Krist?g?s Dieva Bazn?cas

[117]

 

 

 

Svētais Gars [117]

(Izdevums 3.2 19940515-20000611)

 

 

 

Detalizēti tiek izskaidrots Svētais Gars. Tiek apskatīti sākotnējie strīdi par Svētā Gara darbību un attiecināšanu uz Derībām. Tiek parādīts, ka Gars ir Dieva spēks, nevis persona. Tiek parādīts, ka veids, kādā Gars darbojas, ir vadošais faktors, lai izredzētie kļūtu par elohim jeb theoi, kā to uzskatīja sākotnējā Draudze, un kā tas rakstīts Cakarijas 12:8. Šis ir centrālais darbs Dieva (Dieva vienības) izpratnē.

.

 

 

Kristigas Dieva Baznicas (Christian Churches of God)

Australija: P.O.Box 369,  WODEN  ACT 2606,  AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

(Copyright © 1994, 1995, 1997, 1998, 1999, 2000 Wade Cox)

 

Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.

 

?o darbu j?s varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 


Svētais Gars [117]

 


Pentakosta Ievērošana

 

Pentakostā mums vajadzētu pārspriest dažas lietas. No Apustuļu Darbu 2. nodaļas mēs varam izsecināt dažas svarīgas piezīmes, kas norāda uz pareizo veidu kā ievērot Pentakostu.

 

Ap. Darbi 2:1-21 1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; 2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, 3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, 4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; 6 kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. 7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? 8 Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - 9 partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, 11 krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." 12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" 13 Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." 14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; 15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, 16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: 17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. 18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. 19 Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. 20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. 21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.

 

Šajā tekstā ir vairāki elementi. Pirmkārt, mēs apskatīsim 1. pantu.

 

Ap.Darbi 2:1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā

 

Tas parāda, ka Pentakostā Draudzes sapulcēšanās ir obligāta. Šie ir svētki, kur mums ir jāiet un jāsapulcējas vienā vietā. Tātad, nevar būt ne runas par šo svētku ievērošanu mājās. Dievs p[ieprasa, lai jūs Pentakostā būtu tajā vietā, kuru Viņš izvēlēsies, tieši tāpat, kā divos citos svētkos, tas ir, Pasā svētkos un Tabernakla svētkos, un jums nebūs nākt tukšām rokām (5.Mozus 16:16).

 

Un tur ir teikts ‘Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi.’ Citiem vārdiem, Pentakosta svētkos ir divi elementi, tas ir, sabats un Pentakosta diena. Kad tā bija pilnībā pienākusi, viņi visi bija sapulcējušies vienkopus. Citiem vārdiem, no Sabata viņiem visiem vajadzētu būt vienkopus Pentakosta svētkiem. Tā iespējams ir koncepcija par otro sabatu pēc pirmā (Sabbatton deuteropro), kas pieminēts Lūkas 6:1.

 

No Draudzes pareizas Pentakosta ievērošanas (pirmās Pentakosta ievērošanas kā Draudzei) Svētais Gars viņos iegāja ar lielu spēku. Viņi varēja runāt mēlēs, rīkoties saskaņā ar pravietojumiem un lietot Svēto Garu jeb tikt Svētā Gara lietoti. Varētu teikt, ka Pentakosta nepareiza ievērošana ierobežo Draudzes spēju tikt Svētā Gara lietotai, jo tam jānotiek paklausībā un pēc vēlēšanās.

 

Kad viņi sāka runāt mēlēs un tika Svētā Gara lietoti, daži no apmeklētājiem jūdiem, kuri klausījās, teica, ka viņi ir piedzērušies drunk. Pēteris atbildēja ‘jo ir tikai dienas trešā stunda’ (p. 15). Tas pasaka, kad tieši Pentakosts tika noturēts. Trešā dienas stunda ir pulksten 9.00 no rīta. Tādēļ Pentakosta kalpošanai ir jānotiek pulksten 9.00 no rīta, un mums ir jāsper attiecīgi soļi, lai nodrošinātu, ka katrs no mums ir vietā Sabata dienā, lai varētu piedalīties Pentakosta kalpošanā pulksten 9.00 no rīta.

 

Kurš vai kas tad ir Svētais Gars, kas Pentkostā iegāja Draudzē? Kā tas attiecas pret Dievu?

 

Sagatavošanas Teksts

 

Mēs esam apskatījuši pirmos divus aspektus attiecībā uz koncepciju par Dievu, tas ir, Dievu Tēvu un Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu. Summējums, ko iegūstam no mūsu ticības apliecības pirmās daļas ir tāds, ka Dievs Tēvs ir vienīgais patiesais Dievs un Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un ka šī izpratne ir priekšnoteikums mūžīgajai dzīvībai (Jāņa. 17:3).

 

Dievs Tēvs

 

Visuma vislielākā dievība ir Dievs. Viņš ir Visuvarens, radītājs un debesu, zemes un visu lietu Uzturētājs (1.Mozus.1.1; Neh. 9:6; Psalmi 124:8; Jesajas 40:26,28; 44:24: Ap. Darbi 14:15; 17:24-25; Atkl. 14:7). Viņš vienīgais ir nemirstīgs (1. Tim. 6:16). Viņš ir mūsu Dievs un Tēvs un Jēzus Kristus Tēvs (Jāņa 20:17). Viņš ir visaugstākais Dievs ((1.Mozus. 14:18; 4.Mozus. 24:16; 5.Mozus.32:8; Marka 5:7) un vienīgais īstais Dievs (Jāņa 17:3; 1. Jāņa 5:20).

