Krist?g?s
Dieva Bazn?cas
[117]
Svētais
Gars [117]
(Izdevums
3.2 19940515-20000611)
Detalizēti
tiek izskaidrots Svētais Gars. Tiek apskatīti sākotnējie
strīdi par Svētā Gara darbību un attiecināšanu uz
Derībām. Tiek parādīts, ka Gars ir Dieva spēks, nevis
persona. Tiek parādīts, ka veids, kādā Gars darbojas, ir
vadošais faktors, lai izredzētie kļūtu par elohim jeb theoi,
kā to uzskatīja sākotnējā Draudze, un kā tas rakstīts
Cakarijas 12:8. Šis ir centrālais darbs Dieva (Dieva vienības)
izpratnē.
.
Kristigas
Dieva Baznicas (Christian Churches of God)
Australija:
P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN
E-mail: secretary@ccg.org
Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv
(Copyright
© 1994, 1995, 1997, 1998, 1999,
2000 Wade Cox)
Autortiesības:
Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas
tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem.
Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā
arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana
par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu
iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par
autortiesību pārkāpumu.
?o
darbu j?s varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org
Svētais
Gars [117]
Pentakosta Ievērošana
Pentakostā mums
vajadzētu pārspriest dažas lietas. No Apustuļu Darbu 2.
nodaļas mēs varam izsecināt dažas svarīgas piezīmes, kas
norāda uz pareizo veidu kā ievērot Pentakostu.
Ap. Darbi 2:1-21 1 Kad
Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies
vienā vietā; 2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā
stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un
nolaidās uz ikvienu no tiem, 4 un visi tika piepildīti ar
Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva
izrunāt. 5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no
visādām tautām zem debess; 6 kad šī balss atskanēja,
ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja
runājam savā valodā. 7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja:
"Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? 8 Kā tad mēs
ikviens dzirdam savu dzimto valodu - 9 partieši, mēdieši,
ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un
Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, 10 Frīģijā un Pamfīlijā,
Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi
apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, 11 krētieši un
arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus
paužam." 12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits
citam jautāja: "Kas tas ir?" 13 Bet citi zobodamies
sacīja: "Tie salda vīna pilni." 14 Bet Pēteris,
nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja:
"Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas
jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; 15 šie nav
piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā
stunda, 16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: 17 tas
notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara
pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un
jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos
sapņus. 18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es
tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. 19 Un Es
došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs
zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. 20 Saule
pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga
lielā un spožā diena. 21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu
piesauks, tiks izglābts.
Šajā tekstā ir vairāki elementi.
Pirmkārt, mēs apskatīsim 1. pantu.
Ap.Darbi 2:1 Kad Vasarassvētku diena bija
atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā
Tas parāda, ka Pentakostā Draudzes
sapulcēšanās ir obligāta. Šie ir svētki, kur mums ir jāiet
un jāsapulcējas vienā vietā. Tātad, nevar būt ne runas par
šo svētku ievērošanu mājās. Dievs p[ieprasa, lai jūs
Pentakostā būtu tajā vietā, kuru Viņš izvēlēsies, tieši
tāpat, kā divos citos svētkos, tas ir, Pasā svētkos un
Tabernakla svētkos, un jums nebūs nākt tukšām rokām
(5.Mozus 16:16).
Un tur ir teikts
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi. Citiem
vārdiem, Pentakosta svētkos ir divi elementi, tas ir, sabats un
Pentakosta diena. Kad tā bija pilnībā pienākusi, viņi visi
bija sapulcējušies vienkopus. Citiem vārdiem, no Sabata
viņiem visiem vajadzētu būt vienkopus Pentakosta svētkiem.
Tā iespējams ir koncepcija par otro sabatu pēc pirmā (Sabbatton
deuteropro), kas pieminēts Lūkas 6:1.
No Draudzes
pareizas Pentakosta ievērošanas (pirmās Pentakosta
ievērošanas kā Draudzei) Svētais Gars viņos iegāja ar lielu
spēku. Viņi varēja runāt mēlēs, rīkoties saskaņā ar
pravietojumiem un lietot Svēto Garu jeb tikt Svētā Gara
lietoti. Varētu teikt, ka Pentakosta nepareiza ievērošana
ierobežo Draudzes spēju tikt Svētā Gara lietotai, jo tam
jānotiek paklausībā un pēc vēlēšanās.
Kad viņi sāka
runāt mēlēs un tika Svētā Gara lietoti, daži no
apmeklētājiem jūdiem, kuri klausījās, teica, ka viņi ir
piedzērušies drunk. Pēteris atbildēja jo ir tikai
dienas trešā stunda (p. 15). Tas pasaka, kad
tieši Pentakosts tika noturēts. Trešā dienas stunda ir
pulksten 9.00 no rīta. Tādēļ Pentakosta kalpošanai ir
jānotiek pulksten 9.00 no rīta, un mums ir jāsper attiecīgi
soļi, lai nodrošinātu, ka katrs no mums ir vietā Sabata
dienā, lai varētu piedalīties Pentakosta kalpošanā pulksten
9.00 no rīta.
Kurš vai kas tad
ir Svētais Gars, kas Pentkostā iegāja Draudzē? Kā tas
attiecas pret Dievu?
Sagatavošanas Teksts
Mēs
esam apskatījuši pirmos divus aspektus attiecībā uz
koncepciju par Dievu, tas ir, Dievu Tēvu un Jēzu Kristu kā
Dieva Dēlu. Summējums, ko iegūstam no mūsu ticības
apliecības pirmās daļas ir tāds, ka Dievs Tēvs ir vienīgais
patiesais Dievs un Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un ka šī
izpratne ir priekšnoteikums mūžīgajai dzīvībai (Jāņa.
17:3).
Dievs
Tēvs
Visuma
vislielākā dievība ir Dievs. Viņš ir Visuvarens, radītājs
un debesu, zemes un visu lietu Uzturētājs (1.Mozus.1.1; Neh.
9:6; Psalmi 124:8; Jesajas 40:26,28; 44:24: Ap. Darbi 14:15;
17:24-25; Atkl. 14:7). Viņš vienīgais ir nemirstīgs (1. Tim.
