Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

Kristīgās Dieva Baznīcas

[2]

 

 

Dievs, kuru mēs pielūdzam [2]

(Edition 1.1 19940312-19980613)

 

 

 

Pastāv daudz apjukuma attiecībā uz to, kas/kāds ir Dievs un Bībele. Viens no iemesliem ir daudzo ebreju nosaukumu tulkošana par Dievu, izsakot to vienā latviešu vārdā Dievs, kā rezultāta rodas detaļu un informācijas zaudējumi, kas noved pie dažādām maldīgām doktrīnām, tādām kā Trinitārisms, Binitārisms, politeisms un eņģeļu pielūgšana. Šis darbs ir veltīts tam, lai identificētu būtni, kas ir vienīgais īstais Vecās un Jaunās Derības Dievs, un kam būtu jābūt cilvēces pielūgsmes objektam.

 

Kristīgās Dieva Baznīcas (Christian Churches of God)

Austrālija: P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

LATVIJA: e-pasts: kdbaz@mail.lv

 

(Copyright (c) 1994, 1998 Wade Cox)

Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.

Šo darbu jūs varat izlasīt World Wide Web lappusē:

http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 

Dievs, kuru mēs pielūdzam [2]

Kā fundamentāla atšķirība starp izredzētajiem un tā saukto kristietības galveno virzienu reprezentējas īpatnība, kas iesaistīta tā Dieva dabas izpratnē, kuru mēs pielūdzam. Dievība ir struktūra, kas izplatās visā Sapulcē. Šī Sapulce ir nofiksēta Psalmos un citos tekstos. Gan Dieva Tronis, gan Vecajo Sapulce ir aprakstīta Jāņa Atklāsmes Grāmatā no 4:1 līdz 5:14. Šā Sapulce, kura izslēdz arī Jēzu Kristu kā Jēru un Augsto Priesteri (no Ebrejiem 8:1-2), kalpo un pielūdz Dievu, visa Valdītāju (Atklāsmes 4:8-11).

Atklāsmes 4:8:11:

  • 8 Un četras dzīvās būtnes, kam katrai pa seši spārni, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē, un bez mitēšanās dienu un nakti sauc: "Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, visu Valdītājs, kas bija, kas ir un kas nāks". 9 Kad dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos, 10 Tad divdesmit četri vecaji metas zemē tā priekšā, kas sēd goda krēslā un pielūdz to, kas dzīvo mūžu mū?os, un noliek savus vainagus goda krēsla priekšā, sacīdami: 11 "Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas".
  • Dievam kalpošanas procesā Kristus ziedoja savu dzīvību, tieši tāpat kā jebkurš priesteris, kas iecelts, lai nestu Dievam dāvanas un upurus (Ebrejiem 8:3). Jāņa Atklāsmes Grāmatā 4:8-11 ir atzīmēts, ka Dievs, visu Valdītājs, reprezentē to, kas sēd goda krēslā, kuru pielūdz vecajie un noliek savus vainagus goda krēsla priekšā. Jo Viņš ir radījis visas lietas, kas Viņam pakļautas. Viņš ir Jēzus Kristus un Sapulces Dievs, tas Kungs.

     

    Dievs Visuaugstais, Dievs Tēvs

    Balstoties uz kristīgās ticības Ticības Apliecību (No. A1), Visuma Visaugstākā dievība ir Dievs. Viņš ir Visa Valdītājs, visu lietu, debesu un zemes Radītājs un Uzturētājs (1. Mozus 1:1; Nechemijas 9:6; Psalmi 124:8; Jesajas 40:26, 28; 44:24; Apustuļu Darbi 14:15; 17:24-25; Atklāsmes 14:7). Viņš vienīgais ir nemirstīgs (1. Timotejam 6:16), ir m?su Dievs un Tēvs un Jēzus Kristus Tēvs (Jāņa 20:17). Viņš ir visaugstākais Dievs (1. Mozus 14:18; 4. Mozus 24:16; 5. Mozus 32:8) un vienīgais īstais Dievs (Jāņa 17:3; 1. Jāņa 5:20).

     

     

    Jēzus - Dieva Dēls

  • Jēzus ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmradītais (proototokos) (Kolosie?iem 1:15), tāpēc arī Dieva radības sākums (arche) (Atklāsmes 3:14). Viņš ir Dieva Vienpiedzimušais (monogene) Dēls (Mateja 3:17; Jāņa 1:18; 1. Jāņa 4:9), kas, ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas (Lūkas 1:26-35). Viņš ir Kristus jeb Mesija (Mateja 16:16; Jāņa 1:41), kas ir Dieva sūtīts, lai b?tu mūsu Glābējs un Mierinātājs (Mateja 14:33; Jāņa 8:42; Efeziešiem 1:7; Titam 2:14). Viņš tiek saukts par Visaugstākā Dieva Dēlu (Marka 5:7). Ar augšāmcelšanos no mirušajiem, viņš ir paaugstināts par Dieva Dēlu Svētā Gara spēkā ( Rom. 1:4). Viņam ir dots Dāvida tronis, lai uz mūžīgiem laikiem valdītu pār Jēkaba namu, un Viņa Valstībai nebūs gala (Lūkas 1:32-33).
  • Izpratni par to, ko mēs pielūdzam, reprezentē divas zīmes, kuras kopā ar Dieva dabas apjēgsmi veido pamatu izredzētā zīmoga uzlikšanai. Šīs divas zīmes ir sekojošas:

  • Sabats (no 2. Mozus 20:8, 1o, 11; 5. Mozus 5:12). Sabats ir zīme, kas eksistē starp mums un Dievu un kas dara mūs svētus (2. Mozus 31:12-14); un

    Pasahs. Pasahs ir zīme vai zīmogs, kurš, balstoties uz 2. Mozus Grāmatu 13:9 un 16, kā arī ieslēdzot Neraudzētas maizes svētkus, reprezentējas kā Dieva Likuma (5. Mozus 6:8) un Izraēla atpestīšanas zīme (5. Mozus 6:10), kas, saskaņā ar Jauno Derību, izplatās uz visiem, kas atrodas Kristū (Romie?iem 9:6; 11:25-26).

  • Minētās Likuma zīmes: Sabats un Pasahs ir speciāli domātas, lai aizsargātos no elku pielūgsmes (5. Mozus 11:16). Tās izpaužas kā zīme uz rokas un zīme acu starpā uz pieres. Tās kopā ar kristīšanu veido apzīmogošanas pamatu pēdējo dienu 144,000 no Atklāsmes Grāmatas 7:3.

     

    Dieva izstarošanās Likums, kas nāk no Viņa dabas pacietīgās laipnības.

    Dieva Likums izriet no Viņa dabas. Un kā iekšēji nemainīgs Dievs Viņš eksistē vienmēr, būtībā izpaužot Labumu - primārās laipnības centru.

    Marka Evaņģēlijā 10:18 Kristus sacīja: "Kāpēc tu mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs". Dieva laipnība katru no mums ved pie atgriešanās (Romiešiem 2:4). Dieva laipnība ir nemainīgs labums. Viņa dabā ņem līdzdalību arī Debesu Pulki. Tādējādi viņi dievišķājā dabā un laipnībā kļūst nesatricināmi. Tādā veidā Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebrējiem 13:8). Izredzētie, esot daļa pie dievišķās dabas (2 Pētera 1:4), ir kļuvuši par dievišķās garīdzniecības daļu tādā pašā veidā kā Melhisedeks, kas ir intransmisīvs (aparabaton) vai mūžīgi neiznīcīgs (aiona) (Ebrējiem 7:24). Kristus bija gatavs glābt visus, kas caur viņu nāk pie Dieva (skatīt Marshall`s Greek-English Interliner). Tomēr viņš nekalpo par lūgšanu objektu. Viņš nav Dievs, kas valda ar savu gribu.

