengelu, lai tas pakļautos
pāvestam 1604. gadā un aizliegtu sabatu, uzliekot smagus sodus
(Geddes, ibid., lpp. 311 un arī Gibons Decline and Fall of the
Roman Empire, Ch. 47). |
791 PĒC KRISTUS |
Sabats Itālijā |
|
Šķiet, ka
Milānas Ambrozijs Milānā ir ievērojis sabatu, bet
Romā svētdienu, tā radot parunu kad esi Romā, dari ka Roma (Heilins, op. cit., 1612).
Heilins Milānas draudzi no pēc Kristusturtā gadsimta
apzīmē kā sabata ievērošanas pēc Kristusntru
rietumos (turpat., 2. daļa, para 5, lpp. 73-74). Tadēļ nav
pārsteigums, ka sabatati tur bija sava skola, ka to ir
pierakstījuši valdensieši laikā, kad viņiem pievienojās
Pēteris Valdo. Itālijā sabats tika ievērots gadsimtiem
ilgi, un Friolas Koncils (791. gadā) 13. kanonā uzstājas pret
tā ievērošanu: “Mēs pavēlam, ka visiem kristiešiem ir
jasvin Tā Kunga diena, ne lai pieminētu aizgājušo sabatu, bet
gan pirmās nedēļas dienas svētā vakara
dēļ, ko sauc par Tā Kunga dienu. Runājot par sabatu, ko
ievēro jūdi, nedēļas pēdējo dienu, ko
ievēro mūsu zemnieki... " (Mansi, 13, 851). |
800 PĒC KRISTUS |
Šķiet, ka
huņņi bija pārvietojušies uz stepēm, kļūstot
par kazahu sabiedrotajiem līdz pat laikam, kad ar jūdu un kazahu
atbalstu tie iekaroja Panoniju pēc 800. gada. Nav noliedzama
iespēja, ka sabatariāņi Transilvanijā
būtībā bija daļa no huņņu cilts no Kazahijas un
Levēdijas, un bija daļa no Austrumu draudzes, kuru sākumā
nodibināja apustuļi caur partiešu impēriju (sk. Grun, The Timetable of History, 3rd
izdevums., Touchstone, 1991, lpp. 30)
(sk. Arī Koha priekšvārdu R. Samuēla Kohna darbam, The
Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2), [1894], CCG Publishing, 1998) |
800-900 PĒC KRISTUS |
Teprīkā
Krusoheirs sakauj pauliciāņus, taču tie atspirgst pie Smbata
Armēnijā Frīģijā, un Konstantinopoles Timotejs tos
nosaucis par melšesedekītiem (Repēc
Kristusption of Heretics) un arī par selikiāniem. |
|
Nipēc Kristusfors
(802-811) izmantoja pauliciāņus, lai aizsargātu impēriju
austrumu frontē. |
|
Imperatori Mihails un
Leo V nezēlīgi vajāja pauliciāņus, taču tie
bija tik kareivīgi un labi organizēti, ka tos nebija iespējams
pievērst ortodoksālajai ticībai. Teodors (842-857) tos
pakļāva vēl daudz vardarbīgākām
vajāšanām. |
|
Antigāni bija
slepenā savienībā ar imperatoru Mihailu II (821-829). |
970 PĒC KRISTUS |
Džona Tsimiskes
vadībā notiek otrā sabatāriešu pauliciānu ieiešana
Treisā. |
1012 PĒC KRISTUS |
Vācijā
sākas “ķepēc Kristusru” vajāšanas |
1064 PĒC KRISTUS |
Sabats kļūst
par sīvu strīdu avotu un 1064. gadā notiek šķelšanās
starp rietumu un austrumu draudzēm. |
1095 PĒC KRISTUS |
Kristieši tiek
padzīti no Jeruzālemes |
1096 PĒC KRISTUS |
Pāvesta Urbana II
vadībā notiek pirmais krusta karš |
1123 PĒC KRISTUS |
Pirmais
laterāņu koncils Romā aizliedz priesteriem precēties.
Romas baznīcu pārņem pēc Kristuslibāts, un tas
strauji sagrauj morāli. |
1139 PĒC KRISTUS |
Malahs O’Morgairs,
Armagas arhibīskaps (atlaists 1138. gadā) dodas pie pāvesta
Inopēc Kristusnta Romā ar petīcijām attiecībā
uz Armagas un Kašelas apgabaliem. Viņš bija iepēc Kristuslts
legāts Īrijā. Viņš raksta pāvestu sarakstu līdz
Romas baznīcas beigām. Viņš atgriežas caur Klairvauksu
Bernarda vadībā. Tur viņš saņem piecus mūkus
kristietībā, atgriežas Īrijā un 1142. gadā nodibina
Melifontas abatiju. |
1147 PĒC KRISTUS |
Otrais krusta karš |
1159 PĒC KRISTUS |
Angļu
tautības pāvestu Adrianu IV (Nikolasu Brekspīru), viņa
vizītes laikā Beneventumā, Salisberijas Džons pārliecina,
Īriju nodot Anglijai Henrija II pakļautībā. Īstais iemesls ir iznīcināt
kvatrodecimāņus, kas no Kašelas vēl arvien īrijā
darbojās. Tikai priesteri no Armagas tiek Romas indozēti. No
šī laika Īrija tiek pakļauta neticamam barbarismam.
Pāvesti gadsimtiem ilgi mēģināja iegūt varu
pāŗ Īriju,
pamatojoties uz Adriana Novēlējumu. Pamats Hibernijas nodošanai
Anglijai tika izveidots, pamatojoties uz Konstantīna mērķi
nodibināt katolisko baznīcu: |
|
"Pēc
mana lūguma viņš nodeva Hiberniju Henrijam II, izcilajam Anglijas
karalim, lai tā būtu viņa īpašumā, kā to
apliecina viņa vēstule līdz šai dienai. Visas salas pēc
senām tiesībām, pamatojoties uz Konstantīna novēlējumu,
pieder Romas Baznīcai, kuru
viņš nodibināja.” |
1160 PĒC KRISTUS |
Pēteris Valdo
kļūst par valdensiešu vadoni Lionā. Trinitāriešu
vēsturnieki kļūdaini norāda valdensiešu aizsākumu
reizē ar Valdo parādīšanos, lai tādā samazinātu
viņu ticības un mācības nozīmi, tomēr viņš
tikai bija unitāriešu subordinātistu vēstures, kura
aizsākās ar Polikarpa un viņa bīskapu konversiju
Smirnā no 120. gada, turpinatājs. Prakse identificēt draudzes
līderus ar so draudžu dibināšanu ir izplatīta
trinitāriešu taktika. |
1179 PĒC KRISTUS |
Angļu mūki
iztaujā valdensiešus pirms trešā laterānu koncila, un
pašā koncilā valdensieši tiek nosodīti.