6:16). Viņš ir mūsu Dievs un Tēvs un Jēzus Kristus Tēvs
(Jāņa 20:17). Viņš ir visaugstākais Dievs ((1.Mozus. 14:18;
4.Mozus. 24:16; 5.Mozus.32:8; Marka 5:7) un vienīgais īstais
Dievs (Jāņa 17:3; 1. Jāņa 5:20).
Jēzus
Dieva Dēls
Jēzus
ir pirmradītais (prootokokos) no visas radības (Kol.
1:15) tādēļ Dieva radības sākums (arche) (Atkl.
3:14). Viņš ir Dieva Vienpiedzimušais (monogene) Dēls
(Mat 3:17; Jāņa 1:18; 1. Jāņa 4:9), kas ieņemts no Svētā
Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas (Lūkas. 1:26-35). Viņš
ir Kristus jeb Mesija (Mat 16:16; Jāņa 1:41), kurš ir sūtīts
no Dieva. lai būtu mūsu Glābējs un Mierinātājs (Mat. 14:33;
Jāņa 8:42; Efez 1:7; Titam. 2:14).
No
šīm koncepcijām mums tad ir jāsaskaras ar Svētā Gara faktu
un darbību. Trinitārieši to izskaidro kā trīs personas kā
Dieva hipostāzes, un tas ir balstīts uz grieķu
filozofiskajā koncepcijām. Kristietības koncepciju sākumi ir
apskatīti darbā Arche of the Creation of God as Alpha and
Omega (No. 229) un The Use of the Term Hypostsais
(No. 230); un The Origins of Christmas and Easter (No. 235).
Babilonijas
modeļa koncepcijas, kas ieviesušās ortodoksālajā sistēmā,
ir pilnīgi maldinošas. Pēdējās Dienās, kā to norāda
Kristus, šī koncepcija ieviesīsies Dieva Draudzē. Kristus ar
šiem komentāriem norādīja, ka viņš ir Dieva radības
sākums jeb arche.
Sākotnējās
gandrīz gnostiskās ietekmes kristietībā sākot ar Klementu ir
apskatītas darbā Arche of the Creation of God as Alpha and
Omega (No. 229). Mēs redzam, ka Klementam taisnībā
tajā, ka Dievs ir patiesais arche, ka Viņš radīja no
Savas gribas un no Viņa gribas visas lietas ir radītas (Atkl.
4:11). Tā Dievs ir radītājs, bet Kristus ir radības
instruments un bija tās sākums (sk. iepriekš).
Ideja,
ka dievišķā gudrība bija Dieva padomdevēja un pirmā būtne,
ko Dievs radījis, saskaņā ar autoru Salvatore Lilla (Clement
of Alexandria, Ch. III, Oxford University Press, 1971, pp.
192-230) ir raksturīga ebreju 0 aleksandrijas filozofijai pirms
Filo. Tā jūdi Aleksandrijā uzskatīja, ka gudrība bija
pirmais elements, kuru Dievs radīja. Tā izgāja no Dieva ar
Dieva Vārdu, tad sāka eksistēt saistīta ar Dievu ar gudrību
kā Svēto Garu. Tā ir Sophia pieminēta Ecclesiasticus
1:4 un pirmā radītā būtne Zālamana Pamācībās 8:22.
Zālamana 9:9 parāda, ka tā palīdz Dievam radīšanā. 1.Mozus
runā par Dieva Garu 1.Mozus 1:2. Domātāji pirms Kristus
nepareizi izskaidroja šo Dieva spēka aspektu kā būtni,
un šī kļūda ir saglabājusies līdz pat šai dienai kā
koncepcija, ka Svētais Gars ir persona. Šis ir šīs kļūdas
pirmsākums.
Gars
loģiski bija Dieva pirmā emanācija, jo Kristus un citu Elohimu
radīšanai loģiski bija nepieciešams mehānisms viņu
integrācijai ar Dievu, lai būtu absolūts monoteisms, apvienots
veselums. Dievs ir visu būtņu centrs. Visas būtnes debesu
pulkā ir saistītas ar Viņu ar Svēto Garu. Caur Garu Dieva
daba tiek nodota visām būtnēm, Kristum un pārējiem
izredzētajiem, un visbeidzot, visai cilvēcei. Tāds ir šis
mehānisms, un ja jūs neizprotat šo procesu, jūs nevarat
pilnībā saprast, kas notiek ar Svēto Garu. Tas notiek
tādēļ, ka Dieva bauslība izplūst no Dieva dabas. Tātad, tas
nevar būt binitārisms, jo pastāv galēja dievības
centralitāte, un šī dievība ir Dievs. Kristus teica, ka
vienīgi Dievs ir labs; kādēļ tu sauc mani par labu,
vienīgi Dievs ir labs, un tas ir galējās dievības
centralitātes dēļ. Diētiska sistēma nevar pastāvēt.
Loģika mums to pasaka. Dieva bauslība izriet no Dieva dabas un
paliek mūžīgi, jo Dievs Pats ir nemainīgs, galēji labs kā
centrālā un galējā dievība.
Dieva bauslība iziret no Viņa dabas
labestības
Dieva
bauslība izriet no Dieva dabas un paliek mūžīgi, jo Dievs
Pats ir nemainīgs, galēji labs kā centrālā un galējā
dievība. Ta sir aprkastīts darbos The Government of God (No.
174), Love and the Structure of the Law (No. 200)
un arī Distinction in the Law (No. 96).
Marka
10:18 Kristus teica: Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav
labs kā vienīgi Dievs. Dieva labestība katru no mums ved
uz grēku nožēlu (Rom. 2:4). Dieva dab air nemainīga
labestība. Debesu pulki ņem dalību šajā dabā. Tā viņi
kļūst konstanti dieviškajā dabā un labestībā. Šādā
veidā Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (aioonas)
(Ebr. 13:8). Izredzētie, ņemot dalību dievišķajā dabā
(2Pēt. 1:4), kļūst par daļu no dievišķās priesterības,
Melšisedeka priesterības, kurš ir nepārraidāms (aparabaton)
jeb nemainīgs (aioona) (Ebr. 7:24). Kristus spēj
izglābt visus tos, kas vēršas pie Dieva caur viņu (sk. Ebr.