    Dieva Likums darbojas ticības, ne tikai vienu vienīgu darbu rezultātā (Romiešiem 9:32).

     

    Dieva pielūgšana.

    Izredzēto primārā pozīcija un principiālā zīme ir vienmēr ir bijusi absolūts monoteisms un ticība tam, ka Jēzus Kristus atrodas subordinatīvās attiecībās. Mēs nepielūdzam nevienu citu Elohimu, nevienu citu Dievu, kā vienīgi Tēvu (2. Mozus 34:14; 5. Mozus 11:16), jo pretējā gadījumā mēs aiziesim bojā (5. Mozus 17-18). Dievs ir Devis Pirmo bausli:

  • 2. Mozus 20:2-3: Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
  • Izteiciens "manā priekšā" citā gadījumā nozīmē "blakus" vai arī "ārpus Dieva autoritātes" un attiecas uz Dievu Tēvu. (Paplašināšanās procesā esošā elohima skaidrojums dots darbā "Izredzētais kā elohims"; The Elect as Elohim (No. 1)).

    Mēs eksistējam, lai mīlētu to Kungu, mūsu Dievu, un lai kalpotu Viņam ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēselei, t.i., ar visu savu būtni. Tad Viņš mūsu zemai dos lietu īstā laikā, un mēs spēsim ievākt savu labību. Un Viņš dos mūsu lopiem barību mūsu laukos, un mēs ēdīsim un būsim paēduši (5. Mozus 11:13-15). Bet mums ir arī jaunā Derība, ar kuras palīdzību tas Kungs liek savus baušļus mūsu prātos un ieraksta tos mūsu sirdīs. Un Viņš būs mums par Dievu, bet mēs būsim Viņa tauta, kas pielūdz Viņu, ievērojot Viņa Likumus savā dabā (Ebrejiem 8:10-13).

    Mēs metamies lūgšanā ar seju pie zemes tā Kunga, sava Dieva, vaiga priekšā (5. Mozus 26:10; 1. Samuēla 1:3; 15:25). Taču mums ir Jaunā Derība, kur tas Kungs ieliek savus likumus mūsu prātos un ieraksta mūsu sirdīs. Viņš ir mūsu Dievs un mēs esam Viņa kalpi, kalpojam Viņam turot viņa likumus mūsu būtībā (Ebrejiem 8:10-13)

    Mēs pastāvam, lai kalpotu tā Kunga, mūsu Dieva priekšā (Deuteronomium 26:10; 1.Samuēla 1:3; 15:25). Taču, vai šis Dievs ir daudzējāds, un vei ir pareizi un pamatoti pielīdzināt citus Viņam vai apgalvot, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir Dievs? Atbilde ir pilnīgi neabšaubāma -nē!

    Sātans tuksnesī izaicināja jeb kārdināja Kristu, kā rezultātā iesākās Sātana tiesāšana.

    Sātans, kurš bija Rīta Zvaigzne, Lucifers, jeb Gaismas nesējs uz šīs planētas (Jezsajas 14:12), un kurš bija kā sargeņģelis un skolotājs, faktiski bija viens no Elohimiem jeb Dieviem, kuri bija pakļauti Dievam Tēva.

    Kristus pastāvēja, lai kļūtu par Zvaigzni, kam jānāk no Jēkaba, kā tas rakstīts Numeri 24:17. Tā Mozus grāmatās bija vēstīts, ka viena no rīta Zvaigznēm, kura ir pieminēta kā klātesoša pie šīs planētas pabeigšanas (Ījaba 38:7), bija viens no elohimiem, kam bija jākļūst par cilvēku no Jēkaba un no Dāvida cilts (Atklāsmes 22:16).

    Šis elohims, kuru mēs pazīstam kā Jēzu Kristu, tomēr nebija šīs planētas Rīta Zvaigzne. Šīs planētas Rīta Zvaigzne, saskaņā ar Jesajas 14:12 un Ecēchiēla 28:2-10 bija Sātans.

    Saskaņā ar Psalms 45:7, Kristus bija Izraēla svaidītais elohims, svaidīts augstu pāri saviem biedriem. Taču Kristus nebija Rīta Zvaigznes pozīcijā, un viņš šos pienākumus neuzņemsies līdz pat savai otrajai atnākšanai. Šis statuss un pienākumi pastāv, lai dalītos Kristū ar izredzētajiem, kuri savās sirdīs sadala Viņa, kā Rīta Zvaigznes dabu (2. Pētera 1:19 tulkots kā Dienas Zvaigzne). Pēc Atklāsmes Grāmatas 2:28, izredzētajiem ir apsolīts, ka viņi dalīsies šajā spēkā.

    Sātans, kā Rīta Zvaigzne, bija izaicinājis Visaugstāko Dievu jeb Dievu Tēvu, kā tas mums tiek vēstīts Jesajas 14:12. Viņš gribēja uzcelt savu troni augstāk par Dieva Zvaigznēm jeb Elohimu Padomi un būt kā pats Visaugstākais.

    Šī Padome ir elohimu draudze jeb dievi, kā tas redzams Psalmā 82:1,6. Interesanti atzīmēt, ka Irenejs, Polikarpa māceklis (un Polikarps bija Jāņa māceklis), attiecināja šo Ps. 82:1 uz Theoi jeb dieviem, kuri iekļāva arī izredzētos jeb pieņemtos (Against Heresies, Bk. Ch. 6, ANF, 1. Daļa, 419.lpp).

    Saskaņā ar Ījaba 1:6; 2:1; 38:7; Psalmiem 86:8-10; 95:3; 96:4; 135:5, Dievam ir daudz Dēlu, kuri tiek uzskatīti par Bene Elyon jeb Visaugstākā Dieva Dēliem (sk. arī Sabourin SJ, The Psalms - Their Origin and Meaning, Alba House, NY, 72-74.lpp). Izredzētie cilvēki arī ir iekļauti kopā ar debesu pulkiem kā Dieva Dēli, kā to vēstī Romiešiem 8:14.

    Romie?u 8:14:

  • "Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni".
  • Tādējādi Kristus un izredzētie kā Dieva Dēli caur Svēto Garu ir vienībā ar Dievu. Viņi ir viens, taču ne tajā nozīmē, kā to apgalvo trinitārieši. Vai lai mēs apgalvotu, ka viņi ir viena liela būtne tādēļ, ka Dievs ir viens? Tas parāda trinitārisma absurdu un to, kāpēc trinitāriešiem nepieciešams apgalvot, ka Kristus bija vienīgais Dieva Dēls, kaut arī tas ir pierādīts fakts, ka viņš nebija no pasaules radīšanas.

