Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

Kristīgās Dieva Baznīcas

[103]

 

 

 

Tā Kunga Mielasts [103]

(Izdevums 1.0 19960422-19960422)

 

 

?is darbs izskaidro tā Kunga Mielasta sakramenta komplekso nozīmi. Uzmanība pievērsta arī sagatavošanās dienai un Pasā svētkiem. Pareizajā secībā tiek izskaidrota arī kāju mazgāšana un maizes un vīna baudīšana. Apskatīta arī Exodus attiecība ar Pasā svētkiem. Jaunās Derības asinis un Augstā Priestera Svēto no Svētākajiem ieiešanā, kurš bija Mesija, ir priekštecis mums visiem, lai mēs kļūtu par Dieva bērniem. Izpētīta arī Pasā simbolisma nozīme attiecībā uz citiem tekstiem (piemēram Ps. 34:20; Jesajas 52:13-15). Izskaidroti tiek arī Jāņa 14 un Jāņa 17 teksti.

 

Kristīgās Dieva Baznīcas (Christian Churches of God)

Australija: P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

(Copyright (c) 1995, 1996 Christian Churches of God)

Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.

Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 

Tā Kunga Mielasts [103]

Šis vakars, iespējams, ir vissvētākais notikums Dieva kalendāra gadā, jo tā ir mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus nāves diena. Mēs turpinām šo sakramentu atceroties Jēzus Kristus nāvi. Sekojošie panti izskaidro šī sakramenta sākumu un tā ceremonijas.

Lūkas 22:7-16 Bet pienāca Neraudzētās Maizes diena, kurā Pasā jērs bija kaujams, un viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: "Eita un sataisiet Pasā jēru, lai to varam ēst." Un tie viņam jautāja: "Kur tu gribi, lai mēs to sataisām?" Un viņš tiem sacīja: "Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet, un sakait nama kungam: Mācītājs liek tev jautāt, kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Pasā jēru? Un viņš jums rādīs lielu ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet." Tie nogājuši atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pasā jēru. Un kad tā stunda pienāca, tad viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar viņu.

Daži uzskata, ka tā bija stunda, kad jābauda Pasā mielasts, taču tas ir nepareizi.

15 Un viņš tiem sacīja: "Es esmu ļoti ilgojies šo Pasā jēru ar jums ēst, pirms es ciešu."

Kristus skaidri pasaka: "Esmu ļoti ilgojies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu, Jo Es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva Valstībā." Lai tiktu galā ar šo tekstu, Lūkas 22:7-16 ir ticis tulkots vairākos veidos. Kristus neēda paredzēto Pasā maltīti, viņš ēda savu Pasā mielastu. Tas ir skaidri un vienkārši pateikts. Šeit Kristus pasaka, ka viņš to neēdīs, tiekāms tas piepildīsies Dieva Valstībā. Tātad, Kristus pareģoja savu nāvi pirms īstā Pasā mielasta. Faktiski viņš bija Pasā upurjērs.

Mēs zinām, ka tās bija Neraudzētās Maizes svētku dienas. Neraudzētās Maizes svētku dienu sākumā bija jāupurē jērs.

Jāņa evaņģēlija 6. Nodaļā Kristus darīja brīnumu un paēdināja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm. Simbolisms bija tāds, ka izredzētie tiek izglābti divpadsmit grozos. Kristus brīnums, kurā viņš staigāja pa ūdeni atspoguļoja daļu no izredzēto pestīšanas. Pēc brīnumiem bija grupas, kas atkrita, jo savā sprediķī viņš teica Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā. (Jāņa 6:53-54)

Šī sekvence bija izšķirošā. Darbs bija dots Kristum un divpadsmit, no kuriem viens bija dēmons. Tagad šis process bija lielākais atbēgums visā darbā. Ikviens atkrita no sava Skolotāja. Tad darbs tika atjaunots. Mēs zinām, ka Kristus vēlāk nozīmēja septiņdesmit cilvēkus un izsūtīja tos. Mēs zinām, ka dēmoni viņiem bija pakļauti, un ka dēmoni zināja šo faktu. Tas ir rakstīts debesīs. Mēs zinām, ka šie septiņdesmit turpināja savu misiju. Mēs zinām, ka Kristus viņus izsūtīja. Tomēr, šajā mielastā atkal bija tikai divpadsmit. Ko darīja pārējie Kristus sekotāji? Kādēļ Kristus ieturēja pēdējo Mielastu tikai ar divpadsmit mācekļiem?

Uz visu šo problēmu ir ļoti daudz atbilžu. Šie septiņdesmit bija klāt Pentakosta laikā. Viņi nebija atkrituši no draudzes. Droši vien pastāvēja kādas citas Pasā maltītes, kuras sagatavoja citas grupas. Šie septiņdesmit kaut kur citur svinēja Pasā svētkus. Šo septiņdesmit cilvēku darbība atklāj kādu citu darba aspektu, kas agrāk nav apskatīts. Šiem septiņdesmit, citiem Jēzus mācekļiem, bija tur jābūt. Tomēr tas atkal tika samazināts līdz divpadsmit. Tomēr šie septiņdesmit bija iecelti un vēl joprojām darbojās un auga no šī pēdējā mielasta līdz Vasarassvētkiem (Pentakostam).

Tas mums pavēsta, ka šajā darbā ir bijušas svārstības, kur tiek uzcelts, pazaudēts un atkal atjaunots. Uzcelts, un tad apvienots atkal, tomēr viņi bija dažādās grupās un darbs turpināja attīstīties, taču tam atkal vajadzēja tikt no jauna apvienotam. Tāpēc, šim pēdējam Mielastam ir nedaudz savādāka nozīme, kā tas sākumā tiek uzskatīts. Kad mēs domājam par šo pēdējo Mielastu, mēs domājam par divpadsmit. Mēs nepieņemam, ka pastāv vēl kādi. Taču Bībele mums saka, ka ir jābūt vēl kādiem citiem. Tika iecelti septiņdesmit, un tie bija Jēzus Kristus vecajie. Šeit ir šī darba aspekta citas šķautnes attiecībā uz šo vecajo vietu un Pasā nozīmi šī darba izplatībā. No šiem apstākļiem izriet diezgan daudz secinājumu.

Neraudzētās Maizes svētki iekļāva sevī gan sagatavošanās dienu, gan arī Pasā svētkus.

Mateja 26:17-30 17 Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja viņam: "Kur to gribi, lai mēs tev sataisām ēst Pasā jēru?" 18 Bet viņš sacīja: "Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis es turēšu Pasā ar saviem mācekļiem." 19 Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Pasā jēru.

20 Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, 21 un tiem ēdot, viņš sacīja: "Patiesi es jums saku, viens no jums mani nodos." 22 Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita viņam sacīt: "Taču ne es, Kungs?" 23 Bet viņš atbildēja un sacīja: "Kas ar mani mērc roku bļodā, tas mani nodos. 24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis." 25 Bet Jūda, kas viņu nodeva, atbildēja un sacīja: "Taču ne es, Rabi?" Viņš saka uz to: "Tu to teici." 26 Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa." 27 Un viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem un sacīja: "Dzeriet visi no tā, 28 jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. 29 Bet es jums saku: es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu Tēva valstībā." 30 Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz eļļas kalnu.

