Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

Kristīgās Dieva Baznīcas

[170]

 

 

 

Ceturtā Baušļa loma Sabatu ievērojošajās Baznīcās [170]

(Izdevums: 2.0 19960622-19980221)

 

 

 

Baznīcas, kas turējušas Sabatu pēdējo divu gadsimtu laikā, sev izdevīgi pieņem, ka kristietības centrālā tēma un identifikācijas pazīme ir bijis Sabats un ka baznīcas cauri visai vēsturei tika vajātas sakarā ar uzticību Sabatam. Šāda pozīcija labākajā gadījumā ir tikai daļēji patiesa, taču katrā ziņā vienlaikus slēpj sevī arī tās ticības patiesi fundamentālos aspektus, par kuru Dieva Baznīca tika vajāta, kā arī tos momentus, kuri veido izredzētā pazīmes. Šis darbs parāda, ka pavisam reāli eksistē virkne pazīmju, kas raksturo izredzētos un saskaņā ar kurām pastāv iespēja nodalīt un izdalīt tos no sabiedrības visos vajāšanu periodos, kuri parasti tiek nosaukti par inkvizīciju.

 

Kristīgās Dieva Baznīcas (Christian Churches of God)

P.O.BOX 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

 

(Copyright (c) 1999 Wade Cox)

Autortiesības: Šo darbu var brīvi pavairot un izplatīt ar noteikumu, ka tas tiek nokopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Tāpat nepieciešams ieslēgt izdevēja nosaukumu un adresi, kā arī paziņojumu attiecībā uz autortiesībām. Samaksu par izplatītajām kopijām inkasēt nav atļauts. Kritiskos rakstos un pārskatos var lietot īsus citātus. Tas nav autortiesību pārkāpums.

Ar šo darbu var iepazīties World Wide web lappusē
http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 

 

 

 

Ceturtā baušļa loma vēsturiskajās Sabatu turošajās Dieva baznīcās [No. 170]

Ievads

Darbā Sabatu ievērojošo baznīcu vispārējā izplatība; The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122) tika atklāts, ka cauri visai vēsturei eksistēja nepārtrauktā turpinājumā esoša baznīcu ķēde, kuras ievēroja Sabatu un kas atradās vairāk vai mazāk nepārtrauktā opozīcijā pret baznīcu pamatsistēmu, un tāpēc šī sistēma tās vajāja. Baznīcas, kas ir turējušas Sabatu pēdējo divu gadsimtu laikā, sev izdevīgi pieņem, ka kristietības centrālā tēma un identifikācijas pazīme ir bijis Sabats un ka baznīcas cauri visai vēsturei tika vajātas sakarā ar uzticību Sabatam. Šāda pozīcija labākajā gadījumā ir tikai daļēji patiesa, taču katrā ziņā vienlaikus slēpj sevī arī tās ticības patiesi fundamentālos aspektus, par ko Dieva Baznīca tika vajāta, kā arī tos momentus, kuri veido citas izredzētā pazīmes. Šis darbs parāda, ka pavisam reāli eksistē virkne pazīmju, kas raksturo izredzētos un saskaņā ar kurām pastāv iespēja nodalīt un izdalīt tos no sabiedrības visos vajāšanu periodos, bet tie savukārt parasti tiek nosaukti par inkvizīciju. Funkcionējošā ortodoksālā pamatsistēma pielieto daudzas ticības identifikācijas pazīmes, lai savāktu informāciju un pierādījumus pret izredzētajiem un lai pēc tam pakāpeniski iznīcinātu tos.

Divdesmitā gadsimta Dieva Baznīcas ir iekritušas dziļos maldos, pieņemot, ka tagad tās tiks pieņemtas labāk vai vismaz iespējami vispusīgāk salīdzinājumā ar iepriekšējo laiku baznīcām. Reāli to pierādīja minēto Baznīcu likvidēšanas procesi mūsdienās, neziņas rašanās attiecībā uz agrīno baznīcu doktrīnām un sakarā ar šīs ticības mācības lietošanu. Par pilnīgi drošu var uzskatīt faktu, ka pēdējie laika periodi reprezentē visas raksturīgākās Sardu un Laodikejas sistēmas pazīmes (Atklāsmes 3:1-6; 14-22). No šīs neziņas uzpeld tikai viena vienīga īstenā Filadelfijas sistēma (Atklāsmes 3:7-13), kurai gan nav daudz spēka, bet kas ievēro Dieva baušļus un apliecina Jēzu Kristu (Atklāsmes 12:17; 14:12).

Bet ko sakarā ar izredzēto pazīmēm teica Bībele un kādu lomu identifikācijas procesā spēlē Sabats?

 

Sabats kā noteikta Baznīcas zīme

Sabata nozīmi izsaka ceturtais bauslis. Šī nozīme skaidrota darbā Sabats; The Sabbath (No. 31) un atklājas Otrajā Mozus grāmatā (Exodus) 20:8, 10, 11, kā arī Piektajā Mozus Grāmatā (Deuteronomium) 5:12.

Sabats ir nofiksēts kā Dieva ļaudīm piemītoša zīme. Tas ir zīme, kas pastāv starp mums un Dievu, padarot mūs svētus.

  • Exodus 31:12-14 ir teikts: 12 Un tas Kungs sacīja Mozum: 13 "Runā uz Izraēla bērniem un saki: "Manas svētās dienas turiet svētas, jo tā būs zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, lai jūs zinātu, ka ES, TAS KUNGS, tas esmu, kas jūs svētī. 14 Turiet sabatu svētu, jo tam ir jābūt jums svētam; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī dienā kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus".
  • Bieži un kļūdaini tiek pieņemts, ka Sabats nozīmē tikai vienas vienīgas iknedēļas Sestdienas plurālu izpausmi, kam nebūt nav vispārējs raksturs. Tas nav korekti. Sabats ar Svētajām Dienām, kas nofiksētas kā Dieva Sabats, izplatās visā Dievam kalpošanas apjomā. Mūsdienu sodīšana ir apgarota.

    Sabats nav vienīgi īpaša Baznīcas pazīme. Tas ir arī to Derības cilvēku zīme, kas vēl nejūt aicinājumu apmeklēt baznīcu. Ja tas būtu tikai vienu vienīgu izredzēto zīme, jūdaisms reprezentētos kā pirmās augšāmcelšanās daļa. Tomēr tas tā nav.

     

    Citas izredzēto zīmes

    Citu zīmju kvalitātē reprezentējas Pasahs un Neraudzētas maizes svētki.

  • Exodus 13:9-16: 9 Un tas lai tev par zīmi pie tavas rokas un par atgādinājuma rakstu starp tavām acīm, un lai tā Kunga likums būtu tavā mutē, jo ar stipru roku tas Kungs tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes. 10 Turiet šos iestādījumus noliktā laikā no gada uz gadu.

    11 Kad nu tas Kungs tevi ievedīs kanaāniešu zemē, kā Viņš to taviem tēviem ar zvērestu tev ir apsolījis, un tā būs tev iedota, 12 Tad tev būs novēlēt tam Kungam visu, kas pašķir mātes klēpi, visi tavu lopu vīriešu kārtas pirmdzimtie lai ir tam Kungam. 13 Ikviens pirmdzimušais ēzelēns tev jāatpērk ar avi, bet ja tu to neizpirksi, tad tev tam jāsadragā kakla kauls; un ikvienu cilvēku pirmdzimto no jūsu bērnu vidus jums būs izpirkt. 14 Un ja tavs bērns šodien vai rīt tev jautātu: "Ko tas nozīmē?" tad atbildi tam: "Ar stipru roku tas Kungs mani izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. 15 Kad faraons ietiepās, mūs neizlaizdams, tad tas Kungs nokāva visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, sākot ar cilvēka pirmdzimto līdz lopu pirmdzimušajam; un tāpēc es upurēju tam Kungam ikvienu, kas pirmais pašķir mātes klēpi, kas ir vīriešu kārtas, bet visus pirmdzimtos dēlus es izpērku. 16 Un tam jābūt par zīmi pie tavas rokas un par atgādinājuma rakstu starp tavām acīm, jo ar stipru roku tas Kungs mūs ir izvedis no Ēģiptes".

  • Pasahs un Neraudzētas maizes svētki ir Derības cilvēku otrā zīme. Ceturtā baušļa izplatība šajā aspektā (kā mēs jau redzējām iepriekš) reprezentējas kā Dieva likumu zīme mūsu darbībā ("zīme pie rokas") un mūsu prātos ("atgādinājuma raksts starp acīm"). Šie svētki ir tā Kunga likuma zīme (Deuteronomium 6:8) un Izraēla atbrīvošanas zīme (Deuteronomium 6:10). Jaunajā Derībā šis status ir nonācis līdz tautām, kuras pieder Kristum (Romiešiem 9:6; 11:25-26). Pasaha un Neraudzētas maizes svētku izpratne divdesmitā gadsimta Dieva baznīcās ir nopietni maldīga. Pilnīgi nekorekts ir pieņēmums, saskaņā ar kuru jūdi it kā bijuši aplami attiecībā uz to, ka Pasahs bija četrpadsmitajā Nisana naktī, bet Lielo atmiņu nakts - piecpadsmitajā, ka jūdi šo nakti kļūdaini nosauca par Pasahu. Šādi secinājumi arī ir sīki analizēti, bet visa maldīgo premisu struktūra, uz kurām tie balstīti, ir analizēta darba Pasahs (No. 98)(Passover. No.98) Pielikumā.

    Likuma zīmes - Sabats un Pasahs - ir ieplānotas speciāli, lai izsargātos no elku pielūgšanas (Deuteronomium 11:6). Abas šīs zīmes arī pārstāv zīmi pie rokas un atgādinājuma rakstu starp acīm, kas raksturo tā Kunga izredzētos. Kopā ar Svēto Garu viņi pārstāv pēdējo dienu apzīmogotos Jāņa Atklāsmes Grāmatā 7:3. Izredzēto zīme, tādējādi, ir koncentrējusies uz pirmo bausli. Kristus teica: "Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot" (Mateja 4:10; Lūkas 4:8). Kalpošana arī ir pielūgšana bibliskos terminos.

    Salīdzināšana ir vēl viena Derības cilvēku zīme. Neveiksmes salīdzināšanas ievērošanā tiek sodītas ar izdeldēšanu no savas tautas vidus (Leviticus 23:29), runājot citiem vārdiem, sods ir izdeldēšana no Izraēla Derības ķermeņa, kas ir baznīca.

    Derības cilvēku sākotnējā un pamata zīme ir apgraizīšana (Genesis 17:14). Tā tika veikta līdz kristīšanai (skatīt darbu Grēku nožēlošana un kristīšana; Repentance and Baptism (No. 52)).

    Kristīšana ar Svēto Garu pēc tam ir primārā izredzēto zīme, esot iegremdētiem Jēzus Kristus nāvē (Mateja 28:19; Apustuļu Darbi 1:5; 11:16; Romiešiem 6:3; 1. Korintiešiem 12:13; Ebrejiem 9:11-28).

     

    Baznīcas pozīcijas kopējā doktrīna

    Izredzēto kopējo doktrīnu var atrast, jau sākot ar senajiem laikiem. Vistuvāko izpratni mēs varam iegūt no Apustuļa Jāņa ar viņa skolnieku Polikarpa (Polycarp) un Ireneja (Irenaeus) sacerējumu starpniecību. Visagrīnākais uzskats bija tāds, ka Bībele un Janās Derības baznīca savās attiecībās ar Dievu stāv dažādās pozīcijās, kuras eksistē jau aptuveni 2000 gadus.

    Centrālo vietu tām piemītošās ticības ietvaros ieņem specifiskās Dieva doktrīnas. Sabats, Jaunie Mēneši un Svētki reprezentējās kā Dieva pielūgšanas specifiski aspekti. Tos pavadīja arī uzticība ēšanas likumiem uz visai izplatītiem un vispārīgiem pamatiem (skatiet darbu Ēšanas likumi; The Food Laws (No. 15)). Tādējādi Sabats un viss, kas no tā izrietēja, bija kalpošanas likums Vienīgajam Patiesajam Dievam (Jāņa 17:3). Šis Dievs, Eloahs bija tieši tas pats Dievs, kuru pielūdza jūdu lūdzēji un kas ir aprakstīts Vecajā Derībā. Agrīnajā Baznīcā Bībeli pārstāvēja Vecā Derība, kuru Jaunā Derība tikai interpretēja un izskaidroja (skatīt darbu Bībele (No. 164). Agrīnās Baznīcas Dieva doktrīnas ir aplūkotas darbos: Dievības agrīnā teoloģija; The Early Theology of the Godhead (No. 127), kā arī Par nemirstību; On Immortality (No. 165), Kristus dievišķība; The Deity of Christ (No. 147), Pirmais bauslis: Sātana grēks; The First Commandment: the Sin of Satan (No. 153), kā arī Konsubstancionalitāte ar Tēvu; Consubstantial with the Father (No. 81).

     

    Kopējās doktrīnas bibliskais pamatojums

    Kopējās doktrīnas bibliskais pamatojums koncentrēts uz pirmo un vislielāko bausli. Tādu ceļu ejot, mēs redzam, ka ceturtais bauslis ir tikai lielākas struktūras ceturtā šķautne. Sabati un Svētās Dienas savā kārtībā ir ceturtā baušļa substruktūras, un tām ir savstarpējas saites ar citiem baušļiem. Tas ir atklāts darbā Kristīgās ticības ticības apliecība; Statement of Beliefs of the Christian Faith.[A1]

    Baznīcai ir uzticēts ievērot desmit baušļus, kas ir pamatoti Exodus 20:1-17 un Deuteronomium 5:6-21.

    Pirmais bauslis:

  • Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

    Dievs Tēvs ir Vienīgais Patiesais Dievs (Jāņa 17:3) un nav neviena cita elohima līdz Viņam un līdzīga Viņam. Nav pieļaujams, ka tiek lūgta vai pielūgta kaut kāda cita būtne, ieskaitot Jēzu Kristu.

  • Otrais bauslis:

  • Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, ka ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur manus baušļus.
  • Tas nozīmē, ka ir nepieļaujami pagatavot visāda veida figūras vai attēlus, lai tos izmantotu reliģiskajā kalpošanā vai arī kā simbolus. Kā simbols baznīcās, pats par sevi saprotams, ir aizliedzams arī krusts.

    Baušļi veido noteiktu reliģiskās sistēmas identifikācijas daļu, un tādējādi visi ir nostiprināti.

    Tre?ais bauslis:

  • Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkāt.
  • Dieva vārds reprezentē varu, un tieši tāpēc šis likums ne tikai atrisina apgānīšanas jautājumu, bet arī vēršas pret aplamu Baznīcas autoritātes izmantošanu un attiecas uz visiem tiem, kas ir nozīmēti darboties Dieva vadībā ar Jēzus Kristus starpniecību.