 

Jēzus Dieva Dēls

 

Jēzus ir pirmradītais (prootokokos) no visas radības (Kol. 1:15) tādēļ Dieva radības sākums (arche) (Atkl. 3:14). Viņš ir Dieva Vienpiedzimušais (monogene) Dēls (Mat 3:17; Jāņa 1:18; 1. Jāņa 4:9), kas ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas (Lūkas. 1:26-35). Viņš ir Kristus jeb Mesija (Mat 16:16; Jāņa 1:41), kurš ir sūtīts no Dieva. lai būtu mūsu Glābējs un Mierinātājs (Mat. 14:33; Jāņa 8:42; Efez 1:7; Titam. 2:14).

 

No šīm koncepcijām mums tad ir jāsaskaras ar Svētā Gara faktu un darbību. Trinitārieši to izskaidro kā trīs personas kā Dieva hipostāzes, un tas ir balstīts uz grieķu filozofiskajā koncepcijām. Kristietības koncepciju sākumi ir apskatīti darbā Arche of the Creation of God as Alpha and Omega (No. 229) un The Use of the Term Hypostsais (No. 230); un The Origins of Christmas and Easter (No. 235).

 

Babilonijas modeļa koncepcijas, kas ieviesušās ortodoksālajā sistēmā, ir pilnīgi maldinošas. Pēdējās Dienās, kā to norāda Kristus, šī koncepcija ieviesīsies Dieva Draudzē. Kristus ar šiem komentāriem norādīja, ka viņš ir Dieva radības sākums jeb arche.

 

Sākotnējās gandrīz gnostiskās ietekmes kristietībā sākot ar Klementu ir apskatītas darbā Arche of the Creation of God as Alpha and Omega (No. 229). Mēs redzam, ka Klementam taisnībā tajā, ka Dievs ir patiesais arche, ka Viņš radīja no Savas gribas un no Viņa gribas visas lietas ir radītas (Atkl. 4:11). Tā Dievs ir radītājs, bet Kristus ir radības instruments un bija tās sākums (sk. iepriekš).

 

Ideja, ka dievišķā gudrība bija Dieva padomdevēja un pirmā būtne, ko Dievs radījis, saskaņā ar autoru Salvatore Lilla (Clement of Alexandria, Ch. III, Oxford University Press, 1971, pp. 192-230) ir raksturīga ebreju 0 aleksandrijas filozofijai pirms Filo. Tā jūdi Aleksandrijā uzskatīja, ka gudrība bija pirmais elements, kuru Dievs radīja. Tā izgāja no Dieva ar Dieva Vārdu, tad sāka eksistēt saistīta ar Dievu ar gudrību kā Svēto Garu.  Tā ir Sophia pieminēta Ecclesiasticus 1:4 un pirmā radītā būtne Zālamana Pamācībās 8:22. Zālamana 9:9 parāda, ka tā palīdz Dievam radīšanā. 1.Mozus runā par Dieva Garu 1.Mozus 1:2. Domātāji pirms Kristus nepareizi izskaidroja šo Dieva spēka aspektu kā būtni, un šī kļūda ir saglabājusies līdz pat šai dienai kā koncepcija, ka Svētais Gars ir persona. Šis ir šīs kļūdas pirmsākums.

 

Gars loģiski bija Dieva pirmā emanācija, jo Kristus un citu Elohimu radīšanai loģiski bija nepieciešams mehānisms viņu integrācijai ar Dievu, lai būtu absolūts monoteisms, apvienots veselums. Dievs ir visu būtņu centrs. Visas būtnes debesu pulkā ir saistītas ar Viņu ar Svēto Garu. Caur Garu Dieva daba tiek nodota visām būtnēm, Kristum un pārējiem izredzētajiem, un visbeidzot, visai cilvēcei. Tāds ir šis mehānisms, un ja jūs neizprotat šo procesu, jūs nevarat pilnībā saprast, kas notiek ar Svēto Garu. Tas notiek tādēļ, ka Dieva bauslība izplūst no Dieva dabas. Tātad, tas nevar būt binitārisms, jo pastāv galēja dievības centralitāte, un šī dievība ir Dievs. Kristus teica, ka vienīgi Dievs ir  labs; kādēļ tu sauc mani par labu, vienīgi Dievs ir labs, un tas ir galējās dievības centralitātes dēļ. Diētiska sistēma nevar pastāvēt. Loģika mums to pasaka. Dieva bauslība izriet no Dieva dabas un paliek mūžīgi,  jo Dievs Pats ir nemainīgs, galēji labs kā centrālā un galējā dievība.

 

Dieva bauslība iziret no Viņa dabas labestības

 

Dieva bauslība izriet no Dieva dabas un paliek mūžīgi,  jo Dievs Pats ir nemainīgs, galēji labs kā centrālā un galējā dievība. Ta sir aprkastīts darbos The Government of God (No. 174), Love and the Structure of the Law (No. 200) un arī Distinction in the Law (No. 96).

 

Marka 10:18 Kristus teica: Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Dieva labestība katru no mums ved uz grēku nožēlu (Rom. 2:4). Dieva dab air nemainīga labestība. Debesu pulki ņem dalību šajā dabā. Tā viņi kļūst konstanti dieviškajā dabā un labestībā. Šādā veidā Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (aioonas) (Ebr. 13:8). Izredzētie, ņemot dalību dievišķajā dabā (2Pēt. 1:4), kļūst par daļu no dievišķās priesterības, Melšisedeka priesterības, kurš ir nepārraidāms (aparabaton) jeb nemainīgs (aioona) (Ebr. 7:24). Kristus spēj izglābt visus tos, kas vēršas pie Dieva caur viņu (sk. Ebr. 7:25 Marshall's Greek-English Interlinear). Taču viņš nav pielūgšanas objects, ne arī Dievs, kurš pavēl pēc gribas (sk. darbu The God We Worship (No. 2)(Dievs, kuru mēs pielūdzam Nr. 2)).