Šī darbība, kā šeit var lasīt, notika Neraudzētās Maizes svētku pirmajā dienā. Tajā laikā, sagatavošanās dienā, 14. datums, tika uzskatīts par pirmo no astoņām Neraudzētās Maizes svētku dienām, tātad, tas viss notika sagatavošanās dienā. Šī sagatavošanās diena rada jaunu simbolismu. Simbolisms ir atrodams ar sagatavošanos Pasā svētkiem, kam jānāk. Tā kā būs otrais Exodus un jauni priesteri (Jesajas, 66:20-21), tā Kunga Mielasts simbolizē baznīcas sagatavošanos tūkstošgadu valdīšanai.

1 Korintie?iem 11:23-26 23 Jo no tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka tas Kungs tanī naktī, kad tapa nodots, 24 ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: "Ņemiet, ēdiet. Tā ir mana miesa, kas par jums top dota; to dariet mani pieminēdami," 25 Tāpat arī kausu pēc vakarēdiena un sacīja: "Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami." 26 Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, mani pieminēdami.

Šī nakts pasludina tā Kunga nāvi, līdz viņš atnāks: kā rīkojums attiecībā uz kristiešiem.

Visa Jāņa evaņģēlija 6. Nodaļa ir simbolismu secība, kas noved līdz sagatavošanās Pasā svētkiem un pašiem svētkiem. Katrā Jāņa evaņģēlija pantā ir kāda specifiska doma par to, kā katrs tiek sagatavots savam aicinājumam, par to iekļaušanu izredzēto kārtā un to ielikšanu ciltīs, kā daļu no 144 000 un lielā skaita zem divpadsmit apustuļu varas, kas būs cilšu tiesneši.

Jāņa 6:53-54 53 bet Jēzus tiem sacīja: "Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. 54 Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā.

Ir Trīs elementi attiecībā uz mūžīgo dzīvību. Šie elementi parasti netiek apskatīti tā Kunga Mielastā. Pirmie divi elementi ir no Jāņa 17:3.

  • Pirmais, Un tā ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.

    Otrais elements ir ticība uz Jēzu Kristu caur vienīgā patiesā Dieva atziņu.

    Tre?ais mūzīgās dzīvības elements ir piedelīšanās Pasā svētkos un Jēzus Kristus miesas baudīšana un asiņu dzeršana (Jāņa 6:53-54).

  • Tie ir trīs elementi, kas jums nepieciešami, lai jums būtu mūžīgā dzīvība. Visi trīs elementi ir pakļauti paklausībai. Paklausība vienīgajam patiesajam Dievam ir baušļu turēšana. Tas ir nepieciešamais fakors Svētā Gara paturēšanai. Bez Svētā Gara jūs nevarat ieiet Dieva Valstībā, un tātad, jums nav mūžīgās dzīvības. Tā, pie šiem trim elementiem jums ir jānāk caur paklausību. Paklausība šiem svētkiem nozīmē to likumu un noteikumu ievērošanu, ko Kristus noteica attiecībā uz Pasā. Ja jūs neievērojat šo sakramentu, jums nav daļa pie Jēzus Kristus.

    Pirmā tā Kunga Mielasta ceremonija ir kāju mazgāšana. Jēzus laikā kāju mazgāšana kādam citam cilvēkam bija izplatīta parādība. Cilvēki valkāja tādus apavus, kas laida cauri apkārtējos netīrumus. Viņiem bija sandales. Tie, kā mēs zinām, ir ļoti efektīvi staigāšanai. Cilvēki valkāja sandales tādēļ, ka tās bija labas un lētas, un viegli uztaisāmas, taču tās padarīja netīras kājas. Parasti kājas mazgāja nama saimnieks, tādējādi parādīdams viesmīlības žestu, kad ieradās ciemiņš. Parasti cilvēki bija nomazgājušies, tomēr viņi bija staigājuši pa ielām. Nomazgājot kājas viņi varēja justies ērti. Kāju mazgāšana bija mīļākā kalpa darbs. Viesim tika iedota bļoda un ūdens krūka. Parasti kāju mazgāšana notika ierodoties vai pirms maltītes, pirms, vai pie galda sēšanās laikā. Nepatika pret šo darbu simbolizēja faktu, ka cilvēkam nepatīk kalpot citu cilvēku labā.

    Kalpot otram cilvēkam ir mīlestības akts, un šī pasaule balstās uz cilvēkiem, kas būtībā nemīl viens otru (ja kāds to vēl nav pamanījis). Parasti cilvēki sevi nepazemo, lai paceltu otru. Tam vajadzīgas attiecīgas prāta dāvanas, un to iespējamu padara Svētais Gars. Tā ir izredzēto (Jēzus Kristus kalpu) zīme, ka viņi faktiski gūst prieku no kalpošanas citiem cilvēkiem; viņi savu brāļu triumfu pieņem kā savu paša, un viņi paceļ viens otru augstāk par sevi pašu. Šis kalpošanas process nav sistēmā, ka radījis šīs pasaules dievs. Šīs pasaules dievs ir radījis sistēmu (jeb pasaules elohims ir radījis sistēmu), kurā ir pārākums un posteņi pakļautība gluži kā dzīvnieku starpā. Visiem dzīvniekiem ir knābšanas kārtība. Šī kārtība nosaka, kur tie ēd un kāds ir to sociālais stāvoklis, un cik labi par viņiem rūpējas. Ar mums tā nav jābūt. Mums nav jādomā tādā veidā. Viss kāju mazgāšanas process nav tikai kalpošana. Tas nozīmē atteikšanos no sevis paša. To mēs redzam no "tithenai" koncepcijas (apģērba nolikšana malā) un Kristus apjo?anos ar dvieli. Viss šis process bija simbolisms, kur Kristus burtiski novilka visu savu apģērbu. Vispirms viņš nolika malā savu elohima statusu. Viņš to nolika malā un kļuva par cilvēku, lai kalpotu mums. Viņš zināja, ka viņam jāpazemojas, lai mums parādītu, ne tikai tādēļ, ka dzīvoja sistēmā, kuru bija radījuši dēmoni. Viņš nonāca uz zemes kā cilvēks, lai parādītu dēmoniem, ka viņam jānoliek malā sava dzīve.

    Dēmoniem viņu pretošanās dēļ nebija upuru, ko pienest, lai salīgtu ar Dievu. Ne Sātans, ne eņģeļi nevarēja pienest nekādu upuri, lai izlīgtu ar Dievu viņu grēku dēļ. Kādam bija jāmirst. Tā kādam bija jāpieņem cilvēka forma un jātop nogalinātam, lai viņi varētu tikt samierināti ar Dievu. Tas nebija vienkārši tā, ka Dievs prasīja asins upuri. Viņš vienkārši teica, ka bez tās Mentalitātes tu nevari būt Es. Es nevaru dzīvot nevienā no jums, ja jūs neesat gatavi atdot savu dzīvību sava brāļa labā. Ja tu nenoliec malā savu dzīvi un nemazgā sava tuvākā kājas, lai pakļautu sevi, Dievs nevar tevī dzīvot. Un tas ir šīs lietas skumjais fakts. Mēs redzējām kā baznīcas divdesmitajā gadsimtā nonāk pie tādas cilvēku cieņas, ka tie vairs neupurējas viens otra labā. Svētais Gars viņiem ir atņemts. Kristus šo ceremoniju saviem sekotājiem deva kā upura piemēru. Tagad mēs apskatīsim kāju mazgāšanas fizisko aspektu vairāk kā tas bijis domāts no sākuma, no Debesu Pulka viedokļa kā garīga koncepcija. Katrs no šiem aspektiem ir vienlīdz fiziska un garīga lieta. Jūdaisms atskatās uz Pasā svētkiem un redz tos no fiziska redzes viedokļa. Mēs raugāmies uz Pasā svētkiem un redzam gan garīgas, gan fiziskas lietas. Kristus zināja, ka viņš tiks nodots, un ka viņam sava dzīve ir jānoliek malā.