    Ceturtais bauslis:

  • Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
  • Tādējādi septītās dienas Sabats ticībā ir obligāts. Nepastāv kristieši, kuri spētu kalpot Dievam un vienlaikus bankrotēt attiecībā uz Sabata godināšanu, kas balstās uz Sestdienas kalendāra secību. Citas dienas noteikšana kalpošanai Dievam, kas nesakrīt ar septīto dienu, ne tikai sagrauj doto bausli. Tā kļūst par elku pielūgsmes simbolu, jo pārstāv kaut ko Dieva gribai ārēju. Tas ir nepaklausības akts un tāpēc vienlīdzīgs ar burvības grēku (1.Samuēla 15:23). Savienojumā ar otro bausli, kas pastiprina ceturto, tas kļūst par elku pielūgšanu. Kalendāra noteikšanai, kas piemēro nedēļu rotācijas principam, ir tāds pats rezultāts.

    Pirmie četri baušļi nosaka cilvēku attieksmi pret Dievu un identificējas pirmā un galvenā likuma ievadvārdos, proti: Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka (Marka 12:30). Šis ir augstākais un pirmais bauslis (Mateja 22:37-38).

    Absolūta identificēšanās ar Dievu izriet no uzticīgas piederības pie šiem baušļiem un izvairīšanās no jebkuras darbības, kas tiem var kaitēt.

    Ceturtais bauslis ir tas fenomens no četrinieku sērijas, kas atklājas kā pirmā lielā baušļa neatņemama daļa. Tādējādi, balstoties uz Jēzus Kristus vārdiem, Dievs Tēvs ir centrs, primārais moments un ticības objekts (Mateja 22:37-38; Marka 12:30; Atklāsmes 1:8). Vienīgā Patiesā Dieva un Viņa Dēla Jēzus Kristus, kuru viņš sūtīja, zināšana ir centrālais faktors, lai saņemtu kvīti mūžīgajai dzīvībai (Jāņa 17:3;1.Jāņa 5:20). Tādējādi ceturtais bauslis nepavisam nav bauslības beigas, bet, gluži pretēji, primārais izredzētā indikators un viņa Dievam pakļaušanās fakts.

    Ceturtais bauslis izplatās visas bibliskās kalpošanas sistēmas ietvaros Jaunajos Mēnešos, Svētkos un Svētajās Dienās, kā arī attiecībā uz desmito tiesu (skatīt darbu Desmitā tiesa; Tithing (No. 161)). Tas viss savā kopumā

    saistās ar pirmo augļu un pļaujas Derību (skatīt arī darbu Dieva Derība; The Covenant of God (No. 152)). Mēs jau redzējām, kā Jaunie Mēneši iespaido Dieva kalendāru (skatīt darbu Dieva kalendārs; God`s Calendar (No. 156)). Jaunie Mēneši un Svētki apvieno, lai tiktu radīta Dieva valstības struktūra. Sanhedrīns, gluži tādā pašā veidā kā fizikālais Templis un tā garīdzniecība, bija debesu sistēmas atveids (Ebrejiem 8:5). Taču mums ir upuraltāris, no kura nav brīv ēst tiem, kas kalpo teltij (vai fiziskajai struktūrai) (Ebrejiem 13:10). Tādējādi mums ir ilglaicīga fiziska pilsēta, bet mēs meklējam pilsētu, kura būs nākotnē. Tādā pašā veidā kā upuris tiek dedzināts ārpus pilsētas, un Kristus cieta ārpus vārtiem, iziesim pie viņa ārpus nometnes, viņa negodu nesdami (Ebrejiem 13:12-13).

    Tie?i tāpēc mēs arī aplūkojam mūsu pagātnes brāļu mācības, lai atklātu, ko viņi ir izcietuši un par ko bija nosodīti. Agrīnās Baznīcas doktrīnas ir interpretējamas kā tādas, kas eksistē saprātīgas pieejas rezultātā, ja vien mums izdodas izolēt valdošās sistēmas propagandas faktoru.

     

    Šo sevišķo elementu pielietošana agrīno Baznīcu doktrīnās

    Agrīnā baznīca bija tikai un vienīgi unitāriska. Gnostiķi un modālisti sevi neuzskatīja par Baznīcas daļu. Neeksistēja nekādi pierādījumi par to, ka Kristus, Apustuļi, kā arī viņu skolnieki it kā būtu bijuši binitārieši vai trinitārieši. Patiesi, un tas ir pilnīgi acīmredzami, ka trinitārisma doktrīna tika attīstīta no pazīstamā tā saucamo ceturtā gadsimta kristiešu binitārisma. Sabatu turošā Baznīca līdz šim laika periodam, bet būtībā līdz Reformācijai aptuveni vienpadsmit gadsimtus vēlāk, nekad neatbalstīja trinitārisko pozīciju, kā arī tās priekšteci binitārismu. Faktiski binitārisms atnāca no modālisma, kas reprezentē romiešu dieva Atisa pielūdzēju doktrīnu (skatīt darbu Ziemassvētku un Lieldienu izcelšanās; The Origins of Christmas and Easter (No. 235)).

     

    Vēsturiskās liecības un Baznīcas vajāšana

    Agrīnā baznīca

     

    No Ireneja (un viņa priekšgājēja Polikarpa) sacerējumiem mēs zinām, ka viņš un Baznīca galvenokārt bija unitārieši, kas ticēja, ka Kristu nozīmējis Elohims un ka izredzētie varēja kļūt par elohimiem tieši tāpat kā Kristus bija kopā ar Dievu. Unitārieši ticēja, ka tikai un vienīgi Dievs eksistē mūžīgi un ka Viņam šajā ziņā nav laikabiedru. Tas viss ir pārmantots no Pravieša Cakarijas Grāmatas 12:8 un atklājas arī darbā Pret ķecerībām; Against Heresies.

    Irenejs (Against Heresies, III, viii, 3) saka:

  • "Viņi bija radīti pēc Viņa pavēles; Viņš teica, un viņi tika izveidoti. Kādā veidā Viņš pavēlēja? Neapšaubāmi, ka ar Vārdu, ar kura palīdzību ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu" (Psalmi 33:6).
  • Irenejs uzskatīja, ka:

  • "Ir pilnīgi skaidri pierādīts, ka neviens Pravietis, kā arī neviens Apustulis nekad nav nosaucis nevienu citu Dievu un nevienu citu nesauca par to Kungu, izņemot patieso un vienīgo Dievu... Tomēr viss radītais ir atšķirīgs attiecībā pret to, kas to ir radījis, tieši tāpat kā Viņa veidotais atšķiras no Veidotāja. Viņš nav Radītājs attiecībā uz sevi. Viņš ir ārpus sākuma un beigām, ārpus nepilnībām. Viņš ir pašpietiekams un vienlaicīgi ilgstošs. Viņš visiem citiem ir uzdāvinājis vispatiesāko būtību - eksistenci; visu eksistējošo ir radījis Viņš" (ibid).
  • Irenejs spējas kļūt par Dievu (teosu vai elohimu) attiecināja arī uz Logosu, kas arī ir atšķirīgs, salīdzinot to ar citiem radītajiem fenomeniem (ibid.). III grāmatas vi nodaļā viņš ir pamatojis gan Dieva, gan Viņa Dēla, gan to teoiju vai elohimu statusā pieņemto, gan visu Dieva dēlu pozīcijas.

  • "Tāpēc neviens cits - ne Svētais Gars, ne Apustuļi, ne arī kāds cits, kas nav Viņš, noteikti un absolūti nevar būt nosaukts par to Kungu Dieva statusā, izņemot vienīgi Viņu pašu. Viņi nevienu nedrīkst nosaukt tā Kunga īpašās personas vārdā, izņemot vienīgi pašu Dievu Tēvu, kas valda pār visiem, un Viņa Dēlu, kurš ir saņēmis varu pār visu esošo no Sava Tēva. Kā teikts fragmentā: Tā Kunga vārds manam kungam: "Sēdies pie Manas labās rokas, tiekām Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!" (Psalms 110:1) Šeit (Svētajos Rakstos) ir attēlota Tēva vēršanās pie Dēla; Viņa, kurš nodeva Dēlam pagānisko mantojumu un pakļāva Viņam visus savus pretinieku..."
  • Irenejs turpina ar paziņojumu, ka ar Svēto Garu kā Valdnieki runāja abi - gan Tēvs, gan arī Dēls. Viņš uzskatīja, ka tieši Kristus ir runājis uz Abrahamu pirms Sodomas sagrāves, ka Viņš no Dieva ir saņēmis varu tiesāt Sodomu par tās grēcīgumu. Un tas (sekojošais teksts):

  • "Deklarē vairākas patiesības: "Tavs tronis kā Dieva tronis pastāv joprojām un mūžīgi, un taisns ir tavs valdības scepteris. Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem" (Psalms 45:7-8). Uz Garu norāda abi ar Dieva vārda palīdzību (teos vai elohims) - abi: gan tas, kas ir svaidīts kā Dēls, gan Viņš, kurš ir svaidīts tāpēc, ka ir Tēvs. Un no jauna: "Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu" (Psalms 82:1). Tas (šeit) attiecas gan uz Tēvu, gan uz Dēlu, gan uz tiem, kas ir saņēmuši pieņemšanu; taču tikai un vienīgi baznīca ir Dieva sinagoga, kuras Dievs ir Dēls, to arī ir pulcinājis Viņš, un attiecībā uz to atkal ir apgalvots: "Dievs, stiprais Dievs Kungs, uzrunā un uzsauc visai zemei no rītiem līdz vakariem". Kas ir domāts ar vārdu "Dievs"? Viņš, par kuru ir teikts: "Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt", ir arī Dēls, kurš atnācis ļaudīm manifestēt un kurš teica: "Es esmu kļuvis izzināms tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas mani nemeklēja" (Jesajas 65:1). Bet pa kādiem dieviem (viņš runāja)? (Par tiem) sakarā ar kuriem Viņš teica: "Es teicu: "Jūs esat dievi un visi esat Visaugstākā dēli!" Neapstrīdami, par tiem, kas ir saņēmuši žēlastību, "dievbērnības garu, kas mums liek saukt: Aba - Tēvs!" (Romiešiem 8:15)" (Against Heresies, Bk. III, Ch. vi, ANF, Vol. 1, pp. 418-419).
  • Nav šaubu, ka Irenejam, runājot par Dievu, bija subordinacionistiski uzskati. Viņš paplašināja terminu "Dievs" (kā teoiju vai elohimu) līdz tādam apjomam, ka šis termins ietvēra arī Dēlu un visus pieņemtos. Šāda pieeja, acīmredzot, ir pārmantota vismaz no Cakarijas 12:8. Liekas, ka viņš šeit parāda, ka tieši Kristus sapulcināja izredzētos. Taču mēs, gluži pretēji, no Svētajiem Rakstiem zinām, ka tas bija Dievs, kas nodeva izredzētos Kristum tādā pašā kārtībā, kādā viņi bija sapulcināti (Jāņa 17:11-12; Ebrejiem 2:13; 9:15). Termina īpaša lietošana, lai apzīmētu ķermeniskos izredzētos, var reprezentēties kā Ireneja nekorekta pieeja. Uzticamie Debesu Pulki arī ir ietverti saprātīgo padomē (Atklāsmes 4 & 5). Tādējādi lojālie Debesu Pulki arī ir Dieva garīdzniecība.

    Šī pozīcija ir aplūkota darbos: Agrīnā Dievības teoloģija; The Early Theology of the Godhead (No. 127), kā arī Par nemirstību; On Immortality (No. 165). Tāpat ir svarīgi saprast, ka dvēseles nemirstības doktrīna uzskatāma par bezdievīgu un zaimojošu doktrīnu. Šis uzskats balstās uz atziņu, pēc kuras pat tad, kad baznīcām sāka uzmākties Svētdienas dievkalpojumi, kā, balstoties uz Justīna Mocekļa liecībām, tie darīja jau mūsu ēras 150. gadā, mēs tomēr varam redzēt, ka Dieva doktrīnas un augšāmcelšanās bija centrālie un šķēršļus nezinoši aspekti. Tādējādi Sabats tika aizliegts agrīno stadiju laikā - pirms mācības par Dievu un augšāmcelšanos. Tas bija pretstats attiecībā pret vēlāko pozīciju mācībā par Dievu, kura tika apšaubīta līdz Sabata pozīcijām un dvēseles doktrīnai.

    Anders Nigrēns (Anders Nygren; Agape un eross; Agape and Eros, Tr. by Philip S Watson, Harper Torchbooks, New York, 1969) izprata mūžīgās dzīvības jēdzienu baznīcā, jo ir teicis sekojošus vārdus:

  • "Vecā baznīca visvairāk atšķiras no elīnisma ar savu ticību Svētdienai. Kristīgā tradīcija apstiprināja "Svētdienas miesas", kuras apoloģēti pretstatīja elīnisma "dvēseles nemirstības" doktrīnai. Antitēze bija apzināta un izvirzīta ar nodomu, tāpēc, ka par nevienu citu jautājumu nebija tik stipras pretestības elīniskajam garam, kas bija jūtama jau no agrīno kristiešu laikiem. Apoloģētiem platoniskā, elīniskā dvēseles nemirstības doktrīna izlikās bezdievīga un zaimojoša, tāda, kurai viņiem jāuzbrūk un kuru nepieciešams sagraut vispirmāmkārtām (Justin, Dial. 1xxx. 3-4)".

    Šajā ziņā viņiem par raksturīgu moto varētu kalpot Tatiana (Tatian) vārdi: "O grieķi, ne nemirstīga, bet mirstīga ir dvēsele pati par sevi. Bet tomēr tai ir iespējams nenomirt" (Tatian, Oratio ad Graecos, xiii, 1).

    Atšķirība starp kristieti un nekristieti šajā jautājumā bija tik liela, ka ticība "ķermeņa augšāmcelšanās" iespējai varēja kļūt vienīgi par novecojušu ticējumu. Tas, kurš ticēja "dvēseles nemirstībai", tādējādi, demonstrēja to, ka viņš nav kristietis. Kā teica Justīns: "Ja jūs esat ar kaut ko iekrituši, kas saucas par kristieti... un kurš saka, ka nepastāv mirušo augšāmcelšanās, bet viņu dvēseles, kad viņi nomirst, paceļas līdz debesīm; nestādieties sev priekšā, ka jums ir darīšanas ar kristieti"." (Dial. 1xxx. 4) (ibid., pp. 280-281).

  • Tātad Baznīca noliedza dvēseles nemirstību - tās pārstāvji bija absolūti unitāriskie subordinacionisti. Viņi ne tikai bija gatavi noliegt Trīsvienību, ja tā šeit tiktu attīstīta, bet, iespējams, būtu gatavi pat izslēgt no baznīcas katru, kas pieslietos šai doktrīnai, vai katru uzskatāmu deismu no gnosticisma sfēras. Vienlaikus Baznīca bija ļoti toleranta attiecībā uz uzskatu, ka ķecerības ir pieļaujamas, lai ar to palīdzību demonstrētu, kas baznīcā ir pelnījis Dieva atzinību (1. Korintiešiem 11:19). Viņi to darīja ar pētījumu palīdzību (2. Timotejam 2:15, sk. KJV; RSV saka: dariet vislabāko).