    Ja šis apgalvojums tiek pamatots ar to, ka Dieva Dēli bija eņģeļi, tad ir jāapgalvo arī, ka Kristus ir iekļaujams šajā kategorijā. No Apustuļu Darbiem 7:35-39 mēs redzam, ka tas, kas runāja ar Mozu Sinaja Kalnā, bija eņģelis, un šis eņģelis bija Kristus. Galatiešu 4:14 Pāvils pielīdzina sevi Dieva eņģelim, pat Jēzum Kristum. Arī mēs kļūsim līdzīgi eņģeļiem (Mateja 22:30) pēc pavēles jeb "issagelos", saskaņā ar Lūkas 20:36, būdami Kristus līdzmantinieki (Romiešiem 8:17; Galatiešiem 3:29; Titam 3:7; Ebrejiem 1:14; 6:17; 11:9; 1.Pētera 3:7).

    Vecās Derības uzskats par Mesiju kā YHWH eņģeli ir apskatīts darbā "Izredzētais kā elohims" (Nr.1) un "YHWH eņģelis" (Nr.24); (Sk arī Exodus. 3:4-6, kur dievs jeb elohims šeit bija eņģelis).

    Psalms 89:6-8 rāda, ka pastā Svēto Padome (qedisum jeb qadosim, kas attiecināms arī uz cilvēkiem), un teksta izpēte parādīs, ka pastāv gan iekšējā, gan ārējā padome.

    Pārlūkojot pirmā gadsimta tekstus (DSS, the Pseudepigraphia, the Ugaritic and Nag Hammadi) nav šaubu, ka šeit tas tika izprasts kā Taisnības Dievu jeb Elohimu Padome vai Elohimu tiesa.

    Taisnīgums (tsedek) un tiesa ebreju valodā ir apzīmēts ar vienu un to pašu vārdu. Tās tiek saprastas kā viennozīmīgas lietas. Tādēļ nenožēlotas tiesas aplamības kavē izredzēto pirmo augšāmcelšanos.

    Sātanu padzina no debesīm par sacelšanās grēku, tāpēc, ka tas meklēja iespēju nodibināt vienādu ietekmi vai pat pārāku nekā Dievam Tēvam, ir tā ir elkdievība (jeb burvības grēks, kā tas apgalvots 1.Samuēla 15:23). Sātans meklēja iespējas, kā padarīt sevi vienlīdzīgu ar Visaugstāko Dievu jeb Dievu Tēvu. Turpretim Kristus, nemeklēja padarīt sevi vienlīdzīgu Dievam, pakļaudams savu gribu (Jāņa 4:34)

  • Filipiešiem 2:6-9: Kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, Bet sevi iztukšoja, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs viņi ļoti paaugstinājis un dāvājis viņam vārdu pāri visiem vārdiem."
  • Tā Dievs paaugstināja Kristu caur paklausību, jo viņš nemeklēja vienlīdzību ar Viņu un negribēja gāzt Dievu, kā to trešie no elohimiem un bene elohim bija gribējuši to darīt.

    Lūkas 10:18 Kristus saka, ka viņš redzēja Sātanu kā zibeni no debesīm krītam. Sātans aizrāva trešo daļu eņģeļu jeb debesu zvaigznes (Atkl. 12:4). Šie eņģeļi tika padzīti kopā ar Sātanu uz zemi (Atkl. 12:9).

    Šo izpostīšanu attiecīgi simbolizē Atklāsmes 8:10, kur trešais eņģelis rādīja izpostīšanu, kuras cēlonis bija debesu pulku zvaigznes krišana, kas izpostīja visas radības vienu trešo daļu.

    Sātans mēģināja kārdināt Kristu daudzos veidos. Vispirms Sātans atsaucās uz Kristu kā Dieva Dēlu, kā tas pieminēts Mateja 4;3; 4:6 un Lūkas 4:3. Arī dēmoni vērsās pie Kristus kā pie Dieva Dēla - Mateja 8:29; Lūkas 4:41 un Marka 3:11. Sātans Kristu kārdināja pierādīt savu Dieva Dēla pozīciju jeb statusu ar spēka demonstrēšanu, jo Dievs bija apsolījis, ka Viņš došot savus eņģeļus pasargāt viņu (Ps. 91:11,12). Izkropļojot Rakstus Sātans Kārdināja Kristu, lai paņemtu Kristus dzīvi.

    Kristus nevienu reizi neizlaboja Sātanu vai dēmonus sakot, ka viņš ir Dievs nevis Dieva dēls. Patiešām, neviens dēmons nepieņemtu maldus, ka Kristus ir Patiesais Dievs, līdz pat viņa nāvei, kad nostiprinājās doktrīna, kas teica, ka Kristus ir Dievs tādā pašā veidā un līdzībā kā Tēvs ir Dievs, kas tādā veidā pēc viņa nāves radīja maldus, ko dzīves laikā Kristus būtu noraidījis.

    Katrā kārdinājumu reizē galvenais mērķis bija mazināt Kristus paklausību Dievam un rezultātā graut Rakstus. Sātans kārdināja Kristu pielūgt viņu. Viņš apsolīja, ka Kristus būs šīs pasaules valdnieks, ja tas pielūgs Sātanu. Kristus neatsaucās uz savām tiesībām valdīt pār šo planētu un neteica, ka viņš būtu valdnieks. Tā vietā Kristus atbildēja:

  • ...stāv rakstīts: Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu un tikai Viņam vien kalpot.
  • Kristus neteica Sātanam, ka tam vajadzētu pielūgt Kristu, bet gan norādīja uz bauslību. Savas darbības laikā Kristus nekad nav centies paziņot, ka ir Dievs. Viņš teica, ka viņš ir Dieva Dēls. Tieši šī iemesla dēļ viņš tika tiesāts. Kā rakstīts Mateja 27:43:

  • Viņš Dievam uzticējies, tas lai glābj viņu, ja grib; jo viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.
  • Šeit Kristus kliedza, lai piepildītos Raksti, Psalms 22:1:

  • Mans Dievs, Mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?
  • Kristus sevi neuzskatīja par Dievu. Teikt, ka viņš bija līdzīga daļa no būtnes, uz kuru viņš atsaucās, ir absurds.

    Vēl vairāk, tā ir antikrista doktrīna, kas pieminēta 1.Jāņa 4:1-2. Pareizo seno tekstu no 1.Jāņa 4:1-2 ir atjaunojis Ireaneus (Ch. 16:8, ANF, 1.Daļa, 443.lpp)

  • Tādēļ pazīstiet Dieva garu: Katrs gars, kas apliecina ka Jēzus Kristus ir miesā nācis, ir no Dieva, taču katrs gars, kas nošķir Jēzu Kristu nav no Dieva, bet tas ir Antikrista gars.
  • Vēsturnieks Sokrāts (VII, 32, 381.lpp) saka, ka šo pantu ir izmainījuši tie, kas vēlējušies nošķirt Jēzus Kristus cilvēciskumu no viņa dievišķības.

    Arī Lūkas 22:70 viņi prasīja: Tātad tu esi Dieva Dēls?

    Un viņš tiem sacīja: "Jūs sakāt, ka es tas esmu."

     

  • Viņš tika atzīts kā Dieva Dēls Mateja 27:54, kur viņi apgalvoja, ka patiešām viņš bijis Dieva Dēls.

    Marka 1;1 Evaņģēlijā teikts, ka Jēzus Kristus bija Dieva Dēls.

  • Lūkas 1:35 raksta, ka tam, kam jāpiedzimst ir jātiek sauktam par Dieva Dēlu.

    Saprast, ka Kristus ir Dieva Dēls, ir atklāsme no Dieva.