    Jāņa 13:1-5 1 Bet priekš Pasā svētkiem, zinādams, ka viņa stunda bija nākusi un kā viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko tas šinī pasaulē bija mīlējis, savu mīlestību līdz galam. 2. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis viņu nodot, 3 zinādams, ka Tēvs visu bija licis viņa rokās un ka viņš pie Dieva aiziet, kā viņš no Dieva ir nācis, 4 viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; 5 pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko viņš bija apsējis.

    Viņa apģērba nolikšana (tithenai) malā bija simbols par viņa dzīves nolikšanu. Jo noliekot malā savu dzīvi, viņš mūs visus ir nomazgājis. Pamata mācība kāju mazgāšanai ir pazemība un pašuzupurēšanās. Jēzus izturēšanās bija tādas būtnes izturēšanās, kas vēlas nolikt savu dzīvi cilvēces labā, kas vēlas nolikt savu dzīvi par ikvienu no mums personiski, kā draugs. Un arī mums vajadzētu būt sagatavotiem šādi nolikt mūsu dzīves vienam otra labā.

    Jāņa 13:6-8 6 Kad viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas viņam saka: "Kungs, vai tu man mazgāsi kājas?" 7 Jēzus atbildēja viņam: "Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." 8 Pēteris viņam saka: "Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie manis."

    Mēs, iespējams, visi ļoti labi zinām šos vārdus. Pēteris negribēja, lai viņam mazgātu kājas ļoti laba iemesla dēļ. Pēteris gribēja Ķēniņu Mesiju. Viņš neizprata Grēku Izpirkšanas Dienu. Viņš neizprata, ka Augstais Priesteris linu apģērbā iet izpirkt un upurēt. Tad viņš pārvilka jaunas drēbes. Viņš neizprata, ka ir divas Mesijas: viena, kas ir zems, linu audeklā tērpts, un otrs, kam būs Ķēniņa drēbes. Viņš gribēja kādu, kas valdītu, līdzīgi Dārijam vai kādam no Persiešiem, vai Cēzaram. Viņš vēlējās nosēdināt Jēzu Kristu uz Cēzara troņa, lai viņš valdītu pār šo pasauli tik pat netaisni, kā to darīja Cēzars, bet tikai no Jeruzālemes. Viņš vēlējās privilēģijas tādā pašā veidā kā romiešiem. Tā ir aiz Pētera vārdiem paslēptā doma. Tas ir tas, un ko virzās Pēteris, sacīdams tu nemazgāsi man kājas. To viņš teica tādēļ, ka domāja, ka viņi visi kļūs par kalpiem. Viņš domāja: es likšu romiešiem mazgāt manas kājas. To Pēteris gribēja. Kristus to zināja. Tieši tādēļ, pēc brīnuma izdarīšanas Jāņa 6. Nodaļā, viņš pazuda no pūļa. Arī viņi gribēja viņu padarīt par Ķēniņu Mesiju. Tā Kunga Mielastā Kristus teica, ka viņš starp viņiem ir tāds, kas kalpo.

    Jums ir jāparaugās uz psiholoģiju aiz šo cilvēku teiktā. Viņi bija Cionistu valdošās grupas piekritēji. Pēteris nebija atgriezts. Neviens no viņa mācekļiem šajā mielastā nebija atgriezts, neviens. Viņi bija kristīti, taču nebija atgriezti. To Kristus vēlāk pasaka. Viņš Pēterim teica: un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus (Lūkas 22:32). Pēteris nebija atgriezts līdz nesaņēma Svēto Garu Vasarsvētkos. Sātans bija lūdzis izsijāt viņu kā kviešus (Lūkas 22:31) pirms šī process, kā Kristus to ir pateicis tā Kunga Mielastā. Nevienam no šiem cilvēkiem līdz pat Pentakostam nebija Svētā Gara. Viņi bija kristīti, taču pastāvēja sprauga starp viņu kristīšanas laiku un Svētā Gara saņemšanas laiku. Lai saņemtu Svēto Garu, mums ir uzliktas rokas, taču mēs to nesaņēmām tādā mērā, kā viņi Pentakostā. Mūsu gars ir sinepju graudiņš. Tomēr, šie cilvēki vēl nebija atgriezti. To mēs varam redzēt no tā, ko dara Pēteris. Patiesība ir tā, ka Pēteris negribēja nolikt malā savu dzīvi un kalpot. Viņš negribēja kalpot pagāniem. Viņš bija jūds. Mums ir jākalpo ikvienam.

    Ja mēs gribam iegūt daļu ar viņu Valstībā un tajā, ko viņš dara, mums ir jāļauj mazgāt savas kājas, kas ir simbolisms par to, ka Kristus nepārtraukti nomazgā mūsu dzīves. Ja mēs to darīsim, mēs iemantosim Valstību tāpat kā viņš. Pēteris apzinājās šīs darbības nepieciešamību, taču neizprata tā nozīmi.

    Jāņa 13:9-11 9 Sīmanis Pēteris saka viņam: "Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" 10 Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaur ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi." 11 jo viņš pazina savu nodevēju, tāpēc viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri."

    Būtība ir tā, ka ja jūs neesat sagatavoti darboties un kļūt par daļu no miesas (lai to izdarītu), jums nepieder nekā no Valstības. Bet Pēteris saka Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī manas rokas un galvu. Citiem vārdiem sakot, viņš negribēja palikt ārpusē. Viņš bija norāts un viņa attieksme pārrunāta. Viņš vēlējās, lai tiktu izdarīts daudz, jo neizprata kāju mazgāšanas simbolismu. Viņš nesaprata, ka ir ticis kristīts vienreiz un uz visiem laikiem. Un viņš to arī nevarēja saprast, jo Kristus nāve un upuris vēl nebija pienācis. Bet viņš varēja zināt no Vecās Derības; viņam no Rakstiem vajadzēja izprast, ka Kristum ir jāmirst, un ka Kristus nāve samierinās cilvēkus ar Dievu. To faktu viņam vajadzēja saprast.

    Kopš nāve samierināja cilvēkus ar Dievu, viņi bija tīri caur kristību. Ikviens, kas bija kristījies, bija tīrs caur kristību Kristus nāves dēļ, kam vēl tikai bija jānāk. Kāju mazgāšana bija ikgadēja atjaunošana. Šādā pašā veidā viesi, kas bija ielūgti uz Jēra kāzu mielastu, ir nomazgāti (viņi tika nomazgāti caur kristību). Tiem tika dots viņu tērps. Viņu tērps bija nevainojams, jo tas bija nomazgāts (Kristus asinīs). Tikai viņu kājas no ceļošanas pa pasauli, ir kļuvušas netīras, un tām ir jātop nomazgātām uz atjaunošanas pamatiem katru gadu.