 

Mēs nevēršamies pie diētiskas struktūras. Mēs vēršamies pie Dieva caur Kristu, un šādā veidā mēs tiekam izglābti. Binitārieši jeb Diētisti visas šīs Rakstu vietas vai nu ignorē vai strukurē nepareizi.

 

Dieva bauslība tiek saglabāta ticībā un nevis caur darbiem (Rom. 9:32). Mums ir Jauna Derība, kur tas Kungs savu bauslību ieraksta mūsu prātos un mūsu sirdīs. Viņš ir  mūsu Dievs, un mēs esam  Viņa kalpi, pielūdzot  Viņu, turot viņa baušļus mūsu sirdīs (Ebr 8:10-13). Mēs neievērojam bauslību tādēļ, ka tā ir rakstīta. Mēs to neievērojam tādēļ, ka beigās pastāv tiesas diena. Izredzētie nonāk punktā, kur mēs gribam to ievērot tādēļ, ka mēs esam tik ļoti caur Svēto Garu iesaistīti Dieva dabā, ka Svētais Gars vienu kāju pēc otras ieliek bauslībā. Tikai caur Svēto Garu mēs ievērojam bauslību bez piespiešanas, jo cilvēka prāts (miesas prāts) ir ienaidā ar Dievu. Tā nav klišeja. Cilvēka prāts vienkārši vēlas iet pa ceļiem, kas ir pretrunā ar Dieva dabisko labestību. Svētais Gars ir līdzeklis ar kuru mūsu prāti tiek pārvērsti. Tad mēs sekojam Dievam pēc vēlēšanās, jo Viņa daba dzīvo mūsos, un grēkošana ir vienkārši pretrunā ar mūsu dabu. Kas tad ir Svētais Gars?

 

Svētais Gars

 

Svētais Gars (Ap. Darbi 2:4) ir Tā Dieva spēka esence, kuru Jēzus apsolīja sūtīt izredzētajiem (Jāņa 16:7). Tā nav persona, bet gan Dieva dzīvā spēka izpausme. Tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs kļūstam par Dievišķās dabas dalībniekiem (2. Pēt. 1:4), esot pildīti ar Svēto Garu (Ap. Darbi 9:17; Efez 5:18), tādēļ visi esam Dieva Dēli (Ījaba 38:7; Rom.8:14; 1.Jāņa 3:1-2) un Kristus līdzmantinieki (Rom. 8:17; Gal.3:29; Titam. 3:7; Ebr. 1:14,6:17, 11:9; 1. Pēt.3:7).

 

Dievs dod Svēto Garu visiem, kas lūdz (Lk. 11:9-13) un paklausa Viņam, un Svētais Gars dzīvo tajos, kas tur Dieva baušļus (1Jāņa 3:24; Ap. Darbi 5:32). No Ījaba 38:7 ir redzams, ka pirms pasaules radīšanas pastāvēja Dieva dēli. Jēzus Kristus nebija vienīgais Dieva Dēls pirms pasaules radīšanas. Viņu bija daudz. Viņš nebija vienīgā Rīta Zvaigzne pirms pasaules radīšanas – to bija daudz (sk. arī Lk. 11:9-13). Daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzētu, jo Dievs ir devis solījumu, ka, ja jūs lūgsiet Viņu, Viņš jums dos Savu Svēto Garu. Viņš Savu Svēto Garu ir devis miljoniem. Daudzi vienkārši ir krituši būdami aicināti, bet ne izredzēti. Terminoloģija ir tāda, ka viņi tāpat kā suņi atgriežas pie saviem vēmekļiem un apgāna Svēto Garu. Šādi cilvēki tiek nodoti otrajai augšāmcelšanai. Taču viņi par to netiek uzskatīti atbildīgi, jo bija zināms, ka viņi to darīs (sk. arī darbu The Fallacy of the Third Resurrection (No. 166)). Viņi nav iepriekšordinēti, viņi nav iepriekš nolemti. Svētā Gara pirmie augļi viņiem nav doti saskaņā ar Romiešu 8:23. Viņiem ir dots Gars, bet viņi nav varējuši pastāvēt ticībā.

 

Svētais Gars ir mierinātājs, kas ved Dieva kalpus uz patiesību (Jāņa 14:16,17,26) (sk. darbu Truth (No. 168)). Jūsu spēja saprast visu patiesību ir atkarīga no jūsu attiecībām ar Dievu caur Svēto Garu. Tikai attīstot attiecības ar Dievu caur Svēto Garu jūs varat izprast Bībeli. Citādi tie ir tikai vārdi. Daudzi cilvēki to neizprot, jo viņu attiecības ar Svēto Garu nav attīstītas. Tas nav tikai jautājums par spēku (un Svētais Gars ir spēks). Svētais Gars ir spēka Gars, un tas tiks apliecināts mūsos pēdējās dienās kā spēks un gudrs saprāts, un patiesības izpratne. Ļoti daudziem cilvēkiem Bībele ir tikai vārdi, jo viņi nav paklausīgi un neaug Svētajā Garā.

 

Tikai caur Svēto Garu Pēteris varēja pateikt to, ko viņš pateica. Tieši tādēļ Kristus teica svētīts tu esi Sīmani Jonas dēls. Viņš izprata tādēļ, ka Svētais Gars deva viņam saprast. Mēs nevaram vainot nevienu kam nav Dieva Gara. Daži cilvēki nav aicināti, un viņi nesaprot. Mums vajadzētu lūgt par viņiem. Mums nevajadzētu būt pret viņiem.

