Kristīgās
Dieva Baznīcas
[115]
Pentakosts
Sinaja Kalnā [115]
(Izdevums
3.1 19940514-20000510)
Šis darbs ir kā turpinājums darbiem par
Iziešanu, Mozu un Ēģiptes dievus ieskaitot (sk. darbu Mozus
un Ēģiptes Dievi), un Mozu saistot ar Iziešanu (Exodus)
(sk. darbu Pasā Svētki). Tas pievērš uzmanību tam,
kas tieši Sinaja kalnā deva bauslību, izskaidrojot arī
apstāšanās nozīmes. Spēku eņģeļiem ir devis Dievs, un tas
tiek apskatīts saistībā ar bauslības došanu un notikumiem
Sinaja kalnā.
Kristigas
Dieva Baznicas (Christian Churches of God)
Australija:
P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN
E-mail: secretary@ccg.org
Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv
(Copyright
© (papildināts 1995, 1997,
2000) Wade Cox)
Autortiesības:
Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas
tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem.
Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā
arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana
par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu
iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par
autortiesību pārkāpumu.
Šo
darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org
Pentakosts
Sinaja Kalnā [115]
Darbā
Pasā Svētki (98) mēs apskatījām sekvenci Iziešanai
(Exodus) no Ēģiptes Mozus vadībā. Kustība no
Ēģiptes iesākās 15. Nisanā no savākšanās vietas Ramezā,
uz kurieni izraelīti ieradās no visas Gošenas. No šejienes
apmēram seši simti tūkstoši vīriešu kopā ar savām sievām
un bērniem, vecajiem, daudz neizraelītiem, kā arī ar
ganāmpulku izgāja, lai dotos uz Sukkotu (uz tabernaklu jeb
novietni) (2.Mozus. 12:37-38).
Šis
ceļojums bija izplānota akcija, lai aizvestu izraelītus pie
Sinaja kalna, lai viņi varētu saņemt atklāsmi no Dieva.
Izraelītus no Ēģiptes izveda Klātbūtnes Eņģelis jeb YHVH
Eņģelis. Tieši caur šo Eņģeli Dievs izvēlējās atklāt
savu bauslību. Soģu 2:1-3, YHVH Eņģelis runā par derību
starp Dievu un Izraēla bērniem, un kurai viņš bijis par
vidutāju.
Soģu 2:1-3 Tad Tā Kunga eņģelis devās no
Gilgalas augšup uz Bohimu un sacīja: "Es esmu jūs izvedis
ārā no Ēģiptes, un Es esmu jūs ievedis tai zemē, ko Es ar
zvērestu biju apsolījis jūsu tēviem, un Es sacīju: Es Savu
derību ar jums nelauzīšu nemūžam. 2 Un arī jums nebūs
slēgt derību ar šīs zemes iedzīvotājiem, viņu altāri jums
ir jānoplēš. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij;
kāpēc jūs esat tā darījuši? 3 Tāpēc Es jums tagad saku:
Es viņus neizdzīšu, jums uz priekšu ejot, bet viņi jums taps
par pātagām jūsu sāniem un viņu dievi par slazda valgiem.
Šis
Eņģelis ir tas pats Eņģelis, kas bija mākonī Iziešanas
laikā pie Sarkanās jūras un tuksnesī (Ap. Darbi 7:36). Viņš
bija Eņģelis krūmā, kurš runāja uz Mozu (Ap. Darbi
7:30,35). Viņš bija tas Eņģelis, kurš Mozum deva bauslību
(Ap. Darbi 7:38,53; Gal. 3:19). Viņš bija Eņģelis, kurš
runāja Dieva vārdā Sinaja kalnā (Ap. Darbi 7:38). Šis
Eņģelis bija garīgā miesa un dzēriens, kuru Izraēls,
kristīts Mozum no Eņģeļa mākonī (1Kor. 10:2), baudīja
tuksnesī. Šis garīgais ēdiens un dzēriens bija garīgais
Akmens, kurš viņiem sekoja. Šī klints, YHVH Eņģelis, bija
Jēzus Kristus (1Kor. 10:4). Dievs ir klints jeb kalns, no kura
Kristus ir izcirsts.
Tiek
propogandēta kļūdaina doma, ka logos kā Dieva
Vārds neattiecas uz runasvīru, bet drīzāk attiecas uz
Dieva izteikumu kā racionālu domu tātad bauslību Sinaja
kalnā nepasludināja YHVH Eņģelis, bet gan Dievs Tēvs, Dēls
un Svētais Gars. Šie visi it kā darbojās Sinaja kalnā. Tas
nav pareizi.
Jānis
šo problēmu padara ļoti skaidru Jāņa 1:18 un 1Jāņa 4:12.
Viņš teica:
1Jāņa 4:12 Dievu neviens nekad nav redzējis;
ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa
mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga.
1John 4:13-15 No tā mēs atzīstam, ka mēs
esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir
devis. 14 Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir
sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju. 15 Kas apliecina, ka
Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā.
Jānis
rakstīja pēc Kristus nāves un pat pēc Jeruzālemes
iznīcināšanas. Viņš skaidri norādīja uz atšķirību starp
Dievu un Kristu. Viņš nošķīra Kristu, kuru cilvēki ir
redzējuši, no Dievu, kuru viņi nav redzējuši ne tagad, ne
agrāk Sinaja kalnā vai kur citur.
Evaņģēlijā,
Jāņa 1:18, Jānis saka:
Theon
oudeis eooraken poopote.
Dievu
neviens nekad nav redzējis;
monogenes
theos ho
Vienpiedzimušais
Dēls,
oon
eis ton kolpon tou patros,
kas
ir pie Tēva krūts,
ekeinos
ezegesato.
Tas
mums Viņu ir darījis zināmu.
Pastāv
atšķirība starp vārdiem Theon un Theos. Theon,
kuru neviens nekad nav redzējis un vienpiedzimušo Dievu, theos,
kurš ir pavisam cita būtne, un kurš runāja sava Theon
vārdā. Šis theos bija Sinaja kalnā. Viņš bija logos,
kurš sākumā bija ar Dievu (Theon) (Jāņa 1:1). Sākums (arche)
Jāņa 1:1 bija materiālās radības sākums. Jāņa 1:1
tulkojums ir kļūdains, tāpat kā nepareizs ir tulkojums Tita
2:13, kas saka:
gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un
lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības
atspīdēšanu.