    Tā ar kāju mazgāšanu jūs katru gadu fiziski notīrāt jūsu kājas. Garīgi mēs nomazgājam mūsu garīgo ķermeņu pamatu. Mēs noliekam sevi atpakaļ pozīcijā kopā ar Kristu, lai nākošajā gadā mēs varam doties sagatavoti (ar uzlādētām baterijām, ja jums tā patīk), lai izpildītu tos uzdevumus, kas mums ir doti. Tā mūsu drēbes tiek uzturētas tīras. Mēs esam palikuši tīri, un netīra ir tikai daļa no mums (simboliski - kājas). Tā mēs tiekam attīrīti. Tā ir koncepcija, pie kuras mēs nonākam 10. Pantā.

    Kristīšanās procesā grēki tiek atņemti, un tie tika atņemti. Tas bija ļoti grūti saprotams process, jo Kristus vēl nebija miris, un šie cilvēki vēl nebija atgriezti. Viņi veidoja sistēmu, kuru mēs varētu saprast, lai mēs varētu doties atpakaļ un izpētītu, ko viņi darījuši. Tad mēs zinātu kādā sekvencē un simbolismā tas viss notika. Tādēļ viņš viņiem teica Jūs esat mazgājušies un esat tīri. Mums ir jānomazgā mūsu kājas, un tas mūs atjauno. Mums nav nepieciešams katru gadu pārkristīties. Viss, kas mums ir jādara, ir katru gadu jānomazgā savas kājas. Ja šī simboliskā atjaunošanās nebūtu pietiekami laba, mums būtu jāpārkristās ik pēc divpadsmit mēnešiem, lai atkārtotu ciklu, vai arī nebūtu nekādas nozīmes tam, kas tika izdarīt tā Kunga Mielastā. Visas šī lieta ir izdarīta, lai atjaunotu mūs un ievestu mūs mierā un pārdomās par Dievu.

    Korintas baznīca krita tādēļ, ka tā neiegrima pārdomās par savām attiecībām ar Dievu. Viņi nesagatavoja sevi, lai baudītu šo mielastu un Pasā svētkus (jeb Lielās Piemiņas Nakti). Viņi nesagatavoja sevi, lai uzņemtu šo periodu. Ja viņi būtu paklausījuši 5.Mozus 16. Nodaļai, vai vienkārši ēduši ārpus kalpošanas, viņi nebūtu nonākuši pozīcijā, kur tas pārvērtās par piedzērušo nekārtībām, kas tur notika.

    Šeit, kristības secībā, mēs redzam, ka kristīts tika arī Jūda Iskariots. Tāpat, Jūdam Iskariotam tika nomazgātas arī kājas. Kāju mazgāšanas, maizes un vīna sekvence bija tāda, ka mazgāšana notika pašā mielasta sākumā. Maize tika lauzta mielasta beigās, un vīns tika dzerts pēc ēšanas. Jūda Iskariots neaizgāja kamēr vīns nebija izdzerts. Viņš piedalījās visā šajā procedūrā, un šeit mums ir ko padomāt. Jūda Iskariots bija kristīts, viņš piedalījās kāju mazgāšanā, viņš piedalījās pie Jēzus Kristus miesas un asinīm, tomēr Jūda Iskariots tika pakļauts Sātanam, jo viņa motīvi bija nepareizi.

    Pētera motīvus noteica pasaules valdošās koncepcijas par Sātanu. Dzīvi viņš redzēja kā hierarhisku struktūru. Bet viņš ātri spēja ieraudzīt tās maldus; Jūda Iskariots to nevarēja. Tādā pašā veidā citi mācekļi vēlējās sēdēt pie Kristus labās un kreisās rokas. Taču to Kristus dot nevarēja. Dievs ir noteicis vietas pie Kristus labās un kreisās rokas, jo šīm vietām ir specifiskas funkcijas, kuras Dievs vēlas debesu Pulku atjaunošanā un samierināšanā.

    Jūda nevarēja tikt nomazgāts tīrs, un mēs turpmāk Jūdu redzēsim. Faktiski, ja mēs apskatāmies uz Knoksa tulkojumu, mēs varam redzēt, ka Filadelfijas Baznīcā drīkst ieiet tie, kas ir no Sātana sinagogas. Tā ir šī koncepcija. Ir noteikti cilvēki, kurus Sātans ieliek Filadelfiešu sistēmā. Šī koncepcija mums ir jāpatur prātā. Šīs visas ir garīgas koncepcijas. Mēs neesam jūdi. Mēs nedomājam fiziskos terminos. Mēs esam garīgā jūda un nevis piederīgie pie ciltīm. Mēs esam Izraēla nācijas locekļi. Tā ir liela atšķirība. Taču šajā koncepcijā mēs esam garīgie jūdi.

    Mums ir tikai jānomazgā mūsu kājas, jo mēs jau vienreiz esam nomazgāti ar ūdens kristību, un tā mēs uz visiem laikiem un pavisam esam tīri. Viss, kas mums ir nepieciešams, tā Kunga Mielastā mums ir jānomazgā mūsu kājas. Katru gadu, garīgi runājot, ejot pa dzīves taku, mēs sakrājam grēkus, un mums ir nepieciešams atjaunot kristības derību. Mums atkal ir jānomazgājas. Kad mēs mazgājam kājas, mēs simboliski izdarām šo nomazgāšanos vēlreiz.

    Jāņa 13:12-17 mēs atkal redzam šo koncepciju.

    Jāņa 13:12-17 12 Kad nu viņš viņu kājas bija mazgājis, tas paņēma savas drēbes un atkal apsēdās. Tad viņš sacīja: "Vai jūs zināt, ko es jums esmu darījis? 13 Jūs mani saucat: Mācītājs un: Kungs, un jūs pareizi darāt, jo es tas esmu. 14 Ja nu es, jūsu Kungs un mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas vits citam kājas mazgāt. 15 Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis. 16 Patiesi, patiesi, es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. 17 Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!

    Šeit viņš mēģina izskaidrot viņiem šo simbolismu, jo viņi nezināja par secību, ko zinām mēs. Taču šie vārdi ir teikti, lai mēs izprastu, ka pastāv simbolisms, kurš ir jāzina. No koncepcijas, ka Kungs un Mācītājs mazgā kājas, arī jums vajadzētu mazgāt vienam otra kājas, Kristus teica. Viņš mācīja, ka šim procesam ir jātop saglabātam vienmēr, tas jāmēģina iepludināt mūsu prātos, kā paraugu kalpošanai cits citam.