Oriģinālā sabatatariāņu valdensiešu sistēma
tiek nosodīta kā ķepēc Kristusrība. |
|
Trešais
Laterāņu Koncils. Valdensieši tiek nosodīti, un no sekojošajiem konciliem tiek
radīta inkvizīcija. Sākas albiģiešu krusta kari. No ši
laika tiek sabatariāņi tiek vajāti un lielā skaitā
sadedzināti. No Reformācijas arī trinitāriešu protestanti
tika iesaistīti vajāšanās. |
1180 PĒC KRISTUS |
1180. gadā
Fontcaudas Bernards nosoda Valdensiešus (antitrinitāriešus līdz
Reformācijas laikam) ar un zem vispārēja nosaukuma ariānisms (Adversus Vallenses et Arianos). Sk. darbu: The Role of the Fourth Commandment in the
Historical Sabbath-keeping Churches of God (No. 170)). |
|
|
1184 PĒC KRISTUS |
Veronas
Koncils piespriež ekskommunikāciju atlikušajiem Lionas Valdo
sekotājiem, un padzen tos uz Provansu, Dofinu, Lombardiju un pat uz
Vāciju. Viņu bija tik daudz, ka 1198., 1201., un 1203. gadā
Inopēc Kristusnts III sūtīja savus labākos legātus,
lai tos apspiestu. |
1189 PĒC KRISTUS |
Trešais Krusta karš |
1190 PĒC KRISTUS |
Geonas Koncilā
tiek pavēlēts saslēgt valdensiešus ķēdēs un
atvest šurp, lai tie tiktu sadedzināti. Fontcaudas Bernards saraksta
darbu Liber Contra Vallenses. |
1190-2 PĒC KRISTUS |
Sabatariāņi
tiek vajāti Anglijā, un Oksfordā tiek sadedzināti publiāni
jeb pauliāņi. |
1192 PĒC KRISTUS |
Bīskaps Tolas
Otto pavēl, lai valdensieši ķēdēs saslēgti tiktu
atvesti Episkopālā tribunāla priekšā |
1202 PĒC KRISTUS |
Pēc
Kristusturtais krusta karš |
1206 PĒC KRISTUS |
Gengis Khans valda
pār mongoļiem |
1208 PĒC KRISTUS |
Sākas
albiģiešu krusta karš, kurš ilgst līdz 1244. gadam, un tas ir
visnežēlīgāko apspiešanu laiks. Pēc pāvesta
pavēles kā ķepēc Kristusri tiek iznīcināti 20
000 albiģiešu. |
1210 PĒC KRISTUS |
Imperators Otto
pavēl Turīnas arhibīskapam padzīt valdensiešus no savas
diocēzes, un 1220 gadā Pignerolas statūti aizliedz dod
valdensiešiem patvērumu. Daži aizbēg uz Pikardiju, un Filips
Augustus aidzdzen tos tālāk uz Fladeru. Daži aizbēg uz Majencu
un Bingenu, un 1232. gadā 50 no tiem tiek sadedzināti. (Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No.
122)) |
1212 PĒC KRISTUS |
Bērnu krusta
karš: no 50 000 franču un vācu bērniem atgriežas tikai daži.
Vairums mirst vai kļūst par vergiem Ziemeļāfrikā. |
1221 PĒC KRISTUS |
Piektais krusta karš |
1228 PĒC KRISTUS |
Sestais krusta karš |
1229 PĒC KRISTUS |
Inkvizīcija
Tulūzā. Francijā lajiem tiek aizliegts lasīt Bībeli. |
|
Tulūzas koncils
publicē kanonus pret sabatati. |
|
3. Kanons – Apgabalu
lordu villām, mājām un mežiem jābūt rūpīgi
pārmeklētiem, un ķepēc Kristusru slēpšanās
vietām ir jātiek iznīcinātām. |
|
14. kanons – lajiem
nav atļauts turēt savā īpašumā ne Vecās, ne
arī Jaunās Derības grāmatas (Hefele 5, 931,962). |
1231 PĒC KRISTUS |
Sākas Inkvizīcijas |
|
Pāvests Gregorijs
IX izveido inkvizīciju lai tiktu galā ar tā sauktajiem
ķepēc Kristusriem. |
|
No inkvizīcijas
pierādījumiem mēs zinām, kādas bija draudzes
doktrīnas dažādos tās attīstības laikos. |
|
Albiģiešu
krusta kari |
|
Albigiešu krusta kari
trīspadsmitajā gadsimtā vērsās pret grupām, kas
nešaubīgi bija sabata ievērotājas. Sk. darbu: General
Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122). Romas
Katoļu baznīcas vēlme šo faktu slēpt, radīja
neordinārus apgalvojumus attiecībā uz vārda sabatati izpēc Kristuslsmi.
Tomēr mēs zinām arī to, ka viņi bija
unitārieši. |
|
Visu
albiģiešu krusta karu trīspadsmitajā gadsimtā Roma
vērsa pret abiem siem
elementiem. Dienvidos albiģiešus atbalstīja Tulūzas konts
Raimonds. Valdensieši jeb sabatati bija lielākā skaitā un
izplatītāki Spānijā. Mēs varam rekosntrurēt
valdensiešu doktrīnas no Spānijas sabatati atzara, to
nepārtraukto vajāšanu dēļ. |
1237 PĒC KRISTUS |
Pāvests Gregorijs
IX Taragonas arhibīskapam nosūta bulu, kā rezultātā
tiek sadedzināti piecpadsmit valdensieši, un malku sārtam piemet
pats karalis Ferdinands. Laika gaitā spāņu valdensieši tiek
iznīcināti. |
1249 PĒC KRISTUS |
Septītais krusta
karš, kuru vada Francijas karalis Luiss IX |
1270 PĒC KRISTUS |
Astotais krusta karš |
1310 PĒC KRISTUS |
Bohēmijas
sabatariāņi bija aizņēma apmēram vienu pēc
Kristusturto daļu no Bohēmijas populācijas; tie bija
apmetušies arī Austrijā, Lombardijā, Bohēmijā,
Ziemeļvācijā, Turingijā, Brabdenburgā un
Morāvijā. |
1315 PĒC KRISTUS |
Tiek mocīti
unitārieši Austrijā, un Kremas inkvizitors denuncē 36 vietas,
kurās tiek sadedzināti 130 mopēc Kristuskļi. Vīnē
kā viens no šiem mopēc Kristuskļiem tika sadedzināts
arī Neumeisteras bīskaps. Ir zināms, ka viņš agalvojis,
ka Austrijas apgabalā ir apmēram 80 000 valdensiešu |
1348 PĒC KRISTUS |
Flagelanti (reliģiski
fanātiķi, kas šausta sevi ar pātagām.) vaino jūdus (Melnā
mēra dēļ) & vairākās Eiropas pilsētās
jūdi tiek dedzināti. Visas trinitāriešu frakcijas no šī
laika sabatariāņus uzskata par jūdiem. |
1349 PĒC KRISTUS |
Vācijā
notiek jūdu vajāšana |
1351 PĒC KRISTUS |
No 1347-1351. gadam 75 miljoni eiropiešu mirst no Melnā
Mēra (Burboņu mēra?) |
1415 PĒC KRISTUS |
Ķepēc
Kristusrības dēļ pie staba tiek sadedzināts Jans Huss |
|
Sabatariāņu un citu ortodoksālās
vajāšanas |
1441-1905 PĒC KRISTUS |
Ortodoksālā
baznīca Krievijā un tai pakļautajos apgabalos,
nežēlīgi vajāja reliģiskos disidentus un
mēģināja iznīcināt visus sabatariāņus
tās ietekmes sfērā (Sk. šeit,
lai iegūtu vēsturisku apskatu par Klosteru kā cietumu vēsturi, reliģiskajiem
disidentiem un sektantiem, politiskajiem aktīvistiem un
kriminālistiem Imperiālaja Krievijā un ortodoksālo
kundzību no Daniēla H. Šubina grāmatas) |
|
Šis periods sākas 1441. gadā ar
Isodira, Maskavas metropolitēna ieslodzīšanu Maskavas Čudu
(Brīnumu) klosterī. Ortodoksālā Krievijas baznīca
izmantoja Krievijas klosterus religisko disidentu, sektantu, politisko
aktīvistu un kriminālo noziedznieku ieslodzīšanai. |
|
No
šī laika līdz Cara Nikolaja II ediktam par reliģisko toleranci
1905. gadā, kad no Suzdalas Spasso-Jefimova Klostera tika izlaisti
pēdējie ieslodzītie, daudzi sabatu ievērojoši kristieši
savu dzīvju pēdejās dienas pavadīja šo klosteru pēc
Kristusllēs. Ortodoksālajos konventos tika ieslodzītas
arī daudzas sabatu ievērojošās kristīgās sievietes. |
1436 PĒC KRISTUS
|
Sabats Ziemeļeiropā
|
|
Sabatariānisms ir ticis vajāts Norvēģijā vismaz
no baznīcas koncila Bergenā 1435. gada 22. augustā un
conferenpēc Kristuss Oslo 1436. gadā. Cilvēki karalistes
dažādās vietās bija sākuši ievērot sabatu kā
svētu, un arhibīskaps to aizliedza, pamatojoties, ka: |
|
Ir stingri aizliegts – tas ir rakstīts Baznīcas likumos – kādam
ievērot vai pieņemt svētās dienas, izņemot tās,
kuras nosaka pāvests, arhibīskaps vai bīskaps (R. Keyser The History of the Norwegian Church under
Catholicism, Vol II, Oslo, 1858, lpp. 488). |
|
Šeit atkal mēs redzam,
ka Dieva noliktās atpūtas dienu aizstāj atpūtas diena,
kuru ir noteicis cilvēks. |
|
Katoliskajā
Provinciālajā Bergenas koncilā 1435. gadā tika teikts: |
|
Mums ir zināms, ka daži cilvēki atsevišķos karalistes
apgabalos ir pieņēmuši un ievēro sabatu. |
|
Ir stingri aizliegts – svētajā bazīcas kanonā-
kādam un visiem ievērot šīs dienas, izņemot tās,
kuras svētais pāvests, arhibīskaps vai bīskapi nosaka.
