Kristīgās Dieva Baznīcas

[092]

 

 

 

Dvēsele [092]

(Izdevums 2.0 19950225-20010127)

 

 

 

Dvēseles Bībeliskā pozīcija ir vienkārša un skaidra doktrīna, kuru sākotnējā Draudzē izmainīja sinkrētisms. Reliģisko sistēmu pozīcija sāka apgalvot, ka dvēsele ir mūžīga. Tā nav patiesā Bībeliskā pozīcija.

 

 

 

Kristigas Dieva Baznicas (Christian Churches of God)

Australija: P.O.Box 369,  WODEN  ACT 2606,  AUSTRALIEN

E-mail: secretary@ccg.org

LATVIJA: e-pasts: kdbaz@mail.lv

 

(Copyright © 1995,  2000, 2001 Wade Cox)

 

Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.

 

Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:

http://www.logon.org and http://www.ccg.org

 

 


Dvēsele [092]

 


Bībeliskā pozīcija attiecībā uz Dvēseli ir skaidra un vienkārša doktrīna, kuru sākotnējā Draudzē ir izmainījis sinkrētisms. Reliģisko sistēmu pozīcija vispārējā nozīmē ir kļuvusi tāda, kas pieņem, ka dvēsele ir mūžīga. Tā nav patiesā bībeliskā pozīcija. Tā saucamā kristīgā uzskata attīstība un tā saistība ar bībelisko uzskatu ir apskatīta šajā darbā.

 

Dvēsele un Bībele

 

Kā apskatīts Koha, Creation (No. B5): From Anthropomorphic Theology to Theomorphic Anthropology, koncepcija par dvēseles eksistenci pēc nāves būtnes veidā ir konstanta tēma, kas readusies no babilonijas animisma, tas ir, no kaldēju teoloģijas. Šī koncepcija loģiski ir politeistiska. Bībele diezgan kategoriski paziņo, ka mirušie paliek miruši līdz augšāmcelšanai, vienalga, vai tā ir pirmā vai otrā augšāmcelšana. Neviens, izņemot Kristu nav augšāmcelts; pārējie izredzētie ir iegrimuši miegā (1Tes. 4:13-18). Taču mirušie tiks celi augšām:

 

1Korintiešu 15:16-18 Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. 17 Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. 18 Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši.

 

Faktiski, Kristus ir augšāmcelts no mirušiem, kā pirmais auglis no tiem, kas ir aizmiguši (1Kor. 15:20). Dāvids nomira un tika sadedzināts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai  dienai (Ap. Darbi 2:29).

 

 

Jāņa 3:13 Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.

 

Nepieciešamība pēc fiziskas jeb ķermeniskas augšāmcelšanās izriet no šīs pozīcijas. Ķermeniskās augšāmcelšanās noliegšana, kas ir trinitārismā, ir nepareiza koncepcija, kas radusies no nepareizas Pasā upuru un ziedojumu izpratnes. Šeit ir nepieciešams augšāmcelšanos apskatīt dažās detaļās, lai iegūtu kādu pamatu, lai izprastu Kristus un Cilvēces attiecības ar Dievu un veidu, kādā pēc Bībeles uzskatiem, cilvēkam ir jāiemanto mūžīgā dzīvība.

 

 

Dvēseles doktrīna, liekas ir propogandēta tādēļ, lai cilvēku prātos iedvestu to, ka indivīds eksistē pēc nāves, un tādēļ nav pilnīgi atkarīgs no Dieva. Bībeliskais melnās maģijas jeb sazināšanās ar mirušajiem izskaidrojums ir komunikācija ar kritušajiem eņģeļiem, ļaunajiem gariem. Šajā galā Sauls vēršas pie burves Endorā. Tika uzskatīts, ka burvim ir līdzīgs gars "&! Öwb jeb obe, no pļāpāšanas un murmināšanas it kā no trauka iekšpuses, jo tos izmantoja vēderrunātāji, vai melnajā maģijā kā līdzīgu garu ar ilūzijas palīdzību. Koncepcija par to, ka garu varētu atsaukt no mirušajiem, tiek uzskatīts par realitāti no izlūzijas, ka burve Endorā no mirušajiem izsaukusi Samuēlu. Tomēr tas nebija Samuēls, kas tika augšāmcelts. Daži mēģina apgalvot, ka šī būtne, kuru redzēja sieviete,  faktiski bija dēmons; lai nu kā, taču no tā, ko viņa redzēja, viņa izbijās:

 

1.Samuēla 28:13 Un ķēniņš viņai sacīja: "Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva sacīja Saulam: "Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no zemes."

 

Vārds, kuru viņa šeit lietoja, lai apzīmētu dievus ir elohim, tātad būtne (vai būtnes), ko viņa redzēja, un kuras runāja ar Saulu, bija elihimi.  Tas bija elohims, kurš atņēma Saulam ķēniņa varu un pasludināja viņam sodu. Komunicēšanās ar gariem ir burvestības, jo tas pārkāpj pirmo bausli un tādēļ ir dumpošanās pret Dievu (1Sam. 15:23).

 

Spriežot pēc viņas bailēm, mēs varam secināt, ka tas, ko viņa redzēja un ar ko sazinājās, nebija spēks. Neviens dēmons  nevarēja atņemt Saula ķēniņa varu, jo, viņiem nebija autoritātes to darīt. Pieņēmums, ka šī būtne bija kritušais eņģelis jeb dēmons, var balstīties tikai uz pieņēmumu, ka, ja būtne rīkojas pretrunā ar Dieva gribu, tā automātiski nonāk zem  kritušo elohimu varas. Šis pieņēmums ir pretrunā koncepcijām, kuras atklāj Pāvils, kurš šo jautājumu skata no savas trenēšanas redzespunkta. Elohimam ar autoritāti loģiski vajadzētu būt no lojālajiem eņģeļiem. Šī nepareizā koncepcija iespējams rodas no nepareizajiem tulkojumiem NKJV un NIV,  Bībelēs, jo tulkotāji neizprot koncepciju par elohimiem un ir pieķērušies Dvēseles doktrīnai. Šī būtne jebkurā gadījumā ir elohims, vai nu no kritušajiem, vai arī no lojālajiem eņģeļiem, un tas nav Samuēla gars.