7:25 Marshall's Greek-English Interlinear). Taču viņš
nav pielūgšanas objects, ne arī Dievs, kurš pavēl pēc
gribas (sk. darbu The God We Worship (No. 2)(Dievs,
kuru mēs pielūdzam Nr. 2)).
Mēs
nevēršamies pie diētiskas struktūras. Mēs vēršamies pie
Dieva caur Kristu, un šādā veidā mēs tiekam izglābti.
Binitārieši jeb Diētisti visas šīs Rakstu vietas vai nu
ignorē vai strukurē nepareizi.
Dieva
bauslība tiek saglabāta ticībā un nevis caur darbiem (Rom.
9:32). Mums ir Jauna Derība, kur tas Kungs savu bauslību
ieraksta mūsu prātos un mūsu sirdīs. Viņš ir mūsu
Dievs, un mēs esam Viņa kalpi, pielūdzot Viņu, turot
viņa baušļus mūsu sirdīs (Ebr 8:10-13). Mēs neievērojam
bauslību tādēļ, ka tā ir rakstīta. Mēs to neievērojam
tādēļ, ka beigās pastāv tiesas diena. Izredzētie nonāk
punktā, kur mēs gribam to ievērot tādēļ, ka mēs esam tik
ļoti caur Svēto Garu iesaistīti Dieva dabā, ka Svētais Gars
vienu kāju pēc otras ieliek bauslībā. Tikai caur Svēto Garu
mēs ievērojam bauslību bez piespiešanas, jo cilvēka prāts
(miesas prāts) ir ienaidā ar Dievu. Tā nav klišeja. Cilvēka
prāts vienkārši vēlas iet pa ceļiem, kas ir pretrunā ar
Dieva dabisko labestību. Svētais Gars ir līdzeklis ar kuru
mūsu prāti tiek pārvērsti. Tad mēs sekojam Dievam pēc
vēlēšanās, jo Viņa daba dzīvo mūsos, un grēkošana ir
vienkārši pretrunā ar mūsu dabu. Kas tad ir Svētais Gars?
Svētais Gars
Svētais
Gars (Ap. Darbi 2:4) ir Tā Dieva spēka esence, kuru Jēzus
apsolīja sūtīt izredzētajiem (Jāņa 16:7). Tā nav persona,
bet gan Dieva dzīvā spēka izpausme. Tas ir līdzeklis, ar kura
palīdzību mēs kļūstam par Dievišķās dabas dalībniekiem
(2. Pēt. 1:4), esot pildīti ar Svēto Garu (Ap. Darbi 9:17;
Efez 5:18), tādēļ visi esam Dieva Dēli (Ījaba 38:7;
Rom.8:14; 1.Jāņa 3:1-2) un Kristus līdzmantinieki (Rom. 8:17;
Gal.3:29; Titam. 3:7; Ebr. 1:14,6:17, 11:9; 1. Pēt.3:7).
Dievs
dod Svēto Garu visiem, kas lūdz (Lk. 11:9-13) un paklausa
Viņam, un Svētais Gars dzīvo tajos, kas tur Dieva baušļus
(1Jāņa 3:24; Ap. Darbi 5:32). No Ījaba 38:7 ir redzams, ka
pirms pasaules radīšanas pastāvēja Dieva dēli. Jēzus
Kristus nebija vienīgais Dieva Dēls pirms pasaules radīšanas.
Viņu bija daudz. Viņš nebija vienīgā Rīta Zvaigzne pirms
pasaules radīšanas to bija daudz (sk. arī Lk. 11:9-13).
Daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzētu, jo Dievs ir devis
solījumu, ka, ja jūs lūgsiet Viņu, Viņš jums dos Savu
Svēto Garu. Viņš Savu Svēto Garu ir devis miljoniem. Daudzi
vienkārši ir krituši būdami aicināti, bet ne izredzēti.
Terminoloģija ir tāda, ka viņi tāpat kā suņi atgriežas pie
saviem vēmekļiem un apgāna Svēto Garu. Šādi cilvēki tiek
nodoti otrajai augšāmcelšanai. Taču viņi par to netiek
uzskatīti atbildīgi, jo bija zināms, ka viņi to darīs (sk.
arī darbu The Fallacy of the Third Resurrection (No.
166)). Viņi nav iepriekšordinēti, viņi nav iepriekš
nolemti. Svētā Gara pirmie augļi viņiem nav doti saskaņā ar
Romiešu 8:23. Viņiem ir dots Gars, bet viņi nav varējuši
pastāvēt ticībā.
Svētais
Gars ir mierinātājs, kas ved Dieva kalpus uz patiesību (Jāņa
14:16,17,26) (sk. darbu Truth (No. 168)).
Jūsu spēja saprast visu patiesību ir atkarīga no jūsu
attiecībām ar Dievu caur Svēto Garu. Tikai attīstot
attiecības ar Dievu caur Svēto Garu jūs varat izprast Bībeli.
Citādi tie ir tikai vārdi. Daudzi cilvēki to neizprot, jo
viņu attiecības ar Svēto Garu nav attīstītas. Tas nav tikai
jautājums par spēku (un Svētais Gars ir spēks). Svētais Gars
ir spēka Gars, un tas tiks apliecināts mūsos pēdējās
dienās kā spēks un gudrs saprāts, un patiesības izpratne.
Ļoti daudziem cilvēkiem Bībele ir tikai vārdi, jo viņi nav
paklausīgi un neaug Svētajā Garā.
Tikai
caur Svēto Garu Pēteris varēja pateikt to, ko viņš pateica.
Tieši tādēļ Kristus teica svētīts tu esi Sīmani Jonas
dēls. Viņš izprata tādēļ, ka Svētais Gars deva viņam
saprast. Mēs nevaram vainot nevienu kam nav Dieva Gara. Daži
cilvēki nav aicināti, un viņi nesaprot. Mums vajadzētu lūgt
par viņiem. Mums nevajadzētu būt pret viņiem.