    Vairumā divdesmitā gadsimta cilvēku problēma ir tā, ka lietas ir tik ļoti konkurējošas, ka ir grūti atrast jēgu nepārtraukti nolikt sevi zemāk par citiem. Sacensība mūsu sabiedrībā ir kļuvusi visu patērējoša. Cilvēkiem tiek mācīts sacensties katrā līmenī. Cilvēkiem tiek mācīts, ka viņi ir neadekvāti, ja viņi nesasniedz noteiktu līmeni. Jaunu cilvēku vidū mūsu laikos ir liels pašnāvību līmenis. Arī japāņiem ir liels jaunu cilvēku pašnāvību skaits, un tas ir tieši dēļ viņu sacensības sistēmas. Viņi ir spiesti domāt uz sacensību pamatiem. Viņiem ir jābūt labākiem. Viņiem ir kaut kas jāsasniedz. Viņiem ir jāiestājas universitāte un jāiegūst attiecīga izglītība. Viņu sabiedrība nav toleranta pret cilvēkiem, ja tie negūst panākumus. Tas rodas no koncepcijas par pūliņu atmaksu, kas beigu beigās kļūst nesabalansēta. Cilvēki visas šīs koncepcijas noved līdz pakāpei, kur viņi zaudē indivīda un vienam otra vērtības atziņu. Kristum būs jānāk atkal un jāatjauno daži no vienkāršiem pašuzupurēšanās gadījumiem, un ar to mums jārēķinās.

    16. pantā Kristus saka patiesi es jums saku, kalps nav lielāks par savu kungu, un sūtītais nav lielāks par to, kas sūta. Tā ir koncepcija, kurā viņš uzsver sevis nolikšanu zemāk par Dievu, lai mēs saprastu, ka neviens no mums nav lielāks, un lai mūsos nebūt kritušo eņģeļu vēlmes nostāties Dieva vietā. Mēs mazgājam viens otra kājas, lai parādītu, ka mēs attīstām savas pozīcijas un savu garīgumu ar Jēzu Kristu.

    Tātad, sekojot Jēzus instrukcijām, mēs mazgāsim viens otra kājas.

    ***

    Mazgāšanas simbolisms ir divdaļīgs. Sākotnēji tā bija fiziska forma, un 1. Korintiešu 10. Nodaļā, sākot ar pirmo pantu, jūs sapratīsiet, ka cilvēku fiziskā pestīšana tika mums dota kā piemērs, lai sagatavotos mūsu pestīšanas otrajai fāzei. Caur kristību mēs ņemam dalību Svētajā Garā, kurš izraēlam pirms Kristus bija liegts.

    1 Korintiešu 10:1-13 1 Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša, un visi gājuši caur jūru, 2 un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, 3 un visi baudījuši to pašu garīgo barību, 4 un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, - ko tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus. 5 Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. 6 Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. 7 Netopiet arī par elku kalpiem, kā daži no tiem, kā ir rakstīts: "Tauta apsēdās ēst un dzert, un tad piecēlās un sāka diet." 8 arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. 9 Nekārdināsim to Kungu, kā daži no mums darījuši un gāja bojā no čūskām. 10 Nekurniet, kā da?i no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. 11 Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām. 12 Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. 13 Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.

    Sestajam pantam mūsu galvās vajadzētu iezvanīt trauksmes zvanu. Viņi redzēja varenus darbus. Ja kāds no mums būtu bijis tur, mēs būtu pārsteigti no darbiem, ko Dievs darīja ar izraēlu, kad veda to Mozus vadībā, redzot šo izceļošanu un sērgas. Ja mēs šīs darbības būtu redzējuši, mēs būtu diezgan pārsteigti par Dieva spēku. Tas tiešā veidā ieplūstu mūsu prātos. Tomēr viņi nepiegrieza savus prātus Dievam. Viens no iemesliem, kādēļ viņi to nedarīja, ir tas, ka viņiem nebija Svētā Gara. Tas nenozīmē, ka mēs kaut kādā veidā esam labāki par viņiem, izņemot to, ka Dievs mūs ir izvēlējies, lai mūsos ieliktu Svēto Garu, lai mēs pārvarētu savu miesiskumu un savas problēmas. Šis process ir ļoti nopietna problēma.

    7. pants turpinās ar kādu citu problēmu, ko viņš redzēja, tas ir, elkdievību.

    11. pants parāda, ka tas ar viņiem ir noticis kā brīdinājums. Tas nebija brīdinājums tiem, kas tika nogalināti. Viņi ir miruši. Tas bija brīdinājums pārējiem izraēliešiem, un tas bija ļoti zīmīgs brīdinājums. Un tas bija brīdinājums arī mums. 12. Pants norāda, ka ikviens no mums tiekpakļauts kārdināšanām, bet Dievs nepieļauj tādas kārdināšanas, kuras jūs nevarētu izturēt, un Viņš dod jums ceļu izbēgt, kad jūs tiekat kārdināti. Citiem vārdiem sakot, vienmēr ir durvis. Vienmēr ir situācija, kad jūs varat izdarīt divas izvēles, un jūs tās arī izdarāt.

    Ir rakstīts: cilvēki apsēdās, lai ēstu un dzertu, un tad piecēlās un sāka diet, kas atspoguļoja tā laika elkdievības procesus. Dievs ir greizsirdīgs Dievs, un Viņš nepieļauj elkdievību. Visa koncepcija par laulības pārkāpšanu ir garīgs grēks. Tas ir to cilvēku grēks, kas pagriež muguru savam Dievam. Laulības pārkāpšana ir vienkārši elkdievības fiziskais aspekts. Tieši tādēļ laulības pārkāpšanas dēļ ir atļauts šķirties. Dievs izsūta izraēlu tuksnesī, un Dievs soda izraēlu viņa grēku dēļ.

    Ar ārlaulības sakariem šie cilvēki bija par prototipu Kristus un izredzēto kārdināšanām, noliekot Kristu pārbaudē, kurā daudzi aizgāja bojā. Viņi miesiskā līmenī atspoguļoja augstākas garīgas problēmas, kas saistītas ar kritušajiem eņģeļiem kā Kristus partneriem un Dieva Dēliem. Tātad visas šīs lietas šeit ir vienkārši tādēļ, lai sagatavotu mūsu un norādītu mums mērķi un standartus, kas būtu jānosaka. Tas parāda, kāds ir šīs augstlēkšanas latiņas minimālais standarts, taču mums tiek dota lēkšanas kārts. Mēs nelecam pār augstlēkšanas latiņu, mēs lecam kārtslēkšanu, jo mums ir Svētais Gars, taču tiem cilvēkiem tā nebija. Mums ir augstāki standarti. Dažreiz izredzētie nevar izpildīt pat vienkāršus pagānu standartus, kuros nav nekā no Svētā Gara.

    1 Korintiešu 10:14-20 14 Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku dievu kalpošanas! 15 Es runāju kā ar sapratīgiem cilvēkiem. Spriediet paši par maniem vārdiem. 16 Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? 17 Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki. 18 uzlūkojiet pēc miesas Izraēlu! Vai tie, kas piedalās upura ēšanā, nestāv kopībā ar altāri? 19 Bet ko es saku? Vai, ka elku upuris ir kas? Jeb, ka elks ir kas? 20 Bet: ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem.

    Šī ir ļoti nozīmīga koncepcija. Altāra upuris nosaka to, kas jūs esat, kam jūs kalpojat un ar ko jūs kalpojat. Tas, uz kuru altāri jūs ejat vispirms, nosaka to, kādam Dievam jūs kalpojat, un tā ir visnozīmīgākā koncepcija, ar kuru mums jāsaskaras. Jūs nevarat nesodīts iet pie cita dieva altāra. Sods ir nāve.

    Exodus un Pasā demonstrē eņģeļu krišanu un izredzēto nolikšanu Dieva Tēva priekšā. Ir tikai viens patiesais Dievs, un tas ir Dievs Tēvs, un Jēzus Kristus ir Viņa Dēls.