Kristus
ir Dieva godības atspulgs un mūsu Glābējs. Viņš nav šis
Dievs. Taču trinitārieši pārveido šo tekstu tādā veidā it
kā viņš būtu šis Dievs. Šī kļūda radīja binitāriešu
kļūdu, kuru dažas draudzes pieņēma 1960-tajos gados (sk.
rakstu Is Jesus God by Herbert W Armstrong, reprint Good
News, December 1982). Šai kļūdai pievienojās
Filipiešu 2:6 nolūka neizpratne, kur runāts par Dieva formu,
kura ir konstrurēta, lai līdzinātos savai dabai, un tālāk
nepareizi tiek izprasts, ka viņš bija Šis Dievs.
Pieņēmums,
ka Sinaja kalnā runāja pats Dievs un ka Viņš bija trijās
hipostāzēs, ir gluži nepareizs. Darbs The Angel of YHVH
(No. 24) parāda, ka ir pilnīgi nepareizi pieņemt, ka
Mozus redzēja Visaugstāko Dievu jeb Dievu Tēvu Sinaja kalnā
vai kādā citā laikā Iziešanas (Exodus) laikā. Viņš
runāja ar Viņa vēstnesi YHVH Eņģeli, kurš bija Viņa
Klātbūtne un kurš nesa Viņa vārdu. 2.Mozus 23:20-21
Dievs caur Eņģeli teica, ka Viņš sūtīs Savu Eņģeli, lai
tas sargātu Izraēlu Iziešanas laikā.
2.Mozus23:20-21 20 Redzi, Es sūtu eņģeli
tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi
novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis. 21 Sargies
viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo
viņš tavus pārkāpumus piedos, jo Mans Vārds mājo viņā.
Koncepcija
šeit ir tāda, ka Eņģelis nesa Dieva vārdu kā
autoritātes apzīmējumu. Es būšu kās Es būšu
vārdam Yahweh jeb Yahovah piešķīra nozīmi Viņš
liek būt šim padotajam elohimam. Dievs iecēla šo
Izrēla elohimu, kā mēs to varam redzēt no Psalma
45:6-7.
Psalm 45:7-8 Tavs tronis kā Dieva tronis
pastāv joprojām un mūžīgi, un taisns ir tavas valdības
scepteris. 8 Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc
Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā
nevienu no taviem bērniem.
Šo
Dievu ar prieka eļļu pāri viņa brāļiem jeb partneriem bija
svaidījis viņa Dievs, (metoxous, LXX), jeb pāri
biedriem, kā tas ir pārveidots Ebreju 1:8-9, kur šī būtne
tiek skaidri parādīta kā Mesija. Tātad Mesija ir pakļauts
Dievs, un Dievs ir Viens. Trinitāriešu argumenta attīstība ir
apskatīta darbā The Development of the NeoPlatonist Model
(No. 17).
Mesija
izveda Izraēlu no Ēģiptes. Viņš rīkojās pēc Dieva
instrukcijām caur Svēto Garu. Viņš bija pazīstams kā Dieva
Vēstnesis. Tas ir izskaidrots darbā The Angel of YHVH (No.
24).
Vasarsvētku
(Pentakosta) skaitīšanas veids ir pieminēts 3.Mozus 23:9-21.
3.Mozus 23:9-14 Un Tas Kungs runāja uz Mozu,
sacīdams: 10 "Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad
jūs nonāksit zemē, ko Es jums došu, un jūs pļausit tās
ražu, tad vienu kūli no savas pirmās pļaujas jums būs atnest
priesterim. 11 Un tam būs līgot šo kūli Tā Kunga priekšā,
lai jūs būtu patīkami; priesterim to būs šurpu turpu līgot,
sākot ar dienu pēc sabata. 12 Tai dienā, kad jūsu labības
kūlīši tiek šurpu turpu līgoti, sataisiet gadu vecu
nevainojamu avi par dedzināmo upuri Tam Kungam. 13 Un kā ēdamo
upuri no savas puses divas desmitdaļas ēfas smalku kviešu
miltu, iejauktus eļļā, kā uguns upuri Tam Kungam par
patīkamu smaržu, un kā dzeramo upuri ceturtdaļu hina vīna.
14 Un jums nebūs ēst nedz maizi, nedz grauzdētās vārpas,
nedz tikko novāktās līdz tai dienai, kad jūs nesīsit savam
Dievam upuri; tāds lai ir mūžīgs likums jūsu pēcnācējiem
uz cilšu ciltīm visos jūsu mājokļos.
Maizes,
ceptu graudu un svaigas labības ēšana starp pirmo svēto dienu
un Līgojamo Upuri bija aizliegta uz mūžīgiem laikiem. Kā
pieprasa 2.Mozus 12, Pasā mielastā 15.Nisanā ir jāēd
neraudzēta maize, un interpretācija ir tāda, ka jauno labību
nedrīkst lietot kamēr netiek pienests Līgojamais Upuris.
Tādā veidā saglabāta tiek Kristus kā pirmā augļa
interpretācija. Jozuas 3:15; 4:18-19; 5:1-8,11-12 parāda
nozīmi jauno graudu ēšanai apsolītajā zemē pēc
apgraizīšanas. Mannas vairs nebija, kad tika ēsta vecā
labība. No tā jūdaisms secina, ka šī diena, 16. Nisans, ir
līgojamā upura diena, un līgojamajam upurim vienmēr jābūt
16. Nisanā. ?ai situācijai ir divi izskaidrojumi, kuri
iznīcina rabīnisko pozīciju. Pirmā varbūtība ir tā, ka tas
varēja būt gads, kurā Pasā svētki ir 15. Nisanā un
sestdienā. Tad līgojamais upuris tiktu pienests nākamajā
dienā. Tas ir retums, tomēr tā notiek, piemēram 1994.
Gadā. Tomēr teksts norāda, ka tika ēsta vecā labība (sk.
darbu The Wave Sheaf Offering (No. 106b)).
Jozuas
5:11-12 11 11 Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pashā
svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi
un grauzdētas vārpas, tieši jau tanī pašā dienā. 12 Un ar
šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās
ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem
vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas
zemes augļiem.
Interlinear
Bībele piekrīt tekstam KJV Bībelē. Vārds, kurš ir tulkots
kā vecā labība ir ebreju vārds ābūwrwr.
Tas nozīmē palaist jeb pārlaist, un to attiecina
tikai uz labību (sk. SHD 5669). Soncino Bībele šo vārdu
netulko, bet pārveido kā zemes augļi kā 11. pantā.
Rabīniskais izskaidrojums 11. Pantam ir tāds, ka tas nozīmē zemes
augļi, jo manna pārstāja krist, kā tas ir teikts
nākamajā pantā.