 

To iemeslu dēļ, kas minēti darbā Creation un šeit, mūžīgā cilvēka dvēsele ir kaldiešu teoloģijas fikcija. Konceptuālais mehānisms būtnes mūžīgai garīgai struktūrai ir izredzēšana  un samierināšana caur Gara iejaukšanos. Kādēļ gan Dievam vajadzētu radīt hronoloģisku struktūru, kas ir daudz sarežģītāka kā vajadzētu, iesaistot vēl komplicētāku iznīcināšanas mehānismu? Šis sarežģītums nosaka secību, kurā tiek iesaistīts gan cilvēks, gan gars un daudz sarežģītāku garīgās būtnes iznīcināšanu. No citiem bībeliskiem tekstiem ir izskaidrots, ka no augšāmcelšanās gars tiek reducēts uz cilvēka fizisko miesu. Sātans kļūs par cilvēku, nevis par cilvēkam līdzīgu. Ar cilvēkiem tiks galā vienkārši reducējot tos līdz miesai un ļaujot tiem nomirt, ja tie ir nepaklausīgi. Viņi vienkārši nomirs uz tiks izmesti pīšļos - sadedzināti kā nepaklausīgi. Viņi pārstās eksistēt. Dvēseles doktrīna ir kaut kas tāds, kas mēģina pieņemt nepārtrauktu eksistenci neskatoties uz Dieva gribu, žēlastību un spēku. Tas Dievam saka: "Es pastāvēšu, vienalga vai tev tas patīk, vai nē, un tu neko nevari darīt, lai es pārstātu eksistēt."

 

Viss šis arguments ir atradis savu ceļu uz austrumu atbrīvošanas teloģijām un transmigrāciju. Tas ir atradis arī ceļu  pie ķeltu transmigrācijas teoloģijas. Cilvēki tam ticēja, kaut arī tā bija fikcija, meli. Viņi tam ticēja, jo viņi bija neatņemami nepaklausīgi. Bībeliskā pozīcija, no Ecclesiastes 12:7 ir tāda, ka gars atgriežas pie Dieva, kurš to ir devis, bet tas nav apzinīga būtne, jo pastāv bībeliskajos tekstos pastāv koncepcija, ka ir fiziska augšāmcelšanās (Ījaba 19:26; Ecēch. 37:1ff.).

 

Atklāsmes Grāmata parāda divas augšāmcelšanās no mirušajiem. Pirmā ir Mesijas atgriešanās reizē, Milenniālās tūkstošgades sākumā. Tas ir aprakstīts Atklāsmes Grāmatā 20:4 un attiecas vienīgi uz izredzētajiem, kuru funkcija ir palīdzēt  Kristum Milenniālajā tūkstošgadē. Šī palīdzība rada sekundāro funkciju radot standartu, pēc kura tiks tiesāti dēmoni Tiesas Tronī,  kas pieminēts Atklāsmes 20:5.

 

Pats fakts par funkcijas radīšanu tūkstoš gadiem ir salīdzināms mērlielums. Sātans nevar tikt tiesāts iekāms Jēzus Kristus šeit nav atnācis, lai izdarītu savu darbu un noliktu savu dzīvi par cilvēkiem, kam viņš kalpoja. Viņam bija jātiek kārdinātam tuksnesī. Kad Kristus tika kārdināts, lai tas ietu pret Dievu un pielūgtu Sātanu, viņš to noraidīja. Tā Sātans tika tiesāts caur Kristus izdarīto. Tādā pašā veidā pēc tā, ko darām mēs tiks tiesāti pārējie dēmoni. Tūkstošgades beigās visa cilvēce būs augšāmcelta un noteiktā periodā tiks tiesāta un trenēta, un šis periods, spriežot pēc Jesajas 65:20 varētu būt simts gadi. Koncepcijai par mūžīgu dvēseli nav vietas bībeliskajā struktūrā.  Pilnīgs apskats par to, kā Dievs rīkojas ar cilvēci un ved tos tiesā ir ietverts darbā Problem of Evil.

 

 

Pēctrimdas koncepcijas par Kristu un Augāsāmcelšanos

 

Darbā Creation uzmanība tika pievērsta agro apoloģētu subordinātistu kristoloģijai pēc izdzīšanas no Jeruzālemes 70. Gadā pēc Kristus. Tieši šajā fāzē draudze sāka radīt koncepcijas, kas bija pretrunā ar viņu kosmoloģiju. Uzmanība tika pievērsta arī Andersam Nigrēnam (Anders Nygren) (Agape and Eros, Tr. by Philip S. Watson, Harper Torchbooks, New York, 1969), kurš pieminēja, ka Moceklis Justīns noteicis atšķirību starp Dievu un Logosa manifestāciju:

 

Logos ir dievišķs, taču nepilnīgs to apzīmējošs vārds… Tikai vienīgi Tēvs ir neradīts un neiznīcīgs un tādēļ Dievs. Viņš ir visu lietu Radītājs un Tēvs (Dial. lvi. 1.).

 

Viņš nenonāca pie mums; Viņš vienmēr paliek debesīs un nekad Sevi neatklāj kādam, un Viņam nav darīšanu ar kādu. (Dial. v. 4.)

 

Salīdzinājumā ar viū, Kristus ir zemākas kārtas, *,bJ,D@H 2,`H [deuteros theos], 'cits dievs, nevis Viņš, kas radījis visas lietas.' (Dial. lvi. 1.)

 

Nigrēns par to saka:

 

Šis subordinātistu uzskats apoloģētu kristoloģijā neapšaubāmi ir attiecināms uz grieķu ideju par Dievu. (p. 280).

 

Kā pieminēts darbā Creation, Nigrēnam nav taisnība, un tas ir redzam No iepriekšminētās Jaunās un Vecās Derības shēmas apskates. Moceklim Justinam ir vairāk taisnības nekā viņam, tomēr, radīšanas aktu nošķiršana attiecībā uz Logosu ir relatīva, un šo pozīciju nav sapratuši viņi abi. Nigrēns spriež, ka taisnība ir bijusi Lofam (Loofs), kad viņš attiecībā uz apoloģētiem saka:

 

Viņu Logosa doktrīna nav "augstāka" kristoloģija par parasto, bet drīzāk gan zemāka līmeņa par patieso kristiešu novērtējumu attiecībā uz Kristu. Tas nav Dievs, kurš sevi atklāj Kristū, bet gan Logos, reducēts (depotenzierte) Dievs, kurš kā Dievs ir subordinēts augstākam Dievam. (Loofs: Leitfaden zum Studium der Dogmengeshichte, 4 Aufl. 1906, p. 129, ibid.)

 

Gan Nigrēns, gan Lofs kļūdījās nosakot to, kas ir patiesi kristieši. Viņi mēģināja reinterpretēt Anti Nikejas Kristoloģiju, kura daudz tuvāk seko bībeliskajai modernajās koncepcijās, kas nav balstītas uz Rakstiem.

 

Samierināšanas Eņģelis bija viens no Elohimu Padomes, pakļauts centrālajam Elohimam, kurš bija Eloah (Dievs Tēvs un Radītājs). Samierināšanas Eņģelis tika iecelts kā jauna Rīta Zvaigzne, lai aizvietotu Sātanu, veco Rīta Zvaigzni. Kristus ar šīm akcijām notiesāja Sātanu, un viņš ir vienīgais no debesu pulka, kuru netiesās pēc Bībeles (Jn. 16:11). Atsauksmes 1.Ēnoha uzskata, ka nosodīti ir kādi 20 Sātani (sk. Ch. 3). Tomēr, Bībele norāda, ka tas ir tikai viens un, patiešām, loģiskā nepieciešamība secīgai tiesai norāda, ka tas ir pareizi.