Svētā
Gara dāvanas ir pieminētas 1.Korintiešu 12:7-11, un augļi ir
aprakstīti Galatiešu 5:22-23 (sk. darbu Te Fruit of the Holy
Spirit (No. 146)). Tas netiek dots ar mēru, kā tas teikts
Jāņa 3:34 un Romiešu 12:6. Tas ir līdzeklis, ar kuru Dievs
visbeidzot var kļūt viss visā, kā tas teikts 1.Korintiešu
15:28 un Efeziešu 4:6. Svētā Gara dāvanas un augļi nenāk
no kalpošanas un tās netiek dotas vadoties no hierarhijas
struktūras. Dažiem cilvēkiem ir spēks izprast no gara,
izskaidrot, mācīt. Daži cilvēki spēj dziedināt, dažiem ir
ticība, ka var kalnus pārcelt, vairāk nekā cilvēkiem, kas
ielikti administratīvos amatos. Tas ir tas, ko baznīca nav
izpratusi savā hierarhiskajā vadības sistēmā. Hierarhiskā
vadīšana iznīcina Dieva darbību.
Trinitārieši
uzskata, ka Svētais gars ir Dieva vienības trešā persona. Tas
ir nepareizi. Šī mācība noliedz Svētā Gara spēju
attiecināties uz mums, padarot mūs par elohimiem jeb theoi.
Svētais Gars (Ap. Darbi 2:4), ir tā Dieva esence jeb spēks,
kuru Kristus apsolīja sūtīt izredzētajiem (Jāņa 16:7). Tā
nav persona, bet Dieva dzīvā spēka paplašinājums. Tas ir
līdzeklis ar kuru mēs ņemam dalību dievišķajā dabā
(2Pēt. 1:4), būdami piepildīti ar Svēto Garu (Ap. Darbi 9:17;
Efez. 5:18) un, tātad, visi esam Dieva Dēli (Jēk. 1:6; 2:1;
38:7; Rom. 8:14; 1Jāņa 3:1-2) un Kristus līdzmantinieki (Rom.
8:17; Gal. 3:29; Tit. 3:7; Ebr.. 1:14; 6:17; 11:9; Jes. 2:5;
1Pēt. 3:7). To dod Dievs visiem, kas lūdz (Lūkas 11:9-13) un
paklausa Viņam, un tas dzīvo tajos, kuri ievēro Dieva
baušļus (1Jāņa 3:24; Ap. Darbi 5:32). Svētie ir tie, kas
ievēro Dieva baušļus un apliecina Jēzu Kristu (Atkl. 12:17,
14:12).
Svētais
Gars darbojas jau pirms kristībām. Gars izredzētos caur Kristu
ved pie Dieva (Ebr. 7:25). Gara pirmie augļi indivīdam tiek
doti kristībās no vēstules Romiešiem 8:23, kas skaidri
paziņo, ka uzņemšana bērna kārtā nenotiek līdz miesas
atpestīšanai. Tā mēs esam piedzimuši no jauna, taču
turpinām augt Garā ik dienas Jēzū Kristū līdz nonāksim
Dieva godībā. Svētais Gars ir patiesības Gars (1Jāņa 4:6,
5:6) un, meklējot Patiesību visās lietās, mēs pieaugam
Kristū (Efez. 4:15). Mums nav jārunā visa patiesība visās
lietās. Dažreiz ir pieklājīgi neteikt patiesību visās
lietās, piemēram, ja jums kādā cilvēkā kaut kas nepatīk,
jums obligāti nav tas viņam jāsaka. Mums vajadzētu paturēt
dažas lietas tikai pie sevis. Tās var būt patiesas, taču
labāk būtu tās neteikt. Tā nav melošana izlaidības dēļ;
šī rīcība ir laba. Pastāv atšķirība starp melošanu
izlaidības dēļ un būšanu pieklājīgam. Ja mēs neko
nesakām tad, kad mums vajadzētu teikt, mēs būtībā melojam,
jo mēs nesniedzam liecību. Būtībā ar savu klusēšanu mēs
sniedzam nepatiesu liecību. Tas ir svarīgi. Svētais Gars ir
Dieva Gars (Rom. 8:14) un ticības Gars (2Kor. 4:13) kas
izmeklē visas lietas un zina visas lietas (1Kor. 2:10-11; 12:3).
Tā
Svētais Gars nav Trīsvienīga Dieva neatkarīgs aspekts, bet
gan līdzeklis ar kura palīdzību mēs kļūstam par elohimiem.
Mēs nekļūstam par Eloah. Dievs ir vienskaitlī kā Eloah. Mēs
kļūstam par elohim jeb theoi caur Svēto Garu. Tā ir
nepieciešama atšķirība, jo cilvēki, trīsvienības ietekmes
iespaidā, neizprot, ka pastāv viens Dievs, Eloah, un ka pastāv
arī elohimu ģimene. Viņi domā, ka tā ir zaimošana sakot, ka
mēs kļūsim par elohimiem, jo viņi nesaprot, ka sir elohimi.
Mēs kļūsim par elohimiem (Cak. 12:8). Gars nodod Dievam mūsu
domu izpratni un visu būtni un atgriezeniski dod mums Paša
Dieva atribūtus un dabu.
Jāņa 10:34-35 34 Jēzus viņiem atbildēja:
"Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs
esat dievi. - 35 Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem
attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti
.
Darbojoties
caur Jēzu kristu kā mūsu vidutāju un starpnieku elohimu,
Svētais Gars dod iespēju Kristum palīdzēt, mācīt un
mierināt mūs, un dod mums iespēju izmantot Dieva spēku. Gars
katrai personai dod to, ko Dievs vēlas, lai tas nāktu par labu
visai miesai, kā tas teikts 1.Korintiešu 1Corinthians 12:7-11.