Rabīni uzskatīja, ka jaunā raža sākas, kad
izraelīti pirmo reizi pienes līgojamo upuri (omer), saskaņā
ar 3.Mozus xxiii. 10-14, šajā rakstu vietā rīts pēc Pasā ir
identisks ar rītu pēc Sabata (Rashi).
Šis
izskaidrojums (tikai Rashi izskaidrojums) ir pilnīgi maldīgs.
Vārds, kurš apzīmē veco labību, un kurš var
attiekties tikai uz noglabātu labību, Soncino Bībelē un
rabīniskajos izskaidrojumos tiek pilnīgi ignorēts.
Rīts
pēc Sabata, kurš pieminēts 3.Mozus grāmatā, pēc pirmā
gadsimta jūdaisma interpretācijas, kā arī pēc Kristīgās
draudzes gan toreiz, gan šodien, tika interpretēts kā
iknedēļas Sabats. Līdz Tempļa iznīcināšanai un tautas
izklīdināšanai 70. Gadā, kalendārā sistēma tika
organizēta pamatojoties uz saduķeju sistēmu.
Pēc
izklīdināšanas farizeji kalendāra noteikšanai sāka pieņemt
savas metodes. Rabīna Hilela kalendāra reformācijā 358. Gadā
pēc Kristus, Pentakosts tika noteikts 6. Sivanā. Iespējams, ka
tas bija politisks gājiens, taču iespējams, ka nē. Nav
šaubu, ka Pentakosts tiek noteikts pēc piecdesmit dienu
skaitīšanas no Līgojamā Upura un beidzas dienā pēc
septītā Sabata. Diena pēc septītā sabata var būt vienīgi
pirmā nedēļas diena jeb svētdiena. Mēģinājums padarīt 6.
Sivanu par Sabatu un tad pasludināt nākamo dienu par Pentakostu
ir acīmredzami maldi. Teksta izskaidrojums ir skaidrs.
Kristietība šo metodi ir izpratusi divus tūkstošus gadus.
Senais jūdaisms to izprata. Kādēļ tad rabīniskais jūdaisms
burtiski ignorē tekstu un ievēro Pentakostu fiksētā
datumā, kaut arī visa Pentakosta ideja ir piecdesmit dienu
skaitīšana? Kas ir skaitāms, ja pastāv fiksēts datums? Kā
diena pēc septītā sabata var nebūt svētdiena?
Izskaidrojums
iespējams ir atrodams Jonas zīmē un tās ietekmē uz
kristietību. 6.Sivana ieviešana iekļauj sevī kvatrodecimāņu
konfliktu, kurš radīja strīdu, un kuru Roma mēģināja
apspiest (sk. darbu The Quartodeciman Disputes (No. 277)).
Rabīniskās autoritātes neizbēgami tiktu ievilktas konfliktā
ar kristiešu politiķiem, un no tā droši vien viņi
mēģināja izvairīties. 30. Gadā līgojamais upuris nevarēja
būt 16.Nisanā (jeb 31-32. gados) un tajā pašā laikā
saskanēt ar notikumu, kad Kristus iedibināja draudzi. Jonas
zīme ir tā, ka Kristus trīs dienas un trīs naktis bija zemē,
tāpat kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija zivs vēderā
(sk. darbu paper The Sign of Jonah and the History of the
Reconstruction of the Temple (No. 13)).
Mateja 12:39-41 39 39 Bet Viņš
atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības
pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme
netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. 40 Jo, kā Jona trīs
dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī
Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.
41 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to
pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un
redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.
Tai
bija jābūt Kristus kalpošanas vienīgajai zīmei.
Tātad viss, kas ir pretrunā ar šo zīmi, ir nepareizs. 30.
Gadā 14. Nisans iekrita trešdienā. Tātad 16. Nisans bija
piektdiena (sk. darbu The Timing of the Crucifixion and the
Resurrection (No. 159)). Kristus tika augšāmcelts
Sestdienas vakarā, un svētdienas rītā, kad Marija Magdalēna
viņu pirms ausmas atrada, viņš gaidīja augšāmcelšanu
debesīs (Jāņa. 20:1). Tātad Jonas zīmei bija nepieciešamas
trīs dienas un naktis. Tātad bija neiespējami, ka līgojamais
upuris būtu 16. Nisanā. 30. Gada notikumi rāda, ka tas bija
neiespējami, tāpat kā tas ir neiespējami 31-32. gados.
Jūdaisms zināja, ka tas ir tā. Viņi zināja arī to, ka
Kristum bija jātiek nokautam 30. Gada Pasā svētkos, un tas
bija trešais gads pēc Jāņa Kristītāja darbības sākuma, un
Jānis Kristītājs savu darbību sāka Cēzara Tibērija
piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kurš iesākās 27. Gada
Oktobrī. Jāņa stāstījums padara neiespējamu to, ka krustā
sišana varētu būt citā laikā kā trešajos Pasā svētkos no
ši laika. Citiem vārdiem, pamatojoties uz Jāņa rakstīto, tas
varēja notikt tikai 30. Gadā pēc Kristus. Tiek apelēts pie
sinoptiskajiem evaņģēlijiem, lai mēģinātu norādīt, ka tie
bija ceturtie Pasā svētki. Tomēr, Pasā sagatavošanās diena
31. Gadā 14. Nisanā bija Sestdiena, 25. Marts, un kristietība
ilgu laiku šo datumu ir uzkatījusi par krustā sišanas laiku,
kamēr tā neattapās, ka tas izslēdz Piektdienas krustā
sišanu, un tad šī koncepcija apmēram septītajā gadsimtā
tika atmesta (sk. darbu The Calendar and the Moon:
Postponements or Festivals? (No. 195)).
Šī
apjukuma pilnā situācija ļoti derēja jūdaismam pirmajos
gadsimtos pēc Kristus nāves. Jūdaisms zaudēja atgrieztos par
labu kristietībai. Tas bija nonācis asiņainā kara stāvoklī
ar Romu. No otrā gadsimta Roma bija pieņēmusi saules kultus un
piektdienas krustā sišanas un svētdienas augšāmcelšanās
kļūdu. Tas saskanēja ar austrumu mistēriju kultiem un Dumuzi
kultu, kurš bija pastāvējis ilgi pirms kristietības. Dumuzi
jeb Tammuz bija pavasara dievība, kura bija mirusi un
augšāmcēlusies. Tā bija piektdienas nāve un svētdienas
augšāmcelšanās. Tas kristietību ieveda kvatrodecimāņu
kontroversijā. Pagānu svētki tika saukti par Lieldienām, un
jūdeo - kristiešu svētki par Pasā. Šie svētki bija
rotējoši, balstīti uz lunāro kalendāru. Pagānu Lieldienas
bija balstītas uz lunāro/solāro kalendāru un tika ievēroti
saulgriežos, bet rēķināti no lunārā mēneša sākuma. Šī
iemesla dēļ Lieldienu aprēķini bie?i vien atšķīrās no
Pasā svētku dienas noteikšanas.