    Viņi arī uzskatīja, ka īstenie Svētie Raksti ir Vecā Derība, bet Jaunā Derība ir tikai šo Rakstu interpretācija. Viņi ievēroja Jaunos Mēnešus un Svētkus. Mēs varam konstatēt arī, ka Neraudzētās maizes svētki kļuva par diskusiju tēmu otrajā gadsimtā, kad bija ieviesta Lieldienu sistēma un sākās Neraudzētās maizes svētku izstumšana, kas kļuva pazīstama kā Kvartodecimānā diskusija (skatīt darbu Pasahs; Passover (No. 98)).

    Pakāpeniski Baznīca tika pakļauta vajāšanām, tā pilnā mērā kļuva par Romas impērijas autsaideri un tāpēc kļuva arī ortodoksālajai baznīcai neaizsniedzama līdz ariāniešu progresīvās atgriešanās laikam, kas turpinājās līdz pat astotajam gadsimtam, kā arī no Svētās Romas impērijas dibināšanas 590. gadā. Ticības vajāšanas ilga laika periodā no 590. līdz 1850. gadam, tātad tās aptvēra Svētās Romas impērijas varas un valdīšanas laikmetu (skatīt darbu Sabatu turošo baznīcu vispārējā izplatība; The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)).

    Amerikāņu adventisms un ASV Dieva Baznīca pēdējo divu gadsimtu gaitā nepareizi lietoja Svētās Romas impērijas datus, kā arī pravietojumu attiecībā uz laikiem, laiku, pus-laiku vai 1260 dienām. Šī maldīgā konstrukcija lielā mērā pastāvēja Eiropas vēstures nezināšanas dēļ, kā arī pašpiepildītu pravietojumu dēļ. Šie nopietnie maldi izraisīja ievērojamas sekas, sekmējot maldīgus pravietojumus attiecībā uz 1842. - 1844. gada adventisko kustību. Tas viss tālāk turpinājās citā maldīgā doktrīnā, kas tika nosaukta par preadventisko spriedumu (skatīt darbu Preadventiskais Spriedums; The Pre-Advent Judgment (No. 176)).

     

     

    Inkvizīcija

    Inkvizīcijas liecības mums dod zināšanas par to, tieši kādas Baznīcas doktrīnas pastāvēja dažādās to izplatības stadijās.

    Mēs pārliecinoši varam apgalvot, ka katoliskā sistēma, lai apslēptu Baznīcas plašo izplatību un tās doktrīnu viendabību atkarībā no Baznīcas atrašanās vietas nosauca to dažādos vārdos. Taču arī pašām Dieva Baznīcas organizācijām, runājot par savu vadību un akcentiem bija nesakrītoši uzskati (piemēram, starp Rietumu valdensiešiem bija gan presbiterānieši, gan episkopālieši). Mēs zinām, ka viņi tika nosaukti par katariem vai katariāniešiem, tātad angļu valodā par puritāņiem. Viņi daudzu citu vārdu kontekstā tika nosaukti arī par bulgāriem, hazāriem, valensiem, albiģiešiem, valdensiem, sabatāriešiem, sabatatiem, insabatatiem, pasaginiāņiem. Termins "sabatārieši", domājams, ir konstrukcija, kas domāta, lai apzīmētu ariāniešu Sabata turētājus.

    Mēs zinām, ka uzskatu kopība bija izprotama vispārīgā skatījumā, ka tie bija pilnīgi pašatspoguļojoši tikai un vienīgi dzimtās valodas vidē. Termins "nabaga pederasts" ("poor bugger") angļu valodā ir vulgārs vārds, kas izsaka līdzjūtību nelaimīgam cilvēkam, kas pārcietis zināmus pārbaudījumus vai mocības. Tas bieži ir apmulsuma moments mūsdienu amerikāņiem un pat austrāliešiem, par cik terminiem "bugger" un "buggery" ir specifiska legāla nozīme, kas saistīta ar pederastiju. Taču minētajam terminam ir arī cita nozīme, kas atklāj izredzēto centienus inkvizīcijas laikos. Oksfordas Universālā Vārdnīca; The Oxford Universal Dictionary uzskata, ka ?is termins viduslaiku angļu valodas vidē ir radies no franču vārda "bougre" un no latīņu "bulgarus" vai "bulgārs", vai "ķeceris" (vai arī "augļotājs"). Šie vārdi tika lietoti, atsaucoties uz ķeceriem, jo sevišķi uz albiģiešiem. Tā ir pirmā šo terminu nozīme. Otrā un pazemojošā nozīme, kas saistīta ar pederastiju, bija termina vēlākas lietošanas rezultāts, sākot ar 1555. gadu, un, acīmredzot, eksistēja, lai būtu iespējama tās sektas nomelnošana, kura bija zem represijām aptuveni trīs gadsimtus. Termins "pauvre bougre" vai "nožēlojamais bulgārs", kas tika attiecināts uz albiģiešiem ienāca angļu valodā kā "poor booger". "Bogle" vai "boggle" lietošanai Ziemeļanglijas valodā ap 1505. gadu ir nenoteikta izcelšanās, kas asociējas ar rēgiem un tāpēc ar kvaziraksturojošu velna vārdu ( t.i., "bogieman" utt.). Pats par sevi saprotams, ka termins "nabaga pederasts" atrada savas izcelsmes iespējas krusta karos pret albiģiešiem. Tomēr pilnībā pieļaujams ir jautājums: kāds sakars pastāv starp bulgāriem un albiģiešiem? Atbilde uz šādu jautājumu ir vienkārša. Dieva Baznīcas ar savu atzarojumu palīdzību, kas kļuvuši pazīstami kā Pergamas laikmets (Atklāsmes 2:12) un tiek nosaukti arī par paulikāņiem, nonāca Eiropā no vietām, kas bija Konstantīna Kapronīmija (Constantine Capronymous) un Joana Cimska (John Tsimiskes) pārvaldījumā (skatīt darbu Sabatu turošo baznīcu vispārējā izplatība (No. 122). No dzīvesvietas Trāķijā viņi izplatījās starp bulgāriem, dienvidslāviem, sevišķi Bosnijā, kā arī Ungārijā un Rumānijā. Viņi izplatījās uz Rietumiem un, sākot ar piecpadsmito gadsimtu, savienojās ar sabatatu paliekām, kas rietumos tika nosaukti par valensiem vai valdensiem. Relatīvi noteiktā nozīmē mēs varam konstatēt, ka viņiem piederošās doktrīnas izplatījās pat vēl no trīspadsmitā gadsimta. Bet pilnīgi noteikti mēs varam konstatēt kādi bija Austrumu atzarojumi no piecpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam, jo sevišķi Ungārijā un Rumānijā.

     

    Albiģiešu krusta kari

    Albiģiešu krusta karu gaita trīspadsmitajā gadsimtā ir iezīmēta darbā Sabatu turo?o baznīcu vispārējā izplatība (N0. 122). Un nav apstrīdams, ka tur bija Sabata ievērotāju grupas. Romas katoļu baznīcas vēlme apslēpt šo faktu noveda pie vairākām neparastām pretenzijām attiecībā uz vārda "sabatati" lingvistisko pirmsākumu. Taču mēs tomēr zinām, ka viņi bija unitārieši. Ir nofiksēts, ka viņi ir eksistējuši līdz 934. gadam, kad bīskaps Ato no Vireulas (Atto bishop of Vireulli), gluži tāpat kā vairāki citi pirms viņa, žēlojās par viņiem.

    Par valensiem pirmo reizi viņi tika nosaukti 1179. gadā, t.i, laikā, kad notika viņu tiesa, kuru īstenoja Deventrijas Raimonds (Raymond of Deventry). Vecajie vai barbiji (tēvoči) - Bernards no Raimondas (Bernard of Raymond) un Raimonds no Beimiakas (Raymond of Baimiac) 1179. gadā, vēl pirms Laterānas koncila, tika notiesāti kā ķeceri (ne tāpēc, ka viņi bija Sabata turētāji, bet gan tāpēc, ka viņi pārstāvēja unitārismu). Traktāts, ko 1180. gadā uzrakstīja un pret viņiem vērsa Fontkaudas Bernards (Bernard of Fontcaude), jau savā virsrakstā - Adeversus Vallenses et Arianos - ietvēra terminu "valensi". Tādējādi viņi bija netrinitāriski subordinacionisti. Šķiet, ka pieminētais 1180. gada darbs mūsu gadsimta gaitā ir pazudis, tomēr Fontkaudas Bernarda sacerējums Liber Contra Vallenses (sarakstīts 1190. gadā) eksistē vēl šodien. Tā laikmeta valensi reprezentēja sevi kā unitārieši, kuri ir atšķirīgi salīdzinājumā ar ariāniešiem. Šis ir pilnībā korekts uzskats, uz kuru pastāv Dieva Baznīca. Ariānisms, kas pēc katoļu domām Svēto Garu aplūko kā Dēla radītu fenomenu, pārstāv pozīciju, kas ir atšķirīga no bibliskā unitārisma. Abi šie virzieni pieturējās pie vienas un tās pašas vai līdzīga katoliskas ķecerības, kas bija spējīga izdomāt arī doktrīnu, saskaņā ar kuru Svētais Gars bijis Dēla radīts. Šajā gadījumā nav nepieciešamības tikko pieminēto viedokli iztirzāt tekstos, kas attiecas uz Āriju (Arius) (skatīt arī Ariānisms un semiariānisms; Arianism and Semi-Arianism (No. 167) un Socīnisms, ariānisms un unitārisms; Socianism, Arianism and Unitarianism (No. 185)).

    Albiģieši nebija tikai vienkāršs valensu atzarojums. Viņi sadalījās divās nodaļās - valensos vai valdensos un vietējos kataros vai puritāņos. Katari pieturējās pie pilnīgi atšķirīgiem un ķecerīgiem uzskatiem jautājumā par labo un ļauno, kas pamatojās gnosticisma un maniheiskā duālisma formās. Šīs atšķirības, starp citu, ir atklājis Rejs Roenfelds (Ray Roenfeldt) savās tēzēs (Kristietiskā kosmiskā duālisma vēsturiskās studijas; An Historical study of Christian Cosmic Dualism, Andrews University) (salīdzināt ar darbu Veģetārisms un Bībele; Vegetarianism and the Bible (No. 183)). Ticībai ļoti bieži uzbruka duālistiskās tendences. Vienmēr un visur, kur vien Baznīca tika dibināta, daudzi tā sauktie pārbēdzēji (personas, kas izmainījušas savu ticību) mūku ordeņos bieži attīstīja savādus uzskatus. Par piemēru šeit var kalpot bogomili. Bogomilu vidē un starp bosniāniešiem klosterisko askētismu pavadīja ķeceriskais duālisms un mēģinājumi graut galveno ticības priekšmetu. Maldi parādījās arī starp agrīnajiem paulikāņu atzarojumiem. Noteikti maldi bija tas fakts, ka melhisedekieši radīja citādi strukturētu kārtību, salīdzinot ar to, kuru attīstīja unitāriskie uzskati. Melhisedeks tika uzskatīts par eņģelisku vidutāju, bet Kristus par cilvēcisku vidutāju, kas darbojas zem viņa. Katoliskie sacerējumi izmantoja tā laika ķecerīgās grupas un uz laiku piesaistīja tās savai baznīcai. Viņi attiecināja uz baznīcu noteiktus kļūdainus uzskatus, ar to aptumšojot patiesās doktrīnas.

    Visuaptverošu albiģiešu krusta karu pret abiem elementiem trīspadsmitajā gadsimtā veica Roma. Albiģiešiem bija albalsts Dienvidfrancijā, kuru pārvaldīja Tulūzas grāfs Raimonds (Raymond). Valensi vai sabatati bija visietekmīgākie un visvairāk izplatītie arī Spānijā. Mēs varam rekonstruēt spāņu atzarojuma sabatatu doktrīnas, jo viņi pārcieta intensīvas vajāšanas.

     

    Spāņu inkvizīcija

    Spāņu invizīcija bija virzīta uz to, lai atbrīvotu valsti no tā saucamajiem jūdaizējošajiem kristiešiem. Viņi tika nosaukti par marāniem (vai cūkām). No inkvizīcijas terminoloģijas un ar komentāru palīdzību mēs zinām, ka viņi ne tikai turēja Sabatu, bet arī noliedza Trīsvienību, ievēroja Svētās Dienas, tajā skaitā grēku izpirkšanu un ēšanas likumus. Ticības Edikts parāda līdzekļus, ar kuru palīdzību bija iespējams identificēt ķecerus. Vajāšanās tika sagūstīti arī jūdi un musulmaņi, kaut arī vajāšanas nebija vērstas pret viņiem, bet tikai un vienīgi pret Dieva Baznīcu, kuru viņi sauca par sabatatiem, insabatatiem un insabatiem. Aragonas karaļa Alfonsa (Alphonse) Edikts, kas tika vērsts uz to, lai valdensus vai insabatatus izdzītu no Spānijas, ir publicēts darbā Sabatu turošo baznīcu vispārējā izplatība (No. 122).

    Sesils Rots (Cecil Roth) sava darba Spāņu inkvizīcija; The Spanish Inquisition (Robert Hale Ltd, London, 1937) priekšvārdā norādījis, ka vēsture atkārtojas un ka grāmata nav domāta kā satīra par to, kas tajā laikā notika Eiropā. Jūdu zinātnieki ir mēģinājuši attīstīt priekšstatu par spāņu inkvizīciju kā jūdu vajāšanas formu. Iespējams, ka vissliktākais sagrozījums, neaugoties uz izvērsto pamatojumu, ir jaunākais B. Netanjahu (Netanyahu) darbs Spāņu inkvizīcijas izcelšanās piecpadsmitā gadsimta Spānijā; The Origins of the Spanish Inquisition in Fifteenth Century Spain, Random House, New York, 1995. Netanjahu cenšas pārliecināt lasītāju par to, ka inkvizīcijas objekts bija jūdu kopiena, kaut arī tās pilnīgi neatbilst patiesībai un zinātnieki publiski ir kontrargumentējuši pret šo pozīciju. Šī laikmeta rabīni ir nepārprotami norādījuši, ka nav jūdi, bet gan kristieši. Viņi nereprezentēja jūdus, kas ir nostājušies pret kristiešiem. Viņi reāli pārstāvēja Dieva Baznīcu.

    Spānijas svētā resora tribunālu skaits gala rezultātā sasniedza piecpadsmit. Tie bija pilnībā nokomplektēti ar ierēdņiem un aprīkojumu, un pastāvēja Barselonā, Kordovā, Kuenkā, Granadā, Lerānā, Logrono, Madridē, Mursijā, Santjago, Seviļā, Toledo, Valensijā, Valjadolidā un Saragosā. Vēl viens tribunāls atradās Baleāru salās - Palmā (uz Majorkas salas).