Dievs mums katram dod atšķirīgus aspektus un saliek kopā, lai
mēs nestu labumu visiem. Dievs katru personu ieliek izredzēto
kārtā ar spēku, kāds citam var arī nepiemist. Mēs visi
darām to darbu, kuru Dievs mums ir devis, lai darām. Mums ir
doti cilvēki ar dažādām dāvanām un talantiem, un Dievs to
dara mūsu visu labākai godībai. Miesa gūst labumu no mūsu
katra darbības, bet mēs varam arī apdzēst Gara darbību. Ja
mēs individuāli nepiepūlamies, mēs varam apdzēst Svēto
Garu. Mēs ietekmējam viens otru, jo mēs visi esam viena miesa.
Ja mēs nelūdzam, negavējam un nestrādājam, mēs samazinām
spēku, un tas nav indivīda spēks, bet gan Jēzus Kristus
spēks. Tas nebija Mozus, kas sēdēja ar paceltām rokām;
viņam blakus bija Ārons un Ūrija, kas turēja viņa rokas. Tas
nav Kristus, kas viens pats dara savu darbu. Mēs visi turam
Kristus rokas paceltas, jo viņš Mozus, kas nāks. Mums ir
jāstrādā. Ja mēs nestrādājam, mēs nesasniedzam to, ko mēs
varētu sasniegt, un patiesība tiek atklāta daudz mazāk
cilvēkiem. Tādā veidā savukārt tiek ietekmēti vēl vairāk
cilvēku, un mūsu darbs ir smagāks otrajā augšāmcelšanās
reizē. Vairāk cilvēku tiek sakropļoti, un viss darbs kļūst
daudz smagāks. Dēmoniem savukārt tiek noteikts vieglāks sods
tādēļ, ka mēs nestrādājam, nevis tādēļ, ka mēs
vēlētos apžēloties. Ja mēs beigu beigās nespējam izdarīt
savu darbu, dēmoni tiek attaisnoti. Tieši tā ir šī kauja -
par dēmonu attaisnošanu, jo viņi ir zaimojuši Svēto Garu.
Garu
var apdzēst (1.Tes. 5:19) atstājot to novārtā vai apbēdinot
(Efez. 4:30) un tas rada zaudējumus izredzētajos. Tā mēs
varam saņemt Garu, augt tajā, un tad sākt grēkot, un tas
ierobežo mūsu spēju saprast koncepcijas. Šie grēki ierobežo
mūsu spēju augt, jo kad mēs grēkojam, mēs atstājam
novārtā un apbēdinām Garu. Gars mūs atstāj grēkā. Katram
no mums ir atļauts iziet cauri šiem procesiem, kad mēs zinām,
ka mēs esam zaudējuši spēku Garā tikai dēļ tā, kas
ienācis mūsu prātā.
Svētā
Gara auglis ir mīlestība, kā tas teikt Galatiešu 5:22. Tas ir
Svētā Gara galvenais aspekts. Tāpēc, ja mēs nemīlam viens
otru, Svētais Gars nemājo mūsos. Tādā veidā Svētais Gars
sevi manifestē. Mīlestība ir auglis, jo tā ir Dieva daba. Tā
ir pozitīva lieta, un tā nevienam ļaunu nedara. Tā nāk no
Dieva dabas. Izredzētajos ir šī mīlestība pret citiem
cilvēkiem, kas kļūst par agapes mīlestību.
Darbā
Song of Songs (No. 145), mēs redzējām, ka
grieķi nesaprata un, iespējams, filozofiski nespēja saprast
agapes mīlestību. Tā nebija grieķu koncepcija. Viņiem bija
erotiska un filiāla mīlestība. Viņi nespēja saprast
brālīgas struktūras, jo agape nav grieķu koncepcija. Tā nāk
no Augstās Dziesmas. Tā ir transliterācija no Ebreju vārda
ahab (awhab). Tur viņi atrada agapes koncepciju. Tā ir
vienkārša transliterācija. Grieķi vēl šodien to nespēj
saprast savas filozofijas ietvaros, jo viņi balstās uz
platoniskajām struktūrām un neoplatoniskajām struktūrām, un
viņu reliģiskajai sistēmai šajā ziņā ir problēmas, jo,
izskaidrojot Bībeli, viņi balstās savā filozofijā.
Gars
ir līdzeklis, ar kuru mēs pielūdzam Dievu, kā tas teikts
Filipiešu 3:3. Tātad tas nevar būt Dievs kā pielūgsmes
objekts un līdzvērtīgs Tēvam. Tas ir vienkāršs loģikas
process. Svētais Gars nevar būt līdzeklis kaut kā
pielūgšanai un tajā pašā laikā būt šis kaut kas. Tas
nevar jūs saistīt ar kaut ko un būt līdzeklis ar kuru jūs
pielūdzat un tajā pašā laikā būt šī pielūdzamā
atsevišķā, līdzvērtīgā un vēl persona. Tas loģiski ir
pavisam absurdi. Jums ir jāpielūdz līdzeklis, ar kuru jūs
pielūdzat objektu. Tas kļūst par līdzekli un objektu.
Svētais Gars faktiski ir spēks, kas dod spēku Kristum.
Dievs
padara Kristu par mūžīgo Tēvu (Jes. 9:6) no kura ir daudz tēvu
gan debesīs, gan uz zemes (Efez 3:15). Visas šīs
ciltis jeb ģimenes ir nosaucis Dievs Tēvs, un tas ir iemesls,
ka mēs metamies ceļos Dieva Tēva priekšā un pielūdzam Viņu
(Efez. 3:14-15).
Mēs
šo koncepciju varam apskatīt Psalmā 89:25. Psalms 89 runā par
Dāvidu Viņa kalpu, kur viņš ir svaidīts. No 21. Panta Es
esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu
svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis. 25. pants Mana
uzticība un žēlastība būs ar viņu, un Manā Vārdā augstu
pacelsies viņa rags. 89. Psalmā mēs runājam par svēto
padomi jeb Svētajiem. No 26. Panta Viņa rokā Es nodošu
jūru un viņa labajā rokā - upes. 27. Pants Viņš
sauks Mani: "Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas
pestīšanas klints patvērums!". 28. Pants Jā, Es
viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu
starpā. Koncepcija par Dievu Tēvu bija pazīstama Vecajā
Derībā, taču tā bija cita koncepcija, kur Dievs bija Tēvs un
paplašināja to uz Kristu, kā tas minēts Jesajas 9:6. No
kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu (Efez.