Liekas,
ka kļūda aprēķinos pieļauta apzināti (sk. darbu The
Calendar and the Moon: Postponements or Festivals? (No. 195)).
Līdz ar šo Lieldienu kļūdu kristietībai bija nepieciešams
atrast gadu, kurā Pasā svētki bija piektdienā. Tāds gads
bija 33. Gads mūsu ērā, kas ir parāk vēlu ja balstāmies uz
evaņģēliju vēstījumiem. 30. Gads bija pats agrākais, kad
varēja notikt krustā sišana, jo Jānis ir pieminējis trīs
Pasā svētkus. Secība nepieļauj nedz vairāk, nedz arī
mazāk. Ceturto Pasā svētku kļūdā, kas aprēķinus novirza
uz 31. Gadu, 14. Nisans ir svētdienā, 25. Martā, kā jau tas
iepriekš pieminēts.
33.
gada Pasā svētki derēja jūdaismam. Pirmkārt, tādā veidā
varēja pieņemt kristīgās prasības attiecībā uz Līgojamo
Upuri svētdienā pēc piektdienas krustā sišanas. Tam bija
divi efekti. Tas likās saskanam ar Romu - tādā veidā
izvairoties no vajāšanām, un tomēr tas pilnīgi sagrāva
kristiešu argumentus, ka Kristus bija Mesija. Šādā veidā
rabīniskajām autoritātēm bija viegli parādīt, ka Kristus
nebija Mesija un divus tūkstošus gadu atturēt jūdaismu no
konversācijas. Saviem cilvēkiem jūdaisms spēja parādīt, ka
Kristus nevarēja trīs dienas un trīs naktis atrasties kapā no
piektdienas krustā sišanas līdz svētdienas augšāmcelšanai.
Tas ir viegli izprotams fakts, jo, ja cilvēks trīs dienas un
trīs naktis nebija pavadījis kapā, pēc jūdu likumiem viņš
vēl neskaitījās miris. Vēl vairāk, nepareizi iztulkojot
tekstu, pamatojoties uz ebreju sabiedrības vājajām
zināšanām, viņi šos maldus varēja izplatīt nepārtraukti.
Pēc kvadrodecimāņu zaudējuma viņi vairāk vai mazāk bija
pasargāti no vajāšanām. Tādā veidā dažādu iemeslu dēļ
6. Sivana Pentakosts der gan jūdaismam gan arī modernajai
kristietībai. Tas ir pilnīgi nepareizi un noraida Jonas zīmi.
Neviens kristietis nevar pieņemt 6. Sivana Pentakostu un tajā
pašā laikā nenoliegt Mesiju. Tas ir ļoti skaidrs triks. Tā
jūdaisms ignorē Dievu jau divus tūkstošus gadu. Mesijam bija
jābūt Līgojamajam upurim. Līgojamajam upurim bija jātiek
pienestam Svētdienā 30. Gadā, vai arī Izraēlam nav
uzņemšanas un samierināšanas iespējas.
Tieši
šī iemesla dēļ Marija Magdalēna nedrīkstēja apskaut Kristu
(Jn. 20:15-17). Viņš atradās procesā, kā viņš teica, lai
paceltos pie Dieva kā pirmais auglis. Kad tas bija
izdarīts, viņš varēja atgriezties un atļaut cilvēkiem,
tādiem kā Tomam, pieskarties sev. Pacelšanās pirms Pentakosta
bija otrā un beidzamā pacelšanās. Tā nebija pļauja. Kristus
piepildīja Līgojamo Upuri tāpat kā pilnībā arī Pasā Jēra
upuri.
Līgojamais
Upuris bija, lai Izraēls būtu pieņemams.
3.Mozus 23:15-21 15 Tad jums, sākot ar dienu
pēc sabata, kad jūsu līgojamais upura kūlis tika atnests,
būs skaitīt septiņus sabatus, tas lai būtu pilnas septiņas
nedēļas. 16 Līdz tai dienai, kura seko septītajam sabatam,
skaitiet piecdesmit dienas un tad pienesiet Tam Kungam jaunu
ēdamo upuri. 17 No saviem mājokļiem jums būs pienest divas
maizes par līgojamo upuri, kuras pagatavotas no divām
desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu un ceptas no raudzētas
mīklas; tas ir pirmās ražas upuris Tam Kungam. 18 Līdz ar
tām maizēm kopā jums būs arī upurēt septiņus gadu vecus,
bez vainas jērus un vienu jaunu vērsi, un divus aunus; tie lai
ir Tam Kungam dedzināmais upuris līdz ar jūsu ēdamo upuri un
vīna dzeramiem upuriem kā uguns upuris Tam Kungam par patīkamu
smaržu. 19 Tāpat jūs sagatavojiet āzi par grēku upuri un
divus gadu vecus jērus par pateicības upuri. 20 Un priesterim
tos būs šurpu turpu līgot līdz ar tām pirmās ražas maizēm
par līgojamo upuri Tā Kunga priekšā līdz ar abiem jēriem:
tie ir svēti Tam Kungam un pienākas priesterim. 21 Un tai
pašā dienā jums būs sasaukt un turēt svētu sapulci, un
nekādu darbu jums nebūs strādāt; tāds lai ir mūžīgs
likums uz jūsu cilšu ciltīm it visos jūsu mājokļos.
Pirmais
Līgojamais Upuris bija pirmais no visas pļaujas. Dieva pļaujas
pirmais auglis bija Kristus (sk. darbu Wave Sheaf Offering
(No. 106b)).
Šeit
pieminētā diena ir nākošā diena pēc Sabata, tas ir, pirmā
nedēļas diena - Svētdiena. Tātad Pentakostam katru gadu ir
jāiekrīt Svētdienā, kas seko septītajam Sabatam, kas ir
piecdesmit dienas pēc Līgojamā Upura. Līgojamais Upuris ir
skaidri identificēts kā diena, kas seko iknedēļas sabatam
Neraudzētās Maizes svētkos. Tātad Pentakostu nevar skaitīt
no Pirmās Neraudzētās Maizes svētku dienas, kā to pieprasa
Hilela kalendārs ja vien šī diena neiekrīt svētdienā.