  • Mateja 16:16-17 Sīmanis atbildēja un teica: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas Dēls, jo miesa un asinis tec to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir Debesīs."
  • Arī Mateja 11:27 ir rakstīts:

  • "Visas lietas man ir MANA TĒVA nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu."
  • Tā Tēvs atklāj lietas cilvēkiem un dod tos Kristum, kurš tad tiem atklāj Tēvu.

    Nav ?aubu ka Dievs ir viens un suverēns. Zālamana Pamācības 30:4-5 parāda Dieva Vārdu un to, ka Viņam ir dēls.

  • Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā?
  • Kas satver vēju savās rokās?

    Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju?

    Kas stingri nopamatojis visus pasaules galus?

    Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? - vai tu to zini?

    Visi Dieva Vārdi (ELOAH) ir šķīstuma caurstrāvoti; Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas.

    Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu.

    Bībele izskaidro pati sevi un Dieva Vārds seko tieši attiecīgiem jautājumiem, un ir skaidrs, ka vienība nav Tēva un Dēla kompozīcija jeb sajaukums, bet drīzāk gan tas, ka Viņam (Tēvam) ir dēls. Tālāk Jaunā Derība skaidri formulē, ka Tas ir Tēvs, kas ir pielūgšanas objekts. Kristus brīdināja Samariešu sievu Jāņa 4:21, ka nāk laiks, ka Tēvu vairs nepielūgs nedz šinī kalnā (Samarijas kalnā), nedz Jeruzālemē. Taču vēl skaidrāk Kristus to pasaka Jāņa 4:23:

  • "Jo laiks nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz."
  • Kristus šeit par pielūgšanas objektu tiek skatīts kā Tēvs un nevis pats par sevi. Tādā veidā ir pilnīgi zaimojoši apgalvot, ka kādam būtu jāpielūdz paaugstinātais Kristus, kas ir nepareizi izsecināts no Jāņa 3:14 tulkojuma, kur cilvēka dēlam ir jātop paaugstinātam tāpat kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī. Krusta nāves mērķis bija tāds, lai cilvēks varētu iemantot mūžīgo dzīvību, nevis lai Kristus kļūtu par pielūgšanas objektu, kā to nepareizi apgalvo atkritēji. Tiešām, tāds apgalvojums rodas no aplama pieņēmuma, ka kristieši pielūdz Kristus miesu un asinis sakramentos. Šāda darbība ir tīra elkdievība.

    Svētais Gars

    Trinitārieši apgalvo, ka Svētais Gars ir Dievībā iekļautā trešā persona. Tas ir aplami.

    Citēts no Ticības Apliecības [A1], The Statement of Beliefs of the Christian Faith, (No. A1) pp. 1-4):

     

  • Svētais Gars (Ap. Darbi 2:4) ir tas Dieva spēks vai būtība, kuru Jēzus apsolīja sūtīt izredzētajiem (Jāņa 16:7). Tas nav persona, bet gan Dieva dzīvā spēka izpausme, līdzeklis, ar kura palīdzību mēs kļūstam par Dievišķās dabas dalībniekiem (2. Pēt. 1:4), esot pildīti ar Svēto Garu (Ap. Darbi 9:17; Efez. 5:18). Tādēļ mēs visi esam Dieva Dēli ( Ījaba 38:7; Rom. 8:14; 1.Jāņa 3:1-2) un Kristus līdzmantinieki (Rom. 8:17; Gal.3:29; Titam 3:7; Ebr. 1:14, 6:17, 11:9; 1. Pēt. 3:7). Tas tiek dots tiem, kas lūdz (Lūkas 11:9-13) un paklausa viņam, dzīvo tajos, kas paklausa Dieva pavēlēm (1. Jāņa 3:24. Ap. Darbi 5:32). Svētais Gars ir Aizstāvis, kas Dieva kalpus noved pie pilnīgas patiesības (Jāņa 14:16,17,26). Svētais Gars dod spēku liecināt (Ap. Darbi 1:8). Kā rakstīts 1.Korintiešu 12:7-11, dod dāvanas un nes augļus (Galat. 5:22-23). Tas netiek dots ar mēru (Jāņa 3:34; Rom.12:6) un ir veids, kādā Dievs beidzot var kļūt par visu iekš visa (1. Kor. 15:28; Efez. 4:6).

    Svētais Gars darbojas pirms kristības. Gars ved indivīdu pie Dieva caur Kristu (Ebr. 7:25)

    Gara augļi indivīdam tiek doti kristībās, kā to var izsecināt no Romiešu 8:23, kur skaidri pateikts, ka uzņemšana nenotiek līdz ķermeņa atpestīšanai.

    Tā mēs esam piedzimuši no jauna, taču turpinām augt Kristū Jēzū katru dienu, līdz mēs nonākam Dieva godībā. Svētais Gars ir Patiesības Gars (1. Jn. 4:6, 5:6) un runājot patiesību visās lietās mēs augam Kristū attiecībā uz visu (Efez. 4:15).

    Svētais Gars ir Dieva Gars. (Rom. 8:14) un ticības gars (2.Kor. 4:13), kas izmeklē visas lietas un zina visas lietas (1.Kor. 2:10-11;12:3).

    Tādā veidā Svētais Gars nav trīsvienīga Dieva neatkarīgs aspekts, bet gan līdzeklis, ar kura palīdzību mēs kļūstam par elohim. Gars Dievam nodod mūsu domu sapratni un pašu būtni. Ejot caur Jēzu Kristu kā mūsu vidutāju un starpnieku elohimu jeb theos (Ps. 45:6-7; Ebr. 1:8-9), tas dod spēju Kristum mierināt mūs, palīdzēt, mācīt un izmantot Dieva spēku. Gars katrai personai dod spējas, ko Dievs vēlas, lai tas nestu labumu visai miesai, kā tas rakstīts 1. Vēstulē Korintiešiem 12:7-11.

    Garu var apspiest (1. Tes. 5:19) atstājot to novārtā vai apbēdinot (Efez. 4:30), tādā veidā radot zaudējumus indivīdā.

    Pamatojoties uz Galatiešu 5:22, Svētā Gara auglis ir mīlestība. Tātad, ja mēs nemīlam viens otru, tad Svētā Gara nav klāt.

    Gars ir līdzeklis mūsu Dieva pielūgšanai, kā to var secināt no formulējuma Vēstulē Filipiešiem 3:3. Tādējādi Gars nevar būt Dievs un pielūgšanas objekts, kā arī tas nevar būt vienlīdzīgs ar Dievu Tēvu. Tas ir spēks, kurš pilnvaro Kristu. Tādējādi viņš ir Mūžīgais Tēvs (Jes. 9:9), kuram ir daudz cilšu debesīs un virs zemes (Efez. 3:15). Kristus kļūst par mūžīgo Tēvu ar deleģēšanas palīdzību.

    No Dieva Tēva ikviena cilts saņem savu vārdu, un tas ir par pamatu, kādēļ mēs lokām savus ceļus Dieva Tēva priekšā, pielūdzot Viņu (Efez. 3:14-15).

    Kristus bija pirmdzimtais jeb pirmradītais no visas radības. Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu. Bet Viņš pats ir pirms visa un viss pastāv Viņā (Kolos. 1:16-17).