 

Svētā Gara dāvanas ir pieminētas 1.Korintiešu 12:7-11, un augļi ir aprakstīti Galatiešu 5:22-23 (sk. darbu Te Fruit of the Holy Spirit (No. 146)). Tas netiek dots ar mēru, kā tas teikts Jāņa 3:34 un Romiešu 12:6. Tas ir līdzeklis, ar kuru Dievs visbeidzot var kļūt viss visā, kā tas teikts 1.Korintiešu 15:28 un Efeziešu 4:6.  Svētā Gara dāvanas un augļi nenāk no kalpošanas un tās netiek dotas vadoties no hierarhijas struktūras. Dažiem cilvēkiem ir spēks izprast no gara, izskaidrot, mācīt. Daži cilvēki spēj dziedināt, dažiem ir ticība, ka var kalnus pārcelt, vairāk nekā cilvēkiem, kas ielikti administratīvos amatos. Tas ir tas, ko baznīca nav izpratusi savā hierarhiskajā vadības sistēmā. Hierarhiskā vadīšana iznīcina Dieva darbību.

 

Trinitārieši uzskata, ka Svētais gars ir Dieva vienības trešā persona. Tas ir nepareizi. Šī mācība noliedz Svētā Gara spēju attiecināties uz mums, padarot mūs par elohimiem jeb theoi. Svētais Gars (Ap. Darbi 2:4), ir tā Dieva esence jeb spēks, kuru Kristus apsolīja sūtīt izredzētajiem (Jāņa 16:7). Tā nav persona, bet Dieva dzīvā spēka paplašinājums. Tas ir līdzeklis ar kuru mēs ņemam dalību dievišķajā dabā (2Pēt. 1:4), būdami piepildīti ar Svēto Garu (Ap. Darbi 9:17; Efez. 5:18) un, tātad, visi esam Dieva Dēli (Jēk. 1:6; 2:1; 38:7; Rom. 8:14; 1Jāņa 3:1-2) un Kristus līdzmantinieki (Rom. 8:17; Gal. 3:29; Tit. 3:7; Ebr.. 1:14; 6:17; 11:9; Jes. 2:5; 1Pēt. 3:7). To dod Dievs visiem, kas lūdz (Lūkas 11:9-13) un paklausa Viņam, un  tas dzīvo tajos, kuri ievēro Dieva baušļus (1Jāņa 3:24; Ap. Darbi 5:32). Svētie ir tie, kas ievēro Dieva baušļus un apliecina Jēzu Kristu (Atkl. 12:17, 14:12).

 

Svētais Gars darbojas jau pirms kristībām. Gars izredzētos caur Kristu ved pie Dieva (Ebr. 7:25). Gara pirmie augļi indivīdam tiek doti kristībās no vēstules Romiešiem 8:23, kas skaidri paziņo, ka uzņemšana bērna kārtā  nenotiek līdz miesas atpestīšanai. Tā mēs esam piedzimuši no jauna, taču turpinām augt Garā ik dienas Jēzū Kristū līdz nonāksim Dieva godībā. Svētais Gars ir patiesības Gars (1Jāņa 4:6, 5:6) un, meklējot Patiesību visās lietās, mēs pieaugam Kristū (Efez. 4:15). Mums nav jārunā visa patiesība visās lietās. Dažreiz ir pieklājīgi neteikt patiesību visās lietās, piemēram, ja jums kādā cilvēkā kaut kas nepatīk, jums obligāti nav tas viņam jāsaka. Mums vajadzētu paturēt dažas lietas tikai pie sevis. Tās var būt patiesas, taču labāk būtu tās neteikt. Tā nav melošana izlaidības dēļ; šī rīcība ir laba. Pastāv atšķirība starp melošanu izlaidības dēļ un būšanu pieklājīgam. Ja mēs neko nesakām tad, kad mums vajadzētu teikt, mēs būtībā melojam, jo mēs nesniedzam liecību. Būtībā ar savu klusēšanu mēs sniedzam nepatiesu liecību. Tas ir svarīgi. Svētais Gars ir Dieva Gars (Rom. 8:14) un ticības Gars (2Kor. 4:13) kas izmeklē visas lietas un zina visas lietas (1Kor. 2:10-11; 12:3).

 

Tā Svētais Gars nav Trīsvienīga Dieva neatkarīgs aspekts, bet gan līdzeklis ar kura palīdzību mēs kļūstam par elohimiem. Mēs nekļūstam par Eloah. Dievs ir vienskaitlī kā Eloah. Mēs kļūstam par elohim jeb theoi caur Svēto Garu. Tā ir nepieciešama atšķirība, jo cilvēki, trīsvienības ietekmes iespaidā, neizprot, ka pastāv viens Dievs, Eloah, un ka pastāv arī elohimu ģimene. Viņi domā, ka tā ir zaimošana sakot, ka mēs kļūsim par elohimiem, jo viņi nesaprot, ka sir elohimi. Mēs kļūsim par elohimiem (Cak. 12:8). Gars nodod Dievam mūsu domu izpratni un visu būtni un atgriezeniski dod mums Paša Dieva atribūtus un dabu.

 

Jāņa 10:34-35 34 Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. - 35 Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti…….

 