LXX atrodamie panti attiecībā uz 3.Mozus 23 un Pentakostu, un
kuri tiek izmantoti 6.Sivana Pentakosta proponentu vidū ir
apskatīti darbā Pentecost: Comparing Leviticus 23:11-22 in
the Septuagint (No. 173). Tātad Neraudzētās Maizes upuru
nozīmes ir šādas :
·
Divi raudzētie klaipi apzīmē Svētā Gara darbību no Mesijas
kā priestera un Izraēla ķēniņa atgriešanās. Raugs šeit ir
Svētā Gara simbols. Svētais Gars ir pirmo augļu ra?as
mehānisms izredzēto vidū, kas sākās no 30. Gada Pentakosta.
·
Septiņi jēri apzīmē septiņus Dieva garus kā septiņu
Draud?u Eņģeļus.
·
Teļš jeb jauns bullis ir Ēfraima vērsis, vienradzis ir Mesija
(5.Mozus. 33:17 4.Mozus. 23:22 sk. arī Jer. 31:18).
·
Divi auni apzīmē pēdējo dienu divus lieciniekuss.
·
Grēka un samierināšanās upuris apzīmē izredzēto
samierināšanu kā priekšnosacījumu vispārējai Izpirkšanai.
Iziešanas
(Exodus) desmit soļi jeb pakāpes ir atspoguļotas desmit
svečturos Dieva Templī, kas atklājas divos tūkstošos gadu.
Iziešanas progresija no Ramezas notika pakāpēs. Pirmā pakāpe
bija Sukota.
Sapulcēšanās
vieta Ramezā nav uzskatāma par pakāpi. Līdzīgi, arī Jānis
Kristītājs neitiek uzskatīts kā viens no desmit atjaunošanas
lukturiem.
No
Sukotas Izraelīti devās uz Etamu (ay-thawm ēģiptiešu
izcelsmes vārds, Butans: LXX) (2.Mozus. 13:20; 4.Mozus. 33:6-8).
No Etamas Izraelīti devās uz Migdolu (kas nozīmē tornis)
(2.Mozus. 14:2; 4.Mozus. 33:7), kas atrodas pirms Pi- hahirotas
pie Sarkanās Jūras. No Pi- hahirotas Izraelīti šķērsoja
Sarkano Jūru un devās trīs dienu garā ceļojumā uz Marahu (kas
nozīmē rūgts jo viņi nevarēja dzert tur esošo ūdeni
(jeb Picriaja: LXX)) (2.Mozus. 15:23; 4.Mozus. 33:8-9). Svētā
Gara ūdeņi tika padarīti dzerami ar vienu koku (2.Mozus.
15:25), kurš bija Mesija.
No
Marahas viņi devās uz Elimu (kas nozīmē palmu koki;
Bene Eliym nozīmē Dieva Dēli) (2.Mozus. 15:27; 16:1; 4.Mozus
33:9-10). Tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmu
koki. Tam bija jāsimbolizē divpadsmit ciltis, kurus katru
paēdina viens avots, kas ir divpadsmit Izraēla soģi.
Septiņdesmit palmām ir jāsimbolizē septiņdesmit vecajie
(2.Mozus. 24:1,9), Sinedrijs un vēlākā vecajo padome (Lūkas
10:1,17). Vārds Elim ir cēlies no vārda Eyil, kas
nozīmē spēks, tātad vadītājs, jērs, balsts; ozols
jeb spēcīgs koks. Tātad šai koncepcijai ir spēja
paplašināties uz nozīmi Elim jeb Eliym, kas
nozīmē varenais jeb dievi, kā tas parādās
Psalmā 89:8. Tātad šī koncepcija ir alegorija par Elohimu jeb
Elimu. Šie septiņdesmit ir paplašinātā debesu pulka
pārstāvji. (Tātad septiņdesmit (divi) divu tūkstošu gadu
laikā veido pamatu 144 000.)
Izraēls
iegāja grēka tuksnesī pēc Elima ceļa uz Sinaju otrā
mēneša 15. datumā (sabatā?). LXX pavēsta, ka ieiešana
grēka tuksnesī sākās netālu no Sarkanās Jūras, no kurienes
viņi iegāja tuksnesī (4.Mozus. 33:11-12 LXX).
No
šī brīža cilvēkiem pārtikai tika dota manna. Tātad pēc
Msijas koka, avotiem un septiņdesmit kokiem, kas apzīmēja tos,
kurus Kristus nominēja pirms savas nāves, viņi iegāja
tuksnesī. Viņi kurnēja, un viņiem tika dota putnu gaļa
vakaros un no rītiem. No šī brīža viņi tika baroti ar
debesu maizi, ka sir Jēzus Kristus.
Izraēla
tautas kongregācija no Grēka Tuksneša izgāja pakāpeniski,
pamatojoties uz Tā Kunga baušļiem (2.Mozus. 17:1). Viņi
apmetās Dphkā (kas nozīmē klauvējien, tātad, rīta
zvaigzne. Al tarikh semītu valodās, piemēram arābu,
nozīmē Rīta Zvaigzne jeb tas, kurš klauvē vai
arī tas, kurš nāk naktī tas ir Sura Korānā).
Tad
Izraēls apmetās Alušā (nozīme nav skaidra), un no turienes
viņi devās uz Rephidimu (kas nozīmē margas jeb balustrāde,
tātad - izplatīties) (2.Mozus. 17:1; 4.Mozus. 33:14-15). Tā
viņi klejoja diezgan nenoteikti, un liekas, ka pēdējais
ceļojums, kas pieminēts 4.Mozus 10, nodaļā, nenotika līdz
pat aiziešanai no Sinaja otrajā gadā (4.Mozus. 10:11ut.). Rephidimā
nebija ūdens (Rephidin, 4.Mozus. 33:14 LXX). Tas atspoguļo badu
pēc Dieva Vārda. No Rephidimas viņi ieradās pie Sinaja kalna.
Šie
desmit soļi apzīmē Mesijas atjaunošanas desmit pakāpes caur
septiņām draudzēm līdz diviem lieciniekiem, kas ieradīsies
tūkstošgadu valdīšanas laikā un jaunajā laimetā. Šīs
desmit pakāpes atspoguļo Zālamana Tempļa desmit svečturi,
kur bija septiņdesmit sveces un desmit galdi ar maizēm.
Pēdējā, divu liecinieku pakāpe astpoguļo pakāpenisko
sagrupēšanu. Tātad debesu pulks nav vienā ķermenī vai
grupā.