 

Apskatot koncepciju par veco un jauno Rīta Zvaigzni un pārejas jeb samierināšanas periodu, škiet ka pastāv kontradikcija, atstājot vienu kritušo Eņģeli un visspēcīgāko (apk;ājošo Ķerubu) valdības tronī, un ieliekot citu elohimu uz planētas, lai izolētu priesterību, to izvēlētu un apmācītu zem Kritušo Eņģeļu spiediena, kā arī caur nācijām un nepaklausības kontroli. Tomēr šādā veidā redemptīvais un mācīšanas process tiek maksimizēts. Ar piemēru tiek demonstrēta arī nepieciešamība pēc taisnīgas un nedalītas tiesas. Šī iemesla dēļ Kristum vajadzēja būt spējīgam grēkot. Ja viņš nevarētu grēkot, tad Dievs tiesas dienā spriestu pēc cilvēkiem, un sātans būtu muļķis mēģinot kārdināt Būtni, kas būtībā ir robots.

 

Nekādas teorijas nevar pastiprināt koncepcijas par šīs planētas absolūtu degradāciju un iznīcināšanu (kas notiek pašlaik), jo šis process ir iesāktas. Nekādas diskusijas par Kritušajiem Eņģeļiem nevarētu pietiekoši nodemonstrēt viņu politeistisko sistēmu neloģiskos un destruktīvos rezultātus, kā arī eksistenci ārpus Dieva gribas, dabas un agapes  jeb mīlestības. Tāpat cilvēku sistēmas sasniedz robežas, aiz kurām cilvēki vairs nav sasniedzami vai aicināti uz grēku nožēlu šajā laikmetā, un tādēļ viņi tiek nodoti iznīcināšanai, lai tiktu samierināti labākos apstākļos otrajā augšāmcelšanās reizē. Tādēļ šai augšāmcelšanai ir jānotiek miesā. Pestīšanas Plāna un augšāmcelšanās aizēnošana ir vēl viena blokāde procesa izpratnei, jo tas neļauj  ieraudzīt kritušos eņģeļus kā groteskas būtnes. Sātans un Kritušie eņģeļi prezentē sevi kā Gaismas Eņģeļi (2.Kor. 11:14), un bībeliski nepastāv atšķirības viņu izskatā ar iespējamiem izņēmumiem attiecībā uz viņu savaldīguma intensitāti. Lai vīzijās parādītos, viņi var pieņemt cilvēka un vairākas citas formas. Kauja, šķiet, notiek cilvēku prātos un attieksmēs, un, lai izvairītos no viņu zaudējuma, viņi miesā tiek pārtrenēti otrajā augšāmcelšanās reizē. Viņiem nav nemirstīga dvīve (Creation: etc.). Nigrēns to pareizi izprata, kad teica:

 

Senā draudze no helēnisma visvairāk atšķiras ar to, ka tā tic augšāmcelšanai. Kristīgā tradīcija pieņem "miesas augšāmcelšanos", kuru apoloģēti like pretim helēnistu doktrīnai par "dvēseles nemirstību". Šis antitēzes ir apzinātas un tīšas, jo tieši šajā punktā sākotnējie kristieši visvairāk pretojās helēnistu domai. Apoloģētiem helēnistu un platonistu doktrīna par dvēseles nemirstību šķita bezdievīga un zaimojoša, pret kuru viņiem  ir visvairāk jāvēršas un tā jāiznīcina.

 

 (Justin, Dial. lxxx. 3-4) Viņu moto šajā sakarā varētu būt Tatiāna vārdi: " Nevis nemirstīga, ak grieķi, ir dvēsele, bet mirstīga. Jā, tai ir iespējams nenomirt.' (Tatian, Oratio ad Graecos, xiii. 1). Atšķirība starp kristieti un nekristieti šajā jautājumā bija tik liela, ka ticība "miesas augšāmcelšanai" varēja kļūt par paroli. Katrs, kurš tic "dvēseles nemirstībai", sevi parāda kā nekristieti.  Justīns saka: " ja jūs esat iekritis ar kādiem, kas saucas kristieši… un kas saka, ka nav mirušo augšāmcelšanās, bet ka viņu dvēseles pēc nāves tiek aizvestas uz debesīm; neiedomājaties, ka viņi ir kristieši.' (Dial. lxxx. 4) (ibid., pp. 280-281).

 

Šīs divas lietas skaidri norāda uz demarkācijas punktu starp kristiešu un pseidokristiešu filozofiju. Kā rakstīts darbā Creation (lpp. 62):

 

Fundamentālā filozofiskā atšķirība starp pseidokristietību ar tās doktrīnu par "dvēseles nemirstību", un seno kristietību un tās doktrīnu par "miesas augšāmcelšanos", ir tā, ka Dvēseles doktrīna ir egocentriska, bet miesas doktrīna ir teocentriska. Tādēļ starp šiem sistēmas mērķiem un tās izskaidrojumu un Bībeles stāstījumu, kurš neatbalsta teorijas, uz kurām šī sistēmas ir balstītas, ir jābūt kontradikcijai.

 

Agrāk tika paziņots, ka detalizēta Bībeles izpēta varētu atklāt gan filozofisko, gan  substancionālo konfliktu. Šī analīze apskatīs šo konfliktu. Turpinot no darba Creation: ect, mēs ievērojam, ka Dvēseles doktrīna ir atrodama Platona Timaeus, kur tiek uzskatīts, ka katra dvēsele ir saistīta ar savu zvaigzni, kuru tā pamet, lai inkarnētos uz zemes, un uz kuras tā atgriežas pēc nāves (41d ff.). Deivids Ulansejs šīs koncepcijas apskata darbā (David Ulansey) The Origins of the Mithraic Mysteries (Oxford, 1989, lpp. 86-87), kur viņš raksta:

 

'Mēs redzam, ka šo ideju pilnībā ir attīstījis Platona skolnieka Heraklīds Pontiusa skolnieks Empedotims, kurš uzskata, ka Piena Ceļš ir dvēseļu taka, kas ved no un uz inkarnācijas. (Par Heraklītu Potinu, sk. Burkert, Lore un Science, pp. 366ff; un Gottschalk, Heraclides of Pontus, pp. 98ff.).

 

Šī koncepcija par astrālo nemirstību kļuva arvien vairāk noteicoša helēnisma periodā līdz pat Francisa Kumonta tiesai romiešu laikos, kad tai bija jākļūst par dzīves un nāves dominējošo attēlu.

 

Pamatojoties uz Kumontu, "kaut arī vecās ticības par dzīvību un nāvi kapā un ēnu valstību dziļumos ir palikušas, doktrīna, kas dominē, ir mūžīgas nem,irstības doktrīna' (Franz Cumont, Oriental Religions in Roman Paganism New York: Dover, 1956, p. 39). Zīmīgi ir tas, ka maģiskajos un gnostiķu tekstos mēs lasām, ka dvēseles ceļojums pa debesu sfērām tika uzskatīts par bīstamu, kur katrā pakāpē astrālajiem spēkiem ir jāpielabinās' (sk. piemēram. the Mithras Liturgy, in Meyer, Ancient Mysteries, pp. 211-21).