    Visšausmīgākie apgabali bija Madride, Seviļa un Toledo, jo šeit bija vislielākais Jauno Kristie?u (kā tos apzīmē Rots) skaits, kuru aktivitāte visspilgtāk izpaudās Vecajā Kastīlijā un Andalūzijā, bet samazinājās līdz minimumam pēc pirmajiem neprātīgajiem izvirdumiem Katalonijā (Roth, ibid., Ch. Bezdievīgā iestāde; The Unholy Office, p. 73). Pilnīgi tas viss tika koordinēts piecpadsmitā gadsimta beigās zem centrālās padomes El Consejo de la Suprema y General Inquisicion, kuru sauca arī La Suprema, autoritātes. Šī padome sākumā bija saistīta ar Kastīliju. Ar četru ievērojamu valsts mēroga padomju palīdzību, kuras vadīja Ferdinands un Izabella. Starp Valsts, Finansu, Aragonas un Kastīlijas padomēm, Inkvizīcijas padome ieņēma savu nebūt ne vismazsvarīgāko vietu, kas izsaka karalisko varu (Roth, ibid., p. 74). 1647. gadā tika izdota pavēle, saskaņā ar kuru visus visu tribunālu spriedumus ir jāiesniedz minētajā padomē, lai tos pārbaudītu. Šķiet, ka tas tika darīts ar mērķi galu galā apvaldīt neaprakstāmo vietējo vajāšanu bardzību. Šī bardzība radās tā rezultātā, ka lietas būtības izpratnē tika pieļauti fundamentāli maldi. Netanjahu (The Origins of the Spanish Inquisition in Fifteenth Century Spain, pp. 440-459), runājot par maldiem, izmanto situāciju, kad visas prāta kļūdas tiek vērtētas kā ķecerības pretēji Augustīna apgalvojumam: es varu kļūdīties, tomēr es neesmu ķeceris (De Trinitate, c. n. 5-6). Inkvizitors Juans de Torkemada (Juan de Torquemada) uzbruka lietu izskatīšanai Toledo tāpēc, ka viņi demonstrēja nekonsekvenci un apsprieda nebibliska antisemītisma jautājumus. Viņš to uzskatīja par tāda līmeņa jautājumu, kā Hāmana uzstāšanos pret Mordehaju un ebrejiem (ibid., p. 449). Tajā laikā viņš aci pret aci sastapās ar Dieva būtības problēmu tajā veidā, kā to aplūkoja valensi. Toledāņi, tieši tāpat kā tas bija uzskatāmi izdarīts citās vietās, kā publiskas zināšanas (publica fama) izvirzīja tēmu (kura, kā mēs to vēl redzēsim eksistēja arī Valensijā), saskaņā ar kuru ķeceri ir tie, kas praktizē apgraizīšanu, noliedz patieso Kristus dievišķību, pie kam noliedz Viņa ķermeņa klātbūtni svētajā vakarēdienā utt. Pēc Torkemadas domām, toledāņi nav parādījuši, ka atgriešanās nevar realizēties ne ar individuālas brīvas grēksūdzes palīdzību, ne ar naivu liecību paziņojumu palīdzību, kas tiek izteikti pēc kristībām, jo pēc tiem cilvēks tic visam, izņemot to, kam tic pati Māte Baznīca (salīdziniet ar Netanjahu, p. 444). Torkemada nosodīja tādus apvainojumus, uzskatot, ka tie ir viltoti un melīgi, ar to demonstrējot visas tiesvedības nespēju (ibid., 445). Kāpēc tā notika? Mēs nepārprotami zinām, ka valensi praktizēja unitārismu jau gadsimtiem ilgi. Atšķirības balstās Kristus dievišķības subordinācijā. Taču ar to Kristus dievišķīgums nepavisam netika noliegts. Tomēr šeit kāršu likme bija daudz lielāka. Torkemada teica, ka toledāņu tiesvedība bija vienīgi antisemītiska un ka šādam rasismam nav nekāda bibliska pamatojuma. Viņš, tādējādi, bija spiests izvirzīt šiem maldiem apsūdzību pēc iespējas smagos terminos. Problēma pastāvēja arī faktā, ka aizdomas un pratināšanas izplatījās pat līdz atgriezto ceturtajai paaudzei. Viņš uzbruka šai premisai, izejot no atgriezto uzskatiem attiecībā pret citiem antitrinitāriešu elementiem. Balstoties uz to, viņš iztēloja situāciju kā manihejiešu maldus starp bosniešiem. Viņš sastapās arī ar karaļa varas konversijas problēmu Svētajā Romas impērijā. Torkemada teica:

  • "Mūsu laikos no pagānisma kristietībā tika atgriezts ievērojamais Polijas karalis, tagadējā karaļa tēvs, kopā ar lielu augstmaņu skaitu un nesaskaitāmu pūļa cilvēku daudzumu (Vladislavs II, iepriekš Lietuvas Lielkņazs Jagailis tika atgriezts 1386. gadā, kad viņš kļuva par karali. Viņš bija Kazimira IV tēvs, kas uzkāpa tronī 1447. gadā). Vēlāk, pāvesta Jevgēnija IV laikā, Bosnijas karalis un karaliene, kā arī liels citu augstmaņu skaits, tika atgriezti kristietībā no maniheiskajiem maldiem (karalis Stefānijs Tomass tika atgriezts katolicismā 1445. gadā). Pie kam gandrīz katru dienu daudzi muhamedāņi pārliecinājās par kristietisko patiesību. Tas varētu būt liels skandāls un neapšaubāma svētuma apgānīšana, ja tiktu apgalvots, ka uz visiem šiem cilvēkiem krīt aizdomas par elku pielūgšanu un maldiem vismaz līdz ceturtajai paaudzei par to, ko viņi un viņu tēvi noteiktu laiku ir aizstāvējuši (Tractatus, pp. 54-55; salīdziniet ar Netanjahu, p. 452).
  • Torkemada uzrakstīja traktātu pret Bosnijas bogomilismu (Symbolum pro imformatione Menichaeorum, ed. N Lopez Martinez un Proano Gil, 1958, p. 23, n. 68 un Netanyahu, n. 119). Šeit mēs atrodam iejaukšanās rezultātus maniheisma duālismā, kurā paulikāņi balstīja unitārisko ticību. Tā laika Baznīca tika apspiesta Hercegovinā un Ziemeļos (skatīt arī darbu The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). Problēma bija acīmredzama, taču ne Netanjahu skatījumā. Līdz piecpadsmitajam gadsimtam valdensi bija iedzīti pagrīdē līdz tādiem dziļumiem, ka jau likās, ka viņi vajāšanu rezultātā ir pilnīgi iznīcināti. Toledāņi, tieši tāpat kā citi, kļuva tik pārmērīgi un tirāniski, ka inkvizīcija sāka tos izmantot sistemātiskai semītiskai iznīcināšanai. Tāda iznīcināšana tomēr grāva baznīcas darbības pozīciju impērijas nostiprināšanas virzienā, un Torkemada bija spiests tam pretoties, ierobežojot galējības, lai varētu būt efektīvas vairākas noturīgas mijiedarbības impērijas iekšienē un atgriešanās izskatītos kā labums tiem, kas bija atgriešanas objekti. Inkvizīcijas rasisms un mantkārība nolika savu burkānu un tādējādi ekspansijas briesmas. Torkemada bija pietiekami gudrs, lai zinātu, kāds varētu būt vēstures spriedums. Tāpēc viņš bija spiests apvaldīt inkvizīciju. Šajā konkrētajā gadījumā baznīca atļāva vēl veselus trīs gadsimtus turpināties virzienam pret tiem pašiem procesiem un doktrīnām, kuru eksistence jau bija pakļauta noliegumam, gala rezultātā sagraujot tās varu (skatīt Malachi Martin, Romas baznīcas pagrimums un krišana; Decline and Fall of the Roman Church, Secker and Warburg, London, pp. 254 un sekojošās).

     

    Pierādījumi no Ediktiem

    Inkvizīcijas nodibināšanas procesam apgabalā sekoja procedūras, kas bija saistītas ar Ediktiem. Pēc Žēlsirdības edikta, kas rosināja ķecerus iznākt priekšā un nožēlot tos grēkus, kas parasti tika noslēpti kādas trīsdesmit četrdesmit dienas (Rots, 75. lpp.), inkvizīcija sāka iztīrīt apgabalu. Tas veidoja inkvizīcijas procesu ķēdi. Par turpmāko fāzi kļuva periodiska Ticības Edikta izdošana, kas palīdzēja apzināt ķecerību tipus, kas var tikt pakļauti apsūdzībai, un to indikatorus. Gala rezultātā grēksūdzes sistēma šo ļaunumu realizēja dzīvē.

    Ticības Ediktu 1519. gadā izdeva Valensijas inkvizitors Andress de Palačio (Andres de Palacio) un to ir publicējis Rots. No izdotā Edikta var redzēt, ka tur ir ietverta vispārīgu faktu un māņticību virkne, izejot no kurām tika saklasificētas trīs cilvēku grupas. Pirmā bija to kristiešu grupa, kuri saglabāja tā sauktā jūdaisma tendences. Otrajā grupā iegāja paši jūdi, bet trešo grupu veidoja musulmaņi. Edikts nepārprotami un skaidri parāda, ka ķecerība bija iespiedusies pat pašas baznīcas dzīlēs, jo vārdi, kuri tika izteikti svētā vakarēdiena laikā, saskaņā ar šo Ediktu, tika konkrēti identificēti kā ķecerības pazīme. Sabatati tāpat nelietoja krustu vai krusta zīmi. Pētot šo Ediktu, tāpat rodas doma, ka pieminētā grupa noliedza dvēseli, tāpat arī debesu un elles doktrīnu. Viņi turēja Sabatu no Saules rieta piektdienās līdz Saules rietam sestdienās, nedarot nekādus darbus. Viņi svinēja Neraudzētās maizes svētkus un Pasahu, lietojot rūgtus ārstniecības augus. Izpirkšanas laikā viņi gavēja (Rots, 77. lpp.).

    Kā tas ir parādīts, Edikta sarakstā tika ieslēgti arī jūdu vispārīgie uzskati un viņiem piemītošie paradumi. Tādā ceļā Ediktā abas sistēmas sakausējās līdz tādai pakāpei, ka ir grūti noteikt neapstrīdamās atšķirības starp tām. Saskaņā ar jūdu paradumiem viņi ievēroja arī ēšanas likumus un apglabāja mirušos. Daudzas vietas Ediktā, piemēram,78. lappusē, ietver arī māņticību, kas adresēta sektām. Viņi noliedza Marijas pasludināšanas dienu, un tas bija sagrupēts kopā ar Mesijas tradīciju.

    Noliegumam tika pakļauta arī transsubstancionalitātes doktrīna, kura reprezentējās kā mācības par Visuresošo katoliska forma, kas savukārt ir platoniskais animisms (78. lpp.). Šķiet, ka šeit bija iesaistīti arī mācītāji, un viņi tika identificēti sakarā ar iesvētīšanu. Liekas, ka kristieši pat ģērbās tāpat kā jūdi, būdami uzticīgi valdošajiem apģērba noteikumiem (79. lpp.). Viņi pulcējās mājas baznīcās un lasīja Bībeli, kas nebija uzrakstīta dzimtajā valodā.

    Ķeceru īpašumi tika konfiscēti, bet tas, neapstrīdami, palielināja inkvizitoru centību.

    Rots apraksta dievkalpojuma atklāšanu Lisabonā tajā laikā, kad tas notika Operas namā. Aculiecinieku uzskati (kas ir iespiesti Annual Register 1821. gadā) bez kaut kādām šaubām liecina, ka pazemes cietumos, kas darbojās vēl 1809. gadā, tika atrastas cilvēku pēdu paliekas (saskaņā ar uzrakstiem uz cietuma sienām), tajā skaitā bija arī mūku apģērba gabali, kuri tika atrasti cilvēku ķermeņu paliekās un citos atribūtos un kuri bija starp cietuma solu rindām, starp vecu un jaunu slepkavību pierādījumiem, kas šeit tikušas izdarītas (Rots, 84.-85. lpp.).

    Parastais laika intervāls starp arestu un spriedumu vilkās no trijiem līdz četriem gadiem, bet kādā konkrētā gadījumā pagāja pat četrpadsmit gadi. Grūtnieces tika vilktas pie kauna staba, un ieslodzīto ļaunprātīgums vai arī, iespējams, kopošanās ar viņām 1512. gadā mudināja kardinālu Ksimeneju (Ximenes) piedraudēt ar nāves sodu katram, kas oficiāli tiks pieķerts intrigu vīšanā ar ieslodzītajām. Izdevumus par ieslodzījumu vajadzēja segt pašam apsūdzētajam, neatkarīgi no tā, kāds laika periods ir pagājis. Izdevumus par kāda mūķenes četrpadsmit gadus ilgo ieslodzījumu, kura tika attaisnota un atbrīvota 1703. gadā, piemēram, vēl 1872. gadā sedza viņas mantinieki (Rots, 87. lpp.). Parasti īpašumi tika konfiscēti jau aresta brīdī.

    Marani vai Jaunie kristieši nevarēja tikt pieaicināti kā liecinieki nevienā tiesvedībā. Liecinieku vārdu anonimitāte tika ieviesta trīspadsmitajā gadsimtā, lai apsūdzības procesā it kā aizstāvētu vājāko pret stiprāko. Tas kļuva par normu, un neviens vairs nevarēja atklāt savu apsūdzētāju vārdus (Rots pilnīgi pareizi norāda, ka pat 1836. gadā Anglijā apsūdzētie kriminālnoziedznieki nevarēja saņemt advokātu pakalpojumus un iepazīties ar to liecību kopijām, kas bija vērstas pret viņiem). Tie bija barbariski laiki, un inkvizīcija reprezentēja sevi kā visļaunprātīgāko barbaru.