Sestdienas ievērošana nekādos apstākļos nedrīkst
tapt pieļauta. Tādēļ mēs dodam padomu visiem Dieva
draugiem visā Norvēgijā, kuri vēlas būt paklausīgi
svētajai baznīcai, atteikties no šīs ļaunās
sestdienas ievērošanas; un pārējiem mēs aizliedzam
turēt svētu sestdienu, piedraudot ar smagiem baznīcas sodiem
(Dip. Norveg, 7, 397). |
|
Baznīcas conferenpēc Kristus Oslo 1436. gadā
paziņoja: |
|
Tas pats sods draud par sestdienas ievērošanu ka svētu,
atsakoties no darba (History of the
Norwegian Church etc., lpp. 401). |
1458 PĒC KRISTUS |
Strasburgā, pēc 25 gadiem starp valdensiešiem, tiek
sadedzināts Frederiks Reisers. |
|
Tātad astoņu gadsimtu laikā ir bijušas vismaz četras
gruppas, kuras ir integrējušās ar protestantiem.
Trīspadsmitajā gadsimtā Austrijā bija subordinātisti
jeb unitārieši, un Kremas inkvizitors nozīmēja 36 vietas,
kurās 1315. gadā tika sadedzināti 130 mopēc
Kristuskļi. Vīnē kā viens no šiem ķepēc
Kristusriem tika sadedzināts Neumeisteras bīskaps. Ir zināms,
ka viņs paziņojis, ka tajā laikā Austrijas apgabalā
ir bijuši ap 80 000 valdensiešu. |
1478 PĒC KRISTUS |
Spāņu inkvizīcija |
|
Pāvests Siksts IV
sāk spāņu inkvizīciju, un tā turpinās līdz
ar dekrētu tiek apspiesta 1834. gadā. |
1488 PĒC KRISTUS |
Tiek nogalināti
Vaudois kristieši, kuri dzīvoja Kotijas un Dofijas Alpos. Kopā tika
iznīcināti vairāk nekā 3 000 vaudois, ieskaitot visus
Valloisas iedzīlvotājus, kad tie, bēgot no armijas, bija paslēpušies
alā. La Palu Lords aizdedzināja lielus sārtus alas
priekšā, tā nosmacējot alā esošos cilvēkus. Tika
atrasti 400 zīdaiņu, kas bija nosmakuši savos šūpuļos vai
māšu rokās. |
1503 PĒC KRISTUS |
Sabats Maskavā |
|
Maskavas koncils 1503.
gadā: "Apsūdzētie (sabata ievērotāji) tika
izsaukti; viņi atklāti atzina jauno ticību un to
aizstāvēja. Visprominentākie no tiem, …., tika nosodīti
uz nāvi, publiski sadedzinot sārtā Maskavā 1503. gada 17.
depēc Kristusmbrī" H. Sternberfi, Geschichte der Juden |
1507 PĒC KRISTUS |
Baznīca sāk
pārdot indulgenpēc Kristuss, lai samaksātu par Sv. Pētera
Baziliku Romā |
1517 PĒC KRISTUS |
Mārtiņš
Luters Eiropā sāk “Reformāciju” |
1519 PĒC KRISTUS |
Valencijā tiek
izdots Ticības Edikts, kuru
izdod Andres De Palacio, Valencijas inkvizitors, un to publicē Rots. No
edikta ir redzams, ka pastāvēja vairāki fakti un aizspriedumi,
uz kuriem pamatojoties, tika identificētas trīs cilvēku
grupas. Pirmā grupa bija kristieši, kuri balstījās tā
sauktajās jūdaiskajās tendencēs. Otrā grupa bija
paši jūdi, un trešā bija musulmaņi. No edikta ir acīm
redzams, ka šīs doktrīnas bija ieviesušās arī pašā
Romas Katoļu baznīcā, jo vārdi, kas tika vērsti
attiecībā uz eikaristu, tika identificēti kā
ķepēc Kristusrības identifikators. Sabatati nelietoja arī
krustu jeb krusta zīmi. Izpētot ediktu, šķiet, ka šī
grupa neatzina doktrīnas par Dvēseli, Paradīzi un Elli.
Viņi ievēroja sabatu no piektdienas saulrietam līdz sestdienas
saulrietam, sabatā nestrādājot. Vini svinēja
Neraudzētās Maizes svētkus un Pasā svētkus ar
rūgtām saknēm. Grēku nožēlas dienā viņi
gavēja (Roth,l pp. 77 ut.). |
|
Vispārējie
jūdu uzskati tika iekļauti edikta sarakstā tā, ka
sistēmas tika savienotas, un ir grūti noteikt tiešas
atšķirības starp tām. Viņi ievēroja ēšanas
likumus un sadedzināja savus mirušos pēc
jūdu paražas. Liela daļa no edikta ietver aizspriedumus, kas
vērsti pret sektām (piem. lpp. 78). Viņi noliedza
mariolatriju, un tas tika sagrupēts ar jūdaisko Mesijas noliegšanu. |
|
Tika noliegta
transsubstanialitates doktrīna, kaut arī tāda bija
visuresības katoliskā doktrīna, kas būtībā ir
Platoniskais Animisms (lpp. 78). Šķiet, ka tika iesaistīti
preisteri, un tie tika identificēti no konsekrācijas. Šķiet,
ka kristieši ģērbās kā jūdi, paklausot
bauslībai attiecībā uz audumiem (lpp. 79). Viņi
sapulcējās mājas draudzēs un lasīja Bībeles
vietējā valodā. Ķepēc Kristusru īpašumi tika
konfiscēti, un tie bez šaubām palielināja inkvizitoru pēc
Kristusntību. |
|
Maranos jeb Jaunie kristieši netika
pieņemti kā liecinieki nevienā notikumā. Liecinieku
vārdu nenosaukšana tika ieviesta trīspadsmitajā gadsimtā,
lai vājāko pasargātu no ietekmīgāka
apsūdzētā, taču tas kļuva par normu, un neviens
nevarēja atklāt savu apsūdzētāju vārdus. (Rots
pareizi izpēc Kristusļ, ka līdz 1836. gadam Anglijā
apsūdzētie nevarēja konsultēties ar advokātu un
lasīt pret viniem izvirzītās apsūdzības). Bija
barbariski laiki, un inkvizīcija bija visbarbariskākā. |
|
Austrumeiropas Sabatati
|
|
Mēs precīzi
zinām, kādas doktrīnas no piecpadsmitā līdz
deviņpadsmitajam gadsimtam bija Ungāru un Transilvanijas
baznīcās. Šos ierakstus ir saglabājis Samuels Kohns,
Ungārijas virsrabīns Budapeštā savā darbā DIE SABBATHARIER IN SIEBENBURGEN Ihre
Geschicte, Literatur, und Dogmatik, Budapest, Verlag von Singer &
Wolfer, 1894, Leipzig, Verlag von Franz Wagner. Šie punkti ir ietverti
darbā General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No.