Tātad
secība ir no Ēģiptes līdz Sinaja bauslībai, un no Sinaja
bauslības līdz Mesijam, un atkal tādā pašā secība līdz
laikam, kad Mesija atnāks pēdējo reizi laikmeta beigās.
Rephidimā
Izraēliešiem uzbruka amalekīti (2.Mozus. 17:8). Tā, tieši
pirms ierašanās pie Sinaja, devītajā apmešanās vietā,
izraelītiem uzbruka amalekīti. Dēļ šī uzbrukuma šai tautai
bija jākļūst galēji aptraipītai. Tam bija jāatspoguļo
uzbrukums pēdējās dienās, ka sir aprakstīts Atklāsmes
Grāmatā 12:15-16. Sods ir atspoguļots līdzībā par avīm
un āžiem (Mat. 25:32-33), kur tautas tiek tiesātas pēc tā,
kā tās attiecas pred izredzētajiem nogaidīšanas laikā.
Mozum bija jātur paceltas rokas visu šo uznrukuma laiku. Lai to
izdarītu, Āronam un Ūrijam bija jāapsēdina Mozus uz akmens,
kas simbolizē Dieva spēku, un viņi stāvēja Mozus labajā un
kreisajā pusē, turot tā rokas. Šīs koncepcijas atspoguļo
tranfigurāciju (Marka 9:4-5) un reprezentē Kristus, Mozus un
Elijas elohimus. Spēks ir no Kristus caur nepārtrauktiem
pūliņiem līdz pat tā Kunga Dienas beigām. Ēfraima Jošua
cīnījās visu dienu līdz pat saules rietam (2.Mozus. 17:13).
Kad amalekīti bija sakauti Mozu apmeklēja Jetra, priestweris no
Midiānas, kurš upurēja tam Kungam (2.Mozus 18:12). Šīs
darbības symbolisms var apzīmēt pēdējo dienu
salīdzināšanās un konversijas.
Soģu
kārtības iedibināšana pavisam noteikti simbolizē bauslības
atjaunošanu mileniālajā sistēmā. Jetrus 2.Mozus grāmatā
teica, ka viņš zina, ka Jahve ir lielāks par visiem elohimiem.
2.Mozus 18:11 Tagad es
zinu, ka Tas Kungs ir lielāks par visiem dieviem [Elohimiem]; jo
Viņš jūs izglābis, kad tie kļuva lieli savā garā.
Šeit
viņš runā par Izrēla JHVH, kurš ir elohimu augstais
priesteris zem Eloah jeb Elyon, Visaugstākā Dieva.
Vienā
trešajā no jaunā mēness viņi izgāja no Rephidimas un
apmetās pie Sinaja kalna, Mozus devās Sinaja kalnā, lai
saņemtu bauslību un lai tauta tiktu nošķirta kā svēta
tauta, priesteru valstība (2.Mozus 19:5-6). Tas apzīmē
komentārus Atklāsmes grāmatā 4 un 5. Izraēls bija dzimis uz
ērgļa spārniem (2.Mozus 19:4) kā Draudzē (Atkl. 12:14). Šie
spārni ir Kristus spārni.
Pēc
trijām dienām, trešās dienas rītā, krēslas stundā, Mozum
tika pavēlēts doties kalnā. Mozus bija nosūtīts, lai
paņemtu sev līdzi Āronu, taču tauta tur doties nedrīkstēja,
tāpat kā priesteri, kas bija svētīti (2.Mozus 19:24). Šī
svētīšana bija simbolisms sagatavošanai kristībām, lai
viņi būtu spējīgi saņemt Pentakosta spēku Mesijas
atnākšanas laikā. Pirmkārt, šeit ir simbolisms par
bauslības došanu, ka sir Dieva dabas struktūra, un, otrkārt,
šeit ir simbolisms par Svētā Gara spēku no Mesijas. 4.Mozus
11:25 rāda, ka Gars tika izliets pār septiņdesmit vecajiem.
Gars lika tiem, kas nometnē, tas ir, Eldadam un Medadam,
pravietot, kas no 4.Mozus tika izvirzīta kā autoritāte Mozum.
Mozus jautāja, vai viņi ir greizsirdīgi par to, un teica, ka
vēlētos, lai visi Tā Kunga ļaudis būtu pravieši. Skaitlis
no šīs sekvences bija septiņdesmit plus divi.
Periods,
kas noveda pie bauslības iedošanas Pentakostā Mozus vadībā,
reprezentēja visu šo periodu, kas noved pie Mesijas. Viņš
reprezentēja bauslības ierakstīšanu Izraēla sirdīs uz
garīgiem pamatiem.
Tad
Mozum tika dota bauslība, kā tas atklāts 2.Mozus 20. nodaļā.
·
Un Dievs sacīja visus šos vārdus:
"Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no
Ēģiptes zemes, no vergu nama.
·
Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
·
Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir
augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc
tā, kas ir ūdenī zem zemes. 5 Nezemojies to priekšā un
nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs,
kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un
ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, 6 un dara žēlastību
līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus
baušļus.
·
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt,
jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi
valkā.
·
Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 9 Sešas dienas tev būs
strādāt un padarīt visus savus darbus. 10 Bet septītā diena
ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu
darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz
tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam
svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs
ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un
septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs
svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
·
Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī
zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.
·
Tev nebūs nokaut.
·
Tev nebūs laulību pārkāpt.
·
Tev nebūs zagt.
·
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.
·
Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava
tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa
vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam
pieder.
Bauslība
ir divās grupās. Pirmie četri baušļi reprezentē mīlestību
pret Dievu. Otrie seši atspoguļo mīlestību vienam pret otru
pret. Romas Katoļu Baznīca mēģina ignorēt otro bausli
savienojot to ar pirmo un sadalot desmito bausli divos baušļos;
tas ir, iekārot sava tuvākā sievu un viņa mantas. Šī
maldīgā sadalīšana ir radusies no 5.Mozus nepareizas
izpratnes, kur sieva tiek nolikta pirms nama. Viņiem šī viltus
sadalīšana ir nepieciešama, jo viņi ac;imredzami pārkāpj
bauslību pielūdzot svēto attēlus, krustus un relikvijas.
Mesties ceļos to priekšā vai pielūgt to sir aizliegts. Ta sir
baušļa pārkāpums un pielīdzināms visas bauslības
pārkāpšanai.