    1 Korintiešu 10:21-22 21 Jūs nevarat dzert tā Kunga kausu un ļauno garu kausu. Jūs nevarat būt ā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki. 22 Jeb vai gribam to Kungu izaicināt? Vai tad mēs esam stiprāki par Viņu?

    Nav nekāda sajukuma. Kad jūs radāt Antikrista doktrīnu, jūs radāt viltus dievu. Nākšana pie ļauno garu galda ir aizliegta. Piedalīšanās iekļauj sevī gan došanas, gan arī ņemšanas formu. Jūs nevarat dot un saņemt svešu dievu desmitās tiesas. Desmitās tiesas un ziedojumi no šādām baznīcām ir pilnīgā pretstatā norādēm Apustuļu Darbos 15:19-29; 21:25-26; 1Korintiešu 8:1-13; 10:13-33, it sevišķi. 21.p.; 2Korintiešu 6:16; 1Tesaloniķiešu 1:9-10; 1Jāņa 5:20-21 (kurā ir teikts, ka ir tikai viens patiess Dievs, un Jēzus Kristus ir Viņa Dēls) un Atklāsmes 2:14,20. Mums nav atļauts pat pieņemt naudu no cilvēkiem, kas tiek nodarbināti svešu dievu kalpošanā. Ja jūs nezināt, kur ēdiens tiek upurēts, viltus dieviem, vai svešiem dieviem, jūs varat ēst, jo jūs ēdat nezinot, par svētību Dievam. Taču, ja jūs zināt šā ēdiena izcelšanos, jums nav aizbildinājuma. Trīsvienības doktrīna ir viltus dieva doktrīna.

    Ir tikai viena maize, Jēzus Kristus miesa, kas padara mūs par vienu miesu, kad mēs baudām šo maizi. Ir tikai viens kauss, tā Kunga kauss. Tātad, vai mēs nomelnojam Kristu, sakot, ka ir tikai viens patiesais Dievs. Nē, nenomelnojam. Kristus ir mūsu Kungs un Mācītājs, taču viņš nav vienīgais patiesais Dievs. Kristus dzīvo manī, tāpat kā Dievs dzīvo manī un jūsos visos, jo jūs visi esat izpestīti no nāves.

    Ar šo simbolismu mēs tiekam nošķirti. Pirmā iziešana (Exodus) notika, lai izvestu mūs no Ēģiptes un izveidotu izraēla tautu, lai tiktu radīta vieta, kur Dievs caur saviem praviešiem varētu atklāt Savu plānu.

    Jeremijas 31:31-34 31 "Redzi, nāks dienas", - saka tas Kungs, - "kad Es slēgšu jaunu derību ar Izraēla namu un ar jūdas namu, 32 ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu Tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!" - tā saka tas Kungs. 33 "Nē, šāda būs derība, ko es slēgšu ar Izraēļa namu pēc šīm dienām", - tā saka tas Kungs: "Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta. 34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet to Kungu! Jo visi mani pazīs, lielie un mazie", tā saka tas Kungs, - "jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!"

    Ar Svēto Garu mēs tiksim attīstīti līdz tādai pakāpei, ka mēs visi pazīsim Dievu. Tieši tādēļ Kristus galva ir Dievs, un ikviena vīra galva ir Kristus. Tādēļ, ka mums ir Svētais Gars, mēs pazīstam Dievu un Jēzu Kristu, ikviens no mums. Tas ir Jeremijas pravietojumu piepildījums. Tādēļ neviens mācītājs nevar sevi nolikt starp kādu no mums un Jēzu Kristu. Neviens mācītājs jums nevar pateikt, ka jums nav jādara kādas īpašas darbības, kas paredzētas Bībelē un atbrīvot jūs no atbildības. Nevienam no vecajiem nav varas atcelt vai samazināt bauslības prasības. Nevienam no mums nav tādu tiesību.

    Derībai, kam bija jātop noslēgtai, bija vajadzīgs asins upuris.

    Mateja 26:26-28 26 Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa." 27 Un viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem un sacīja: "Dzeriet visi no tā. 28 Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.

    Tā Kristus ar mums ir noslēdzis derību; taču šai derībai, tāpat kā jebkurai citai, bija vajadzīgs asins upuris. Ebreju 8:3 ir rakstīts, ka viņš tika iecelts par mūsu augsto priesteri.

    Ebrejiem 8:3 3 Jo katra augstais priesteris tiek iecielts dāvanu un upuru nešanai, tāpēc nepieciešami, ka arī šim būtu ko upurēt.

    Augstais Priesteris iegāja svētākajā no svētākajām vietām, lai dotu asins upuri. Simbolismam bija jānorāda jeb jānoved pie Kristus upura kā asins upura. Kristus kā vadītājs, varēja upurēt tikai pats sevi. Neviens cits upuris nevarētu būt pietiekoši labs un nerādītu veidu, kādā domā Dievs, un veidu, kādā pēc Viņa gribas būtu jādomā mums.

    1 Korintiešu 10:24 Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!

    Šī pati koncepcija atgriežas kāju mazgāšanā. Caur Kristu nāca brīdinājums, kad viņš nemeklēja sevis paša, bet gan mūsu labklājību; lietas, kas bija mūsu, un lai to izdarītu, viņš nodevās par upuri, kurā viņš nolika savu dzīvi kā piemēru mums, lai mēs noliktu savas dzīves otra labā. Koncepcija par pestīšanas struktūru kā maizi ir redzama Jāņa 6:58.

    Jāņa 6:58 Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.

    Manna bija prototips, piemērs mums, ka mēs ēdam no Jēzus Kristus maizes. Šī maize bija no debesīm. Tā simbolizēja to, ka nepietiek ne ar ko, ko mēs varētu izveidot vai izdarīt. Tikai caur Kristu un viņa upuri mēs sasniedzam savu spēju būt Dieva Dēli.

    Marka 14:22 Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: "Ņemiet, tā ir mana miesa."

    Tā tam ir jātop izdarītam tagad.

    Dievs Kungs, Mūžīgais Tēvs, mnēs lūdzam tavu svētību pār maizi un vīnu. Mēs lūdzam Tevi arī pēc iedvesmas un simbolisma izpratnes. Mēs to lūdzam Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

    Derība, ko ir pieminējis Jeremija, nevirza uz nākošo derību. Šī derība varēja būt tikai vienreiz un paliekoša.

    Lūkas 24:39 Redziet manas rokas un manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man esam.

    Tātad, Kristus asinis varēja tikt izlietas vienreiz. Pēc Kristus uzbraukšanas debesīs, vairs nav nekādu upuru, jo viņš bija garīgs ķermenis. Nebija vairs nekādas tālākas pakāpes, kādā derība varētu attīstīties. Tā tika noslēgta tajā vietā un tajā laikā, un tā ir ilglaicīga un paliekoša derība. Vīns ir simbolisms par augstā priestera upuri, kur ik gadus, caur vēršu asinīm, augstais priesteris iegāja svētākajā no vissvētākajām vietām. Kristus ar savām asinīm saplēsa priekškaru, un reizi par visām reizēm iegāja svētākajā no vissvētākajām vietām un darīja iespējamu arī mums ieiet attiecībās ar Dievu, saņemot Svēto Garu. Lai to izdarītu, mums bija jātiek šķīstītiem no grēka, un tas bija Kristus upura simbolisms.