122) (Sabatu ievērojošo baznīcu
vispārējā izplatība [122] lpp. 22 ut.). Pilnīga
struktūra ir ietverta no vācu valodas tulkotaja grāmatā: The Sabbatarians in Transylvania, by
Samuel Kohn, rediģējis. W. Cox, CCG
Publishing, USA 1998. Sk. darbu: The Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2) |
|
Mēs
precīzi zinām, ka šis valdensiešu jeb sabatati atzars bija
unitārisks, Jo Francis Dāvids jeb Davidis mira cietumā 1579.
gadā. Kohns uzskata, ka viņi atjaunojuši oriģinālo un
patieso kristietību (Kohn, lpp. 8). Unitāriešu baznīca
sašķēlās sabata un svētdienas dievkalpotājos 1579.
gadā. Sabata atzars Eossi vadībā palika vairāk
uzticīgs patiesībai. |
|
Viņi piekopa
pieaugušo kristību. Viņi ievēroja sabatus un Svētās
Dienas, ieskaitot Pasā, Neraudzētās Maizes svētkus,
Vasarsvētkus, Grēku Izpirkšanu, Tabernakla svētkus,
Pedējo Lielo Dienu un, kas ir vissvarīgāk, Jaunos
mēnešus. Tauru svētki dziesmās nav pieminēti
atsevišķi, un liekas, ka tie svinēti ar Jauno Mēnešu
dziesmām. |
|
Viņu
doktrīnas ietvēra 1000 gadu fizisko tūkstošgadi, kuras
sākumā atgriezīsies Kristus un atkal sapulcinās jūdu
un izraēlu. |
|
Viņi sekoja Dieva
kalendāram, kas balstījās uz Jaunajiem Mēnešiem. |
|
Viņi
mācīja par divām augšāmpēc Kristuslšanām, pirmo
mūžīgai dzīvībai Kristum atnākot, un otru tiesai
tūkstošgades beigās. |
|
Vini sludināja
pestīšanu aiz žēlastības, bet arī to, ka bauslība ir
jāievēro. |
|
Viņi
uzskatīja, ka Dievs aicina cilvēkus, un ka pasaule pati par sevi ir
akla. |
|
Vinu doktrīna par
Kristu bija absolūti subordinātiski unitāra. |
|
(Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No.
122), p. 22). |
|
Ir
redzams, ka sākotnējā Sabata draudze bija Unitāriska, kas
turēja Vecās Derības likumus. Sabats bija tikai viņu
ticības sistēmas šķautne, kas noteica viņu kalpošanu
Vienīgajam patiesajam Dievam. Viņi Austrumeiropā tika
vajāti vairāk unitārisma nekā sabata ievērošanas
dēļ (Francis Davidis labāk izvelējās palikt
cietumā, kur viņš nomira, nekā kompromitēt unitāriešu
ticību, kaut arī Socinus, kurš pats bija unitārietis,
mēģināja vinu pārliecināt, lai tas maina savus
uzskatus un glābj savu dzīvību). Viņiem tika liegts
draudzes statuss, neraugoties uz to, ka pat jūdiem šāds statuss
bija. Viņiem tika liegta pieeja tipogrāfijām,
tādēļ viņu sprediķi no rokas rokā pēc
Kristusļoja vēstuļu veidā. Inkvizīcija
attiecībā uz šīs sistēmas apspiešanu bija
nežēlīga, un rietumos pietika ar sabata ievērošanu vien, lai
tiktu sodīti. |
1544 PĒC KRISTUS |
Baznīcas
konferenpēc Kristus Oslo vēlreiz izdod 1436. gadā
izstrādāto brīdinājumu. |
|
Ar to pašu sodu tiek
aizliegts ievērot sabatu kā svētu dienu, tajā atturoties
no darba (History of the Norwegian
Church etc., p. 401). |
|
Daži no jums,
pretrunā ar brīdinājumu, ievēro sestdienu. Jūs vajadzētu
smagi sodīt. Katram, kurš tiks atrasts ievērojam sabatu, būs
jāmaksā dsesmit marku soda nauda (History of King Christian the Third, Niels Krag un S Stephanius). |
|
Tā ir redzams, ka
sabata ievērošana pastāvēja Norvēģija vismaz simts
gadus. |
|
Sabatariānisms un vismaz sapratne par septīto dienu sabatu
Norvēģijā pastāvēja arī no reformācijas
laika, pamatojoties uz komentāriem, kas izdarīlti
piezīmēs vai tulkojumos: piemēram skat. Documents and Studies Conpēc Kristusrning the History of the
Lutheran Catechism in the Nordish Churches, Christiania, 1893; un
arī Theological Periodicals for
the Evangelical Lutheran Church in Norway, Vol. 1, Oslo, p. 184. Sabata
ievērošana izplatījās arī Zviedrijā, un tur to
nepārtraukti apspieda. |
|
Šī sestdienas ievērošanas vajāšana turpinājās
ilgu laiku: tika nosodītas pat mazas lietas, kas varētu
stiprināt sabata ievērošanas praksi (Bishop Anjou, Svenska Kirkans Historis, (after)
Motet i Upsala). |
|
Prakse ieviesās Somijā, un Zviedrijas karalis Gustavs Vasa I
rakstīja cilvēkiem Somijā. |
|
Kādu laiku atpakaļ mēs dzirdējām, ka daži
cilvēki Somijā ir pieļāvuši lielu kļūdu un
ievērojuši septīto dienu, sauktu par sestdienu (Valsts
Bibliotēka Helsingfors, Reichsregister, Vom. J., 1554, Teil B.B. leaf
1120, lpp. 175-180a). |
|
Tomēr, sabatu
ievērojošās draudzes Zviedrijā ir saglabājušās
līdz pat šodienai. |
|
Mēs vēlamies parādīt, ka sabata svētīšanas
pamati un izpēc Kristuslšanās ir likumā, kuru pats Dievs
noteica visas pasaules radīšanas propēc Kristussā, un
tādēl tas ir saistošs visiem cilvekiem visos laikmetos (Evangelisten (The Evangelist),
Stockholm, maijs 30 līdz 15. augustam, 1863. gadam: Zviedrijas Baptistu
draudzes orgāns). |
1555 PĒC KRISTUS |
Anglijā tiek
sadedzināti daudzi protestanti (un sabata ievērotāji). |
1562 PĒC KRISTUS |
Lelius Socinius
dzīvoja galvenokārt Cīrihē, taču bija lopēc
Kristusklis grupai, kas sapulcējās Krakovā. Viņš mira
1562. gadā, un no šī laika antitrinitārieši cieta
sakāves. 1570. gadā sociniāņi atdalījās un,
Džona Sigismunda ietekmēti, nostiprinājās Rakovā. |
1566 PĒC KRISTUS |
Francis Davidis
nodibina Unitāriešu draudzi Transilvanijā. Tomēr valdensiešu
sistēma austrumos bija ieviesta jau gadsimtus agrāk. |
1572 PĒC KRISTUS |
Sv. Bartolomeja dienas
slaktiņš: Francijā tiek nogalināti daudzi hugenoti. |
1574 PĒC KRISTUS |
Polijā tiek
izdots unitāriešu katķisms |
1579 PĒC KRISTUS |
1579. gadā ar
sava onkuļa rakstītiem darbiem Polija ierodas Faustus. Viņš
atrod sektu sadalītu, un no sākuma viņu nevēlas
uzņemt, jo viņš nevēlas pakļauties otrreizējai
kristībai. Tādēļ viņa pirmajai kristībai
vajadzēja būt pieaugušo kristībai. 1574. gadā
Sociniāņi bija izdevuši Unitāriešu
katķismu. Tur bija aprakstīta Dieva daba un perfekcijas,
taču tas klusēja par dievišķajiem atribūtiem, kas tika
uzskatīti par mistiskiem (katoļi tā uzskatīja). Kristus
tika uzskatīts par Apsolīto un radības vidutāju. No
šī laika mēs redzam radikalā unitārisma
nodibināšanos, jeb Kristus pirmseksistenpēc Kristuss noliegšanu. |
|
Faustus Socinius
apvienoja frakcijas 1579. gadā. Viņš tika ielūgts uz
Siebenburgu (jeb Siebenburgenu), lai stātos pretim Francisa Davidis
(1510-1579) pret-trinitāriskajai nostājai. Dāvids nomira Devas
pilī, kur tika ieslodzīts savu uzskatu dēļ par Kristus
dabu. Pēc Francisa Dāvida nāves, draudzi vadīja Andreas
Eossi, un šī bija Austrumeiropas baznīca, kura bija valdensiešu
pēctepēc Kristus. Mēs nešauboties zinām, ka tā bija
unitāriska (katoļi bieži to dēvējuši par ariānisku).