    Eiropejiskā inkvizīcija sākās Dienvidfrancijā trīspadsmitajā gadsimtā un beidzās Pāvesta valstī 1846. gadā. Laika posmā starp 1823. un 1846. gadu tikai vienā vienīgā Pāvesta valstī uz nāvi, mūža ieslodzījumā, trimdā uz galerām tika notiesāti 200 000 cilvēku, 1,5 miljoni savukārt bija nolikti zem uzraudzības (skatīt darbus: Malahi Martins (Malachi Martin) Romas baznīcas pagrimums un krišana; The Decline and Fall of the Roman Church, p. 254, un Sabatu ievērojošo baznīcu vispārējā izplatība; The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122);citēšanas nolūkos). Rots citē cilvēku izmisumu, kāds valdīja Dienvidfrancijā trīspadsmitā gadsimta sākumā:

  • "Uzklausiet mani, mani kungi! Es neesmu ķeceris; jo man ir sieva, ar kuru es dzīvoju, un man ir bērni; un es lietoju gaļu, un meloju, un lamājos, taču es esmu uzticams kristietis" (Rots, 90. lpp.).
  • Šis celibāta un veģetāriskā askētisma elementu noliegums bija nepieciešams sakarā ar to anihejiešu duālismu, kuri bija pazīstami ar nosaukumu "katari" vai "puritāņi" un kuri ar askētisma palīdzību tiecās panākt attīrīšanos un pārstāvēja tādu ķecerīgu sektu, kas, pilnīgi iespējams, izsauca valensu un sabatatu vajāšanas. Manihejiskie duālisti atšķīrās no valensiem, ar to demonstrējot kataru - valensu īpatnību. To atzina arī Vēbers (Weber), kaut arī identificēja nepareizi. Sabatati nepārtraukti saglabāja bibliskos likumus. Viņu dievkalpojumi notika slepenībā, tāpēc tos identificēt ir ļoti grūts uzdevums. Tomēr mēs zinām, ka viņi turēja Sabatu, un viņiem raksturīgos dievkalpojumus pilnā mērā var atpazīt, balstoties uz sabatatu Austrumu atzarojumiem.

     

    Austrumeiropas sabatati

    Mēs precīzi zinām, kādas bija ungāru un transilvāniešu baznīcas doktrīnas laika gaitā no piecpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam. Šādus pierakstus ir saglabājis galvenais Budapeštas rabīns Dr. Zāmuels Kons (Samuel Kohn) savā darbā DIE SABBATHARIER IN SIEBENBURGEN Ihre Geschicte, Literatur, und Dogmatik, Budapest, Verlag von Singer & Wolfer, 1894, Leipzig, Verlag von Franz Wagner. (Fragmenti no Gerharda O Marksa darba ir ietverti darbā The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122).

    Sakarā ar Frānsisu Deividu (Frances David) vai Davidisu (Davidis), kas nomira ieslodzījumā 1579. gadā, mēs pietiekoši labi zinām, ka minētais valensu vai sabatatu atzarojums reprezentēja unitārismu. Kons apgalvo, ka viņi ir atjaunojuši oriģinālo un patieso kristietību (Kons, 8. lpp.). Unitāriskā baznīca sašķēlās Sabata un Svētdienas pielūdzēju grupās. Atzarojums, kurš darbojās Jossi (Eossi) vadībā, bija visuzticīgākais īstenai patiesībai.

  • Viņi praktizēja pieaugušo kristīšanu.

    Viņi turēja Sabatus un Svētas Dienas, ieskaitot arī Pasahu, Neraudzētās maizes svētkus, Pentakostu, Izpirkšanu, Lieveņa svētkus un Pēdējo Lielo Dienu, kā arī, un tas ir sevišķi svarīgi, Jaunos Mēnešus. Tauru svētki himnālā nav speciāli izdalīti un šķiet, ka bija svētki kopā ar Jauno Mēnešu himnām.

    Viņiem raksturīgās doktrīnas satur arī atziņas par ķermenisko tūkstošgadi 1000 gadu garumā, kurai sākoties atgriezīsies Kristus un savāks Jūdu un Izraēlu.

  • Viņi lietoja tādu Dieva kalendāru, kas balstās Jaunajos Mēnešos.

  • Viņi sludināja divas augšāmcelšanās, viena no kurām ir vērsta uz mūžīgo dzīvību tad, kad atnāks Kristus, bet otra - uz tiesu, kura notiks, kad beigsies tūkstošgade.

    Viņi sludināja pestīšanu žēlastībā un vienlaicīgi arī to, ka likumus tomēr vajag ievērot.

    Viņi uzskatīja, ka Dievs sauc cilvēkus, kā arī pieturējās pie domām, saskaņā ar kurām pasaule visā visumā ir kļuvusi akla.

    Viņiem piederošā Kristus doktrīna bija absolūti subordinēti unitāra.

  • (Skatīt darbu The General Distribution of the Sabbath-keeping Churces (No. 122).

    Tādējādi tas ir pilnīgi acīmredzami, ka agrīnā Sabata baznīca bija unitāra un turēja Vecās Derība likumus. Sabats bija tikai viena viņiem raksturīgās ticības sistēmas šķautne, kura bija virzīta uz Vienīgā Patiesā Dieva pielūgšanu. Austrumeiropā viņi tika vajāti visvairāk tieši savas konsekventās unitāriskās pozīcijas dēļ. Vajātājiem Sabata turēšana nebija pati nozīmīgākā (Frānsiss Deivids labāk izvēlējās cietumu, kur viņš arī nomira, nekā ielaišanos kompromisos jautājumā par unitārisko ticību, kaut arī pat Socīns (Socinus), kas pats bija unitārietis, mēģināja viņu pārliecināt pārveidot viņa nesatricināmo unitārismu ar mērķi saglabāt dzīvību). Viņiem tika atteikts baznīcas statuss situācijā, kad pret šo statusu ar cieņu attiecās pat jūdi. Viņiem tika liegta pieeja pie iespiešanas tehnikas, tāpēc savus sprediķus viņi sastādīja rokrakstā saistīto burtu stilā. Lai šo sistēmu apspiestu, inkvizīcija bija jo sevišķi nesaudzīga, un Rietumos pat viena vienīga Sabata ievērošana bija pietiekams iemesls, lai sodītu ar nāvi.

     

    Unitārisma izaugsme

    Vienlaikus ar Reformācijas aizsākumiem, sāka pastiprināties arī unitārisms. Tas vairāk nesablīvējās tikai vienā vienīgā Sabata turētāju vidē. Izsakoties citiem vārdiem, ne visi unitārieši reprezentējās īstenu Dieva Baznīcas locekļu kvalitātē, tieši tāpat kā ne visi patiesie šīs baznīcas locekļi bija Sabata ievērotāji.

    Termins "unitārisms" ir angļu valodas vārds, kas cēlies no latīņu vārda "unitarius". Pirmo reizi ?o terminu lietoja legalizētā reliģija 1600. gadā (Reliģijas un ētikas enciklopēdija; Encyclopedia of Religion and Ethics (ERE), raksts Unitārisms; Unitarianism, Vol. 12, p. 519). Sevišķi tas ir pamatots Dieva vienpersonīgajā koncepcijā, un tas izsaka viedokli, kas ir pretstatā ar ortodoksālo doktrīnu, kura savukārt aizstāv Dieva trīsvienīgo būtību. Terminu "trinitārisms" mūsdienu izpratnē pats pirmais lietoja Servets (Servetus) 1546. gadā (ibid.). Vārdu "unitārisms" īpašības vārda kvalitātē dažreiz lieto arī aiz kristietības robežām (pašos pamatos, piemēram, unitārisks ir gan islams, gan jūdaisms).

    Jaunās Derības grieķu tekstu 1516. gadā publicēja Roterdamas Erasms (Erasmus).

  • Robs ievērojamajā trinitāriskā raksta tekstā (1. Jāņa 5:7), ko viņi pieļāva, un viņu antipātija attieksmē pret disputu sholastisko manieri radīja lielu iespaidu uz daudziem prātiem (ERE, ibid.).
  • Jaunā Derība, kuru publicēja Erasms, pamodināja kvalificētus grieķu valodas zinātājus sākt to premisu pārbaudi, uz kurām balstīts ortodoksālais trinitārisms. Ļoti svarīgs bija tas fakts, ka Eiropas cilvēki bija brīvi vislielākās atklātības virzienā, bet inkvizīcija savukārt bija ierobežota. Zinātnieki sāka pamanīt, ka Bībele nepavisam nav trinitāriska, bet patiesībā atbalsta unitārismu. Pirmais solis kontinentā oficiāli iespiestu darbu virzienā ar antitrinitāru raksturu (kā opozīcija pret baznīcas mācībām līdz Reformācijai, kā arī attiecībā pret iespiesto presi) tika konstatēts Martina Celārija (Martin Cellarius; 1499-1564) darbos. Viņš bija Rijklina (Reuchlin) skolnieks un pirmais sekotājs un Lutera draugs (ERE, ibid., pp. 519-520). Viņa darbā de Operibus Dei viņš lieto terminu Kristus "deus" tādā nozīmē, kādā kristieši arī var būt nosaukti par "dei" vai "Visaugstākā Dēliem" (ibid.). Atsaukšanās uz darbu Dievības agrīnā teoloģija; The Early Theology of the Godhead (No. 127) parādīja, ka minētais jēdziens ir radies, izejot no Ireneja, pirmo Apustuļu skolnieku, kā arī pašu Apustuļu mācības. Tas viss izraisīja pamatotu rosību, un vadošā akadēmiskā kopība, sekojot Servetam, 1531. gadā sāka nodarboties ar apspriešanu. Naplā spānietis Joans Valdess (John Valdes) iekustināja reliģisku grupu Rakstu pētniecībai, kas darbojās līdz pat viņa nāvei, t.i., līdz 1541. gadam (ERE, ibid., p. 520). Pievērsiet uzmanību vārdam "Valdess". Domājams, ka šis cilvēks, ņemot vērā viņa teoloģiju un uzvārdu, bija spāņu valdenss (skatīt arī darbu The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). 1539. gadā Melanhtons brīdināja Venēcijas senātu sakarā ar servetisma izplatību Ziemeļitālijā (ibid.). Šīs grupas pārstāvis Bernards Okino (Bernard Okino; 1487-1565) no Sjennas, lēni šķērsojot Šveici, nokļuva Londonā un šeit kalpoja Svešzemnieku baznīcā (1550-1553) līdz tam laikam, kad karaliene Mērija savos mēģinājumos atjaunot katolicismu pārtrauca šīs baznīcas darbību. Okino tika izspiests uz Cīrihi un emigrēja uz Poliju, pievienojoties antitrinitāriešiem. Krakovā 1539. gadā astoņdesmit gadu vecumā tāpēc, ka ticēja Vienīgā Dieva, visu pasaules redzamo un neredzamo lietu Radītāja eksistencei, kuru aptvert cilvēka prāts nespēj, tika sadedzināta uz sārta juveliera sieva Katerina Fogele (Catherine Vogel) (ibid.). Šī kustība Eiropā parāda tā laika perioda dabu, kuru mēs identificējam kā Taijatirāna (Thyatiran) ēru. Antitrinitāriskā kustība sevi parāda arī reformētās baznīcas otrās sinodes laikā 1556. gadā. 1558. gadā par šīs baznīcas vadītāju kļuva Džordžs Blandrata (George Blandrata). Unitārieši bija arī Holandes anabaptisti Deivida Džurisa (David Joris; 1501-1556) vadībā. Ļoti plašā interpretācijā pieminētie unitārieši tika nosaukti arī par protestantiem. ERE apgalvo, ka:

  • "Henrija VIII (Henry VIII) valdīšanas laikā tūkstošiem protestantu no Vācijas, Elzasas un citiem apspiestajiem apgabaliem emigrēja uz Angliju, bet Svešzemnieku baznīca Edvarda VI (Edward VI) valdīšanas laikā ietvēra arī francūžus, valūnus, itāļus un spāniešus" (ERE, ibid., p. 520).
  • Šie cilvēki ar unitāriskās baznīcas palīdzību Anglijā meklēja patvērumu. Šī baznīca pilnībā pauda sevi kā īstena Dieva Baznīca. Sākot ar piecpadsmito gadsimtu, ar Čīčesteras bīskapa Ričarda Pīkoka (Richard Peacock) publikāciju palīdzību Anglija kļuva atklāta iespējai publiski izteikties. Šajā laikā nodalījās lolardi un anabaptisti.

  • "1548. gada 28. decembrī garīdznieks Džons Eshitons (John Asshetons) jau pirms Kranmera (Cranmer) atteicās no "nolādētajām ķecerībām", saskaņā ar kurām "Svētais Gars nav Dievs, bet pārstāv tikai vienu noteiktu Dieva spēku", bet "Jēzus Kristus, kam bija paredzēts nākt pasaulē no Jaunavas Marijas, bija svēts pravietis..., bet nereprezentēja patiesu un dzīvu Dievu". Nākošā gada aprīlī tika izveidota komisija, lai atrastu visus anabaptistus, ķecerus vai vispārējo lūgšanu novērotājus. Maijā šī orgāna priekšā tika pievesti daudzi Londonas tirgotāji" (ERE, ibid.).
  • Viņi bija unitārieši. Šajā Baznīcas attīstības fāzē un cauri tās vajāšanu laikiem ne binitārismam, ne diteismam nevarēja būt acīmredzamu pierādījumu. Baznīcai vēl nebija doktrīnu. 1551. gadā ķirurgs (Georgs van Pariss (George van Parris) no Maincas tika sodīts ar nāvi tādēļ, ka apgalvoja, ka vienīgais Dievs ir Dievs Tēvs, bet Kristus savukārt nav īstens Dievs (ERE, op. cit.). Kad Blandrata 1558. gadā sasniedza Poliju, unitāriskā kustība šeit jau iegāja protestantiskās sinodes sastāvā, kaut arī dokumentāli tas tika noformēts septiņus gadus vēlāk. Attiecībā uz sevi viņi nepieļāva citu nosaukumu kā vienīgi "kristieši". (ERE, ibid.). Lelija Socīna (1525-1562) brāļadēls Faustijs Socīns (1539-1604) no Sjennas, Kalvina un Melanhtona draugs, apmeklēja Angliju un devās uz Poliju. 1578. gadā viņš Transilvānijā apmeklēja Blandratu un argumentēja pret Frānsisu Deividu, kas attiecībā uz Kristu noliedza jebkuru kulta formu. 1579. gadā viņš apmetās uz dzīvi Polijā. Nosaukums "socīnieši" ir radies no viņa vārda. Tomēr viņi ?eit bija jau ilgi pirms Socīna, reprezentējot tās baznīcas atzarojumu, kuru mēs pazīstam kā valdensus. Šis aspekts ir aprakstīts darbā Socīnisms, ariānisms un unitārisms; Socinianism, Arianism and Unitarianism (No. 185)).

    Polijas unitāriskā baznīca pat līdz savai izzušanai bija pakļauta katoliskās baznīcas vajāšanām (skatīt ERE, op. cit.). Socīns atzina termina "Dievs" lietošanu arī attiecībā uz Kristu, taču tomēr vienīgi tikai pakļautības nozīmē. Patiešām, šī nozīme bija tieši tā pati, kādā šo terminu lietoja Irenejs (kā mēs varam pārliecināties darbā The Early Theology of the Godhead (No. 127)).

    Frānsiss Deivids (vai Deividis) no Transilvānijas ungāru baznīcas tika ieslodzīts Devas pilī tāpēc, ka noliedza lūgšanu un jebkādu citu kultu, kas adresēts Kristum. Viņš nomira ieslodzījumā 1579. gada novembrī. No viņa sekotāju labi dokumentētajiem vēsturiskajiem pierakstiem, no Eosi mēs zinām, ka viņi bija ne tikai unitārieši, bet ievēroja arī Sabatu, Jaunos Mēnešus un Svētās Dienas. Tauru svētki tika svinēti Jauno Mēnešu himnālu ietvaros, un Jauno Mēnešu himnas pārsvarā dominēja pār Tauru svētku specifiskajām himnām (skatīt darbu The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)).