    Tomēr tas bija Dievs, kurš radīja Viņu, un kurš gribēja, ka radība pastāvētu un dzīvotu Kristū. Tādēļ Kristus nav Dievs tādā veidā kā Dievs Tēvs ir Dievs, kurš vienīgais ir nemirstīgs (1.Timot. 6:16) un dzīvo nepieejamā gaismā, paliekošā mūžībā.

    Bībele Dievu uzskata par Dievu un Kristus Tēvu (pēc Rom. 15:6; 2.Korint. 1:3; 11:3; Efez. 1:3,17, Kolos. 1:3; Ebr. 1:1; 1.Pēt. 1:3; 2. Jāņa 3; Atkl. 1:1,6; 15:3). Kristus mantoja savu dzīvību, spēku un varu pēc Dieva Tēva pavēles (Jāņa 10:17-18).

    Krisus pakļāva savu gribu Dievam, kurš ir Tēvs (Mat. 21:31; 26:39; Marka 14:36; Jāņa 3:16; 4:34).

    Dievs Kristum piešķīra izredzētību, un Dievs ir lielāks par Kristu (Jāņa 14:28) un lielāks par visiem (Jāņa 10:29). Tādējādi Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo (monogene) Dēlu pasaulē, ka mēs varētu dzīvot caur viņu (1. Jāņa 4:9). Tas bija Dievs, kurš cēla godā Kristu (Jāņa 8:54), būdams lielāks nekā Kristus (Jāņa 14:28).

    Dievs ir Tā Klints (sur) kā akmeņlauztuve, jeb klints, no kuras ir izlauzti visi citi, Jozuas 5:2 pieminētā klints, galvenais un efektīvais cēlonis (Deut. 32:4) (sk. Maimonedes Guide of the Perplexed, Univ. of Chicago Press, 1965, 16.nod, 42.lpp).

    Dievs ir Izraēla Klints, viņu pestīšanas Klints (Deut 32:15), Klints, kas viņus radījusi (Deut 32:18, 28-31). 1. Samuela 2:2 norāda, ka Mūsu Dievs ir mūsu Klints, mūžīgā klints (Jes. 26:4). No šīs klints ir cirsti visi pārējie, tāpat kā visi ir Ābrahama ticības pēcnācēji (Jes. 51:1-2).

    Mesija ir cirsts no šīs klints (Dan. 2:34, 35), lai pakļautu pasaules impērijas.

    Dievs ir klints, uz kura ir likts viss pamats, un uz kura Kristus gribēja celt savu Baznīcu (Mat. 16:18), un uz kura Viņš pats stāvēja.

    Mesija ir Dieva Tempļa galvenais stūra akmens, kur izredzētais ir Naos, jeb Svētais no Svētajiem, Svētā Gara uzticības persona. Visi šī Tempļa akmeņi ir cirsti no klints, kas ir Dievs, tāpat kā izcirsts tika Kristus, un Kristum dotā garīgā klints (1. Korint. 10:4), piedauzības un klupšanas akmens, (Rom. 9:33), lai izveidotu Templi.

    Kristus ir cēlis Temp[li, lai Dievs varētu būt ar visiem un iekš visiem (Efez. 4:6). Dievs ir devis Kristu, lai viss un iekš visiem būtu Kristus (panta kai en pasin Kol. 3:11), nolikdams visas lietas apakš viņa kājām (1. Korint. 15:27), bet viņu pašu visās lietās iecēlis par galvu draudzei, kas ir viņa miesa, pilnība, kas visu piepilda (Efez. 1:22-23).

    Kristus pakļauj visas lietas, tomēr viņš pats ir pakļauts Dievam, kurš like visas lietas apakš Kristus tā, lai Dievs var būt viss iekš visa ( panta en pasin 1.Kor. 15:28). Tādējādi Platonistu doktrīnas, kas mēģina pasludināt Dievu un Kristu trīsvienībā, ir pretrunā ar rakstiem. Kristus sēdēs pie Dieva labās rokas pēc Dieva norādījuma (Ebr. 1:3, 13; 8:1; 10:12; 1.Pēt. 3:22), un viņš ņem līdzdalību pie Dieva troņa tāpat kā izredzētie dalīsies ar Kristum doto troni (Atkl. 3:21), kurš ir arī Dieva tronis (Ps. 45:6-7; Ebr 1:8), jeb "Dievs ir Tavs tronis", kas tulkots kā "Tu Tronis , ak Dievs".

    Dievs, kurš sūta, ir lielāks par to, kurš tiek sūtīts (Jāņa 13:16), kalps nav lielāks par savu Kungu (Jāņa 15:20).

  • Ir visaugstākajā mērā absurdi pieņemt, ka būtne varētu būt upuris pati priekš sevis. Šāda rīcība, no loģikas viedokļa raugoties, ir pašnāvība, jeb daļēja pašizkropļošanās trinitārismā. Tādā veidā šī doktrīna noliedz augšāmcelšanos, it īpaši tādu, kāda parādīta 1.Korintiešu 15. Nodaļā.

    Šādā veidā īpatnības krustā sišanā un augšāmcelšanās aktā ir saistošas un absolūtas. Šai augšāmcelšanai bija jānotiek miesā, iekļaujot arī līgojamā upura interpretāciju, jo savādākā veidā nav pestīšanas un šobrīd notiekošās pļaujas. Kristus sagatavošanās aiziešanai pie sava Dieva un mūsu Dieva, kas ir mūsu Tēvs (Jāņa 20:17), bija reāla un atšķirīga. Kristus sasniedza savu spēju pakāpi būt Dievam un ieguva Dieva pilnību Svētā Gara darbības rezultātā. Šādā veidā mācība par Dēlu no kristības ir patiesa un pilnīga.

    Tātad tomēr ir viens patiess Dievs Eloah un visi citi elohim pastāv pēc Viņa Gribas un paklausa Viņa autoritātei. Visas varas un troņi un domīnijas, jeb valdīšanas debesīs un uz zemes būs pakļautas caur Jēzu Kristu ar šī Dieva pavēli un šim Dievam, kurš vienīgais ir Visaugstākais Dievs, un kas ir mūsu pielūgsmes objekts.

    Nav nekādas jēgas radīt kaut kādas atšķirības jūsu fizisko zīmju pielūgšanā, kā piemēram Sabats un Svētās dienas, kas iesākas ar Lieldienām. Ja šī vai kāda cita Baznīca attiecībā uz šo jautājumu pieņem trinitāriešu vai binitāriešu pozīciju attiecībā pret Dievu, un apšauba Visaugstākā Dieva, kurš ir Dievs Tēvs, suverenitāti, tad tā jau ir atkrišana un garīga nāve. Ar laiku tas sasniedz punktu, kad jūs atklājat melu dalīšanos, tā saucamo jūsu līniju smiltīs, jūs racionalizēsiet šo stāvokli un būsit garīgi miris. Jūs vienkārši atkāpsieties no šīs vietas arvien tālāk un tālāk.

    Jūs esat aicināti pielūgt Visspēcīgo Dievu caur Viņa Dēla Jēzus Kristus upuri. Sabats un Lieldienas ir šīs pielūgšanas zīmes. Tie nav jūsu ticības izšķirošie faktori. Dievs vienīgais ir jūsu esamības centrs. Ticiet Viņam

     

    Trinitāriešu neloģiskā pozīcija

    Trinitārieši mēģina tikt skaidrībā par trīs - galvaino Dievu lietojot stoiķu terminu "hipostāze" un platonistu terminu "ousia", kas faktiski apzīmē esamības būtību.