Darbojoties caur Jēzu kristu kā mūsu vidutāju un starpnieku elohimu, Svētais Gars dod iespēju Kristum palīdzēt, mācīt un mierināt mūs, un dod mums iespēju izmantot Dieva spēku. Gars katrai personai dod to, ko Dievs vēlas, lai tas nāktu par labu visai miesai, kā tas teikts 1.Korintiešu 1Corinthians 12:7-11. Dievs mums katram dod atšķirīgus aspektus un saliek kopā, lai mēs nestu labumu visiem. Dievs katru personu ieliek izredzēto kārtā ar spēku, kāds citam var arī nepiemist. Mēs visi darām to darbu, kuru Dievs mums ir devis, lai darām. Mums ir doti cilvēki ar dažādām dāvanām un talantiem, un Dievs to dara mūsu visu labākai godībai. Miesa gūst labumu no mūsu katra darbības, bet mēs varam arī apdzēst Gara darbību. Ja mēs individuāli nepiepūlamies, mēs varam apdzēst Svēto Garu. Mēs ietekmējam viens otru, jo mēs visi esam viena miesa. Ja mēs nelūdzam, negavējam un nestrādājam, mēs samazinām spēku, un tas nav indivīda spēks, bet gan Jēzus Kristus spēks. Tas nebija Mozus, kas sēdēja ar paceltām rokām; viņam blakus bija Ārons un Ūrija, kas turēja viņa rokas. Tas nav Kristus, kas viens pats dara savu darbu. Mēs visi turam Kristus rokas paceltas, jo viņš Mozus, kas nāks. Mums ir jāstrādā. Ja mēs nestrādājam, mēs nesasniedzam to, ko mēs varētu sasniegt, un patiesība tiek atklāta daudz mazāk cilvēkiem. Tādā veidā savukārt tiek ietekmēti vēl vairāk cilvēku, un mūsu darbs ir smagāks otrajā augšāmcelšanās reizē. Vairāk cilvēku tiek sakropļoti, un viss darbs kļūst daudz smagāks. Dēmoniem savukārt tiek noteikts vieglāks sods tādēļ, ka mēs nestrādājam, nevis tādēļ, ka mēs vēlētos apžēloties. Ja mēs beigu beigās nespējam izdarīt savu darbu, dēmoni tiek attaisnoti. Tieši tā ir šī kauja - par dēmonu attaisnošanu, jo viņi ir zaimojuši Svēto Garu.

 

Garu var apdzēst (1.Tes. 5:19) atstājot to novārtā vai apbēdinot (Efez. 4:30) un tas rada zaudējumus izredzētajos. Tā mēs varam saņemt Garu, augt tajā, un tad sākt grēkot, un tas ierobežo mūsu spēju saprast koncepcijas. Šie grēki ierobežo mūsu spēju augt, jo kad mēs grēkojam, mēs atstājam novārtā un apbēdinām Garu. Gars mūs atstāj grēkā. Katram no mums ir atļauts iziet cauri šiem procesiem, kad mēs zinām, ka mēs esam zaudējuši spēku Garā tikai dēļ tā, kas ienācis mūsu prātā.

 

Svētā Gara auglis ir mīlestība, kā tas teikt Galatiešu 5:22. Tas ir Svētā Gara galvenais aspekts. Tāpēc, ja mēs nemīlam viens otru, Svētais Gars nemājo mūsos. Tādā veidā Svētais Gars sevi manifestē. Mīlestība ir auglis, jo tā ir Dieva daba. Tā ir pozitīva lieta, un tā nevienam ļaunu nedara. Tā nāk no Dieva dabas. Izredzētajos ir šī mīlestība pret citiem cilvēkiem, kas kļūst par agapes mīlestību.

 

Darbā Song of Songs (No. 145), mēs redzējām, ka grieķi nesaprata un, iespējams, filozofiski nespēja saprast agapes mīlestību. Tā nebija grieķu koncepcija. Viņiem bija erotiska un filiāla mīlestība. Viņi nespēja saprast brālīgas struktūras, jo agape nav grieķu koncepcija. Tā nāk no Augstās Dziesmas. Tā ir transliterācija no Ebreju vārda ’ahab (awhab’). Tur viņi atrada agapes koncepciju. Tā ir vienkārša transliterācija. Grieķi vēl šodien to nespēj saprast savas filozofijas ietvaros, jo viņi balstās uz platoniskajām struktūrām un neoplatoniskajām struktūrām, un viņu reliģiskajai sistēmai šajā ziņā ir problēmas, jo, izskaidrojot Bībeli, viņi balstās savā filozofijā.

 

Gars ir līdzeklis, ar kuru mēs pielūdzam Dievu, kā tas teikts Filipiešu 3:3. Tātad tas nevar būt Dievs kā pielūgsmes objekts un līdzvērtīgs Tēvam. Tas ir vienkāršs loģikas process. Svētais Gars nevar būt līdzeklis kaut kā pielūgšanai un tajā pašā laikā būt šis kaut kas. Tas nevar jūs saistīt ar kaut ko un būt līdzeklis ar kuru jūs pielūdzat un tajā pašā laikā būt šī pielūdzamā atsevišķā, līdzvērtīgā un vēl persona. Tas loģiski ir pavisam absurdi. Jums ir jāpielūdz līdzeklis, ar kuru jūs pielūdzat objektu. Tas kļūst par līdzekli un objektu. Svētais Gars faktiski ir spēks, kas dod spēku Kristum.

 

Dievs padara Kristu par mūžīgo Tēvu (Jes. 9:6) no kura ir daudz tēvu  gan debesīs, gan uz zemes (Efez 3:15). Visas šīs ciltis jeb ģimenes ir nosaucis Dievs Tēvs, un tas ir iemesls, ka mēs metamies ceļos Dieva Tēva priekšā un pielūdzam Viņu (Efez. 3:14-15).

 

Mēs šo koncepciju varam apskatīt Psalmā 89:25. Psalms 89 runā par Dāvidu Viņa kalpu, kur viņš ir svaidīts. No 21. Panta Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis. 25. pants Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un Manā Vārdā augstu pacelsies viņa rags. 89. Psalmā mēs runājam par svēto padomi jeb Svētajiem. No 26. Panta Viņa rokā Es nodošu jūru un viņa labajā rokā - upes. 27. Pants Viņš sauks Mani: "Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums!". 28. Pants Jā, Es viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā. Koncepcija par Dievu Tēvu bija pazīstama Vecajā Derībā, taču tā bija cita koncepcija, kur Dievs bija Tēvs un paplašināja to uz Kristu, kā tas minēts Jesajas 9:6. No kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu (Efez. 3:15), un visas šīs ciltis jeb ģimenes, saņem savu vārdu no Dieva, un tas ir iemesls, kādēļ mēs lokām savus ceļus Dieva priekšā, pielūdzot Viņu, kā tas teikts Efeziešu 3:14-15. Mēs to darām caur svēto garu.