 

Mūs sevišķi interesē tas, ka šo koncepciju par astrālo nemirstību ir pieminējis Draudzes Tēvs Origēns (citējot pagānu autoru Celsusu), runājot to kā par Mtraisko doktrīnu. Pamatojoties uz Celsusu, Mitraiskajās Mistērijās ir simbols par divām orbītām debesī. Viena orbīta ir no fiksētām zvaigznēm, bet otra no noteiktām planētām, un dvēseles iet caur tām. Simbols ir tāds. Ir kāpnes ar septiņiem vārtiem, kuru galā ir astotie vārti. (Origen, Contra Celsum, p. 334 (6.22)) Bez tam, neoplatonists Porfirijs Mitraismam piedēvē arī sarežģītu koncepciju par dvēseles mūžīgo ieiešanu un iznākšanu no inkarnēcijas.

 

Kā minēts iepriekš:

 

Tas ņem 1.Mozus grāmatā identificēto koncepciju par maldināšanu "Jūs nemirsit vis", un ved to caur Babilonijas mistērijām un atjauno to indoariāņu, grieķu un orientāriešu vidū.

 

Tā ir sistēmātiski egoistiska filozfija, kura ir augoši politeistiska un arvien vairāk norāda uz nepiederību kādai racionālai Teocentriskai saistībai. Visbeidzot, šāda egocentriska reorientācija kļūst graujoša pašai sistēmai. Nesakarība kļūst arvien redzamāka un haotiskāka. Inteletkuālā ziņā šis process pāriet psiholoģiskā egoismā un hedonismā, kas ir nopietni nesakarīgi.

 

Jebkura sistēma, kas ir balstīta uz egocentriskām uztverēm un uzvedību, un kura izvirza individuāļa spēju maksimizāciju, savu lietderību nepārtraukti mazina. Šīs politeistiskās domas šķietami var radīt ilūziju par teocentrisma formu, jo teocentrisms var  rasties no egocentriskiem mērķiem, rezultējoties "Viltus Mesijas" sindromā, kuru mēs daudzreiz esam redzējuši manifestējamies kopš šādu doktrīnu pastāvēšanas. Šīs doktrīnas loģiski stāv pretrunā Dieva centralitātei, un ikviens teists loģiski vērsīsies pret tām. Vienkārši runājot, jūs nevarat ticēt dvēseles nemirstībai un būt monoteists (citēts no Creation: etc., p. 63).

 

Koncepcijas sakarā ar laikmetiem un tiesu ir apskatītas darbā Problem of Evil. Šeit citētie panti demonstrē šīs doktrīnas veidu līdz pirmo apoloģētu laikam.

 

Dvēseles doktrīnas ietekme bija tik liela, ka sākot ar piekto gadsimtu Augustīns (City of God, xiii.23) varēja teikt, ka garīgie ķermeņi  nav gari, bet ķermeņi, kuri:

 

Nezaudējot savu dabisko substanci, bet mainot savu kvalitāti paši dzīvos debesīs

 

Augustīns uzskatīja (xxii.29):

 

Dievu tad [pēc augšāmcelšanās] redzēs to acis, kam pieder mantojums (šajā transformētajā stāvoklī), kam piemīt intelektuāla kvalitāte, spēks saskatīt lietas, kas nav taustāmas. Tomēr ir grūti, ja pat ne neiespējami atbalstīt šo pieņēmumu ar kādiem pierādījumiem Svēto Rakstu pantos.

 

Var jautāt kā šis pārmaiņu process fundametālajā izpratnē dzīves mehānikā notiek. Izpratnes nozīmei bija jābūt arī dziļam efektam attiecībā uz Jaunās Derības vissvarīgākā notikuma Mehānima izpratni. Teologi šo Kristus aktivitāti ir nosaukuši par kerygma. Uzskats par dvēseli un tās saistību ar Dievu ietekmē inkarnācijas izpratni, eksistenci, izpratni par Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Lai pilnīgi un pareizi izprastu šo mehāniku, visbūtiskākais ir rekonstrurēt bībelisko pozīciju šajā jautājumā.

 

Inkarnācija

Kā Logos kļuva par cilvēku

 

No Jāņa 4:24, Dievs ir Gars. NKJ, NIV, NASB, NEB, JB, TEV, RSV Bībeles 4:24 tulko kā Dievs ir Gars. Tāds ir Vincenta Word Studies komentārs attiecībā uz jauno Derību. The Amplified Bible šo vietu tulko kā Dievs ir garīga būtne. Origēna darbā Against Celsus Jāņa 4:24 ir tulkota kā Dievs ir garīga būtne ( Bk. 2, Ch. 71 (ANF, Vol. 4, p. 460); Bk. 6, Ch. 70 (ANF Vol. 4, p. 605); De Principis Bk. 1, Ch. 1 (ANF, Vol. 4, p. 242). ANF to tā tulko arī atsaucoties uz Tatiāna Address to the Greeks (ANF, Vol. 2, p. 66) un Tertuliāna Against Praxeas, Ch. 7 (ANF, Vol. 3, p. 602); un Against Hermogenes Ch. 32 (ANF, Vol. 3, p. 495). Tātad arī Tertuliāns šo grieķu frāzi izprata šādi. Salīdzinot grieķu tekstu terminu Dievs ir, tam ir panākts apstiprinājums, salīdzinot, piemēram, ar 1Jāņa 4:8, 1Jāņa 4:16, 1Jāņa 1:5. Vēlme padarīt Dievu par vispārinātu garu nāk no platoniskajām struktūrām kā arī no stoiķu koncepcijām par Pasauli - dvēseli. Filo kombinācija no ebreju Šekinah un Mimras rezultējās idejā par Logosu. Bībeliskajā sistēmā ir vairāki paziņojumi, kas norāda uz atšķirību. Piemēram, Kristum bija individuāla struktūra, kuru viņš nodeva Dieva rokās savā nāves stundā.

 

Lūkas. 23:46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira.

 

Šis gars atšķiras no Svētā Gara, kurš ir Patiesības Gars un nāk no Tēva (Jn. 5:26),  bet tam ir savstarpēja saistība ar to un tas ir atkarīgs no tā. Šī procesa mehānisms precīzi atspoguļo to sekvenci, kas ir noteikta cilvēcei, un kas ir norādīta agrāk - tas ir: miesai ir jāmirst. Tā nomira arī Kristus (Jn. 3:16; Rom. 5:8; 2Cor. 5:14-15; 1Pet. 2:24). Kristus savu dzīves nolikšanu uzskatīja par mīlestības procesu.

 

Jāņa 15:13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.