    Termins "hipostāze" tika iekļauts katoļu doktrīnā, rezultātā radot Kalkedonas un Konstantinopoles II Padomes anatēmas. Šī struktūra rezultējās deklarācijās par monarhiju un apgraizīšanu. Deklarācija, ka Dievība ir īpaša, taču ne nošķirta, bija īpaši nozīmīgs Monarhijas un apgraizīšanas piekritēju paziņojums. Angļu valodas apritē tas ir filozofisks absurds. "Hipostāzes" un "ousia" termini parādās tādēļ, lai mēģinātu apslēpt šādas Dievības vienotības trūkumu.

    Trinitārieši turas pie šīs Dievības trim hipostāzēm, kas atrodas vienā ousia, izmantojot stoiķu un platonistu terminus, lai panāktu atšķirību.

    Daži trinitārieši mēģina noliegt, ka Dievs ir būtne, tādējādi cerēdami ieviest kādas papildus kaprīzes, lai aizstāvētos pret apsūdzībā neloģismā, kuru tie sludina vienotu veselu lietu pasludinot kā mistēriju. Termina "būtne" noliegums attiecībā uz Dievu un Kristu faktiski noliedz viņu eksistenci, un tas ir absurds. Sakot, ka Dievs ir universālais prāts (vai universālā dvēsele), Dievs tiek pilnīgi depersonalizēts un noliegta arī Dieva Dēla realitāte, izņemot to, ka Dēla eksistence tiek racionāli izskaidrota kā hipostāze. Tā ir vārdu spēle, kas Pestītājam nepiešķir realitāti. Tajā pašā laikā, kad Dēla realitāte tiek pieprasīta, tad ?ī doktrīna smagi pārkāpj pirmo bausli.

  • Jums nebūs citus elohimus turēt manā priekšā.
  • Šī būtne šeit ir YHWH Eloheik (YHWH Tavs Dievs), kas Psalmā 45:7-8 tiek identificēts kā Elohims, kas iesvaidījis Izraēla Elohi. Paceļot mūsu vidutāju elohimu, vienu no Padomes (Ps. 89:7), līdz Eloah, Dieva Tēva līmenim, mēs pārkāpjam pirmo bausli. Tas ir Sātana, kurš sevi pasludināja par Elohimu Padomes Elu, grēks (Ecēch. 28:2)

    Trīsvienības doktrīna balstās uz kļūdainu pieņēmumu virkni, kuras nolūks ir sekmēt paradigmu maiņu. Tās ir:

    Ka Elohims kā dievība attiecas tikai uz divām būtnēm, neradot nekādas atšķirības starp Eloah un daudzveidīgajā būtnēm, ieskaitot arī padomi un Debesu Pulku (Dan. 7:9).

  • Ka šīs divas būtnes nav iespējams atdalīt īstenībā vai domās un nav pienācīgi aprakstāmas kā būtnes.

    Ka Kristus pirmsinkarnācijas eksistence nebija kā YHWH eņģelim.

    Ka Kristus bija Dieva vienīgais Dēls pirms pasaules radīšanas (sk. Ījaba 1:6; 38:7).

    Ka Kristus un Sātans bija tikai divas Rīta Zvaigznes (Ījaba 38:7; Jes 14:12; Atkl. 2:28; 22:16).

    Ka Kristus ir Dievs tādā pašā veidā kā Dievs ir Dievs un nav pakļauts dievs (Ebr. 1:9), ko sūtījis debesu pulku Kungs (Cakarijas 2:12). Tādēļ viņš ir padarīts par pielūgšanas un lūgšanu objektu, kas ir pretrunā ar Exodus 34:14 un Mateja 4:10, utt).

    Ka Kristus bija tikai radītais Dēls un nevis Vienpiedzimušais Dievs un Dēls. (monogenes theos&uion) (Jāņa 1:18; 3:16; 1. Jāņa 4:9; sk. arī Lūkas 7:12; 8:42; 9:38; Ebr. 11:17 salīdzināšanai. Viņš bija pirmradītais (protokokos) no visas radības (Kolos 1:15), tātad arī visas Dieva radības sākums (Atkl. 3:14).

    Ka Kristum bija atsevišķa eksistence no savas inkarnācijas, tādēļ viņš varēja sevi lūgt kā Dievu. Šāds pieņēmums strikti noliedz atšķirību starp Tēvu un Dēlu, kā arī augšāmcelšanās pilnīgumu. Tas nāk no Antikrista. (1. Jāņa 2:22; 4:3; 2.Jāņa 7).

    Ka Kristum un Dievam bija viena un tā pati griba, un ka Kristum nepiemita sava atsevišķa griba, kuru viņās pakļāva Dievam ar labprātīgu paklausību, kas ir pretrunā ar Mateja 21:31; 26:39; Marka 14:36 un Jāņa 3:16; 4:34.

    Ka dievišķā daba nepieļauj ieguvumus un zaudējumus Kristū. Tas loģiskā veidā noliegtu svēto augšāmcelšanos, kas pieminēta 1. Kor. 15 un bībeliskajos apsolījumos izredzētajiem. Trīsvienība mēģina apgalvot, ka dievišķā daba, kas dota izredzētajiem, atšķiras no tās, kāda tā ir Kristum.

    Ka Svētais Gars tiek dots ar noteiktu mēru, kas ir pretrunā ar to, kas rakstīts Jāņa 3:34 un romiešu 12;6.

    Ka Kristus nevarētu būt grēkojis (no kļūdaina pieņēmuma par dievišķu dabu, kas nepieļauj ieguvumus un zaudējumus nevis no Dieva Viszinības, kas zināja, ka Kristus nevar grēkot).

    Ka Kristus bijis konsubstanciāls ar Tēvu tā, ka viņš bijis vienlīdzīgs un līdz- mūžīgs ar Dievu, kas ir pretrunā ar Filipiešu 2;6 un 1.Timoteja 6:16, kur parādīts, ka vienīgi Dievs ir nemirstīgs. Kristus mūžīgums (aioonion dzīve 1. Jāņa 1:2) un visu pārējo būtņu mūžīgums ir iegūts no šīs būtnes. Gan Kristum, gan izredzētajiem ir viena un tā pati izcelšanās (Ebr. 2:11), kas dzīvē iegūta ar noteiktu paklausību Tēvam (Jāņa 5:19-30), kas ir radījis mūs visus (Maleach. 2:10-15). Kā Tēvam, Viņam dzīve ir pašam sevī, un tādā pašā veidā Viņš deva Dēlam dzīvību viņā pašā (Jāņa. 5:26), un mēs esam līdzmantinieki, mēs esam iepriekšnolemti, lai mūsos būtu dzīves pēc Dieva autoritātes.

    Ka izredzētie nav Dieva Dēli tādā pašā veidā kā Kristus ir Dieva Dēls, tātad viņi nav līdzmantinieki, kas ir pretrunā ar Rom. 8:17; Galat. 3:29; Titam 3:7; Ebr. 1:14; 6:17; 11:9; Jēk. 2:5; 1.Pēt. 3:7).