Viņi ievēroja sabatu, Svētās Dienas un Jaunos
Mēnešus, un tā bija patiesā Dieva draudze Eiropā
laikā, ko varētu saukt par Tirānijas ēru (Sk. darbus: General
Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122) & The Role of the Fourth Commandment in the Historical
Sabbath-keeping Churches of God (No. 170)). |
|
Dāvids
nevēlējās pieņemt Sociniāna tendenci, ka Kristus,
kaut arī ne Dievs, tomēr ir japielūdz. Dieva draudze
Eiropā nekad netika pienēmusi, ka Kristus varētu būt
pielūgsmes vai dievkalpošanas objekts. Kristus pielūgšanas
noraidīšana bija pastāvūgs uzskats Dieva draudzēs
gadsimtiem ilgi, ieskaitot valdensiešus, kuru daļa bija arī
Siebenburgas baznīca. Šī uzskata dēļ Dāvids tika
ieslodzīts un cietumā nomira. Pāvests Hughs arī
piezīmē, ka Budnaeus tika pazemināts un 1584. gadā
sodīts par Dāvidam līdzīgu uzskatu paušanu. Šie divi tika
atgriezti ticībā no tā sauktās ortodoksālās
ticības. |
|
Šajā laikā
Sociniāņi apspieda veco katķismu un izdeva jaunu, sauktu par Rakovas Katķismu, kurš, kaut
arī Faustus Socinius izstrādāts, netika publicēts
līdz 1605. gadam, gadu pēc viņa paša nāves.
Sākumā tas tika piblicēts poļu, bet pēc tam 1609.
gadā, arī latīņu valodā. |
|
Soiciniāņi
uzplauka. Viņi nodibināja skola, sasauca sinodes, viņiem bija
iespiedmašīnas, ar kurām tie radīja daudz literatūras. Šo
literatūru kolekcionēja Sandiuss, un deva šai bibliotēkai
nosaukumu - Bibliotheca Antitrinitarianorum.
Faustus darbi ir sakopoti darbā Bibliotheca
Fratrum Polonorum. |
|
Tajā pašā
laikā Siebenburgas baznīcai tika liegts baznīcas statuss un
pieeja iespiedmašīnām. Eossi savu darbu sarakstīja ar roku, un
to kopēja ar rakstvežu palīdzību. |
1579 PĒC KRISTUS |
Pēc Davidis
nāves unitāriešiu draudze sadalās divās daļās –
sestdienas un svētdienas ievērotājos. Andreas Eossi
unitārisko ticību pieņēma 1567. gadā.
Neapmierināts, ka unitārieši mācīja visas Bībeles
patiesības, viņš sāka rūpīgi pētīt
Bībeli. Viņš izstrādāja sekojošas doktrīnas saviem
sekotājiem: |
|
1. Pasā,
Neraudzētās Maizes svētki, Pentakosts, (Tauru svētki
izlaisti kludas dēļ?), Grēku izpirkšanas diena, Tabrenakla
svētki, Pēdejā Lielā Diena. |
|
Piezīme: Tauru
svētki Vecajā Sabata Dziesmu grāmatā
netika klasificēti kā atsevišķi svētki. Kohna
grāmatas 62-67. lpp (publicēta 1894. gadā) par dziesmām
ir teikts, ka: dziesmas ir sarakstītas ungāru valodā, un to
izdarījuši Andreass Eossi, Enoks Alvinci, Johannes Bokenui, Tomass
Pankotai un Simons Pechi. ... Tā sastāvēja no 102
dziesmām: 44 sabatam, 5 Jaunajiem Mēnešiem, 11 Pasā un Neraudzētās Maizes
svētkiem, 6 Nedēļu svētkiem, 6 Tabernakla svētkiem,
3 Jaunajam Mēnesim, 1 Grēku izpirkšanas svētkiem, 26 ikdienas
vajadzībām. Sk. darbus: The Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2) & The New Moons of Israel (No. 132) |
|
2.Desmit baušļi. |
|
3.Veselības
likumi (asins, cūkgaļas, nosprāgušu dzīvnieku
neēšana). |
|
4. Pēdējo
1000 gadu Milenniums, kura sākumā atgriezīsies Kristus un
sapulcinās jūdu un izraēlu. |
|
5. Dieva
svētā kalendāra lietošanu. |
|
6. Divas
atsevišķas augšāmpēc Kristuslšanas: Vienu mūžīgai
dzīvei Kristum atnākot; otru tiesai tukstošgades beigā. |
|
7.Pestīšana aiz
žēlastības, bet bauslība ir jaievēro. |
|
8.Tas ir Dievs, kas
cilvekus aicina sava patiesībā. Pasaule būtībā ir
akla. |
|
9
Kristus bija lielākais no praviešiem, svētākais no
cilvēkiem, “krustā sistais Kungs”, “īsto ticīgo galvenais
vadonis un kēniņš, mīlētais svētais Dieva
Dēls." |
1600 PĒC KRISTUS |
Unitārisma izaugsme |
|
Līdz ar
Reformāciju, unitārisms sāka izplesties, un netika vairs
saistīts tikai ar sabata ievērotājiem. Citiem vārdiem, ne
visi unitārieši bija patiesi Dieva Draudžu lopēc Kristuskļi,
un tādi nebija arī visi sestdienas ievērotāji. |
|
Termins unitārisms ir angļu
vārds, kas cēlies no latīņu unitarius, un tas pirmo reizi
tika lietots attiecībā uz reliģiju 1600. gadā (Encyclopedia of Religion and Ethics (ERE), art. Unitarianism, Vol. 12, p. 519). Tas specificē konpēc
Kristuspciju par Dievības vienu personību, pretstatā
ortodoksālajai doktrīnai par Viņa trīsvienību. |
1604 PĒC KRISTUS |
1604.
gadā Etiopijā jezuīti ietekmēja karali Zadengelu, lai tas
iesniegtu pāvestam " ar
smagiem sodiem aizliedzot visiem vēl ievērot sestdienu."-
Gedde's Church History of Eithiopia p
311 un arī in Gibona Decline and
Fall nodaļa 47. |
1608 PĒC KRISTUS |
Svetpēc
Kristusļnieku Tevi, kas bija brovnistu kustības
sabatariāņu unitārieši, no vajāšanām Anglijā
bēg uz Amsterdamu Holandē un vēlāk uz Leidenu, un paliek
tur gandrīz 12 gadus (sk. The Dutch Connection of the Pilgrim Fathers (No. 268)). |
1620 PĒC KRISTUS |
Maifloveru lauki Pleimotas
Klintīs, Jaunanglijā. Svētpēc Kristusļnieku
tēvi izkāpj krastā. Viņus vēlāk vajā
Amerikā ieradušies trinitārieši. Divdesmit gadu laikā
viņi aizbēg un izveido jaunu koloniju Rodas salā. Vini
vairākas reizes ASV tiek vajāti ar tā saukto zilo likumu
palīdzību. |
1618 PĒC KRISTUS |
Ar Prāgas
defenstrāciju sākas 30 gadu karš |
1618 PĒC KRISTUS |
Sabats Anglijā |
|
1618. gadā notiek
vardarbīgs strīds angļu teologu vidū par to, vai pēc
Kristusturtā baušļa sabats ir spēkā, un arī par to,
uz kādiem pamatiem ir jāievēro pirmā nedēļas
diena kā sabats (Haidna Dictionary
of Dates, art. Sabbatarians, p.