 

Kristus dzīve tika dota kā izpirkums daudziem (Mat. 20:28; Mk. 10:45). 1Pētera 3:18 uzskata, ka Kristus nomira par grēkiem kā upurjērs (sk. Jn. 10:11). Pāvils uzskatīja, ka Kristus nomira un tika augšāmcelts, un ka Kristus nāves un augšāmcelšanās apzināšanās ir ticības fundaments, tāpat kā vispārējā mirušo augšāmcelšanās.

 

1.Korintiešu 15:12-14 Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? 13 Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. 14 Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.

 

 

Augšāmcelšanās ir Vispārēja

 

Šī Pāvila izteikuma loģika ir tā, ka Kristus nāves un augšāmcelšanās mehānika ir tāda pati kā attiecībā uz izredzētajiem, par kuriem viņš ir miris (1Jn. 3:16). Augšāmcelšanās, kā tas izriet no Atklāsmes 20:4, tad paplašinās uz cilvēci vispārējā nozīmē. Kristum sevī bija dzīvība no Tēva (Jn. 5:26). Viņš tika uzskatīts par otro Ādamu. Pāvils attiecībā uz augšāmcelšanās procesu, atbild šādi.

 

1.Korintiešu 15:35-49 Bet varbūt kāds sacīs: kā tad mirušie uzcelsies, kādā miesā tie nāks? 36 Tu nesapraša! Ko tu sēj, tas netop dzīvs, ja tas nav miris. 37 Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds. 38 Bet Dievs tam dod miesu kādu gribēdams un ikkatrai sēklai savu īpatnēju. 39 Ne visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēku miesa, citāda lopu miesa, citāda putnu un citāda zivju miesa. 40 Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem. 41 Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru. 42 Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. 43 Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. 44 Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. 45 Tāpat ir arī rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, - pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu. 46 Pirmais nav garīgais, bet dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais.47 Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm. 48 Kāds tas, kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes; un, kāds Tas, kas no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm; 49 un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.

 

Pāvils paziņo, ka miesa un asinis nevar iemantot Dieva Valstību, tāpat, kā nīcīgais nevar iemantot neiznīcīgo (pants. 50). Kā tiek izprasts, mehānisms nāk no cilvēces struktūras līdz atdzimšanai kristībās pēc grēku nožēlas, kuru izdara pieaudzis cilvēks pēc Dieva aicinājuma. Tātad kristības var notikt tikai pēc pieauguša cilvēka grēku nožēlas. Kaut arī teksts Marka 16 no pantiem 9-20 vispārēji tiek uztverts kā papildinājums oriģinālam vai oriģināla atjaunojums, kuru varēja izdarīt ļoti agri, 16. Pants norāda uz koncepciju, ka grēku nožēla ticībā ir ļoti būtiska attiecībā uz pestīšanu. Bet neticīgais nonāks tiesā norāda uz to, ka kristības nepieciešamais priekšnoteikums ir grēku nožēla un ticība. Tātad zīdainim nav tiesību uz kristīšanu, jo tas nevar nožēlot grēkus. Tātad zīdaiņu kristīšana ir pretrunā šīs struktūras mehānismam, un to tā arī izprata pirmo gadsimtu laikā.

 

 

Atdzimis caur kristību

 

Cilvēces garīgums, atdzimšanas no jauna struktūra un termina gennao izpratne ir apskatīta darbā Creation: Atdzimšanas struktūra caur kristībām un grēku nožēlu, un Svētā Gara saņemšanu ir  būtiska ieiešanai Dieva Valstībā (Jn. 3:3-5). No Vēstules Romiešiem 8:23 Gara pirmie augļi tiek doti kristībās, bet uzņemšana bērnu kārtā notiek caur ķermeņa izpirkšanu. Spēja atdzimt no jauna nāk kristībās caur simbolisku nāvi un augšāmcelšanos pilnīgā iegremdēšanā ūdenī. Šī iegremdēšana ūdeni tika uzskatīta par nepieciešamu ne tikai Draudzē, bet arī Jāņa Kristītāja kristīšanas procesā, kurš kristīja Jordānas upē. Kristus izgāja cauri šim procesam, un Svētais Gars no Tēva nolaidās pār viņu baloža izskatā (Mat. 3:16; Marka 1:10; Lk. 3:22; Jāņa 1:32). Šo procesu apstiprina visi evaņģēliji. Loģika paziņo, ka šis process tiek uztverts kā būtisks attiecībā uz Kristu kā pirmo piemēru, jeb pirmo augli. Tas, ka citiem Vecajā Derībā Svētais Gars bija bez roku uzlikšanas, ir skaidrs. Dāvids lūdza, lai viņam netiek atņemts Svētais Gars (Ps. 51:11). Dāvidu bija iecēlis Samuēls, taču citi nebija iecelti.

 

Pati Bībele mums pasaka, ka augšāmcelšanās no mirušiem un garīgās struktūras izpratne bija strīdu lauks arī jūdu sektu vidū. Saduķeji domāja, ka nepastāv augšāmcelšanās no mirušiem, kā arī nav eņģeļu un garu (Ap. Darbi 23:8). Farizeji ticēja abām šīm lietām (Ap. Darbi 23:8), un Kristus uzskatīja, ka farizeji ir ieņēmuši Mozus vietu, lai tiem paklausītu (Mat. 23:2).

 

 

Liekas, ka saduķeji bija pieņēmuši materiālistiskas struktūras formu, kura mēģināja izvairīties no jebkādas nemateriālas struktūras. Pāvils attīstīja sistēmu, kāda būs Kristus atgriešanās laikā. Jebkuram Bībeles pētniekam ir acīm redzams, ka divu tūkstošu gadu laikā daudzi izredzētie ir miruši. Šis process, balstoties uz Svētā Gara saņemšanu kristībā, tika uztverts kā iegrimšana miegā. Vecā struktūra kristībās nomira, un indivīds atdzima no jauna jeb piedzima garā. Pāvils saka

 

1.Korintiešu 15:51-53 Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, 52 piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. 53 Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.

 

Šeit aprunātais process ir pirmā augšāmcelšanās no mirušiem, kas pieminēta Atklāsmes 20:4. Otrā augšāmcelšanās notiks pēc Kristus tūkstoš gadu valdīšanas. Šī būs vispārējā augšāmcelšanās no mirušiem, kas pieminēta Atklāsmes 20:11-15. 1. Vēstulē Tesaloniķiemšiem Pāvils saka, ka mēs ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas ir aizmiguši. Kristus piecelsies un arī mirušie Kristū, tas ir, tie, kuri ir kristīti un ir miruši, tika augšāmcelti vispirms, un tad, kopā ar tiem, kas  ir dzīvi, tika pārmainīti jeb pārvērsti tīrā garā. Šī proces mahānika detalizētāk ir apskatīta darbā Problem of Evil. Šīs garīgās būtnes tad tiks sapulcinātas pie Kristus Jeruzālemē, no kurienes Kristus valdīs pār pasauli tūkstoš gadus. Cakarijas 14 apskata šo periodu. Šī notikuma iedibināšana ir pieminēta Cakarijas 14:1-15. Pieminētas tiek arī prasības dalības ņemšanai Jeruzālemē un Tabernakla jeb Tauru svētkos, lai  būtu lietus vajadzīgajā sezonā. No Rakstiem izriet, ka Kristus tūkstoš gadu valdīšanas periodā pastāv divas būtņu klases. Ir garīgie izredzētie zem Kristus, un pēdējo dienu karos izdzīvojušie cilvēki, kuriem tiks norādīts ceļš planētas atjaunošanai. Izredzētie būs pārpalikušās humānās struktūras ceļveži (Jes 30:21).