3:15), un visas šīs ciltis jeb ģimenes, saņem savu vārdu no
Dieva, un tas ir iemesls, kādēļ mēs lokām savus ceļus Dieva
priekšā, pielūdzot Viņu, kā tas teikts Efeziešu 3:14-15.
Mēs to darām caur svēto garu.
Kristus
bija radības pirmdzimtais jeb pirmradītais. Viņam visas lietas
ir radītas gan debesīs, gan uz zemes, gan redzamās, gan
neredzamās, troņi un valdības, varas un autoritātes, visas
lietas ir radītas caur viņu un viņā. Kristus ir pirms visām
lietām un viņā visas lietas ir ietvertas (Kol. 1:16-17). Taču
tas bija Dievs, kas viņu radīja un vēlējās, lai radība
eksistētu un pastāvētu Kristū. Tādēļ Kristus nav Dievs
tādā nozīmē kā Dievs Tēvs, kurš vienīgais ir
nemirstīgs (1Tim. 6:16), eksistējot nemainīgā
mūžībā. Šīs nav būtnes, kuras šeit ir radījis Kristus
(sk. darbus The Purpose of the Creation and the Sacrifice of
Christ (No. 160) and The Government of God (No.
174). Dievs rada ar gribu, un Kristus organizē struktūru.
Izredzētie
ir aicināti iziet no šīs pasaules, lai veltītos un kalpotu.
Daudzi ir aicinātu, taču maz ir izredzētu (Mat. 20:16; 22:14).
Izredzētie ir izredzēti, tāpat kā Kristu ir izvēlējies
Dievs (Lūkas 23:35). Izredzētos ir izredzējis Kristus (Jāņa
6:70; 15:16,19) pēc Dieva norādījumiem (1Pēt. 2:4). Dievs
mūs dod Jēzum Kristum. Kristus nezaudēs nevienu no tiem, kurus
viņam ir devis Dievs Tēvs, bet tas ir Dievs Tēvs, kurš mūs
dod Kristum, tas nav Kristus, kurš mūs izvēlas. Viņš mūs
paņem pēc Tēva norādījumiem.
Lai
palīdzētu , izredzētajiem ir dots izprast Dieva noslēpumus.
Svētais Gars ir mehānisms, ar kuru ir iespējams izprast Dieva
noslēpumus un Dieva Valstību (Marka 4:11). Jo Dieva gudrība
tiek turēta noslēpumā (1Kor. 2:7), kuru izskaidro Dieva kalpi
(1Kor. 2:7; 15:51). Jo Dieva griba ir izskaidrota kā mistērija
(Efez. 1:9), kuru Dievs dod saviem kalpiem ar atklāsmi. Tālāk,
mistērija ir Kristus kalpošana caur izredzētajiem. Pāvils
rakstīja:
Efeziešiem 3:2-6...2 jūs jau esat
dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastību man darboties jūsu
labā. 3 Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par
ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. 4 To lasot, jūs varat
nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, 5 kas agrākām
cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts
zināms, kā tas tagad Garā ticis atklāts Viņa svētajiem
apustuļiem un praviešiem. 6 Proti, ka, evaņģēlijam nākot,
pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma
mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem
Tātad
tas ir gars, kas atklāj visas Dieva un Kristus mistērijas un
aicina pagānus. Taču tā nav bauslība. Bauslība manifestējas
no Gara.
Gars Trinitārismā
Trinitārieši
nošķīra teoloģiju no tā saucamās pestīšanas ekonomijas
Jēzus Kristus inkarnācijā. Vārds ekonomija būtībā
nozīmē Jēzus Kristus inkarnāciju un to kā Dievs sevi
manifestē caur Jēzus Kristus inkarnāciju. Teoloģija bija
loģika, kas iesaistīta Dieva darbības metafizikā, piemēram
būtnes struktūra (vai Dieva eksistence). Kā pieminēts darbā The
Development of the Neo-Platonist Model (No. 17),
LaCugna (GOD FOR US: The Trinity and Christian Life,
Harper, San Francisco, 1991), apskatot trīsvienības doktrīnas
attīstīšanos un teoloģijas nošķiršanu no Pestīšanas
Pāna (jeb Soterioloģiju), kas ir atklājies Jēzus Kristus
inkarnācijā, kapadoķieši orientēja teoloģiju tādā
virzienā, kas vēlāk radīja teoloģijas nošķiršanu no
ekonomijas. Šī trajektorija, jeb kurss, noveda pie:
Pseido Dionīsa via negative, un, visbeidzot
pie Palamas Gregorija teoloģijas (Chapter 6).
Latīņu Rietumos, tūlīt pēc Nikejas
perioda, tādi teologi kā Poteras Hilarijs, un, iespējams vēl
vairāk, Ankuras Marcellus, saglabāja saistību starp
dievišķajām hipostāzēm un pestīšanas ekonomiju.
Augustīns izveidoja pavisam jaunu pieeju. Viņa sākuma punkts
vairs nebija Tēva monarhija, bet dievišķa substance, kurā
līdzīgi dalījās trīs personas [uzsvars pievienots]. Tā
vietā, lai iesaistītos teoloģijas dabā, kā tā
atklājas Kristus inkarnācijā un dievišķošanā ar Garu [uzsvars
pievienots], Augustīns pievērsās trīsvienības ceļam, kuras
iespējams atrast ikvienas cilvēciskas būtnes dvēselē.
Augustīna pārliecība par 'psiholoģisku' analoģiju
attiecībā uz trīsvienību nozīmētu, ka trīsvienības
doktrīna ir attiecības, kas ir iekšējas tikai pašā Dievā,
atrautas no tā, ko mēs zinām par Dievu caur Kristu Garā
(LaCugna, p. 44).
Tas
noved pie Misticisma.