602). Uz piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem 1618. gadā tiek
ieslodzīta skolotāja Traske no Maiden Lainas, tieši šo
nesaskaņu dēļ. Viņa bija atteikusies mācīt
sabatā, un mācīja tikai piecas dienas nedēļā |
1628 PĒC KRISTUS |
Neraugoties uz
angļu mēģinājumiem apstādināt kardinālu
Rišeljē, Luī XIII galvenais ministrs ieņem franču
protestantu cietoksni La Ročellē un iznīcina hugenotu varu. |
1633 PĒC KRISTUS |
Katoļu
baznīca pispiež Galileju paziņot, ka Saule riņķo ap Zemi
(World History Encyclopedia
Millennium Edition lpp. 235) |
1638 PĒC KRISTUS |
1638. gadā
katoļi uzstāj, lai sociniāņi tiktu padzīti. |
1642 PĒC KRISTUS |
Sākas
pilsoņu karš starp karali un parlamentu. No šī laika
reliģiskās divīzijas piedzīvoja unitāriešu
teoloģijas ielaušanos, un to pieņēma tadi cilvēki kā
Miltons, Īzāks Ņūtons un citi. Par šo cilvēku
simbolu kļuva Kromvels, kurš tika pakļauts katoliskajai vajāšanai
un opozīcijai.1645. gadā būšana sabatariānim vai
unitārietim bija vissmagākais noziegums. |
1647 PĒC KRISTUS |
Čārlzs I
pieprasīja Parlamentārajiem komisionāriem apliecināt, ka
svētdienas dievkalpojums nāk tieši no baznīcas
autoritātes. |
|
Jo Rakstos nav atrodams, ka sestdienas ievērošana tiktu atpēc
Kristuslta vai pārpēc Kristuslta uz svētdienu, un tātad
tai jābūt baznīcas autoritātei, kas vienu aizvietojusi ar
otru (R. Cox Sabbath Laws, p. 333). |
|
Pieņēmums šeit ir tāds, ka pāvesta noraidīšana
obligāti iekļauj sevī izmaiņas attiecībā pret
notikušajiem baznīcas konciliem un to autoritatīvajiem
notreikumiem, piemēram svētdienas ievērošanu. Šī
loģika protestantismu novietoja uz bīstamiem pamatiem. Miltons
ievēroja šo loģiku un teica: |
|
"Daudz drošāk neabšaubāmi būtu ievērot
septīto dienu, saskaņā ar Dieva pavēli, nekā
izvēlēties cilvēka autoritātes nozīmētu objektu
" (Sab. Lit. 2, 46-54). |
1648 PĒC KRISTUS |
Vestfālas pakts
noved pie 30 gadu kara beigām |
1661 PĒC KRISTUS |
Septiņpadsmitajā
gadsimtā sabatu ievērojosie unitārieši Anglijā
kļūst pazīstamāki. |
1664 PĒC KRISTUS |
Sabats Amerikā |
|
Sabata ievērotāji gandrīz spiestā kārtā
emigrēja uz Ameriku. Pēc Jas. Baileja, Stefana Mumforda, pirmais
sabata ievērotājs Amerikā ieradās Amerikā 1664.
gadā (J. Bailey History of the
Seventh Day Baptist General Conferenpēc Kristus, pp. 237-238).
Mēs zinām, ka tas tā nav, jo svētpēc
Kristusļnieku tēvi bija sabata ievērotāji, tātad
Amerikas koloniju dibinātāji bija sabatariāņu brovnisti. 1671. gadā Septītās Dienas
Adventisti bija atdalījušies no Baptistu Baznīcas, lai
ievērotu sabatu (see Bailey History,
pp. 9-10). Tomēr, svētpēc Kristusļnieku tēvi bija
tradīcijām bagāti sabata ievērotāji (sk. Darbu The Dutch Connection of the Pilgrim Fathers
(No. 264)). Arī darbu:
General Distribution
of the Sabbath-keeping Churches (No. 122). |
1671 PĒC KRISTUS
|
Stefans Mumfords (jeb
Momfords) organizē Septītās Dienas Baptistus Rodas salā.
|
1686 PĒC KRISTUS |
1686.
gadā, gadu pēc Nantes edikta, Luī XIV nosūta vēstuli
savam brālēnam Savojas dukem Viktoram Amadejam II, pieprasot, lai
tas vajātu valdensiešus, tāpat kā viņš vajā
hugenotus, jo viņi kā bēgļi bija atraduši patvērumu
valdensiešu vidū. Kad sākās vajāšanas, iejaucās
Šveipēc Kristuss protestanti Baslā, dod valdensiešiem
patvērumu Šveicē. Šveipēc Kristuss pārstāvjiem bija
lielas grūtības pārliecināt valdensiešus pieņemt šo
patvērumu. 1686. gada 9. aprīlī duke parakstīja
dekrētu, kas atļāva doties izsūtījumā uz
turieni. Tomēr, neskatoties uz to, daži, kuri bija pieņēmuši
šo izsūtījumu, tomēr tika apcietināti un ieslodzīti.
Pēc šīs norunas laušanas valdensieši sāka pretoties. Līdz
gada beigām turpinājās karš, kurā 9 000 cilvēku tika
nogalināti, bet 12 000 tika ieslodzīti, no kuriem daudzi
Pjedmontā arī mira. Kalnos bija paglābušies apmēram 200
cilvēku, un viņi turpināja tik sīvu kara darbību, ka
beigu beigās panāca izdzīvojušo cietumnieku atbrīvošanu
un drošu nokļūšanu Šveicē. 1687. gadā tika atbrīvoti
3000 izdzīvojušo. Viņi apmetās Alpos Ženēvas tuvumā
(apmēram divpadsmit dienu pēc Kristusļa attālumā),
daudzi pazuda sniegā. Tas tika darīts, neraugoties uz šveipēc
Kristuss protestu, un bērni, kas bija jaunāki par divpadsmit
gadiem, tika atņemti, lai tiktu audzināti kā Romas
Katoļi. Viņi tika izkaisīti līdz pat Brabdenburgai,
Vutembergai, Palatīnai, lai tādā veidā izvairītos no
viņu mēģinājumiem atgriezties. |
1716 PĒC KRISTUS |
Ķīnas
Imperators aizliedz sludināt kristietību |
1738 PĒC KRISTUS |
Morāvijā
sabata ievērotājus vada konts Cinkendorfs. 1741. gadā
viņi pārpēc Kristusļas uz Ameriku. |
1789 PĒC KRISTUS |
Sabatariānisma
apspiešana turpinās Rumānijas, Čehijas un Slovākijas
apgabalos, un Jozefa II Tolranpēc Kristuss edikts netika
attiecināts uz sabatariāņiem, no kuriem daži zaudēja
visus savus īpašumus. |
1808 PĒC KRISTUS |
Napoleons
iznīcina inkvizīciju Itālijā un Spānijā |
|
Rots apraksta
pārstāvniecības atvēršanu Lisabonā, pirms tā
tika parveidota par Operas Namu. Aculiecinieku nostāsti (izdoti
darbā Annual Register 1821.