 

Kristus bija radības pirmdzimtais jeb pirmradītais. Viņam visas lietas ir radītas gan debesīs, gan uz zemes, gan redzamās, gan neredzamās, troņi un valdības, varas un autoritātes, visas lietas ir radītas caur viņu un viņā. Kristus ir pirms visām lietām un viņā visas lietas ir ietvertas (Kol. 1:16-17). Taču tas bija Dievs, kas viņu radīja un vēlējās, lai radība eksistētu un pastāvētu Kristū. Tādēļ Kristus nav Dievs tādā nozīmē kā Dievs Tēvs, kurš  vienīgais ir nemirstīgs (1Tim. 6:16), eksistējot nemainīgā mūžībā. Šīs nav būtnes, kuras šeit ir radījis Kristus (sk. darbus The Purpose of the Creation and the Sacrifice of Christ (No. 160) and The Government of God (No. 174). Dievs rada ar gribu, un Kristus organizē struktūru.

 

Izredzētie ir aicināti iziet no šīs pasaules, lai veltītos un kalpotu. Daudzi ir aicinātu, taču maz ir izredzētu (Mat. 20:16; 22:14). Izredzētie ir izredzēti, tāpat kā Kristu ir izvēlējies Dievs (Lūkas 23:35). Izredzētos ir izredzējis Kristus (Jāņa 6:70; 15:16,19) pēc Dieva norādījumiem (1Pēt. 2:4). Dievs mūs dod Jēzum Kristum. Kristus nezaudēs nevienu no tiem, kurus viņam ir devis Dievs Tēvs,  bet tas ir Dievs Tēvs, kurš mūs dod Kristum, tas nav Kristus, kurš mūs izvēlas. Viņš mūs paņem pēc Tēva norādījumiem.

 

Lai palīdzētu , izredzētajiem ir dots izprast Dieva noslēpumus. Svētais Gars ir mehānisms, ar kuru ir iespējams izprast Dieva noslēpumus un Dieva Valstību (Marka 4:11). Jo Dieva gudrība tiek turēta noslēpumā (1Kor. 2:7), kuru izskaidro Dieva kalpi (1Kor. 2:7; 15:51). Jo Dieva griba ir izskaidrota kā mistērija (Efez. 1:9), kuru Dievs dod saviem kalpiem ar atklāsmi. Tālāk, mistērija ir Kristus kalpošana caur izredzētajiem. Pāvils rakstīja:

 

Efeziešiem 3:2-6...2 jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastību man darboties jūsu labā. 3 Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. 4 To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, 5 kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad Garā ticis atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. 6 Proti, ka, evaņģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem

 

Tātad tas ir gars, kas atklāj visas Dieva un Kristus mistērijas un aicina pagānus. Taču tā nav bauslība. Bauslība manifestējas no Gara. 

 

Gars Trinitārismā

 

Trinitārieši nošķīra teoloģiju no tā saucamās pestīšanas ekonomijas Jēzus Kristus inkarnācijā. Vārds ekonomija būtībā nozīmē Jēzus Kristus inkarnāciju un to kā Dievs sevi manifestē caur Jēzus Kristus inkarnāciju. Teoloģija bija loģika, kas iesaistīta Dieva darbības metafizikā, piemēram būtnes struktūra (vai Dieva eksistence). Kā pieminēts darbā The Development of the Neo-Platonist Model (No. 17), LaCugna (GOD FOR US: The Trinity and Christian Life, Harper, San Francisco, 1991), apskatot trīsvienības doktrīnas attīstīšanos un teoloģijas nošķiršanu no Pestīšanas Pāna (jeb Soterioloģiju), kas ir atklājies Jēzus Kristus inkarnācijā, kapadoķieši orientēja teoloģiju tādā virzienā, kas vēlāk radīja teoloģijas nošķiršanu no ekonomijas. Šī trajektorija, jeb kurss, noveda pie:

 

Pseido Dionīsa via negative, un, visbeidzot pie Palamas Gregorija teoloģijas (Chapter 6).

Latīņu Rietumos, tūlīt pēc Nikejas perioda, tādi teologi kā Poteras Hilarijs, un, iespējams vēl vairāk, Ankuras Marcellus, saglabāja saistību starp dievišķajām hipostāzēm un pestīšanas ekonomiju. Augustīns izveidoja pavisam jaunu pieeju. Viņa sākuma punkts vairs nebija Tēva monarhija, bet dievišķa substance, kurā līdzīgi dalījās trīs personas [uzsvars pievienots]. Tā vietā, lai iesaistītos teoloģijas dabā, kā tā atklājas Kristus inkarnācijā un dievišķošanā ar Garu [uzsvars pievienots], Augustīns pievērsās trīsvienības ceļam, kuras iespējams atrast ikvienas cilvēciskas būtnes dvēselē. Augustīna pārliecība par 'psiholoģisku' analoģiju attiecībā uz trīsvienību nozīmētu, ka trīsvienības doktrīna ir attiecības, kas ir iekšējas tikai pašā Dievā, atrautas no tā, ko mēs zinām par Dievu caur Kristu Garā (LaCugna, p. 44).

 

Tas noved pie Misticisma.

 

Gars ir līdzeklis, ar kuru jūs kļūstat Dievi (Elohimi). Gars ir līdzeklis, ar kuru Kristus kļuva par Dievu. Trinitārieši ir pārliecināti par dvēseles doktrīnu, jo viņi dievišķumu meklē dvēselē un mēģina kļūt līdzvērtīgi Dievam Tēvam, kas viņi nav un nekad nevar būt, un neviens no mums nekad tāds nevar kļūt. Mēs, no Filipiešu 2:6, nemēģinām turēt par laupījumu pielīdzināties Dievam, gluži tāpat kā Kristus nemēģināja pielīdzināties Viņam.