Gars
ir līdzeklis, ar kuru jūs kļūstat Dievi (Elohimi). Gars ir
līdzeklis, ar kuru Kristus kļuva par Dievu. Trinitārieši ir
pārliecināti par dvēseles doktrīnu, jo viņi dievišķumu
meklē dvēselē un mēģina kļūt līdzvērtīgi Dievam Tēvam,
kas viņi nav un nekad nevar būt, un neviens no mums nekad tāds
nevar kļūt. Mēs, no Filipiešu 2:6, nemēģinām turēt par
laupījumu pielīdzināties Dievam, gluži tāpat kā Kristus
nemēģināja pielīdzināties Viņam.
Filipiešiem 2:6 6 kas, Dieva veidā būdams,
neturēja par laupījumu līdzināties Dievam
Viduslaiku
Latīņu sekoja Augustīnam un teoloģijas nošķiršanai jeb
soterioloģijai (soterioloģija vienkārši nozīmē pestīšanas
plānu). Visa šī struktūra tika iesaistīta neoplatonismā
un misticismā.
Lakugnas
svarīgas piezīmes ir tās, ka no Augustīna Tēva monarhija
vairs nebija pārāka. Trīsvienība pieņēma līdzvērtīgumu.
Šis bija otrais solis, kas radās no maldīgā pieņēmuma par
līdzmūžību. Binitāriešiem/trinitāriešiem ir jāpieņem
līdzmūžība - un tad tie var pieņemt divu būtņu
līdzvērtību. Svētais Gars šeit tiek ievietots ikvienā
nepieciešamajā formā, un tad tas kļūst par pilnu
trinitārismu. Pareiza premise bija koncepcija par Dieva
manifestāciju katrā indivīdā, tas ir, Tēva darbība ar
Svēto Garu, kurš izplūst no Viņa caur Jēzu Kristu. Tā ir
vienīgā lieta, kuru viņi sapratuši pareizi. Šī virzība caur
Jēzu Kristu deva iespēju Kristum vadīt un virzīt
indivīdu saskaņā ar Dieva gribu, kurš dzīvo ikvienā no
izredzētajiem. Kristus nebija Svētā Gara pirmavots. Viņš
bija vidutājs un vadītājs. Viņš darbojās Dieva labā un
saskaņā ar Dieva gribu, kā viņš to vienmēr ir darījis.
Taču viņš nebija šis Dievs. Trinitārieši šī fakta
izpratni ir zaudējuši, ja vien viņi to kādreiz vispār ir
sapratuši. Kā saka Lakugna:
Trīsvienīgā Dieva teoloģijai ir
jāapspriež vienīgā Dieva pastāvēšana (p. 44).
Grieķu
teologi uzspieda trīsvienīga Dieva teoloģiju. Tā ir antīka
sistēma, un tai nav nekāda sakara ar Bībeli vai kristietību.
Viņi tai pievienoja šo teoloģiju. Šī teoloģija pilnībā
neizprot Svēto Garu un ir iznīcinājusi mūsu spēju izprast
Svētā Gara darbības.
Tas
fundamentāli ietekmēja veidu, kādā kristieši lūdza. Jūs
nevarat izmantot Svēto garu kā līdzekli Dieva pielūgšanai,
jo šeit Svētais gars ir pielūgšanas objekts. Tas kļūst par
pielūgšanas objektu. Kā jūs varat pielūgt kaut ko, kas ir
jūsos pašos? Tas ir loģikas absurds. Tas kļūst par
narcisismu. Tā ir pašpielūgšana, jo Svētais Gars ir ikvienā
no mums. Tas ir, viņi vairs nepielūdza vienīgi Tēvu Dēla
vārdā, kā to nosaka Bībele (no Mat. 6:6,9; Lūkas 11:12)
Tēvu pielūdzot (Jāņa 4:23), bet gan Tēvu, Dēlu un Svēto
Garu. Tā ir fundamentāla atšķirība. Trinitārieši saka
"mēs to lūdzam Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
Viņi nelūdz tā, kā to mācīja Kristus. Un ko jūs
lūgsit Tēvam manā vārdā, tas jums tiks dots. Mēs
lūdzam Tēvu. Mūsu attiecības ir viens pret vienu ar Tēvu.
Tas notiek caur Svēto Garu un mēs to lūdzam mūsu Skolotāja,
Kunga, Meistara vārdā, bet mēs nelūdzam viņu, un mēs
nepielūdzam viņu, un tā nav zaimošana.
Tālāk,
zinātnieki izstrādāja pašas teoloģijas metafiziku. Taču
visa šī sistēma tika būvēta uz Bībeles manipulācijām un
ignorēšanu. Tieši tādēļ trinitārieši nekad nevēršas pie
visiem Bībeles tekstiem, kā arī nepareizi tulko vai nepareizi
citē atslēgas tekstus un ignorē tās vietas, kuras nav
izmaināmas. Lakugna raksta, ka:
Kapadoķieši (un arī Augustīns) ievērojami
novirzījās no ekonomijas izpratnes Rakstos, noliekot Dieva
attiecības ar Dēlu (un Garu) "intradievišķā"
līmenī (lpp. 54).
Vienīgais
Dievs eksistēja kā ousia trijās atsevišķās hipostāzēs.
Mēs redzējām, ka Platoniskais termins ousia un stoiķu
termins hypostases būtībā nozīmē vienu un to pašu
(sk. darbus Arche of the Creation of God as Alpha and Omega
(No. 229) un The Elect as Elohim (No.
1)(izredzētie kā Elohims Nr 1)).
Gara
ielikšana darbībā intradievišķā līmenī nozīmē, ka
izredzētie nekad nevar ņemt dalību Dievā tāpat kā Kristus
ņem dalību. Šis pieņēmums ir pretrunā ar Rakstiem.
Izredzētie ņem dalību dievišķajā dabā (2Pēt. 1:4).