 

Septītās Dienas Adventistiem kā grupai ir nopietnas problēmas izprast mileniālo struktūru (sk. Pielikumu). Balstoties uz Ellenas G. Vaitas (Ellen G. White), viņi Mileniālo struktūru padara garīgu, un tādēļ nevar adekvāti atsaukties uz praviešiem. Citi Raptūristi, nemileniālistus ieskaitot, būtībā cieš no šīs pašas problēmas.

 

 

Process, kuru Kristus atnākšanā attiecībā uz vēl dzīvi palikušajiem, nosaka Bībele, ir pārvēršanas process. Mirušie ir augšāmcelti un pārvērsti kopā ar dzīvajiem. Tāpat, Kristus valdīšanas tūkstošgades beigās tie, kuri nav nepaklausīgi un tie, kas tiek augšāmcelti otrajā augšāmcelšanās reizē, tiek tiesāti tiesas laikā, kas ir simts gadu (no Jes. 65:20). Un simts gadu beigās grēkus nožēlojušie tiek pārvērsti. Nenožēlojušie grēcinieki tiek nolemti nāvei un iemesti Gehennas ugunīs. Citiem vārdiem sakot, viņu ķermeņi tiek sadedzināti. Iemesls, kādēļ šo procesu ir nepieciešams izskaidrot, ir, ka šīs secības un augļu ievākšanas secības izpratne ir nepieciešama, lai izprastu Kristus inkarnāciju, nāvi un augšāmcelšanos.

 

 

Kristus bija pirmais auglis no visas cilvēces. Viņš bija piemērs, kas atspoguļoja to, kam jānotiek ar izredzētajiem un pēc tam ar visu cilvēci kopumā. Kristus bija Vienpiedzimušais Dievs un Dēls (monogenes theos & uion) (Jn. 1:18; 3:16; 1Jn. 4:9; sk. arī Lk. 7:12, 8:42, 9:38; Heb. 11:17 salīdzināšanai). Viņš bija pirmradītais (proototokos) no visas radības (Kol. 1:15), tātad visas Dieva radības sākums (Atkl. 3:14). Bībeliskā pozīcija ir tāda, ka Kristus bija Dieva Dēls un atšķiras no Dieva, kurš tiek sauktas par Dievu Tēvu. Kristus, kad viņš mira, pastāvēja vienīgi kā sairstošs līķis, un viņa gars tika atgriezts Dievam, kurš bija Tēvs. Tēvs viņu piecēla no irušajiem ar savu autoritāti jeb pavēli, kuru viņš viņam bija devis pirms Kristus nāves (Jn. 10:18), un kura tika noteikta no pasaules radīšanas (Atkl. 13:8). Nepieciešamība šim upurim un augšāmcelšanai tika noteikta pasaules  (kosmou) radīšanas (kataboles) laikā.

 

Modernie nepareizie pieņēmumi

 

Mēs nešaubīdamies apzināmies, ka Kristus bija paklausīgs kalps. No augstāk rakstītā izriet, ka viņa nāve un augšāmcelšanās ir ticības fundamentāls aspekts. Šī sekvence atspoguļo to, ka tas attiecas vispirms uz izredzētajiem un pēc tam uz visu cilvēci. Modernā kristietība balstās uz vairākiem nepareiziem pieņēmumiem, kuri ir apskatīti tālāk. Īsumā, tā cenšas pieņemt, ka:

 

1:       Ka Dievs un Mesija (un Gars) būtībā nav nošķirami viens no otra ne faktiski ne domās, un tie nav pilnībā aprakstāmi kā būtnes. Arī to, ka šis elohims sastāv no divām būtnēm un Gara, ignorējot atšķirības starp Eloah un Padomi. No iepriekšējās analīzes izriet, ka tas nav pareizi.

 

2:       Ka Kristus pirmsinkarnācijas pastāvēšana nebija kā YHVH eņģelim.

 

3:       Ka Kristus pirms pasaules radīšanas bija vienīgais Dieva Dēls (sk. Ījaba 1:6; 2:1; 38:7). Šis pieņēmums ir nepareizs. Ir jābūt noteiktam inkarnācijas procesam, kas attiecas uz Kristu kā būtni, kas ir atšķirīga no Dieva. Modernā kristietība šo problēmu nespēj izskaidrot.

 

 

Kristus un Sātans nebija vienīgās Rīta Zvaigznes (sk Ījaba 38:7; Jes. 14:12; Atkl. 2:28; 22:16). Pieņēmums par vairākām Rīta Zvaigznēm un Elohimu Padomi portretē paplašinātu un paplašinošos autoritāti pār daudzām sistēmām. Katrai no šīm būtnēm ir attiecības un identitāte ar Tēvu, kuras nevar mazināt salīdzinājumā ar Kristus attiecībām. Fakts, ka Kristus  ir šo būtņu partneris, nozīmē, ka viņš nevar būt to Dievs. Tātad, viņa attiecības ar Tēvu ir subordinētas. Tādēļ viņa inkarnācija nevar būt nepilnīga balstoties uz doktrīnu par Dieva hipostāžu vienlīdzību. Nākošais pieņēmums:

 

4:       Ka Kristus ir Dievs tādā pašā veidā kā Dievs ir Dievs, ir nepatiess.

Viņš ir subordinēts Dievs (Ebr. 1:9), kuru sūtījis debesu pulku Kungs (Cak. 2:10-11). Tādēļ viņš nevar būt pielūgsmes un lūgšanu objekts, kas ir pretrunā ar 2.Mozus 34:14, Mateja 4:10 utt.

 

Nākošais absurds, kas izriet no Kristus eksistences, kas ir nošķirta no, un cita kā viņa inkarnācija, ir tas, ka viņam vajadzētu lūgt pašam sev kā Dievam. Šāds pieņēmums efektīvi noliedz jebkādas atšķirības starp Tēvu un Dēlu un augšāmcelšanās totalitāti. Tas nāk no antikrista (1Jāņ. 2:22; 4:3; 2Jāņa. 7). Šis arguments paplašinās uz pieņēmumu, ka Kristum un Dievam bija viena un tā pati griba un ka Kristum nepiemita atsevišķa griba, kuru viņš pakļāva Dievam caur labprātīgu paklausību. Tas ir apskatīts 2.Nodaļā. Tad no šī pieņēmuma izriet:

 

5:       Ka Kristū dievišķā daba nedz ko zaudē nedz iegūst (koncepcija ir apskatīta augstāk).