    Ka Visaugstākais Dievs nonāca pie mums miesā un dzīvoja starp cilvēkiem (tas radies no viltus iestarpinājuma 1.Tim. 3:16.) Apgalvojums, ka Visaugstākais Dievs nonācis uz zemes miesiskā veidā ir pretrunā ar Jāņa 1:18 (un Jāņa 1:14, kur tas bija Logoss (jeb Memra), kas kļuva par miesu) un daudzi teksti distancē Kristu no Vienīgā Patiesā Dieva (Eloah jeb Thoen, kas ir Dievs Tēvs, Jēzus Kristus Dieva (Jāņa 17:3; 20:17; 1.Korint. 8:6; 2.Korint. 1:3), kurš stāv Savā Vārdā (Michas 5:5).

  • Trinitārieši pārprot un kļūdaini saprot jēdzienus par to kā Dievs ir viens. Šī shēma (Deut. 6:4) ir pārāk detalizēta, lai to pārlūkotu šajā darbā (sk. darbu Jozua, Mesija, Dieva Dēls Nr 134). Deuteronomium 6:4 pieminētā būtne ir identificējama kā Visaugstākais Dievs, Dievs, kurš svaidījis Kristu kā Izraēla Elohi Psalmā 45:8. Dieva vienība, kas ir nepieciešama monoteismā, ir paplašināta kārtība, kas dzīvo vienotībā zem centrālās gribas saskaņā un garīgā mijiedarbībā caur Dieva Spēku un Garu (1.Kor. 3:4-14), kas caur Kristu vēršas uz Dievu (2. Kor. 3:3-4).

    Trinitārisms noliedz to apvienošanu, kas ir nepieciešama monoteismā, un loģiski tas ir politeisms. Tas notiek tādēļ, ka vadītāji to nesaprot nebūdami garīgi (1.Kor.2:8,14).

     

    Jautājumi, kas uzdodami Trinitāriešiem.

    Ja Dievs ir viena būtne trijās hipostāzēs jeb personās kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars, kā ir iespējams notikt visam sekojošajam, ko mēs lasām Bībelē?

    Kāpēc Jēzum Kristum jāsaņem atklāsme no Dieva?

  • Atklāsmes Grāmatā 1:1 ir sacīts, ka tā ir Jēzus Kristus atklāsme, ko Dievs viņam deva, lai rādītu saviem kalpiem tās lietas, kam jānotiek drīzumā. Un Viņš vēstīja to ar savu eņģeli, sūtīdams to pie sava kalpa Jāņa.
  • Kā tad Kristus sēž uz sava Tēva troņa?

  • (Atkl 3:21) Tam, kas uzvar, es došu sēdēt pie manis uz mana goda krēsla, tā kā es esmu uzvarējis un sēdu pie mana Tēva uz viņa goda krēsla.
  • Kā tad Kristus galva ir Dievs?

  • (1.Kor. 11:3) Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs.
  • Kā tad Kristus kliedza uz Dievu?

  • (Kā tas pieminēts Mat. 27: 46; Marka. 15:34): Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?
  • Kā, saskaņā ar Jāņa 20:17, Kristus pacēlās pie Dieva?

  • "Jēzus saka viņai: "Neaizskar mani, jo es vēl neesmu aizgājis pie Tēva, bet ej pie maniem brāļiem un saki tiem: "Es aizeimu pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva."
  • Vai visi tie, kam ir Dieva Gars, ir dievi?

  • Jāņa 10:34-36: Jēzus atbild tiem: Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es sacīju, jūs esat dievi? (Ps.81,6) 35. Ja tos nosauc par dieviem, kuriem Dievs runājis, un Raksti nevar tikt atcelti,
  • "Raksti nevar tikt atcelti"; šeit ir tas ir teikts, lai parādītu, ka mēs esam elohim, un ka mūsu liktenis nevar tikt atcelts vai izjaukts. Kā Kristus ar Dieva palīdzību var būt nolikts savrup no citiem kā Viņš pats un sūtīts pasaulē, ja viņš ir Dievs un nav cita Dieva?

    Kā tad Kristus ir Tēva Radīts?

  • Jo viņš ir Dieva Radības sākums, kā tas ir saskaņā ar Atklāsmes Grāmatu 3:14, neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais (Kolos. 1:15).
  • Trinitārieši mēģina apgalvot, ka "arche" un "protokokos" ir tituli, tādā veidā izvairoties no skaidriem, acīmredzamiem secinājmiem, kas izriet no šiem tekstiem, salīdzinot ar 1.Timot. 6:16, kurā norādīts, ka tikai Dievs ir nemirstīgs.

    Kā tad būtne rada pati sevi?

  • (Jāņa 3:16) "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu..."
  • Kā tad tikai Dievs ir pāri visiem?

  • (Efez. 4:6) Viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.
  • Tādā veidā šī rakstu vieta noliedz, ka Tēvs ir tikai iekš Dēla un tikai Dēls ir iekš Tēva. Šī savstarpējā attiecība paplašinās un attiecas arī uz izredzētajiem.

    Jēzus ir Visaugstākā Dieva Dēls (Marka 5:7). Dieva, kurš ir viņa Dievs un Tēvs (Kolos. 1:3; 1.Tesalon. 3:11), būdams atšķirts no Dieva un mūsu Tēva (2.Tesalon. 2:16).

    Sacīdams, ka Dievs bija viņa Tēvs, viņš nepielīdzināja sevi Dievam, kā to apgalvoja farizeji Jāņa 5:18. Tādējādi Trinitāriešu apgalvojums ir tādi paši meli, ar kādiem apsūdzēja Kristu toreiz.

    Ja pastā trīs hipostāzes, kā var pastāvēt septiņi Dieva Gari (Atkl. 5:6)? Vai šīs septiņas Jēra acis un septiņi ragi nav apagšgrupas jeb autoritātes, kas tika izsūtītas pa visu pasauli Kristus kā Jēra vadībā, lai kontrolētu zemi?

    Kā būtne var upurēt pati sevi?

  • (1.Pēt. 1:19) Bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā jēra, dārgām asinīm...., kas caur viņu tic uz Dievu, kas viņu ir uzmodinājis no miroņiem un to godā cēlis tā, ka jūsu ticība ir kļuvusi arī par cerību uz Dievu.Romiešu 5:17 ir sacīts: "jo, ja jau viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, cik daudz vairāk tie, kas saņēmuši zēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu! Mūsu ticība un cerība ir uz Dievu, bet ne uz Kristu, bet drīzāk ceur Kristu ar Gara palīdzību, kas ir ticības un Patiesības Gars."
  • Kā kāda būtne var lūgt pato sevi un/vai dot sev kaut ko? Piemēram:

  • (Lūkas 11;13)... cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto garu tiem, kas viņu lūdz!

    (Jāņa 17:4) es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt man esi uzdevis.

    (Jāņa 17:9) Es lūdz par viņiem; es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis, jo viņi ir tavi.

  • (1.Jāņa 5:10)... tāpēc, ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par Savu Dēlu.

    Kā būtne var būt lielāka pati par sevi?

  • (Jāņa 14:28) Jūs esat dzirdējuši, ka es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es.
  • Kā būtne var būt sadalīta attiecībā pret to, ko tā zin?

  • (Mateja 24:36) Bet Dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.

    (Atklāsmes 1:1) Jēzus Kristus atklājums, ko viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā.

  • Kā būtne var būt vidutāja pati sev?

  • (1.Tim. 2:5) Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, - cilvēks Kristus Jēzus.

    (Galat. 2:20) Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs.

    (1.Jāņa 2:1) Mums ir aizstāvis Tēva priekšā - Jēzus Kristus, kas ir taisns.

    (1.Jāņa 2:22) Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu.