    Ebrejiem 1:3 3 Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā;

    Šis upuris bija divdaļīgs, un vīns bija simbolisms arī tam, ka viņš darbojas kā vīna koks.

    Jāņa 15:1-6 1 "Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir dārza kopējs. 2. Ikvienu zaru pie manis, kas nenes augļus, viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu. 3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko es uz jums esmu runājis. 4 Palieciet manī, un es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs ja nepaliekat manī. 5 Es esmu vīna koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt. 6 Ja kas nepaliek manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.

    Koncepcija par vīnu, kas rodas no augļiem, ir arī Svētā Gara simbolisms, kur katrs no mums rada Gara augļus, caur Kristu, Dieva spēkā. Šis vienkāršais Kristus upura simbolisms ir atspoguļots šajos divos maizes un vīna simbolos. Tagad mēs piedalīsimies vīna dzeršanā.

    ***

    Iespējams, ir svarīgi apzināties, ka maize un vīne, kuru mēs nupat esam baudījuši, radījis tādas jaunas dimensijas Kristus upura izpratnē, kas netika izprastas caur Pasā upurjēru. Jēra kauli nekad netika salauzti, kas simbolizē taisna cilvēka kaulus, kura kauli paliek neskarti, lai piepildītu Ps. 34:20, taču Kristus ķermenis tika salauzts pie krusta. Maize apzīmē Kristus ķermeni, kas ir veidots no daudziem dažādiem cilvēkiem, un tādēļ maize ir salauzta dažādās daļās. Jēra asinis nekad netika dzertas, bet mēs dzeram vīnu kā simbolu par Kristus asinīm, kas izlietas par mums. Ir teikts, ka uzņemot šos simbolus, mēs nākošajā dienā iesim ar apziņu, ka Kristum ir briesmīgi jācieš mūsu dēļ. Mēs apskatīsim vienu no pravietojumiem, kas to ir pieminējis, un tas ir atrodams Jesajas grāmatā.

    Jesajas 52:13-15 13 Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts. 14 Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,- 15 tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams.

    Jesajas 53:1-12 Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? 2 Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. 3 Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. 4 Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. 5 Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. 6 Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. 7 Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. 8 No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? 9 Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. 10 Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. 11 No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. 12 Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.

    Mēs redzam, ka Jesaja izprata Kristus dabu pilnībā. Mēs redzam, ka Jesaja saprata, ka Kristum ir jāmirst, lai pievienotos pārkāpējiem, un tomēr, ka viņš redzēs savus pēcnācējus. Kristus nebija precējies , un viņam nebija bērnu, tomēr šis pravietojums saka, ka viņš redzēs savus pēcnācējus. Šim pravietojumam bija jāpiepildās. Mēs esam Jēzus Kristus pēcnācēji. Mēs esam arī Kristus līgava, un mūsu pēcnācēji kļūs par pareizas tiesas ēru, tas ir, Milennium valstību. Pēcnācēji tiks pievienoti Kristum, lai valdītu pār šo planētu, un planēta būs pilnīgā harmonijā ar Dievu. Tāds ir šis pravietojums. Tādēļ mēs tiekam salīdzināti ar līgavu. Tādēļ mēs kļūstam par daļu no sistēmas, un Kristus kļūst par mūžīgo tēvu no Jesajas 9:6. Viņš kļūst par tēvu, un mēs kļūstam par līgavām Kristum, un mūsu pēcnācēji ir tūkstošgadu struktūra; tie, kuri ir ievesti taisnībā. Tikai ar šo mielastu mēs to varam izprast un tajā piedalīties. Kad mācekļi bija beiguši ceremonijas, Kristus viņiem deva instrukciju.

    Jāņa 14:1-31 "Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! 2 Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? 3 Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. 4 Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt." 5 Toms Viņam saka: "Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?" 6 Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. 7 Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši." 8 Filips Viņam saka: "Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek." 9 Jēzus viņam saka: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? 10 Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus. 11 Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet! 12 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. 13 Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. 14 Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.15 Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. 16 Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, 17 Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos. 18 Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. 19 Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. 20 Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos. 21 Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos." 22 Tad Jūda (ne Iskariots) Viņam saka: "Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?" 23 Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. 24 Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. 25 To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. 26 Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. 27 Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. 28 Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. 29 To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. 30 Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. 31 Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!"

    Jāņa 14:3, Kristus saviem mācekļiem teica, ka viņš sataisīs tiem vietu (un arī mums). Dieva Tempļa istabas aizņēma priesteri. Tempļa istabas bija celtas īpašā secībā, lai tās tiktu apdzīvotas no augstā priestera lejupejošā hierarhijā. Katra mums sagatavotā istaba simbolizē faktu, ka mēs esam iecelti, ikviens no mums, kā dzīvā Dieva priesteri. Tā ir simbolika par istabām, ko Kristus mums ir sagatavojis.

    No Jāņa 14:4-7 mēs redzam, ka tikai ar Jēzus Kristus atzīšanu, piedalīšanos šajā upurī, mēs sākam iepazīt Dievu. Kad kāds jums saka, ka Dievs ir noslēpums un neizzināms, jūs zināsiet, ka viņš nav atgriezts un daļa no izredzētajiem. Jo tas ir mūsu darbs - caur Jēzus Kristus upuri ņemt dalību zināšanās par Dievu. Ja jūs sakāt, ka Dievs ir mistērija, jūs Viņu nepazīstat un nepiederat Kristum. Vienīgā patiesā Dieva un viņa Dēla Jēzus Kristus pazīšana ir mūžīgā dzīvība (Jāņa 17:3). To noliegt nozīmē neņemt dalību ne pie mūsu Tēva, ne arī Viņa Dēla Jēzus Kristus.

    No Jāņa 14:8-9 mēs redzam, kādēļ Kristus varēja attiecībā uz ēvu teikt to, ko viņš teica, jo viņš ņēma dalību dievišķajā dabā. Dievišķā daba Tēva aspektus piešķīra Dēlam, tāpat kā dievišķā daba Tēva aspektus piešķir arī mums. Kad vien kāds uz mums paraugās, viņš redz Tēvu un arī Kristu.

    Tātad, no Jāņa 14:10-12, paši darbi ir pierādījums (mūsu darbi ir pierādījums), ka Tēvs ir mūsos.

    No Jāņa 14:13-20 mēs saprotam, ka, tādēļ, ka Dievs Kristum deva spēku dzīvot, Viņš arī mums ir devis spēku dzīvot. Tā Kristus ir Tēvā, un Tēvs ir mūsos. Mēs esam Kristū un Tēvā, un tie abi divi ir mūsos. Jebkura sistēma, kas mēģina ierobežot Kristu un Tēvu, un nošķirt Tēvu un Kristu no mums, ir ķecerība. Tas ir mēģinājums ar meliem nozagt mūsu pirmdzimtā tiesības.

    No Jāņa 14:21-23 ir skaidrs, ka abi divi nāk un veido savas mājas katrā izredzētajā, kas viņus mīl. No 24. Panta secinot, Dieva baušļu turēšana ir nepieciešama Svētā Gara paturēšanai un tam, lai katrā izredzētajā iemājotu Tēvs un Dēls.