    Apzīmējumu "unitārisms" kā vārdu pirmais lietoja Melijs (Melius). Dokumentos tas pirmo reizi parādījās 1600. gadā, kad tika sastādīts Leksfālas (Lecsfalva) sinodes dekrēts. Oficiāli baznīca šo terminu pieņēma 1638. gadā. Pēc šī notikuma ungāru baznīcas tika vajātas divus gadsimtus, tām piederošie īpašumi tika konfiscēti. Mūsu gadsimta sākumā Ungārijā tās pēctečiem starp zekleriem (szeklers) no Transilvānijas kopā ar vairākiem citiem grupējumiem bija 140 baznīcas. Viņu baznīcas dziesmu grāmata, kas publicēta 1865. gadā, nebija domāta Kristus pielūgšanai (ERE, ibid.). Patiesās un uzticamās šīs baznīcas paliekas, kas vēl pastāv, reprezentējas kā transkarpatieši, kas vēl arvien ir unitāriski Sabata turētāji.

    Unitārisma pieaugums Anglijā izraisīja vēlēšanos atjaunot uzticamu apustulisko ticību. Anglijas vislabākajiem prātiem bija pilnībā skaidrs, ka Jaunā Derība nav trinitāra, bet gan tikai un vienīgi unitāra. Šie izcilie cilvēki sāka noskaidrot jautājumu par baznīcas oriģinālajām mācībām. Minētā procesa sākums, iespējams, ir atrodams Riharda Hūkera (Richard Hooker; 1553-1600) un Džona Heila (John Hales; 1584-1656) darbībā. Kā centrālais izvirzījās tieši Dieva noslēpumainības jautājums Rakstos. Galvenie darbi par šo tēmu ir Viljama Čailingvota (William Chilingworth; 1602-1644) sacerējumi. Čailingvotu ir iespaidojis vadošais unitārietis - lords Falklends (Falkland). Grotija (Grotius) darbi par trīsvienīgo būtni klusē un (saskaņā ar Stīvena Naija (Stephen Nye) darbu Unitāiešu, sauktu arī par socīniešiem, vēstures kopsavilkums; Brief History of the Unitarians also called Socinians, London, 1687) runā par to, ka šajos darbos izskaidrojumi ir doti, izejot no unitāriskās pozīcijas vai saskaņā ar socīniešu uzskatiem (ERE, p. 522).

    Pols Bests (Poul Best; 1590-1657) tika atgriezts viņa ceļojuma laikā uz Poliju. Transilvānijas unitārieši iespaidoja arī Miltonu (Milton) (skatīt Aereopagitica, London, 1644 - ierakstīta no ERE, ibid.). Kenterberijas un Jorkas sapulces 1640. gada jūnijā aizliedza unitārisku (sociniānistisku) grāmatu importu, un 1648. gadā Parlaments pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru Trīsvienības noliegšana bija pamatnoziegums. Tomēr Džons Bidlijs (John Biddle; 1616-1662), kuru bieži nosauc arī par angļu unitārisma tēvu, 1654. gadā publicēja grāmatu A Twofold Scripture Caechism. Unitārisms Anglijā patiešām kļuva vispārējs septiņpadsmitajā gadsimtā. Profesors Bronovskis (Bronowski) TV sērijās Cilvēka lidojums pat ir nonācis pie apgalvojuma, ka industriālā revolūcija ir unitāriešu domātāju darbības produkts. Neraugoties uz aresta draudiem un trimdu Scillijas salās (Scilly Islands) (1654-1658), Bidlijs sapulcināja sekotājus. Bidlija nāve 1662. gadā un Vienveidības Akts apstādināja kustību lūgšanu organizācijas virzienā. Tomēr Rakstu stingra burtiskuma saglabāšanas prasība noveda visus tā laika lielos domātājus līdz trinitārisma noliegumam. Tas attiecas arī uz Miltonu. Laika periodā no 1691. līdz 1705. gadam atbilstošas literatūras izdošanu veicināja bagātais tirgotājs Tomass Firmins (Thomas Firmin; 1632-1697). Parlaments mēģināja to visu apspiest. Tomēr šajā novadā Džona Loka (John Locke; 1632-1704) manierē iegāja lieli filozofi. Rakstu pārbaudes rezultātā, sekojot Miltonam, unitārismā pārgāja sers Īzaks Ņūtons (Isaac Newton). Šim lielajam domātājam sekoja Viljams Vistons (William Whiston; 1672-1752), kurš 1703. gadā sekoja Ņūtonam uz Kembridžu kā profesors, taču 1710. gadā tika atbrīvots no profesora posteņa tādēļ, ka viņš bija unitārietis. Semjuela Klārka (Samuel Clarke; 1675-1729) traktāts Trīsvienības Rakstu doktrīna;The Scripture Doctrine of the Trinity arī bija svarīgs šīs problēmas atrisināšanā. Šeit pirmo reizi, ievedot kvazibinitārisko pozīciju, tika izvirzīti iebildumi pret Dēla mūžīgo koekstistenci. Kad 1786. gadā tika atvērta Mančestras Akadēmija (vēlāk Mančestras Oksfordas koledža), tās pirmais rektors bija Tomas Berness (Thomas Barnes), kas arī bija unitārietis.

    Karmartenas presbiteriāniskā koledža turpināja mācību iestāžu sēriju, pirmo no kurām dibināja Semjuels Džouns) - bijušais Oksfordas koledžas loceklis un viens no 2000 1662. gadā padzītajiem garīdzniekiem (ERE, p. 523).

    Cits unitārietis bija Džozefs Prīstlijs (Joseph Priestly; 1733-1804). Prīstlija draugs, Katerikas pie Tisas vikārs Teofīls Lindsejs (Theophilus Lindsey; 1723-1808) pēc parlamenta petīcijas izgāšanās demisionēja un 1774. gadā Strandā Eseksa ielā atvēra unitārisku kapelu. Tā bija pirmā kapela pēc daudziem gadiem. Iespējams pirmā pēc Svešzemnieku baznīcas apspiešanas.

    Šī kapela lietoja anglikāņu liturģiju, atzīstot vienīgi Dieva Tēva pielūgšanu. Tomasa Belšama (Thomas Belsham; 1750-1829) iecelšana par teoloģijas pasniedzēju Harknejas koledžā 1789. gadā pavirzīja uz priekšu arī unitāriešu jautājumu, vienkārši paverot Rakstu studēšanas iespējas. Tas bija iespējams ar Unitāriskās biedrības, lai ar grāmatu izplatīšanu veicinātu kristīgo zināšanu attīstību un tikumu praksi; The Unitarian Society for promoting Christian knowledge and the Practice of Virtue by the Distribution of Books palīdzību. Šīs biedrības vadītāji bija Lindsejs, Prīstlijs un Belšamas. Unitārisma progresu pavadīja Florensas Naintingeilas (Florence Nighttingale) vectēva Norvičas Viljama Smita (William Smith; 1756-1835) mēģinājumi anulēt tos Tolerances Akta pantus, saskaņā ar kuriem unitārisma darbība kļuva pretlikumīga. Šo cilvēku unitārims noliedza arī mācību par dvēseli (skatīt ERE, p. 524). Tomass Sautvuds Smits (Thomas Soutwood Smith; 1788-1861) ar saviem unitārisma ideāliem atstāja iespaidu uz Baironu (Byron), Mūru (Moore), Vordvortu (Wordsworth) un Krebu (Crabbe).

    Smita uzskatus jau agrāk pauda viens no Kromvela kapelāniem (ERE, ibid.). Juridiskās cīņas septiņpadsmitajā gadsimtā noskaidroja izmaiņas likumā par baznīcas kompetenci, kas izpaudās arī kā būtisks stimuls tajā virzienā, kādā sevi pašorganizēja unitāriešu baznīcas.

    Modernais unitārisms, tādā veidā kā to attīstīja Džeims Martinju (James Martineau; 1805-1900) un mūsdienu skolas samazināja Jēzus Kristus mesiānisko funkciju. Viņi pilnībā nebalstās uz Rakstiem, bet pārsvarā uz to interpretācijām. Skaidrojums, kuru piedāvā Martinju jautājumā par Tībingenas kristietības rašanos, kas ir publicēts "Vestminsteras Apskatā" un pieminēts ERE (525. lpp.), ir nozīmīgs viņa filozofijas attainojums attiecībā uz cilvēciskā gara komunikāciju ar dievišķo. Radikālais unitārisms neattaisnojami tiecas uz Kristus preinkarnatīvās eksistences noliegumu.

    D?ons D?eimss Teilers (John James Tayler; 1797-1869) ar savu darbu Mēģinājums noskaidrot Ceturtā Evaņģēlija raksturu; Attemt to ascertain the character of the Fourth Gospel (London, 1867) Anglijā izraisīja pirmo oficiālo diskusiju Jāņa (Johannine) jautājumā. Vesela zinātnieku rinda prasīja pārskatīt tekstu un Jauno Derību kopumā. 1870. gadā pievienoties Bībeles redaktoriem tika uzaicināts Džordžs Venss Smits (George Vance Smith). Unitāriešu zinātnieks Džeimss Dramonds (James Drummond; 1835-1918) bija mācīts teologs, kas uzrakstījis tādus ievērojamus darbus kā Jūdu Mesija; The Jewish Messiah (1877), Philo Judaeus (1888) un Pētījums par Ceturtā Evaņģēlija raksturu un autorību; Inquiry into the Character and Authorship of the Fourth Gospel (1903). D?ons Rellijs Bērds )John Relly Beard; 1800-1876) ar savu Bībeles vārdnīca tautai; People`s Dictionary of the Bible pavēra ceļu uz mūsdienīgām Bībeles vārdnīcām. Citi ievērojami unitārieši bija Edgars Teilors (Edgar Taylor), Semjuels Šarpe (Samuel Sharpe), H.A.Braits (H A Bright), Viljams Ratbons Gregs (William Rathbone Greg), Frānsis Viljams Ņūmens (Francis William Newman), Frānsisa Pauere Kobe (Frances Power Cobbe), Ralfs Valdo Emesons (Ralph Waldo Emerson), Teodors Pārkers (Theodore Parker) un Makss Millers (Max Muller). ERE arī dod informāciju, kas attiecas uz Baznīcām un to izplatību. Vairāki vadošie mūsdienu domātāji, pētot Bībeli no sava redzes punkta, kas ir brīvs no Aleksandrijas un Kapadokijas skolas, arī ir pieņēmuši unitārismu kā oriģinālo Bībeles sistēmu.

     

    Septītās Dienas baptistu kustība

    Anglijā sabatiskie unitārieši kļuva pazīstami septiņpadsmitajā gadsimtā, kaut gan citi pētnieki, iepējams, redz vēsturisko nepārtrauktību jau no tālākiem laika periodiem. Bibliskā teoloģija bija tad, kad aptuveni 1616. gadā izveidojās treskītu kustība, kuru Londonā vadīja Džons Treske (John Traske). Hamlets Džeksons (Hamlet Jackson) ar Bībeles studiju palīdzību noveda Sabatu līdz noteiktai grupai. Rakstu burtiska interpretācija noveda šo puritānisko grupu līdz levītiskajiem ēšanas likumiem. Pastāv uzskats, ka treskītu sekotāji ir izveidojuši Milla Jardas sabatiešu baptistu baznīcas kodolu, kaut arī citi, kas arī ir pētījuši šo jautājumu, aizstāv viedokli, ka minētās baznīcas aizsākumi meklējami daudz agrākās kustībās. Baznīca kļuva pazīstama 1661. gadā Džona Džeimsa (John James) darbības rezultātā, kas tika sodīts ar nāvi, jo viņš sludināja Piekto Monarhiju. Noteiktā veidā Baznīcu iespaidoja ne tikai Amsterdamas jūdu sinagoga, bet arī populārā Sabetaja Zvi (Sabbetai Zwi) mesiāniskā kustība. Kā to agrīnajā 1700. gadu periodā atspoguļo tādi rakstnieki kā Edvards Elvals (Edward Elwall), Baznīca, gluži tāpat kā daudzi tā laika vadošie baptisti, bija tikai un vienīgi unitāra. Bibliskais kalendārs un Pasahs 14. Nisanā turpinās vēl līdz pat šodienai, kaut arī pēc garīdznieka Alborna Pīta (Albourne Peat) nāves, sākot ar 1992. gadu, unitāriskā liecība ir sākusi nobālēt.Kaut gan vēsturiskie dati nekādā gadījumā nav pietiekoši, ir pilnīgi iespējams, ka vairums no citām (ja ne pat visas) Anglijas Septītās dienas adventistu agrīnajām baznīcām arī ir pārstāvējušas unitārismu. Pirmais pārliecinošais izņēmums bija Pinner-Hallas baznīca, kuru 1676. gadā dibināja Frānsisa Bampfīlda (Frances Bampfield). Skatot jautājumu virspusēji, šī baznīca it kā reprezentēja kalvinismu, un kaut arī Bampfīlda savos uzskatos nebija trinitāriete visos aspektos, viņa pilnīgi noteikti nav unitāriete. Vispārējo un sevišķo baptistu sakausēšanās atstāja aptumšojošu iespaidu uz sabatārisko baptistu unitāriskā strāvojuma rašanos. Trinitārieši bija daudz izcilāki attiecībā uz ticības apliecību radīšanu, bet unitāriešu dokumenti savukārt neatspoguļo viņu pozīcijas stingrību. Unitārieši klusi tiecās uz mierīgu ticības apliecību ignorēšanu. Patiešām, Milla Jarda pat līdz mūsu dienām nepieņem neko citu, kā tikai vienus vienīgus desmit baušļus kopā ar dažiem papildinājumiem no Jaunās Derības tekstiem (Septītās dienas baptisti Eiropā un Amerikā; Seventh Day Baptists in Europe and America, Vol. 1, American Sabbath Tract Society, Plainfield, New Jersey, 1910, pp. 25-113).Tā ir galvenā un visbūtiskākā Septītās dienas baptistu ticības kļūda. Neradot fundamentālas ticības apliecības, viņi nespēja nopublicēt pietiekami skaidrus vēstījumus. Izejot no tā, arī nebija iespējama plaši izplatītu un detalizētu ticības apliecību eksistence. Viņi cieta neveiksmi attiecībā uz iespēju saņemt lielāku reliģisko brīvību un perspektīvā uz iespēju sekmīgi attīstīt doktrinālu mācību par Dieva būtību

     

     

    Unitārisms un Sabata ievērošana

    Savā sākotnējā stadijā unitārismu gandrīz bez izņēmuma pavadīja Sabata turēšana, par cik tie abi radās bibliskā burtiskuma rezultātā. Trinitārisms līdz pat Reformācijai nekad nav bijis saistīts ar Sabata turēšanu. Pēc Reformācijas izrādījās, ka vairāki Sabata turētāji ir bijuši tieši trinitārieši, bet daži unitārieši savukārt pārstāvēja Svētdienas ievērotājus, kaut arī tas tā nebija vienmēr. Mūsdienu unitārims, kas ievēro Svētdienas, ir tāda pati novirze kā jebkura cita Svētdienas sistēma.