Iemesls, kādēļ radies šāds pieņēmums, ir Sātaniska
maldināšana. Tas tiek darīts, lai salauztu mūsu attiecības
ar Dievu un atturētu mūs no attiecību attīstīšanas ar Dievu
tādā pašā veidā, kā Kristum bija šīs attiecības ar Dievu
caur Svēto Garu, un galu galā, lai atturētu mūs būt Kristus
līdzmantiniekiem. Ja mums nav tādas pašas attiecības ar Dievu
caur Svēto Garu, kādas bija Kristum, mēs nevaram būt viņa
līdzmantinieki. Līdzmantinieks nozīmē to, ka jūs iemantojat
vienu un to pašu liektu. Kā jūs varat būt kaut kā tāda
līdzmantinieks, kas ir pilnīgi citas struktūras būtne? Kā
jūs varat būt līdzmantinieks ar savu Dievu? Tas ir neprāts.
Šis domāšanas veids divdesmitajā gadsimtā ir nonācis līdz
pat pakāpei, kur otrā gadsimta modālisms ir atgriezies pat
sabatu ievērojošajās draudzēs, un tiek pasludināts, ka
Jēzus ir Dievs - kā viena būtne.
Efeziešu
1:22 Dievs noliek visas lietas pie Kristus kājām un padara
viņu par galvu visām lietām Draudzē (mums). Dievs piecēla
Kristu:
Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām,
bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, 23 kas
ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.
Tā
Kristum ir dota autoritāte pār katru vārdu, jo vārds pats par
sevi pasludina autoritāti. Viņam ir dota autoritāte pār
visām lietām, lai Draudze varētu piedalīties mantojumā caur
Kristu, kurā mājo visa Dieva godība redzamā veidā (Kol.
2:9). Vārds, kurš šeit apzīmē Dievu ir theotetos, kas
nozīmē dievība jeb būšana par Dievu. Taiers
saka, ka dievība (theot) atšķiras no dievišķuma (Theiot)
tāpat kā essence atšķiras no kvalitātes jeb atribūta (Thayers,
p. 288). Būtība šeit ir tā, ka Dieva pilnības esence
ķermeniski dzīvoja Kristū. Šīs pilnības esence ir dota
mums, lai visi cilvēki uzvilktu jauno Dieva dabu (Kol. 3:10).
Mēs nevaram uzvilkt jauno Dieva dabu, ja vien šis mehānisms
mums neatļauj būt Dieviem. Cilvēki vairs nav jūdi vai
grieķi, bet visi ir Kristū, jo viņš ir visā (Kol. 3:11).
Viņš attīsta cilvēkus caur Svētā Gara spēku, lai beigās
padarītu Dievu visā un visos (1Kor. 15:28).
28 Bet, kad Viņam viss būs nodots, tad arī
Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs
būtu viss iekš visa (panta kai en pasin).
Trinitārieši
sāka tulkot šo tekstu kā viss ikvienā, lai tādā
veidā izvairītos no Dieva loģiskās paplašināšanās kā
esencei uz visiem cilvēkiem, kā tas notika attiecībā uz
Kristu. Tas ir Kristus, kas mūs piepilda ar Dieva pilnību
(Efez.. 3:19) Kristus pilnību, kas ir Tēva attēls (Efez.
4:13).
Mēs
kļūstam par Tēva attēlu jeb eikon tāpat kā Kristus,
un mēs esam Dieva bērni un Kristus līdzmantinieki Dieva
Valstībā (Rom. 8:17; Jēk. 2:5); mantinieki saskaņā ar
pestīšanas apsolījumu (Gal. 3:29) (Ebr. 1:14) un mantinieki
lādz ar žēlastību (1Pēt. 3:7). Mēs kopā ar Jēzu Kristu
esam žēlastības mantinieki. Tātad žēlastība nenāk no
Jēzus Kristus. Tā nāk no Dieva. Tas ir fundamentāli!
Dieva
Dēls, savukārt, kļūst par Mūžīgo Tēvu (Jes. 9:6), būdams
cilvēces cilšu tēvs, tādā veidā ieņemot savu vietu
ciltī debesīs, un šo cilšu ir daudz.
Efeziešiem 3:14 Tādēļ es loku savus ceļus
Tēva priekšā, 15 no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes
dabū savu vārdu
Vārds
"cilts" šeit ir patria jeb cilts. Tā vārds
"tēvs", vienalga - nama vai Dieva nama, ir deleģēts
tituls, kas demonstrē katra vecajā galējo atbildību katrā
ģimenes vienībā.
Tā
šī kārtība iet no Dieva uz Kristu un tad uz katras ģimenes
vīrieti (1Kor. 11:3), kuram ir jānes sava atbildība tāpat,
kā Dievs nes atbildību pret Kristu un citiem Dieva Dēliem,
kuri ir elohimi, un kuri, savukārt, nes atbildību pret
tiem, kas ir zem viņiem. Tas viss tiek darīts ar Svēto Garu.
Jūsu kā indivīda attiecības ir tieši pret Jēzu Kristu,
nevis pret kādu cilvēku uz šīs planētas. Svētais Gars ir
spēks un stiprums, ar kuru jūs tieši attiecaties pret Dievu
caur Jēzu Kristu.
Svētais
Gars ir mehānisms, kurš saista šīs vienības vienu ar otru un
rada spēju būt elohimam katram no Dieva pulka. Nevar būt pat
jautājums par to, ka Svētais Gars ir Dievs tādā veidā, ka
tas ir nošķirts no indivīda un ietverts intradievišķās attiecībās
starp trijām būtnēm. Visi ir Dieva dēli un Kristus
līdzmantinieki vienā un tajā pašā veidā. Svētā Gara
pielūgšana būtu pašpielūgšana, jo tas ir līdzeklis ar kuru
Dievs kļūst viss visā. Tātad šī pielūgšana loģiski ir
aizliegta kā pašpielūgšana, jo tā ir daļa no indivīda. Tas
ir spēks jeb apliecinošs atribūts nevis Pats Dievs. Svētais
Gars dod mums spēju kļūst par elohimiem jeb theoi.
Šādā
veidā arī mēs kļūstam kopsubstanciāli ar Tēvu, tāpat kā
Kristus. Tas ir apskatīts darbā Consubstantial with the
Father (No. 81).
Koncepcija
par Svēto Garu kā Dieva hipostāzi ir grieķu
koncepcijas, kas ir apskatīta darbā The Use of the Term
Hypostsais (No. 230).
q