 

No šī izrietošais pieņēmums ir šāds:

 

6:       Ka Svētais gars tiek dots ar noteiktu mēru (pretrunā ar Jāņa 3:34; Rom. 12:6; tātad

 

7:       Ka Kristum nebija iespējams grēkot (no nepareiza pieņēmuma par dievišķo dabu bez zaudējumiem vai ieguvumiem vairāk, nekā no pieņēmuma par Dieva visvarenību, kurš zināja, ka Kristus negrēkos) (sk. iepriekš).

 

Šis arguments progresē uz pieņēmumu:

 

8:       Ka Kristus bija konsubstanciāls ar Dievu tādā veidā, ka viņš bija kop- līdzīgs un līdz- mūžīgs ar Dievu, kas ir pretrunā ar Filipiešiem 2:6 un 1.Timoteja 6:16, kas norāda, ka vienīgi Dievs ir nemirstīgs. Kristus mūžīgā jeb aioonion dzīve (1Jāņa 1:2), un citu būtņu dzīve izriet no šīs vienības (1Jāņa 5:20).

 

Gan Kristus, gan izredzētie ir no viena sākuma (Ebr. 2:11), radot savu dzīvi un nemirstību no  apzinātas paklausības Tēvam (Jāņa. 5:19-30), kurš ir radījis mūs visus (Mal. 2:10-15). Kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, tā viņš Dēlam ir devis dzīvību sevī (Jn. 5:26), un mēs esam līdzmantinieki, un iecelti, lai mums būtu dzīvība mūsos ar Dieva autoritāti. Modernajai kristietībai ir bijis nepieciešams nepareizi pieņemt:

 

9:       Ka Izredzētie nav Dieva dēli tādā pašā veidā kā Kristus ir Dieva Dēls, un tātad viņi nav līdzmantinieki, kas ir pretrunā ar Rom 8:17; Galat 3:29; Titam 3:7; Ebrejiem 1:14; 6:17; 11:9; Jēkaba 2:5; 1. Pētera 3:7

 

Lai atbalstītu šo pieņēmumu, ir radīta kļūda:

 

10:     Ka Augstākais Dievs ir nācis miesā un dzīvojis starp cilvēkiem (izriet no viltus iestarpinājumiem 1. Timoteja 3:16 Kodeksā A, kas saglabāts KJV un manipulēts preambulē NIV Bībelē), kas ir pretrunā ar Jāņa 1:18 (un Jn. 1:14, kur par miesu kļuva logos (jeb memra)) un vairākiem tekstiem, kas distancē Kristu no Vienīgā Patiesā Dieva (Eloah jeb Theon, kas ir Dievs Tēvs), Jēzus Kristus Dievs (Jn. 17:3, 20:17; 1. Kor. 8:6; 2. Kor. 1:3), kurš stāv Viņa vārdā (Michas. 5:5)

 

Augstākminētie nepatiesie apgalvojumi modernajā kristietībā ietekmē inkarnācijas mehānisma izpratni. Tas izriet no fakta, ka koncepciju par to, kā Dievs ir Viens, trinitārieši izprot nepareizi. Šema (5.Mozus. 6:4) ir apskatīta vēlāk. Būtne 5.Mozus 6:5 ir identificējama kā Dievs Visu Augstākais, Dievs, kurš iecēlis Kristu par Izraēla elohi Psalmā 45:6-7. Dieva Vienība, kas nepieciešama monoteismā, ir paplašināta veida, kas dzīvo būtnē zem centrālas gribas saskaņā un kopā ar Gara garīgu inkarnāciju un Dieva spēku (1. Kor. 2:4-14), kurš caur Kristu ved pie Dieva (2. Kor. 3:3-4). Trīsvienība noliedz monoteismam nepieciešamo unifikāciju un loģiski ir politeistiska. Tas notiek tādēļ, ka vadītāji neizprot, nebūdami garīgi (1. Kor. 2:8,14) Kristus savu kapacitāti būt par Dievu, un Dieva pilnību sasniedza ķermeniski caur Svētā Gara darbību.

 

 

Sākotnējās Draudzes pozīcija

 

Inkarnācijas mehānisms bija nesarežģīts. Tomēr, nav šaubu, ka mēs runājām par noteiktu tādas Būtnes aktivitāti, kurai ir sava būtība debesīs tā, ka tai ir iespējami divu plānu eksistences veidi. Šādam pieņēmumam nav bībeliska pamatojuma. Atjaunojot Kristus laika bībelisko pozīciju, mēs varam redzēt, kāda šī pozīcija bija pirmajā un otrajā gadsimtā. No mums pieejamajiem Mocekļa Justīna un Irenaeusa tekstiem mēs zinām, ka sākotnējā draudzē bija izpratne par šīm lietām. Moceklis Justīns paziņo, ka Dievs caur praviešiem un Mozu mācījis to pašu tas ir jau apskatīts (sk. Dial. with Trypho, Ch. XXVII, ANF, Vol. I, pp. 207f.). Justins māca, ka Dievs no sākuma radīja noteiktu racionālu spēku no Sevis , kas tiek saukts par Svēto Garu: tad tā Kunga Godību, tad Dēlu, tad Gudrību, tad Eņģeli, tad Dievu (theos), tad Kungu un tad Logosu. Justīns viņu identificē kā tā Kunga Armijas Kapteini, kurš parādījās Jošua (ibid., LXI). Šī sekcija tika radīta balstoties uz Zālamana Pamācībām 8:21. Kur Gudrība tika identificēta ar Mesiju, kuru radījis Dievs. Dieva gribu izpildīja mesija. Justins uzskata (ibid., LXII) ka, radīšanā, Dievs sarunājās ar būtnēm, kas numeriski bija atšķirīgas no Viņa. Tā, tiek uzskatīts, ka Mozus deklarē, ka radīšanā piedalās vismaz divas būtnes, kas numeriski atšķiras viena no otras. Diētisti šīs divas būtnes mēģina izolēt, bet trinitārieši savienot trijās atšķirīgās hipostāzēs. Tākā pašā trinitārismā ir atšķirības, arguments starp binitārismu un trinitārismu ir semantisks. Faktiski elohimi bija daudzskaitlī, kā to var spriest pēc citiem tekstiem, piemēram Psalma 45:6-7, kurš runā par Kristus partneriem.