 

Filipiešiem 2:6 6 kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam

 

Viduslaiku Latīņu sekoja Augustīnam un teoloģijas nošķiršanai jeb soterioloģijai (soterioloģija vienkārši nozīmē pestīšanas plānu). Visa šī struktūra tika iesaistīta neoplatonismā un misticismā.

 

Lakugnas svarīgas piezīmes ir tās, ka no Augustīna Tēva monarhija vairs nebija pārāka. Trīsvienība pieņēma līdzvērtīgumu. Šis bija otrais solis, kas radās no maldīgā pieņēmuma par līdzmūžību. Binitāriešiem/trinitāriešiem ir jāpieņem līdzmūžība - un tad tie var pieņemt divu būtņu līdzvērtību. Svētais Gars šeit tiek ievietots ikvienā nepieciešamajā formā, un tad tas kļūst par pilnu trinitārismu. Pareiza premise bija koncepcija par Dieva manifestāciju katrā indivīdā, tas ir, Tēva darbība ar Svēto Garu, kurš izplūst no Viņa caur Jēzu Kristu. Tā ir vienīgā lieta, kuru viņi sapratuši pareizi.  Šī virzība caur Jēzu Kristu deva iespēju Kristum  vadīt un virzīt indivīdu saskaņā ar Dieva gribu, kurš dzīvo ikvienā no izredzētajiem. Kristus nebija Svētā Gara pirmavots. Viņš bija vidutājs un vadītājs. Viņš darbojās Dieva labā un saskaņā ar Dieva gribu, kā viņš to vienmēr ir darījis. Taču viņš nebija šis Dievs. Trinitārieši šī fakta izpratni ir zaudējuši, ja vien viņi to kādreiz vispār ir sapratuši. Kā saka Lakugna:

 

Trīsvienīgā Dieva teoloģijai ir jāapspriež vienīgā Dieva pastāvēšana (p. 44).

 

Grieķu teologi uzspieda trīsvienīga Dieva teoloģiju. Tā ir antīka sistēma, un tai nav nekāda sakara ar Bībeli vai kristietību. Viņi tai pievienoja šo teoloģiju. Šī teoloģija pilnībā neizprot Svēto Garu un ir iznīcinājusi mūsu spēju izprast Svētā Gara darbības.

 

Tas fundamentāli ietekmēja veidu, kādā kristieši lūdza. Jūs nevarat izmantot Svēto garu kā līdzekli Dieva pielūgšanai, jo šeit Svētais gars ir pielūgšanas objekts. Tas kļūst par pielūgšanas objektu. Kā jūs varat pielūgt kaut ko, kas ir jūsos pašos? Tas ir loģikas absurds. Tas kļūst par narcisismu. Tā ir pašpielūgšana, jo Svētais Gars ir ikvienā no mums. Tas ir, viņi vairs nepielūdza vienīgi Tēvu Dēla vārdā, kā to nosaka Bībele (no Mat. 6:6,9; Lūkas 11:12) Tēvu pielūdzot (Jāņa 4:23), bet gan Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tā ir fundamentāla atšķirība. Trinitārieši saka "mēs to lūdzam Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā’. Viņi nelūdz tā, kā to mācīja Kristus. – ‘Un ko jūs lūgsit Tēvam manā vārdā, tas jums tiks dots’. Mēs lūdzam Tēvu. Mūsu attiecības ir viens pret vienu ar Tēvu. Tas notiek caur Svēto Garu un mēs to lūdzam mūsu Skolotāja, Kunga, Meistara vārdā, bet mēs nelūdzam viņu, un mēs nepielūdzam viņu, un tā nav zaimošana.

 

Tālāk, zinātnieki izstrādāja pašas teoloģijas metafiziku. Taču visa šī sistēma tika būvēta uz Bībeles manipulācijām un ignorēšanu. Tieši tādēļ trinitārieši nekad nevēršas pie visiem Bībeles tekstiem, kā arī nepareizi tulko vai nepareizi citē atslēgas tekstus un ignorē tās vietas, kuras nav izmaināmas. Lakugna raksta, ka:

 

Kapadoķieši (un arī Augustīns) ievērojami novirzījās no ekonomijas izpratnes Rakstos, noliekot Dieva attiecības ar Dēlu (un Garu) "intradievišķā" līmenī (lpp. 54).

 

Vienīgais Dievs eksistēja kā ousia trijās atsevišķās hipostāzēs. Mēs redzējām, ka Platoniskais termins ousia un stoiķu termins hypostases būtībā nozīmē vienu un to pašu (sk. darbus  Arche of the Creation of God as Alpha and Omega (No. 229) un The Elect as Elohim (No. 1)(izredzētie kā Elohims Nr 1)).

 

Gara ielikšana darbībā intradievišķā līmenī nozīmē, ka izredzētie nekad nevar ņemt dalību Dievā tāpat kā Kristus ņem dalību. Šis pieņēmums ir pretrunā ar Rakstiem. Izredzētie ņem dalību dievišķajā dabā (2Pēt. 1:4). Iemesls, kādēļ radies šāds pieņēmums, ir Sātaniska maldināšana. Tas tiek darīts, lai salauztu mūsu attiecības ar Dievu un atturētu mūs no attiecību attīstīšanas ar Dievu tādā pašā veidā, kā Kristum bija šīs attiecības ar Dievu caur Svēto Garu, un galu galā, lai atturētu mūs būt Kristus līdzmantiniekiem. Ja mums nav tādas pašas attiecības ar Dievu caur Svēto Garu, kādas bija Kristum, mēs nevaram būt viņa līdzmantinieki. Līdzmantinieks nozīmē to, ka jūs iemantojat vienu un to pašu liektu. Kā jūs varat būt kaut kā tāda līdzmantinieks, kas ir pilnīgi citas struktūras būtne? Kā jūs varat būt līdzmantinieks ar savu Dievu? Tas ir neprāts. Šis domāšanas veids divdesmitajā gadsimtā ir nonācis līdz pat pakāpei, kur otrā gadsimta modālisms ir atgriezies pat sabatu ievērojošajās draudzēs, un tiek pasludināts, ka Jēzus ir Dievs - kā viena būtne.