    Āzijā

    Sabata pieredze Āzijā līdz tam laikam, kad savu misionārisko darbību sāka jezuīti, galvenokārt bija netrinitāriska. Agrīnās baznīcas Persijā, Indijā un Ķīnā nomainīja nestorieši un Āfrikas misionāri (skatīt darbu The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)). Unitāriskā Sabata ievērošana bija nopietns budisma apdraudējums, un tāpēc budisms savukārt to pasludināja ārpus likuma. Āzijas baznīcas, kas turēja Sabatu, kā likums, bija netrinitāriskas. Tās turēja ēšanas likumus un noliedza grēksūdzi un šķīstītavu. Galvenajos vilcienos dalīšanās sākās pēc Halkēdonas un Konstantinopoles koncila.Ķīniešu kristietiskajai sistēmai bija daudzgadīga pieredze, un tāpat kā citās vietās Sabats bija ar bibliskā burtiskuma zīmi. Tas bija labi iesakņojies vēl 781. gadā (skatīt darbu The General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122). Ķīnā Sabata turēšana bija dzīva un vesela vēl 1850. gadā, kad kulmināciju sasniedza taipinu sacelšanās (ibid.).

    ASV pieredze

    Tās ASV Dieva Baznīcas, kas turēja Sabatu ir teicami dokumentētas un šeit netiks apskatītas. Dieva Baznīcas izauga, balstoties uz angļu baznīcas sistēmu un izjūtot eiropiešu ietekmi.

    Septītās dienas adventisms

    Septītās dienas adventistu kustība reprezentējās kā dominējoša un oficiāli unitāra līdz pat 1931. gadam, kad nomira Juriahs Smits. Tomēr amatpersonu pieņemšana notika noteikta laika gaitā garīdzniecības darbības rezultātā. Kā unitārisko adventistu domātāji reprezentējās Džeimss Vaits (James White), R.F. Kotreli (Cottrell) - seniors un juniors, D.T. Bordovs (Bordeau) līdz savai atstādināšanai, D.M. Kenraits (Canright), J.N. Endrū (Andrews), Lohboro (Loughborough), Džons Matisons (Matteson), A.C. Bordovs (Bordeau), A.T. D?ouns (Jones), V.V. Preskots (Prescott) un Juriahs Smits.

  • Citas adventistu kustības bija:

    Evaņģēliskie adventisti; un

    Adventa kristie?i.

  • Visas šīs kustības pārprata augšāmcelšanās būtību un Dieva sodu. Viņi, sekojot bibliskajiem tekstiem, bija burtiski milleniānisti. Septītās dienas adventisti savukārt sekoja dievišķajam milleniānismam.

    Vispārējā skatījumā adventisms oficiāli bija bibliski unitārs līdz pat 1931. gadam, t.i., līdz brīdim, kad izbeidzās Juriaha Smita ietekme un trinitārieši, kas ilgu laiku bija sevi saglabājuši kustības dzīlēs, sāka sagrābt vadību savās rokās. Juriaha Smita sekotāji raksturoja viņu kā ariānieti.

    M.L.Andrīsens (ibid.) apgalvo, ka viņi to uzņēma kā rediģēšanas kļūdu, tomēr viņš devās ceļā, lai parunātu ar autoru. Viņš apliecināja, kas bijis tieši tā. Tomēr šo faktu viņš neatklāja līdz pat 1948. gadam. Ņemot vērā Baznīcas vecajo uzskatus un doktrīnas, šis teksts kā rediģēšanas viltojums tika apšaubīts līdz pat 1931. gadam. Kristīgā Apvienošanās, no kuras ir nācis Džeimss Vaits, bija unitāristiska. Galu galā viņi ar nolūku izveidot vienotu Kristus baznīcu pievienojās citiem. Doktrīnas bija daudz vairāk bibliskas, salīdzinot ar tām, balstoties uz kurām radās Vispasaules unitāriskā baznīca. Minētā baznīca neatnesa reālu radniecību starp Sabatu turošo baznīcu unitāriski subordinatīvajām doktrīnām.

    Kā unitārisku sevi demonstrēja adventistu baznīca vai ariāņu baznīca, kā mūsdienās saka adventisti, runājot par tās statusu līdz 1931. gadam. Ariānisms, saskaņā ar trinitāriešu definīciju, pasludina Garu tikai par Dēla veidojumu. Dotā doktrīna visdrīzāk var būt agrīno trinitāriešu izdomājums, jo Ārija komentāros šāda doktrīna nav nofiksēta. Tomēr pēc trinitāriešu definīcijas ariānisms nereprezentē biblisko unitārismu, kā arī doktrīnu, kuru piedāvāja Smits vai noteikts baznīcas laikmets, ieslēdzot arī Dieva Baznīcu (Septītās Dienas). To neeprezentē arī turpmākas baznīcas.

    Ir svarīgi atzīmēt, ka Septītās dienas adventistu konfesija oficiāli nekļuva par trinitārisku līdz pat Jautājumu par doktrīnu; Questions on Doctrine publicēšanai 1958. gadā. Andrīsens nosūtīja daudzas vēstules, lai protestētu pret šī izšķirošā lēmuma pieņemšanu. Tā rezultātā tika noteikts pārejas periods, kas ilga no 1931. līdz 1958. gadam. Francijas adventistu Ticības apliecība vēl 1938. gadā bija unitāriska. Tā ir apgalvots šīs apliecības rokraksta eksemplārā, kuru ir ieguvis Dr. Tomass MakElvains (Thomas McElwain), kas mācījies adventistu seminārā Francijā no 1968. līdz 1973. gadam. Komentāros par šo materiālu viņš atzīmēja, ka seminārs bijis trinitārisks, tomēr tā laika draudzes stāvēja unitāriskās pozīcijās.

    Adventistu kustība agrīnajos 1800. gados (1842-1844) pieņēma trinitāriešus kā tādus, kas lielā daudzumā ir iesaistīti Sabata sistēmā. Vairāki no viņiem tā arī nekad pa īstam neatmeta trinitārisko modeli, un tas izrādījās pazudinoši agrīnajai, tīrajai adventisma sistēmai pēc Smita 1931. gadā, kad adventisma ietvaros, galvenokārt ietriecoties garīdzniecībā, vadības funkcijas izcīnīja trinitārieši. Kā faktors, kas veicināja problēmas attīstību, izvirzījās mēģinājums apelēt pie amerikāņu protestantisma. Tas divdesmitā gadsimta Dieva Baznīcas arī noveda pie binitārisma un tādējādi pie daudzkārtējiem maldiem un šķelšanās pastāvošo sistēmu iekšienē.

    Dieva Baznīca (Septītās dienas)

    Dieva Baznīca (Septītās Dienas) bija bibliski unitāra sistēma, kas turēja Sabatu, kaut arī parasti neievēroja Svētās Dienas. Tomēr dažos reģionos (piemēram, Čīlē) šī Baznīca bija pazīstama ar to, ka minētās dienas tik tiešām tika turētas.

    Šodien trinitāriskā garīdzniecība šo faktu apšauba, bet pilnīgi iespējams, ka pakļaujas tam, jo ir izvēles vara, kas pieder tiem trinitārisma locekļiem, kuri pretojas garīdzniecībai, bet var arī glābt to no ātras kapitulācijas. Tas ir redzams Vispasaules Dieva Baznīcā. 1997. gadā Dieva Baznīca (Septītās Dienas) pasludināja sevi par binitāru.

    Vispasaules Dieva Baznīca (agrāk Radio Dieva Baznīca)

    No 1927. gada Herberts Armstrongs (Herbert Armstrong) sāka savu rakstu Dieva Baznīcas (Septītās Dienas) žurnālam Bībeles Aizstāvis; Bible Advocate. Viņš sāka savu garīdzniecisko darbību jau no agrīnajiem 1930. gadiem, taču pat aptuveni līdz 1940. gadam viņa vārds bija atrodams Dieva Baznīcas (Septītās Dienas) algu sarakstos. Tas bija jau pēc trinitārisma deklarēšanas adventistu kustībā, tomēr nesaistīti ar to.

    Vispasaules Dieva Baznīcas teoloģija bija deistiska un radniecīga, kaut arī ne identiska, salīdzinot ar Maratonija (Marathonius) ķecerību pēc Maķedonieša gāšanas un nāves un pēc Konstantinopoles koncila 381. gadā. Dotā teoloģija atšķīrās uzskatos par Svētā Gara būtību, tomēr pieturējās pie divu Dievu koncepcijas. Minētā teoloģija bija ļoti vāji definēta, un Vispasaules Dieva Baznīcas vidē bija daudzi unitārieši tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Bībeles Atbilstības Studijai bija zināmas grūtības sakarā ar Dieva struktūras pētījumiem, izejot no viena Eloaha.

    Vienlaikus ar Vispasaules Dieva Baznīcas sagrūšanu radās baznīcu grupējumu rinda, kam ir raksturīgas vāji definētas doktrīnas attiecībā uz trīsvienīgo Dievu, kā arī citu jautājumu aspektos. Daudzas no šīm baznīcām ir tehniski diteistiskas, un tās tic divu Dievu eksistencei ad orgine (no pašiem sākumiem). Vairākas no tām deklarēja binitārisku struktūru, tomēr tāpat ar ļoti vājas teoloģiskās interpretācijas palīdzību. Visas šīs grupas ievēro Svētās Dienas. Vismaz divas grupas ievēro Jaunos Mēnešus.

    Kristīgās Dieva Baznīcas

    Kristīgās Dieva Baznīcas pārstāv baznīcu, kura tura Sabatu un saglabā visus agrīnās baznīcas sistēmas aspektus, ieslēdzot arī unitāriski biblisko Dieva doktrīnu. Šajai baznīcai ir atzarojumi to tautu vidē, kuras runā angļu valodā ar nosaukumiem, kas pārtulkoti no angļu apzīmējumiem.

    Jehovas liecinieki

    Jehovas liecinieki ir unitāriska baznīca, kas tomēr neievēro Sabatus, Jaunos Mēnešus un Svētkus. Tāpēc viņiem nepiemīt tās izredzēto kriteriālās pazīmes, kas ir pieminētas šajā darbā.

     

    Nobeigums

    Sabats ir Dieva Baznīcas zīme. Tas nav pati raksturīgākā zīme. Pirmā un galvenā zīme ir Dievs. Viņš determinē bibliski unitāro struktūru. Kristīšana reprezentējas kā otrā zīme, bet par Svētā Gara kvīti kalpo iekšējais zīmogs. Ārējās pazīmes ir Sabats un Pasahs, kas ir Dieva likumu zīme. Tālāk seko jaunie Mēneši un Svētās Dienas. Sabats noliedz cilvēcisko sakarā ar elku pielūgšanu.

  • Pravieša Ecēchiēla Grāmatā 20:16-20 ir rakstīts: 16 Tāpēc ka tie nepildīja manus baušļus un nestaigāja pēc maniem likumiem un nesvētīja manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem. 17 Tomēr mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt pilnīgu galu tuksnesī. 18 Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet pēc savu tāvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem! 19 Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem! 20 Svētījiet manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.
  • Sabatu pārkāpšana rodas elku pielūgšanas rezultātā. Sabati ietver sevī visu no tām dienām, ko Dievs ir nozīmējis attiecībā uz dievkalpošanu saskaņā ar Savu Kalendāru, kas balstīts uz korektu Jauno Mēnešu ievērošanu. Dievs soda tautas par nepietiekamu pakļaušanos Viņam un par nepietiekamu Viņa likumu ievērošanu.

  • Pravieša Ecēchiēla Grāmatā 20:20-24 ir rakstīts: 21 Bet arī bērni bija pretestīgi, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas taču cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Arī manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es nodomāju izgāzt pār tiem savas dusmas, parādīt tiem tuksnesī visu savu bardzību. 22 Bet tad Es atrāvu savu roku atkal atpakaļ un atsacījos no sava nodoma sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kuru priekšā Es tos izvedu. 23 Es pacēlu tomēr savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos Es izkaisīšu pagānu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm, 24 Tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc maniem baušļiem, ir atmetuši manus likumus un nav svētījuši manas svētās dienas un savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem.
  • Sabati nav atraujami no pirmā baušļa un no Likuma. Tautas tiek sodītas par nepietiekošu jebkura Likuma aspekta ievērošanu. Izredzētie konsekventi saglabāja ticību līdz pat deviņpadsmitajam un divdesmitajam gadsimtam, kad centrēšanos uz Vienīgā Patiesā Dieva pielūgšanu un tādu pašu Dieva izpratni sāka apstrīdēt protestansisms.

    Dieva Baznīcas doktrīnu tabula

    Baznīca\

    Doktrīna

    Mācība par Dievu Organizato-

    riskā struktūra

    Kristība Sabats Jaunie Mēneši Svētās Dienas Vakar-

    ēdiens/ Pasahs

    Ēšanas likumi
    Paulikāņu-Efesiešu

    (sākot ar 30 CE)

    Bibliski

    unitāra

    Presbiteriā-

    niska un kvaziepisko-

    pāla

    Pieaugušo krisī-

    ?ana

    Turēja

    Sabatus

    Ievēroja

    Jaunos

    Mēnešus

    Ievēroja

    Svētās Dienas

    Kvartode-

    cimānisks

    Smirnas-Lionas (2.-

    9. gs.)

    Bibliski

    unitāra

    Presbiteriā-

    niska un kvaziepisko-

    pāla

    Pieaugušo kristī-

    ?ana

    Turēja

    Sabatus

    Ievēroja

    Jaunos

    Mēnešus

    Ievēroja

    Svētās

    Dienas

    Kvartode-

    cimānisks

    Paulikāņu

    (4.-10. Gs.)