gadā), apliecina, ka pēc Kristusllēs, kas tika izmantotas
līdz pat 1809. gadam, tika atrastas cilvēku paliekas. Tur tika
atrastas arī mūku paliekas, kuru drēbes mētajās
starp cilvēku kauliem, pierādot jaunu un vecu cilvēku
slepkavības (Roth, lpp. 84-85). |
|
Trīs
līdz četru gadu laika posms starp arestu un soda pasludināšanu
bija pierasta lieta, un dažos gadījumos pagāja pat četrpadsmit
gadi. Sievietes stāvoklī tika sēdinātas uz mieta, un
cietumnieku ietekmēšana vai pat stāšanās attiecībās
ar tiem, 1512. gadā ar Kardināla Himena likumu tika aizliegta,
piedraudot ar nāvi. Izdevumus par ieslodzīšanu vajadzēja segt
pašiem ieslodzītajiem, neraugoties uz to, cik ilgu laiku tie tur pavada.
Piemēram, 1703. gadā uz četriem gadiem ieslodzītās
vecmātes Sicīlijā, parādus vēl 1703. gadā maksāja
viņas mantinieki (Roth, lpp. 87). Parasti mantu konfiscēja aresta
laikā. |
1823-1846 PĒC KRISTUS |
Pēdējā inkvizīcija pāvesta
valstīs |
|
Sk saiti: The Inquisitions of the Papal States |
|
Pēdējā
inkvizīcija notika laikā no 1823 – 1846. gadam. Tā nebija tik
plaša ka iepriekšējās inkvizīcijas, jo tā tika ierobežota
pāvesta valstīs, un pats iedzīvotāju skaits bija daudz
mazāks. Tomēr tās brutalitāte un iedzīvotājos
iedvestās bailes noveda līdz Svētās Romas Impērijas
sabrukumam. |
|
Eiropas
inkvizīcijas sākās trīspadsmitajā gadsimtā
Francijas dienvidos un beidzās Pāvesta valstīs 1846.
gadā. Laikā no 1823. gadam līdz 1846. gadam Pāvesta
valstīs vien ar nāvi, izsūtījumu, cietumu vai
galerām tika notiesāti 200 000 cilvēku, un 1, 5 miljoni
cilvēki tika pakļauti uzraudzībai (sk. Malachi Martin The Decline and Fall of the Roman Church,
p. 254 un darbu General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No.
122), lpp. 29). Rots citē
cilvēku izmisumu Francijas dienvidos trīspadsmitajā
gadsimtā. |
1850 PĒC KRISTUS |
1260. gadi jeb laiki
un vēl pus laiks no brīža, kad Gregorijs 1. nodibināja Svēto
Romas Impēriju. Inkvizīcijas beidzot tiek kontrolētas.
Revolūcijas Eiropā 1848. gadā pieliek punktu tirānijai.
Vēlāk cilvēki novēlēja par Itālijas Republiku,
un Svētajai Romas Impērijai pienāca gals. |
|
Teipinga dumpja
laikā 1850. gadā dzīva bija arī sabata ievērošana. |
|
Sk. darbu: General Distribution of the
Sabbath-keeping Churches (No. 122) |
1894 PĒC KRISTUS |
1894. gadā
Sultāns Abduls Hamids izvirza oficiālu valdības politiku
genocīdu pret Otomanu Impērijas armēņiem. Laikā no
1894.-1896. gadam notiek sistemātiski slaktiņi, un provincē
tiek nogalināti apmēram 300 000 armēņu. |
|
YDivdesmitā Gadsimta lielais Holokausts Sk. saiti: Badges of the Holocaust |
1901 PĒC KRISTUS |
Austrālijas
konstitūcija pasludina reliģisko brīvību.
“Sabiediedrībā netiks izdots neviens likums, kas iedibinātu
kādu reliģiju." |
1905 PĒC KRISTUS |
Cara Nikolaja
Toleranpēc Kristuss edikts izbeidz gadsimtiem ilgo Krievu
Ortodoksālās Baznīcas vajāšanas, kas aizsākās
1441. gadā. Augošā neapmierinātība ved noved pie
Revolūcijas, kas vēlāk 1917. gadā arī tiek paveikta. |
1909 PĒC KRISTUS |
Adanas
pilsētā vien turku karaspēks nogalina vairāk par 20 000
armēnu kristiešu |
1914PĒC KRISTUS |
Pirmais Pasaules Karš
– sākas beigu kari |
|
Sk. darbu: The Fall of Egypt The Prophecy of Pharaoh's Broken Arms
(No. 36) |
1915 PĒC KRISTUS |
Armēņu
genocīda nākamais solis sākas 1915. gada 24. aprīlī
ar masu arestiem un religisko, politisko un intelektuālo līderu
nogalināšanām Konstantinopolē un citur Impērijā. Tad
pret katru armēņu kopienu tiek izvērsts rūpīgi
plānots genocīds: garīdzniecības un citu prominentu
personu arestēšanas, tautas un otomanu armija dienošo armēnu
atbruņošana, vadoņu segregācija un publiska sodīšana,
armēņu sieviešu, veco ļaužu un bērnu izsūtīšana
tuksnesī. Genocīds sākās no pierobežas un jūras krasta
un virzījās iekšzemē tās vistālākajos
nostūros. Šajā genocīda pakapē tika nogalināti 1,5
miljons armēņu kristiešu, to skaitā 4 000 bīskapu. |
1917 PĒC KRISTUS |
Sākas Krievijas
Revolūcija. Krievu Ortodoksālā baznīca tagad tiek
vajāta tāpat, kā pirms tam tā tika vajājusi tās
disidentus. |
|
Belforas
Deklarācija: Britānija aizsargā jūdu dzimteni
Palestīnā |
1920 PĒC KRISTUS |
Jonas Arka tiek
kanonizēta (pasludināta par svētu) |
1922 PĒC KRISTUS |
1922.
gada 9. septembrī turki ieiet Smirnā; pēc sistemātiskas
armēņu nogalināšanas viņu pašu majās, Ataturka
karaspēks vēršas pret grieķiem, kuri arī tiek
nogalināti lielā skaitā, un 400 000 vīrieši, sievietes un
bērni aizbēg no saviem ciemiem. Iekarojošie turki gāja no
mājas uz māju sitot, nogalinot un izvarojot tautu. Beidzot, kad
vējš pagriezās uz jūras pusi, turku karaspēks, savu
virsnieku vadīts, izbēra kerosīnu un pielaida uguni
mājām grieķu un armēņu sektoros. Tā dzīvi
palikušie bija spiesti bēgt un tika noķerti starp uguni un
jūru. Smirna kļuva par izmisuma beigu scēnu, jo daudzi bija
spiesti vai nu doties nāvē pie turkiem, vai arī sadegt
ugunī. |
1924 PĒC KRISTUS |
1260.
gadi jeb laiks un vel puslaiks, kopš tika nodibināta Katoliskā
trinitāriskā hegemonija pār britiem un angliski
runājošajiem cilvēkiem Vitbijas sinodē. |
|
Armēņu
holokaustā tika nogalināti 1 miljons cilvēku vai pat
vairāk. |
1927 PĒC KRISTUS |
Austrumos
vel deviņpadsmitajā gadsimtā varēja atrast
pauliciāņus. Šī grupa darbojās arī vēl
divdesmitajā gadsimtā. Viņu pēcnācēji un
Armēnijas kristieši, skaitā 1 miljons vai vairāk,
Armēnijā tika iznīcināti laikā no Pirmā
Pasaules Kara beigām līdz 1924. gadam. Iespējams, 1-2 miljoni
sabatariāņu tika iznīcināti vai “vienkārši pazuda”
pēc Bektashi Islama pasludināšanas ārpus likuma pēc 1927.