Bauslība
nāk no Dieva dabas. Tātad izredzētie, ar Dieva dievišķā
spēka palīdzību, tas ir Svēto Garu, ņem dalību
dievišķajā dabā (2.Pētera 1:3-4). Tā bauslības garīgie
aspekti ir attiecināti uz izredz;etajiem, un viņi tiek tiesāti
augstākā pakāpē. Kādas mantas iekārošana, kas pieder tavam
tuvākajam, noved pie greizsirdības, vai pat vēl sliktāk, pie
skaudības. Oksfordas Vārdnīca saka, ka skaudība ir:
Saistīta ar invidere noskatīties
pakaļ (sliktā nozīmē) kā 1. ļaunprātība, ļauna griba,
naidīgums -1707.b. kā. L. invidia: Odium jeb
nepopularitāte - 1679. 2. kaitējums, postījums - 1460. 3.
aizvainojums un ļauns prāts, kas rodas pārdomājot otra
cilvēka priekšrocības... 4.a. Sacensība -1635. b. A
ilgošanās pēc cita cilvēka priekšrocībām 1723. 5.
Vēlēšanās; entuziasms -1607.
1) tulk. Just skaudību prźt cita
priekšrocībām; būt neapmierinātam arc ita mantu (kādu
pārākumu). Arī neitrālākā nozīmē: Vēlēties būt kāda
cita cilvēka līmenī cieņas vai mantas ziņā. 2) Just
nenovīdību prźt kādu - 1630. 3) tulk. Nenovēlēt vai
rīkoties nenovīdīgi...
Ir
viena lieta lietot šo terminu uzlielot kādu, piemēram sakot, es
apskaužu tavu laimi, attiecības vai ko citu. Ta sir pavisam
kas cits kā just skaudības impulsu. Jo nodošanās skaudībai
noved pie vēlmes uzbrukt un iznīcināt cilvēku, kuram pieder
šie vēlamie atribūti. Desmitā baušļa pārkāpšana
neizbēgami ved pie pirmā baušļa pārkāpšanas. Priekšmets,
kur dēļ tiek apskausts, kļūst par Dievu. Tā pretinieks krita
šajā grēkā, kad viņš mēģināja gāzt Dievu. Viņš
apskauda Dievu un gribēja kļūt kā Visaugstākais.
Jesajas 14:13-15 Tu gan domāji savā prātā:
es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva
zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos!
14 Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! 15
Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē)
Šo
tekstu vajadzētu salīdzināt ar Psalmiem 75:2; 82:1;
Ecēchiēla 28:12-14. Ta sir Kristus, kuram tagad jāpārņem
kongregācija un jāspriež taisna tiesa. Paaugstināšana nenāk
nedz no austrumiem, nedz rietumiem, ne arī no dienvidiem. Bet
Dievs ir Tiesnesis: Vienu viņš pazemo, bet citu paaugstina (Ps.
75:6-7). Tā Elohims stāv vareno kongregācijā [Ebr. El
jeb Dievi]. Viņš tiesā elohimu vidū (Ps. 82:1,
sk. The Interlinear Bible). Apklājošais ķerubs
apskauda Dieva pozīciju. Sātans tika radīts pilnīgs, taču
zaudēja savu pozīciju dumpības dēļ.
Ecēchiēla 28:11-19 11 Atkal nāca pār mani
Tā Kunga vārds: 12 "Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu
par Tiras ķēniņu un saki tam: tā saka Dievs Tas Kungs: tu,
pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar
vispilnīgāko skaistumu, 13 tu biji Ēdenē, Dieva dārzā,
visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs,
jaspiss, hrizolīts, berils, onikss, safīrs, rubīns un
smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas
bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla. 14 Tu biji svaidīts
ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva
kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. 15 Nevainojams tu biji
savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu,
līdz kamēr atrada tevī noziegumu. 16 Tavas plašās
tirdzniecības dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un,
kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un
izraidīju tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus.
17 Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu
gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu
tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par
to, kā tev klājies. 18 Ar saviem daudzajiem noziegumiem un ar
negodīgo tirgošanos tu esi licis negodā savus svētumus;
tādēļ Es liku izšauties ugunij no tevis paša, kas tevi
aprija, un daru tevi par pelniem uz zemes visu to acu priekšā,
kas tevi redzējušas. 19 Visi, kas tautu starpā tevi pazina, ir
šausmu pārņemti par tevi! Tev pienācis briesmu un izbaiļu
pilns gals, tu esi pagalam uz visiem laikiem.
Šī
pārdabiskā būtne tika identificēta kā cilvēks. Tā
viņu var identificēt kā apklājošo ķerubu cilvēka
vadītajā sistēmā, kas pieminēta Atklāsmes 4:7. Viņš tika
nomests zemē pīšļos, un viņu un viņa spēku tiesās
pakāpeniski - pirmkārt, no viņa krišanas, un otrkārt - no
viņa izslēgšanas no mūžīgās dzīvības. Pārdabiska spēka
ierobežošana laikā un telpā samazina viņa spēku laika,
masas un enerģijas dēļ, kas arī fiziskajā pasaulē
ietekmējas gluži tāpat.
Sātanu
iznīcina uguns, ka sir viņā pašā. Tātad viņš ir uguns
jūras avots, tātad viņš ir tās enerģijas spēks, kas
beigās iznīcina viņa sistēmu (sk. arī darbu The Judgment
of the Demons (No. 80)).
Šī
uguns ir līdzīga ugunij , kas nāk no liecinieku mutes
Atklāsmes 11:5. Uguns jeb puri, kas moka tos, kas
pielūdz zvēru, viņa tēlu un saņem viņa zīmi, nāk no Dieva
dusmām. Moku dūmi paceļas uz Laikmetu Laikmetu, nedodot mieru
ne dienu ne nakti tiem, kam ir zīme (Atkl. 14:10-11). Tātad
moku dūmi nav uz mūžīgiem laikiem, bet tikai līdz tam
laikam, kad tie, kam ir zvēra zīme, kuri ir viltus pravieša
maldināti, tiek nogalināti un vēlāk augšāmcelti. Zvērs un
viltus pravietojums dzīvi tiek iemesti Uguns Jūrā (limnen
tou puros), kas deg ar sēru.
Šis
vārds ir theioo, un tiek pieņemts, ka sērs apzīmē
vārdu theios, kas nozīmē dievišķums. Līdzīgi
Atklāsmes 9:17 ir vārds theioodeis jeb sēram līdzīgs
(theion un eidos). Tātad šai koncepcijai ir
dievības jeb dievišķuma forma. Tādēļ Uguns Jūra var
apzīmēt dievišķu spēku un tam vispār nav nekāda sakara ar
fizisko sēru, jo šī vārda oriģināls ir cēlies no
koncepcijas par dievišķo (piemēram, kāds bija Sātana
garīgais spēks).