    Bibliski

    unitāra

    Kvazimilitāra Pieaugušo kristī-

    ?ana

    Turēja

    Sabatus

    Grūti pār-

    liecināties

    Ievēroja

    Svētās

    Dienas

    Kvartode-

    cimānisks

    Franču-spāņu velensiāniskā vai Sabatatiskā (Albiģieši 9.-15. Gs.) Bibliski

    unitāra

    Franču:

    Episkopāla

    nehierarhiska. Spāņu:

    presbiteri -āniska

    Pieaugušo kristī-

    ?ana

    Turēja

    Sabatus

    Vajāšanu laikā visi

    Dievkal-pojumi

    notiek slepenībā

    Ievēroja

    Svētās

    Dienas

    Kvartode-

    cimānisks

    Centrāli prereformis-tiski valdensiski sabatatiskā Bibliski

    unitāra

    Presbiteriā-

    niska. Profānu

    Padome, vien-

    līdzīgu līderu

    Sinode

    Pieaugu?o

    kristī-

    ?ana

    Turēja

    Sabatus

    Vajāšanu

    laikā visi

    dievkal-

    pojumi

    notiek

    slepenībā

    Ievēroja

    Svētās

    Dienas

    Kvartode-

    cimānisks

    Centrāli

    Postreformis-

    Tiski valden-

    Siskā (16. Gs. un turpmāk)

    Kvazitri-

    nitāra

    Jaukta līdz faktiskai iznīk-

    ?anai

    Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Kopā ar

    Reformā-

    Ciju turēja

    Svētdienas

    Dievkalpo-

    jumus

    Lieldienas (Piektdie-

    nā - krus- tā sišana;

    Svētdienā- augšām-

    celšanās

    Austrumeiropas sabata-

    tiskā (sākot ar 11. Gs.)

    Bibliski

    unitāra

    Presbiteriā-

    niska, balsto-

    ties uz reģio-

    niem

    Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Turēja

    Sabatus (Svētdienas

    Atdalījās 1579. Gadā)

    Ievēroja

    Jaunos

    Mēnešus

    Kvartode-

    cimānisks

    Prereformis-

    tiskā anabaptiskā

    (lolardiskā)

    Bibliski

    unitāra

    Presbiteriā-niska. Grupa sašķēlās 15. gs. Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Turēja

    Sabatus

    (Svētdienas

    atdalījās

    1579.

    gadā)

    Nav

    protoko-

    lēts

    Attiecībā

    uz albiģiešu

    prerefor-

    māciju

    Kvartode-

    cimānisks

    Postrefor-

    Mistiskā

    Baptiskā

    Mainīga

    (agrīnie

    unitāriskie septītās

    dienas

    baptisti)

    Jaukta Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Jaukta

    Pieeja

    (?odien

    vairāki BSD tura

    svētkus)

    Nav pro-

    tokolēts

    Daudzi

    pieņēma

    Lieldienas

    Sajau-

    kums

    Amerikāņu

    Baptiskā (sākot ar 17.

    gs.)

    Jaukta Jaukta Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Jaukta

    Pieeja

    Nan pro-

    tokolēts

    Daudzi

    pieņēma

    Lieldienas

    Sajau-

    kums

    Septītās Dienas

    Adventisti

    (19. gs. un

    turpmāk)

    Unitāriska līdz laikam, kad 1931.-58.

    gadā pēc

    Juriaha

    Smita

    pieņēma

    Trīsvienī-

    bu

    Konstitucionā-

    li presbiteri-

    āniska

    Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Ievēroja

    Sabatus

    Piekrita,

    bet neie-

    vēroja

    Lieldienas

    (Piektdie-

    nā krustā

    si?ana)

    pēc SD

    šķelšanās

    Dieva Baznīca (CD) Unitāra Konstitucionāli-presbiteriā-

    niska

    Pieaugu?o

    kristīša-

    na

    Ievēroja

    Sabatus

    Da?os

    apgabalos

    Kvartode-

    cimānisks

    Vispasaules

    Dieva Baznīca

    (agrāk Radio

    Dieva Baznīca)

    Unitāra,

    kopā ar CD caur

    šķelšanos un līdz 1955. gadam.

    Vāji

    definēts unitārs/di-teisks/ binitārs

    sajaukus līdz 1994. gadam.

    Daudzas dalīšanās

    Konstitucionāli-presbiteriā-

    niska kopš šķelšanās ar CD. Konstitūcija un vēlēšanas

    nelikumīgi pārtrauktas. Šodien - korporatīva

    hierarhija ar lielu pārbēdzēju skaitu

    Pieaugu?o

    kristīša-na

    Ievēroja Sabatus

    Līdz 1996. Gadam. Nodarbojas ar Svētdienas dievkalpojumiem.

    Atzarojumi

    ir Sabata

    turētāji

    Nē.

    Da?as

    Īslaicīgas

    Bībeles studijas Jaunā Mēneša naktī, kas domātas pret ļaunajām dienām

    Jā. Ne vienmēr ievēro Līgojošo kūļu svētkus Kvazikvar-todecimā-

    nisks uz jūdu kalendāra pamata kopā ar nepareizuLieldienu struktūru. 1996. gadā neievēro da?os apgabalos

    Kristīgās Dieva Baznīcas Bibliski

    unitāra

    Konstitucionāli-presbiteriā-

    niska

    Pieaugu?o

    kristīša-na

    Ievēro

    Sabatus

    Ievēro Jaunos Mēnešus Tura Svētās Dienas Kvartode-

    cimānisks

     

    Pielikums

    Agrīno trinitāriešu un unitārisma tradicionālā interpretācija

    2. sējuma 150. nodaļā Šafs raksturo antitrinitāriešu kategorijas un pirmās ietvaros izvirza Alogiju, Teodotiju, Artemonu un Paulu Samostatski. 572. lappusē viņš pavēsta, ka:

  • "Šie trinitārieši parasti tiek saukti par monarhistiem (no vārda monarchia) vai par unitāriešiem, ņemot vērā to akcentu, kāds tika likts uz personisko vienotību ar Dievu.

    Tomēr mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai šajā vidē pamanītu divu pretstatos esošu kategoriju eksistences faktu: racionālos vai dinamiskos monarhistus, kas noliedza Kristus dievišķumu un interpretēja to tikai un vienīgi kā "spēku" (dunamis); un patripasiāņus vai modālistiskos monarhistus, kuri savukārt Dēlu un Tēvu identificēja un, pats lielākais, atzina tikai modālu trīsvienību, kas reprezentē atklāsmes trīsšķautnainu formu, bat ne personības trīsvienību.

    Pirmā minētās ķecerības forma bija iejaukta jūdu abstraktajā monoteismā un deistiski sajauca dievišķo ar cilvēcisko. Tā pacēlās mazliet augstāk par ebionismu. Pēc zaudējuma Baznīcas ietvaros šī ķecerība grandiozos mērogos auga ārpus tās. Šī forma pretendēja uz atklāsmi, un tai bija apbrīnojamas sekmes muhamedānisma vidē, kuru var nosaukt par Austrumu pseidojūdaismu un pseidokristietisko unitārismu.

    Otrā forma izgāja no daudz augstākas Kristus dievišķības koncepcijas, tomēr daļēji no panteistiskiem priekšstatiem, kas sagatavoja augsni gnostiķu doketismam.

    Viena nodarbojas ar aizspriedumu radīšanu ar mērķi godināt Dēlu; otra - ar mērķi godināt Tēvu; tomēr pēdējā bija daudz dziļāka un kristīgāka un tādējādi sastapās ar pašām lielākajām veiksmēm".

  • Ir nepieciešams atcerēties, ka Šafs ir trinitārietis, un kā tāds viņš argumentē pret visiem tiem teoloģiskajiem uzskatiem, kas ir pretrunā viņam raksturīgajai pozīcijai. Kā mēs vēl redzēsim, viņa viedoklis tomēr ir nepilnīgs. Šafs (573. lpp.) apgalvo, ka visi pirmās kategorijas monarhisti Kristū redzēja tīru cilvēku, kas ir piepildīts ar dievišķu spēku; tomēr viņš šo spēku stādījās priekšā kā aktivitāti, kas īstenojas ne tikai vienīgi kristīšanas rezultātā (saskaņā ar ebionītu uzskatiem), bet gan uzskatīja šo spēku par par Viņam piemītošu jau no paša sākuma; tāpat viņš atzina Viņa pārdabisku radīšanu ar Svētā Gara palīdzību. Tāpēc viņš ir nofiksējis tādu sektu kategorijas, kā arī Alogiju (Alogi) un Teodotiju (Theodotus). Teodotijs jaunākais nostatīja Melhisedeku virs Kristus kā starpnieku starp Dievu un eņģeļiem, kā arī uzskatīja par starpnieku starp Dievu un cilvēkiem (Šafs, 574. lpp.). Viņa sekotāji arī tika nosaukti par melhisedekie?iem. Savu secinājumu tālākajā gaitā Šafs nofiksē Artemonītu (Artemonites), kas noliedza Kristus dievišķumu un balstījās uz Eiklidu un Aristoteli, lai noliegtu noslēpumainību. Tāpat viņš pretojās platonisma izmantošanai Evaņģēliju skaidrojumos.

    Tāpat Šafs ir iereģistrējis Antiohijas bīskapu (no 260. gada) Paulu Samosatski kā vispazīstamāko starp racionālā virziena unitāriešiem.

  • "Viņš noliedza Logosa un Svētā Gara personību un uzskatīja tos vienīgi par Dieva spēkiem, par līdzīgiem cilvēka apziņas saprātam un prātam; tomēr viņš pieļāva, ka Kristū Logos dzīvo lielākā mērā, salīdzinot ar visiem citiem iepriekšējiem Dieva vēstnešiem. Viņš līdzīgi vēlāko laiku socīniešiem mācīja par Kristus pakāpenisko paaugstināšanos, kuru determinējusi viņam piemītošā morālā attīstība dievišķā titula virzienā. Viņš atzina, ka Kristus, uzvarot mūsu priekšteču grēkus, pats palika brīvs no grēka un kļuva par cilvēka dzimuma glābēju" (ibid.).
  • Šafs uzskata, ka minētie kristiešu tipi reprzentējas arī kā samostatiāņi, paulikāņi un sabeliāņi. Tomēr šeit viņš pieļauj apgrēcību, zem termina "monarhisti" vispārinot dažādas grupas. Par šādas kļūdas faktu brīdina ERE (skatīt rakstu Monarchianism), jo tas sajauc tematikas jautājumus.

    Pie otrās antitrinitāriešu kategorijas Šafs pieskaita Praksiju (Praxeas), Noētiju (Noetus), Kallistu (Callistus) un Berilu (Beryllus). Šajā gadījumā mēs nonākam pie strīdīga jautājuma, kas sastīts ar Hugh Pope un ERE kompilatoru, no vienas puses, un Šafa, no otras puses, savstarpējām attiecībām. Savā klasiskajā nozīmē monarhisms ir radies no patripasiāņiem, izejot caur Noētiju, un sabeliāņi ir viņu pēcteči. Tomēr 152. nodaļā Šafs sabeliāņus ir nofiksējis atsevišķi. Tāda pieeja nepieciešama tādēļ, lai atklātu monarhisma un Ipolīta (Hippolytos) maldus, kas ir citēti darbā The Early Theology of the Godhead (No. 127). Viņi mācīja, ka Vienīgais Visaugstākais Dievs pēc savas brīvas gribas un pašierobežošanas akta rezultātā ir kļuvis par cilvēku, tādējādi Dēls ir miesiskā apvalkā apslēpts Tēvs (Šafs, 576. lpp). Ir visai dīvaini, taču atsauce uz monarhiju šodien atrodama tikai vienā vienīgā trinitārismā, kur monarhijas un ierobežošanās doktrīnas nosaka trinitāriskā Dieva imanentās attiecības.

    Sakarā ar stoiķu filozofiju sabeliānisms kalpoja par pētniecības priekšmetu Atanāsijam. Viņš bieži atgriezās pie šī jautājuma. Sabēlijs pārliecināja, ka dievišķās būtības iekšienē pastāv atšķirības starp monādi un triādi. No tā savukārt izriet, ka Tēva atklāsme sākas nevis ar radīšanas aktu, ko akcentē trinitāriskā atklāsme, bet gan ar Likuma nodošanu. Dēla atklāsme sākās inkarnācijā un beidzās ar pacelšanos debesīs. Svētā Gara atklāsme sākās ar inspirēšanu un turpinās atdzimšanas procesā ar garīdzniecības palīdzību. Trinitārās attiecības viņš ilustrē, pielīdzinot Tēvu Saulei, bet Dēlu - tās apgaismojošajam spēkam, bet Garu - tās sildošajai ietekmei (skatīt arī sveces analoģiju mūsdienu trinitārismā).

    Viņš noliedz pastāvību un ilgstamību Tēva, kā arī Dēla un Svētā Gara izpausmēs. Viņš uzskata, ka eksistē trīs pārejoši, īslaicīgi fenomeni, kuri izpilda savu misiju un atgriežas abstraktās monādes sfērā (skatīt Šafs, op. cit., 581.-583. lpp. par doktrīnu). Minētā sistēma pļauj savu ražu Jaunās Paaudzes (New Age) kustībā, kur tā ir piesaistīta procesuālas, dinamiskas teoloģijas veidā. Tas viss ir pretstatā ar to kristīgo unitāriešu subordinacionistisko mācību par Apustuļiem (kā arī pretstatā ar agrīnās baznīcas mācību), kuru māca reformistiskie unitārieši un arī mēs.

    Šafs, aplūkojot agrīnās netrinitāriskās doktrīnas, bija daudz vairāk negodīgs, kā godīgs. Viņš lieto terminu "antitrinitārs", lai it kā netieši norādītu uz to, ka trīsvienības doktrīnas dotajā gadījumā eksistē tur, kur tās nepavisam nav atrodamas. Trīvienība nebija formulēta līdz pat Konstantinopoles koncilam 381. gadā, un tā nebija nostiprināta pat līdz Halkēdonas koncilam 451. gadā, kad daudzas ievērojamas baznīcas pārtrauca kopību ar trinitāriešiem. Viņš pat nepiemin ne šīs baznīcas, ne agrīno apoloģētu, kas bija subordinacionistiski unitārieši, teoloģiju. Irenejs ir ļoti nozīmīgs tāpēc, ka viņš bija vistuvākais, balstoties uz kuru mēs ar interpretāciju palīdzību varam nonākt pie Jāņa un Polikarpa oriģinālās teoloģijas. Trinitāriešu vēstures, neraugoties uz to, vai tās ir katoliskas vai protestantiskas, ļoti reti atzīst teoloģijas, kas apgāž viņu pozīciju. Šafs terminu "unitārisms", kā tas jau ir pieņemts trinitāriešu vidē, lieto visplašākajā vispārīgajā nozīmē. Šādas pieejas mērķis - aptumšot reālos disputus starp divām piecpadsmitā gadsimta partijām. Zem vispārinātā komplekta "unitārieši" trinitārieši cenšas novietot vispārinātu amalgāmu, kas sastāv no modālistiem vai monarhistiem un viņu priekšgājējiem - patripasiāņiem kopā ar adopcionistiem, melhisedekiešiem, kā arī jūdiem un musulmaņiem. Kopā ar kristīgajiem unitāriešiem, kas pamatoja šo terminu. Tas viss aptumšo termina oriģinālo jēgu. Būtu daudz korektāk aplūkot šos grupējumus kā monoteistus un unitāriešus, kā monoteisma subkomplektu. Tomēr tas ir pilnībā skaidrs, ka šāda pieeja izslēdz trinitāriešus, un tāpēc šī pozīcija neīstenojas.

    Kristīgo Dieva Baznīcu Mājas Lapa

    Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv 

     

    q