gada. Šis iznīcināšanas propēc Kristusss turpinājās
līdz Holokaustam Eiropā un līdz 1953. gadam un Staļina
nāvei. |
|
Bektaši
kārtības pasludināšana ārpus likuma 1927. gadā, kad
Turku valsts izdod likumu, kas aizliedz Sufi Islama Bektaši
Kārtību. Šajā laikā vienkārši pazuda apmēram 5
miljoni cilvēku, un to vidū bija apmēram 1 miljons
sabatariāņu. |
1932 PĒC KRISTUS |
Staļina
vadībā sākas ukraiņu vajāšanas un tiek
nogalināti 12 miljoni cilvēku |
|
Krievi
sabatariāņus nosūta uz Sibīriju |
|
Pirmās
konpēc Kristusntrācijas nometnes nodošana Luterāņu
Diocēzei Hamburgā 1932. gada Depēc Kristusmbrī. Sk.
Saiti: Holocaust Timeline |
1933 PĒC KRISTUS |
Ādolfs
Hitlers tiek iepēc Kristuslts par Vācijas kancleru. Dacau tiek
atvērta pirmā oficiālā nacistu konpēc
Kristusntrācijas nometne |
|
Sk.
saiti: Camp List |
1936 PĒC KRISTUS |
Hitlers
un Musolīni noslēdz Romas – Berlīnes savienību |
1938 PĒC KRISTUS |
Kristāla
nakts (sasito stiklu nakts) |
1941 PĒC KRISTUS |
Uzbrukums
Perlharborai, - Amerika piesaka karu Japānai un Vācijai |
1944-5
PĒC KRISTUS |
Hitlers
izdara pašnāvību, beidzas Otrais Pasaules Karš |
|
Sk. Holokausta hronologiju
1933-1945: Holocaust Timeline |
1947 PĒC KRISTUS |
Jordānā,
Kumrānā tiek atrasti Nāves Jūras tīstokļi |
1953 PĒC KRISTUS |
Mirst
Josifs Staļins Viņš un viņa radītā sistēma ir nogalinājusi
65 miljonu cilvēku Padomju Savienībā |
1994 PĒC KRISTUS |
1994.
gada 7. aprīlī tiek nogalināts Hutu prezidents Juvenals
Habariumana, notriecot viņa lidmašīnu. Nekad netiek īsti
noskaidrots, kas ir atbildīgs par so aktu, taču tiek
uzskatīts, ka to izdarījuši Hutu ekstrēmisti, kas pretojušies
varas dalīšanai ar RPF. Taja pašā dienā Kigalā tiek
pasludināta Hutu ekstrēmistu valdība, un sākas Tutsu un
Hutu ierobežošana. Kaut arī patiesais daudzums nekad netiks noskaidrots,
tiek pieņemts, ka 100 dienu laikā tika nogalināti apmēram
800 000 cilvēku. ANO izved visus 270 karapulkus. Tie kas palika bija
spiesti piedalīties slepkavošanās. Šo slepkavību apjoms un
ātrums noveda pie stingras parliecības, ka tās bijušas labi
organizētas un politiski motivētas, un ka prezidenta nāve bija
vienkārši attaisnojums, lai sāktu nogalināšanas. ANO jau
vairākus mēnešus iepriekš bija informēta, ka tiek
plānotas liela mēroga slepkavošanas, taču tā neveica
nekādu noteiktu darbību.
Nogalinātie Tutsi lielākoties bija kristiešu misionāri,
kas bija iespējams izraēla desmit cilšu pēcnācēji,
kā arī unitāriešu etiopiešu koptiskās draudzes, kuru
radīja Filips 34. gadā, pēcnācēji. |
|
Sk.
saiti: Africa 6666666666Pēdējās Dienas6666666666 |
1978 PĒC KRISTUS |
Četrdesmitā
jubileja kopš Mesijas un 120 Jubileja kopš Ādama krišanas; beigu
sākums. |
|
Pēc
Ūrijas Smita nāves 1931. gadā Septītās Dienas
Adventisti oficiāli klūst trinitārieši. |
1990-2001PĒC KRISTUS |
Nepārtraukts karš Karenā Burmā, jo tas senie
iedzīvotāji pretendējuši uz pazudušo desmit cilšu
pecnācēju statusu. |
|
Sistemātiski turpinās kurdu iznīcināšanas karš |
1995 PĒC KRISTUS |
Pasaules
Dieva Draudze pasludina trinitārismu |
|
Sk. darbu: Binitarianism
and Trinitarianism (No. 76) |
1996 PĒC KRISTUS |
Pagānu
laiku beigas. 2000 gadi jeb 40 jubilejas kopš Mesijas dzimšanas |
|
3000.
gadadiena kopš Dāvida ieiešanas Jeruzālemē. |
1997 PĒC KRISTUS |
Dieva
Draudze (Septītās Dienas) paziņo, ka ir binitāriska. |
|
(Septītās
Dienas Adventistu kustība bija Unitāra līdz 1931. gadam, kad
mira Ūrija Smits) |
|
Kandrīz
pilnībā Binitāriešu/Trinitārisma ķepēc
Kristusrība pārņem Dieva Draudžu teoloģiju. Daniēla
pravietojums, ka Sātans pārņems svētos, ir gandrīz
piepildīta. Kristīgās Dieva Baznīcas paliek vienas ar
savām ticības oriģinālajām doktrīnām. |
|
Sk.
darbu: The
Unitarian/Trinitarian Wars (No. 268). |
1997-2027 PĒC KRISTUS |
Trīsdesmit gadu beigu kari.
Sk. darbu: The Last Thirty Years: the Final Struggle (No. 219) |
1997-2028 PĒC KRISTUS |
Prinči, Priesteri un Pravieši
tiek atpēc Kristuslti. Sk. darbu: Measuring the Temple (No. 137) |
2028 Sākas Tūkstošgade
(Milenniums)
Jubileja ir katra gadsimta 24. un 74. gados pirms
mūsu ēras, un 27. un 77 gadā mūsu ērā.
Nākošā jubileja, četrdesmitā Jubileja kopš Mesijas
darbības un četrdesmit devītā Jubileja kopš tempļa
atjaunošanas zem Ezras un Nehemijas likuma, ir svētajā 2027/28.
gadā. 2028. gads aizsāks Jubileju Jubileju un jauno Tūkstoš gadu
Mesijas valdīšanu kā 1/50 (Sk. darbus: Reading the Law with Ezra and Nehemiah (No.
250); The Meaning of Ezekiel's Vision (No. 108); Timing of the Crucifixion and the Resurrection (No. 159);
un Outline Timetable of the Age (No. 272)).
Dieva kalendārs ir darbojies perfekti
saskaņā ar Viņa plānu un saskaņā ar
Tūkstošgades kalendāru. Tas ir pilnīgā saskaņā ar
Viņa likumu. Pieņemot taisnošanu, mēs vispirms meklējam
Dieva Valstību un Viņa Taisnību (Mat. 6:33) un arī
mūžīgo dzīvību, pazīstot Vienīgo Patieso Dievu un
Kristu, kuru Viņš ir sūtījis (Jāņa17:3).Tā ir Kristīgo Dieva Draudžu vēlēšanās, lai Dieva
izredzētie cieši turētos pie Tēva dotajām
instrukcijām, pie Kristus, pie Rakstiem (ITes. 5:21), tā
meklējot pilnīgu atjaunošanu.
q