    27. Pants ir ļoti nozīmīgs. Svētais Gars tur mūs visus kopā, Tēvu, Dēlu un visus Dieva dēlus. Ikviens Dieva dēls ir saistīts ar Tēvu, Dēlu un visiem Dieva dēliem. Tādā pašā veidā ir saistīts ikviens cits Dieva dēls. Mēs visi esam Kristus līdzmantinieki, saistīti kopā ar Tēvu caur Svēto Garu. Tas ir Svētais Gars, kas Kristum un mums dod iespēju kļūt par elohimiem.

    28. pantā ir rakstīts, ka mēs esam samierināti ar Tēvu. Ja Tēvs nebūtu lielāks, viņš būtu gājis pie Jēzus Kristus.

    No 30. Panta mēs redzam, ka šīs pasaules dievam nav varas pār Dieva dēliem.

    Ir svarīgi saprast veidu, kādā tiek uzturētas attiecības ar Tēvu. Būtisks aspekts ir tas, ka tās tiek uzturētas ar Svēto Garu un caur baušļu ievērošanu mīlestībā uz Kristu. Mēs esam baudījuši Kristus miesu un asinis un ar nolūku esam sakausēti ar Kristu, un šis nolūks ir kļūt vienam ar Tēvu. Tā Kunga Mielasta sakraments ir tādēļ, lai samierinātu mūs ar Dievu. Kļūšana vienam ar Kristu vēl nav beigas. Galapunkts ir kļūt vienam ar Kristu, lai mēs visi būtu viens ar Dievu. Šeit nepastāv atdalīšanas vienam no otra. Ir nepieciešams kļūt vienam ar Kristu, lai kļūtu viens ar Dievu.

    Jāņa 17:1-26

    Tā Jēzus runāja un, Savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: "Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. 2 Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. 3 Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.

    Ir tikai viens patiesais Dievs, un Jēzus Kristus ir Viņa Dēls. Zināšanas par viņiem ir mūžīgā dzīvība.

    Jāņa 17:4-5 4 Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. 5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija..

    Kristus sasniedza savu mērķi Dieva pagodināšanā. Tad viņš lūdz, lai no šīs secības tiktu atjaunots tajā skaidrībā, kād viņam bija bijusi ar Dievu pirms pasaule tika radīta.

    Jāņa 17:6-8 6 Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. 7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; 8 jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis.

    Kristus darīja zināmu Dieva vārdu tiem cilvēkiem, ko Dievs Kristum bija devis. Izredzētie bija turējuši Dieva vārdu. Viņi zināja, ka Kristus ir nācis no Dieva. Viņš nebija vienīgais patiesais Dievs. Taču viņi ticēja, ka Dievs viņu ir sūtījis.

    Jāņa 17:9-10 9 Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. 10 Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos.

    Savstarpējās attiecības starp izredzētajiem un Dievu un Kristu ir atspoguļotas šajā tekstā.

    Jāņa 17:11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.

    No 11. Panta mēs redzam, ka Kristum ir dots vārds no Dieva, un tātad, Dieva autoritāte. Tā ir ebreju koncepcija. Kad tiek dots vārds, tas nes devēja autoritātes spēku. Tādēļ Mozus tika saukts par elohim. Kristus atgriezās, taču izredzētie palika pasaulē. Viņi tika uzticēti Dievam Dievs, Kristus un izredzētie kopā ir viens.

    Jāņa 17:12 12 Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.

    12. pantā ir rakstīts lai raksti piepildītos. Tas nebija tā, ka Jūdam nebija izvēles, jo tāda bija. Viņam tika dota pestīšanas iespēja, taču viņš atkrita. Nav tā, ka viņš to nevarēja izdarīt. Viņam tika dota iespēja, taču viņa paša iekšējais ļaunums bija zināms no pasaules radīšanas. Jau no tā laika, kad raksti tika sarakstīti, bija zināms, ka šāda secība notiks, un ka Kristum būs māceklis, kas viņu nodos. Dievs neierobežojas mūsu laika un telpas robežās, un Viņa zināšanas uz priekšu noteica, ka Jūda izdarīs šo grēku. Dievs nelika viņam to darīt. Dievs vienkārši zināja, ka viņš to izdarīs. Tā ir liela atšķirība.

    Jāņa 17:13 13 Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.

    No 13. Panta mēs redzam, ka Kristus runāja, lai mēs varētu saprast, kas notiek, lai mūs iedrošinātu un piepildītu savu prieku mūsos.

    Jāņa 17:14-16 14 Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.15 Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.

    Pasaule ienīst izredzētos, jo viņi ir no Dieva vārda. Kristus izredzētajiem deva vārdu, Logosu. Tā "logos" ir Dieva izteiciens, kas nav saistīta ar Jēzus Kristus personāžu. Tas kontrastē ar pseido - logosu no 1Timoteja 4:2, kas tulkots kā cilvēki, kas runā melus.

    Izredzētie tiek darīti svēti ar patiesību, kas ir Dieva Vārds.

    Jāņa 17:17 17 Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.

    Izredzētie tiek sūtīti šajā pasaulē kā Kristus tika sūtīts, kā jēri vilku starpā.

    Jāņa 17:18-19 18 Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. 19 Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.

    19. pantā runāts par svētīšanu patiesībā. Patiesība ir Svētā Gara svētība. Kristus tika svētīts patiesībā, lai arī mēs tāpat varētu tikt svētīti. Izredzēto vidū nevajadzētu būt meliem.

    Jāņa 17:20-21 20 Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. 21 Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.

    20-21. panti runā par faktu, ka pasaule var uzzināt, ka Kristus ir Dieva sūtīts, tikai caur mūsu patiesām liecībām. Ja mēs to neatspoguļojam, tad pasaule paliek akla pret faktu, ka Kristu ir sūtījis Dievs. Caur mūsu piemēru pasaule redz, ka Jēzu Kristu sūtījis Dievs, un ka Viņš patiešām ir sasniedzis Savu mērķi. Tas ir pienākums, kas uzlikts izredzētajiem. Dažreiz tiek aicināti grēcinieki, tikai lai parādītu Dieva spēku. Viņi tiek dziedināti un ielikti kalpošanā vienīgajam patiesajam Dievam, lai tikai satriektu vareno (1.Korintiešu 1:27).

    Mēs dalāmies Kristus godībā, lai varētu kļūt viens ar Dievu.

    Jāņa 17:22-23 22 Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: 23 Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.

    No 23. Panta mēs redzam, ka nav atšķirības starp Dieva mīlestību pret Jēzu Kristu un Dieva mīlestību pret ikvienu no mums. Dievs nav personu respektētājs. Viņš nemīl Jēzu Kristu vairāk par kādu no mums, jo mūsu Tēvā nav grēka, un cilvēku šķirošana ir grēks. Ja Dievs mīlētu Kristu vairāk par kādu no mums, viņš būtu cilvēku šķirotājs un grēkotu. Taču Dievs mūs mīl līdzīgi un pilnīgi.

    Jāņa 17:24-26 24 Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta. 25 Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. 26 Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos."

    Kādu dienu arī mēs saņemsim Dieva godību, kas piešķirta Kristum.

    Pēc tam, Kristus un mācekļi nodziedāja dziesmu un aizgāja.

    Marka 14:26 26 Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu

    Kalpo?ana beigsies ar psalmu: Tas Kungs ir Mans Gans.

     

    Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

    Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

     

     

     

    q