  • Kādā veidā būtne var būt pakļauta pati sev?

  • (Jāņa 10:18)... Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.
  • Kā būtne var noliegt pati savu doktrīnu jeb mācību?

  • (Jāņa 7:16) Mana Mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis.
  • Kā var kāda būtne atšķirties attiecībā pret gribu, kad Kristus pakļauj to augstākajam, kas ir Dievs?

  • (Mateja 7:21) Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! Ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu.
  • (Mateja 26:39) Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā tu gribi.

  • (Marka 3:35) Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa un māte.
  • (Jāņa 4:34) Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis un pabeigt Viņa darbu.

    (1.Tesal. 5:18) Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū uz jums.

    Kā tas ir iespējams, ka vienas būtnes elementi ir pakļauti un tomēr līdz- vienādi un līdzmūžīgi, un tomēr ir daļa no paplašiunātās struktūras, proti, Kristus, nebūdams tāda paša veida būtne, tomēr paplašināties uz visiem ķermeņa locekļiem?

    Kā var kāda būtne pielūgt pati sevi, ja vien tai nav nopietnas psiholoģiskas problēmas?

    Dievs ir pielūgšanas objekts, kā tas formulēts Jesajas grāmatā, un to ir atkārtojis arī Kristus Mateja 15:8-9:

  • Velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.

    (Lūkas 4:8) Bet Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ir rakstīts: Dievu, savu Kungu tev būs pielūgt un Viņam vienam kalpot!

    (Jāņa 4:22-23) Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz.

    (Efez. 3: 14-15) Tāpēc es krītu ceļos mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, No kura katra tēvišķība debesīs un virs zemes dabū savu vārdu,

  • Kā tas ir iespējams, ka visuresoša būtne hiposāzēs nāk un iet prom no sevis pašas?

  • (Jāņa 14:28) Jūs dzirdējāt, ko es jums sacīju: Es aizeju no jums un atkal atnākšu. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es.

    (Jāņa 16:27-28) Jo Tēvs pats jūs mīl, tāpēc ka jūs mani esat mīlējuši un ticējuši, ka es esmu no Tēva nācis. Es izgāju no Tēva un atnācu pasaulē; es atkal atstāju pasauli un eju pie Tēva.

  • Tāpat, kā būtne var būt lielāka par sevi pašu? Vai arī, kā būtne var būt redzēta, un tomēr noliegt, ka to kāds ir redzējis?

    (Jāņa 6:46) Nevis ka Tēvu kāds būtu redzējis. Tikai Tas, kas no Dieva ir, Tas Tēvu ir redzējis.

     

  • (Jāņa 5:37) Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats deva liecību par mani. Bet jūs nekad Viņa balsi neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši.
  • Kā tad Dievam var būt forma, taču ne veids?

    Kā būtne var klausīties pati uz sevi un būt savas pielūgsmes objekts?

  • (Jāņa 11: 41-42) Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.
  • Kā būtne var būt nespēcīga un padota pati sev?

  • (Jāņa 5:19) Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls.
  • Kā būtne var attiecināt uz sevi neatkarīgu varu?

  • (Jāņa 12: 49-50) Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. Un es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, es saku tā, kā to man teica Tēvs.
  • Kā var kāda būtne būt pakļauta pati sev un dot kaut ko sev?

  • (1.Kor. 15:28) Bet kad Viņam viss būs pakļauts, tad arī Dēls pats pakļausies Viņam, kas Tam visu pakļāva, lai visā viss būtu Dievs.

    (1.Kor. 15:24) Kad Viņš būs nodevis valstību Dievam un Tēvam, kad būs iznīcinājis katru valdību un varu, un spēku, pēc tam būs gals.

  • Tāpat, kā būtne var piešķirt savu spēku sev?

  • (Jāņa 5:30) Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis.

    (Jāņa 5:19) Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls.

  • Kā Kristus Dieva Valstību var attiecināt uz Dievu Tēvu, ja tie ir viena būtne?

  • (Mat. 26:29) Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.

    (Marka 10:15) Patiesi, es jums saku: kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies. (Mt.18,3)

    (Lūkas 12:32) Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību!

  • Kā līdzvērtīgā būtne Tēvs kaut ko var dāvināt, lai to tālāk dāvinātu sev pakļautajiem?

  • (Lūkas 22:29) Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs,
  • Kā tad izredzētie var būt līdzmantinieki Kristum, ja Kristus jau ir Dievs jau no mūžības? Kas tad šeit ir ko mantot?

  • (Rom. 8:17) Bet ja esam bērni, tad arī mantinieki, pat Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; tik tiešām, ja mēs līdzi ciešam, tad līdzi tiksim arī pagodināti.
  • Kā būtne var citus savā priekšā apliecināt vai noliegt?

  • (Mat. 10:32-33) Katru, kas mani atzīst cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. 33. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.
  • Kādā veidā būtnē var izskaidrot sevis mīlēšanu vai ienīšanu, kā vien pieminot noteiktus psiholoģiskus stāvokļus?

    Jāņa 15:23 ir rakstīts, ka "kurš ienīst mani, ienīst arī manu Tēvu". Tomēr, kā mēs redzam no Jāņa 5:20, viņi nav viena un tā pati būtne. Pieņemot to rodas jautājums, kā viena visu zinoša būtne kaut ko atklāt citai visu zinošai būtnei? Kā tad, vadoties no šīs rakstu vietas (un Atkl. 1;1), Kristus var būt visu zinošs?

    Dievs ir gars. Jāņa 4:24 ir rakstīts, ka Dievs ir Gars: . Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. Neviens tulkojums neapstipirna to, ka Dievs ir Gars tādā veidā, kā to interpretē Anti - Nicene teologi un tulkotāji. Mērķis ir pieņemt Dieva ne- individualitāti un ne - specifisko dabu. Tad šis Dievs izpletās un paplašinājās patstāvīgā struktūrā. Tas virzās aiz trinitārisma teoloģijas Procesa Teoloģijā.

    No Efeziešu 3:14-16 mēs zinām, ka Dievam ir ģimene: Tāpēc es krītu ceļos mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, 15. No kura katra tēvišķība debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, 16. Lai Viņš savas godības bagātībā savā Garā dotu stiprināties spēkā iekšējam cilvēkam,

    Trinitārieši mēģina padarīt Kristu un dievu par vienu būtni atsaucoties uz maldīgiem tekstiem un Jāņa 1:1 nepareizu tulkojumu, kas drīzāk saka, ka iesākumā bija vārds, un vārds bija pie Dieva (Theon), un vārds bija Dievs (Theos).

    Pastāv arī atsauksmes uz Jāņa 2:19, kā apgalvojumu, ka Kristus bija Dievs, tādēļ, ka viņš teica:

  • "Nojauciet šo templi un es to trijās dienās atkal uzcelšu."
  • Atspēkojums tam ir atrodams tajā pašā Evaņģēlijā Jāņa 10:18, kur Kristus par dzīvi saka, ka:

  • Neviens neatņem to no manis, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva.
  • Nav nekādu šaubu, ka Kristus ir paklausīgs, lojāls Vienīgā Patiesā Dieva kalps. Viņš ir mūsu brālis un līdzmantinieks Dieva Valstības apsolījumā. Tomēr mēs nepielūdzam viņu vai viņa garīgos simbolus. Ar viņa pavēli mēs pielūdzam Dievu.

    Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

    Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

     

    q