Šī
koncepcijas saistās ar garīgo spēku Pentakostā. Tas atkal
norādīja uz Mesijas upuri un Svētā Gara saņemšanu.
Tie,
kam ir zvēra zīme tiks basanizo (vmocīti) ar puri
un theioo svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Kapnos
jeb dūmi paceļas līdz laiku laikiem (Atkl. 14:11), tas ir,
līdz Mileniumam. Šī pati koncepcija pastā Grēka cilvēka
iznīcināšanā ar Kristus atnākšanas gaismu (epiphaneia)
(2Tes. 2:8).
Tā
Svētā Gara spēks ir no Dieva, apliecinot viņa dabu, kas pati
par sevi nosoda un iznīcina kritušos eņģeļus. Svētais Gars
garantē spēku visiem izredzētajiem, un šis spēks tiek
atņemts ikvienam, kas nepaklausa Dievam. Šai spējai tikt
iznīcinātam ir jāatiecas arī uz Kristus, jo citādi nav
efektīva testa, pret kuru varētu tikt tiesāts Sātans.
Paklausības
dēļ Kristus tieka iecelts par augsto priesteri, kurš
salīdzināja cilvēkus ar Dievu. Viņi no Dieva tika izslēgti
caur Sātana un eņģeļu sadumpošanos, uz kuriem gūlās
atbildība. Kritušie eņģeļi tiks tiesāti pēc izredzēto
darbības gan pēc viņu paklausības tagad, gan pēc viņu
atbildības izpildes Mileniālajā kontroles periodā. Tā
kritušie eņģeļi nevar tikt tiesāti kamēr mēs neesam
izpildījuši savus uzdevumus.
Koncepcijas
par grēku un sadumpošanos no desmitā baušļa pāriet uz
pirmo. Sadumpošanās ir tas pats, kas buršana (1Sam. 15:23) jo
šī koncepcija rodas no gribas, ka sir pretēja jeb ārpus
Dieva. Sātans, mēģinot uztiept savu gribu pār Dievu,
sadumpojās un kļuva politeisks. Monoteisms rodas no koncepcijas
par unifikāciju Dieva gribā. Jo nav neviena elohima Dieva
Visaugstākā vietā vai virs Viņa. Šis bauslis iekļauj Jēzu
Kristu. Jēzus Kristus nav ne pirms Dieva, ne arī blakus Viņam
vai līdzīgs Viņam, tāpat kā nav līdzmūžīgs ar Viņu
tādēļ, ka sēž pie Viņa labās rokas.
No
desmit baušļu saņemšanas Pentakostā mēs redzam, ka Dieva
spēkam jākļūst pieejamam mums visiem. No Dieva dabas iziret
visa bauslība un Svētais Gars. Pentakosts Sinaja kalnā bija
ļoti svarīgs laiks un norādīja uz Svētā Gara saņemšanu
Draudzē.
Koncepcijas
par baušļiem un bauslību ir piemērā par Kristu un jauno
cilvēku Mateja 19:16.
Mateja 19:16 Un redzi, viens piegāja pie Viņa
un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es
dabūtu mūžīgu dzīvību?" 17 Un Viņš tam sacīja:
"Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais.
Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus." 18 Tas
saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev
nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; 19 godā savu
tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi
pašu." 20 Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu
turējis. Kā man vēl trūkst?" 21 Jēzus tam sacīja:
"Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev
ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad
nāc un staigā Man pakaļ." 22 Bet, kad jauneklis dzirdēja
šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.
Šis
cilvēks mīlēja cilvēci. Tomēr viņa prāts nebija vērsts uz
mīlestību pret Dievu un debesu dārgumiem.
Šeit
iesaistītās koncepcijas norāda, ka pieminēti tika tikai
pēdējie seši baušļi, bet desmitais netika identificēts
nekā citādi kā mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu jo
iekārojot jūs uzbrūkat un iznīcināt savu tuvāko. No šī
baušļa jūs pārkāpjat pirmos četrus, jo otrais, trešais un
ceturtais izriet no pirmā, un pirmais tiek pārkāpts no
desmitā. Elkdievība ir dumpošanās un skaudība. No
dumpošanās un skaudības rodas naids. No naiad rodas
vardarbība. Līdzīgi no iekāres rodas kaisles un laulības
pārkāpšana, ka sir vardarbība pret savu tuvāko caur viņa
sievu, jo viņi ir viena miesa. No iekāres rodas zādzības un
no zādzības arī rodas naids, jo zādzība ir vardarbība. No
viltus praviešiem rodas netaisnība, ko izraisa mantkārība vai
bailes - tātad nepatiesība.
Tātad,
ja tiek pārkāpts viens bauslis, visi ir pārkāpti, un mēs
bauslības priekšā esam vainīgi. Bauslība izriet no Dieva
dabas, un bauslība nav uzspiesta, bet gan drīzāk
konversācijas rezultāts.
Viss šis Pentakosta bauslības process
norāda uz kristībām ar uguni. Draudze nesaņēma vienkārši
spēku. Tas bija konversācijas spēks reprezentējot Dieva dabu.
Spēks Draudzei deva Dieva dabu. Tas bija liesmu simbolisms.
Pentakosta
Dieva daba, ko apzīmē uguns, ieiet cilvēkā un ievieto
bauslību viņa sirdī.
Mēs
ievērojam Sabatu tādēļ, ka Svētais Gars mūs pārliecina to
darīt, nevis uzspiežot, bet vadoties no konversācijas
loģikas. Mēs esam pakļauti, esoši Dieva formā, līdzīgi
Kristum, nemēģinot pielīdzināties Dievam (Fil. 2:6). Tā mēs
esam paklausīgi Viņa gribai tāpat kā mūsu skolotājs Mesija.
No mūsu izpratnes par vienīgo patieso Dievu un Viņa dēlu
Jēzu Kristu, mēs iemantojam mūžīgo dzīvību. (Jāņa 17:3).
Mūsu paklausība bauslība ir otrais prerekvizīts un izriet no
izpratnes par vienīgo patieso Dievu, Eloah jeb Visaugstāko
Dievu, kurš ir mūsu Tēvs un Kristus Dievs un Tēvs (Jāņa
20:17).
Iziešana
(Exodus) līdz pat Sinaja kalna Pentakostam atspoguļo izraēla
attīstību līdz pat Mesijas kalpošanai, krustā sišanai un
salīdzināšanai Svētā Gara saņemšanai 30. gada
Pentakostā. Nākošā 38. gadu klejošanas fāze tuksnesī
atspoguļo Draudzes klejojumus tuksnesī 38 jubilejas, un tas
tiks izskaidrots vēlākos darbos.
q