 

Efeziešu 1:22 Dievs noliek visas lietas pie Kristus kājām un padara viņu par galvu visām lietām Draudzē (mums). Dievs piecēla Kristu:

 

Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, 23 kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.

 

Tā Kristum ir dota autoritāte pār katru vārdu, jo vārds pats par sevi pasludina autoritāti. Viņam ir dota autoritāte pār visām lietām, lai Draudze varētu piedalīties mantojumā caur Kristu, kurā mājo visa Dieva godība redzamā veidā (Kol. 2:9). Vārds, kurš šeit apzīmē Dievu ir theotetos, kas nozīmē dievība jeb būšana par Dievu. Taiers saka, ka dievība (theot) atšķiras no dievišķuma (Theiot) tāpat kā essence atšķiras  no kvalitātes jeb atribūta (Thayer’s, p. 288). Būtība šeit ir tā, ka Dieva pilnības esence ķermeniski dzīvoja Kristū. Šīs pilnības esence ir dota mums, lai visi cilvēki uzvilktu jauno Dieva dabu (Kol. 3:10). Mēs nevaram uzvilkt jauno Dieva dabu, ja vien šis mehānisms mums neatļauj būt Dieviem.  Cilvēki vairs nav jūdi vai grieķi, bet visi ir Kristū, jo viņš ir visā (Kol. 3:11). Viņš attīsta cilvēkus caur Svētā Gara spēku, lai beigās padarītu Dievu visā un visos (1Kor. 15:28).

 

28 Bet, kad Viņam viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa (panta kai en pasin).

 

Trinitārieši sāka tulkot šo tekstu kā viss ikvienā, lai tādā veidā izvairītos no Dieva loģiskās paplašināšanās kā esencei uz visiem cilvēkiem, kā tas notika attiecībā uz Kristu. Tas ir Kristus, kas mūs piepilda ar Dieva pilnību (Efez.. 3:19) – Kristus pilnību, kas ir Tēva attēls (Efez. 4:13).

 

Mēs kļūstam par Tēva attēlu jeb eikon tāpat kā Kristus, un mēs esam Dieva bērni un Kristus līdzmantinieki Dieva Valstībā (Rom. 8:17; Jēk. 2:5); mantinieki saskaņā ar pestīšanas apsolījumu (Gal. 3:29) (Ebr. 1:14) un mantinieki lādz ar žēlastību (1Pēt. 3:7). Mēs kopā ar Jēzu Kristu esam žēlastības mantinieki. Tātad žēlastība nenāk no Jēzus Kristus. Tā nāk no Dieva. Tas ir fundamentāli!

 

Dieva Dēls, savukārt, kļūst par Mūžīgo Tēvu (Jes. 9:6), būdams cilvēces cilšu  tēvs, tādā veidā ieņemot savu vietu ciltī debesīs, un šo cilšu ir daudz.

 

Efeziešiem 3:14 Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, 15 no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu

 

Vārds "cilts" šeit ir patria jeb cilts. Tā vārds "tēvs", vienalga - nama vai Dieva nama, ir deleģēts tituls, kas demonstrē katra vecajā galējo atbildību katrā ģimenes vienībā.

 

Tā šī kārtība iet no Dieva uz Kristu un tad uz katras ģimenes vīrieti (1Kor. 11:3), kuram ir jānes sava atbildība tāpat, kā Dievs nes atbildību pret Kristu un citiem Dieva Dēliem, kuri ir  elohimi, un kuri, savukārt, nes atbildību pret tiem, kas ir zem viņiem. Tas viss tiek darīts ar Svēto Garu. Jūsu kā indivīda attiecības ir tieši pret Jēzu Kristu, nevis pret kādu cilvēku uz šīs planētas. Svētais Gars ir spēks un stiprums, ar kuru jūs tieši attiecaties pret Dievu caur Jēzu Kristu.

 

Svētais Gars ir mehānisms, kurš saista šīs vienības vienu ar otru un rada spēju būt elohimam katram no Dieva pulka. Nevar būt pat jautājums par to, ka Svētais Gars ir Dievs tādā veidā, ka tas ir nošķirts no indivīda un ietverts intradievišķās  attiecībās starp trijām būtnēm. Visi ir Dieva dēli un Kristus līdzmantinieki vienā un tajā pašā veidā. Svētā Gara pielūgšana būtu pašpielūgšana, jo tas ir līdzeklis ar kuru Dievs kļūst viss visā. Tātad šī pielūgšana loģiski ir aizliegta kā pašpielūgšana, jo tā ir daļa no indivīda. Tas ir spēks jeb apliecinošs atribūts nevis Pats Dievs. Svētais Gars dod mums spēju kļūst par elohimiem jeb theoi.

 

Šādā veidā arī mēs kļūstam kopsubstanciāli ar Tēvu, tāpat kā Kristus. Tas ir apskatīts darbā Consubstantial with the Father (No. 81).

 

Koncepcija par Svēto Garu kā Dieva hipostāzi ir grieķu koncepcijas, kas ir apskatīta darbā The Use of the Term Hypostsais (No. 230).

q