 

 

Irenaeus rakstīja (c. 125-203 Pēc Kristus) par termina elohim (jeb theoi grieķiski) attiecināšanu uz cilvēci. Irenaeusa domas ir svarīgas tādēļ, ka viņu bija mācījis Polikarps, Jāņa māceklis (sk. Butler Lives of the Saints, Burns & Oates, U.K., 1991, p. 56).  Tā mēs varam būt diezgan droši, ka Irenaeusaizpratne (bez viltojumiem) var būt attiecināma uz visu sākotnējo draudzi. Viņš pavisam noteikti atybalstīja kvatrodecimāņus un bija par vidutāju  Pasā strīdam (Butler, ibid., p. 197), kaut arī viņš bija izolēts no Vidusāzijas atrasdamies Lionā. Savā darbā Against Heresies viņš atspoguļo koncepciju, ka izredzētie eksistēs kā elohimi. Irenejs uzskatīja, ka eņģeļi un pasaules radītājs neignorēja augstāku Dievu, atzīdami sevi par Viņa īpašumu, un ka Viņa radība ir saturēta Viņā. (Bk. II, Ch. VI, ANF, p. 365). Irenaeus nerunāja par pasaules radītāju, kurš bija Mesija, kā par Visaugstāko jeb Visu vareno Dievu (Ch. VI, ibid.). Šajā darbā ir parādīts, ka grieķu koncepcijas par Demiurgu un Pleroma bija iejaukušās koncepcijās par Aeonu un mēģināja sajaukt bībeliskās koncepcijas ar grieķu metafiziku, tādā veidā tās iznīcinot. Gnostiķi radīja pamatu ar savām mistērijām. Vēlākā pārveidošanās trīsvienībā ir apskatīta vēlāk.

 

Irenejs (un Justīns) mācīja, ka augšāmcelšanās ir fiziska, kad Dievs ķermeņus padarīs nevainojamus un nemirstīgus (ANF, Vol. I, p. 403). Dievs tiek uzskatīts par radītāju (ibid., p. 404) pretnostatot Kristu, kas radīja šo pasauli zem sava Dieva (lpp. 405). Irenejs uzskatīja, ka Svētais Gars norāda gan uz Tēvu gan Dēlu (no Ps. 45:6-7) kā Elohimu jeb Theoi; kur Tēvs ieceļ Dēlu. Irenejs uzskatīja, ka Psalms 82:1 runā par Tēvu, Dēlu un izredzētajiem (uzņemtajiem draudzē), kad viņš teica:

 

 

Dievs stāvēja Dievu (theoi) kongregācijā, viņš spriež tiesu starp dieviem (Adv. Her., Bk. III, Ch. VI, ANF, Vol. I, p. 419).

 

Liekas, ka viņš nav pilnībā izpratis izredzēto brālības izplatību, kas izplatās uz visu debesu Pulku, uz tiem, kas ir Valstības dalībnieki. Atklāsme tika dota Jānim Patmas salā pēc tam, kad viņš bija apmācījis Polikarpu. Atklāsmes  12:10 uzskata, ka eņģeļi ir izredzēto brāļi. Atklāsmes4 & 5 norāda, ka izredzētie ir izpirkti Vecajo Padomei, lai kļūtu par ķēniņiem un priesteriem eņģeļu vidū. Kristus paziņo, ka izredzētajiem ir jākļūst līdzvērtīgiem ar eņģeļiem (isaggelos no isos un aggelos, kas ietver koncepciju par būšanu par daļu no viņiem).

 

Irenejs uzskatīja, ka Draudze ir Dieva sinagoga, kuru Dēls ir sapulcinājis sev. Dievu Dievs Psalmā 50:1 attiecas uz Dievu. Mūsu Mesija bija Theos jeb Dievs, kurš nāks atklāti un neklusēs (Ps. 50:3) un kurš atklāti parādās tiem, kas viņu nemeklē (Jes. 65:1) un vārds dievi Psalmā 50:1 attiecas uz izredzētajiem, par kuriem runāja Kristus, teikdams jūs esat dievi un Visuaugstākā dēli (Jn. 10:34-35 sk. Ps. 82:6). Tādēļ ir diezgan nepareizi divus tūkstošus gadus vēlāk Baznīcai paziņot, ka Kristus izmantoja tekstu, kas attiecās vienīgi uz Jeruzālemes maģistrātiem, ja māceklis Polikarps uzskatīja, ka tas attiecas uz izredzētajiem kā elohimiem. Tie, kuri ticēja Kristum, pēc Ireneja uzskatiem, bija Dieva Dēli un Kristus līdzmantinieki tātad elohimi. Irenejs uzskatīja, ka Kristus ir Es esmu, kas Es esmu Dēls (YHVH) (no 2.Mozus. 3:14). Tātad viņš nesa titulu, kas viņam bija deleģēts. Ierenejs citē Jesaju šādi:

 

Jesajas 43:10  "Jūs esat Mani liecinieki," tā saka Tas Kungs, "un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs.

 

Soncino šo tekstu pārmaina:

 

Jūs esat Mani liecinieki," tā saka Tas Kungs, "un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva (EL) nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs.

 

Citāts no Ireneja un Soncino varianta, kurš vairāk vai mazāk apstiprina Ireneja variantu, norāda, ka ES ESMU attiecas uz Dievu, kas ir Tēvs. Atsauksme uz kalpu Sincino  tekstā, no ireneja viedokļa attiecas uz Mesiju.

 

Soncino mēģina pielīdzināt Mans kalps agrākajam liecinieks, tas ir, Izraēlam, kaut arī nav citēta neviena rabīniska autoritāte. Pavisam noteikti ir tas, ka šis teksts tika uzskatīts kā norādošs tikai uz Dievu, nevis uz Mesiju, un tikai Dievs bija pirmseksistējošs. Tālāk, Mesija ir nošķirta no Dieva. Irenejs to parādīja no Jesajas 44:9 un Jeremijas 10:11 izpratnes par jautājumu attiecībā uz elkiem, jo elki bija ļauno garu elki (Adv. Her., Bk. III, Ch. VI, ANF, p. 419). Šie dēmoni tika izslēgti no theoi jeb elohim kārtas. Atsaucoties uz Jeremijas 10:11, Irenejs citē:

 

Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, ir jāpazūd no zemes viras, kas ir zem debesīm jo no fakta, ka viņš ir pievienojis viņu iznīcināšanu, viņš parāda, ka tie vispār nav nekādi dievi (elohim jeb theoi).

 

Tātad elki netika izprasti kā vienkārši elki, bet gan drīzāk kā dēmonu mājoklis, kurus tie reprezentēja (sk. arī Bk. III, Ch. XII:6, ibid., p. 432). Šāds bija senās pasaules uzskatu standarts. Tātad dēmonu  atcelšana un to saistīšana un vēlāka tiesāšana, izslēdza tos no elohimu kategorijas.

 

Atsaucoties uz 2.Mozus 7:1 Irenejs norāda, ka Mozus patiešām tika iecelts par farona elohimu, taču pravieši to nepareizi nosaukuši par Kungu jeb Dievu. Mozus drīzāk ir, runājot caur Garu, uzticīgs Dieva kalps. (Ebr. 3:5; Num. 12:7), un tieši tāpat tekstos tiek nosaukts arī Mesija. Tātad, katrs no elohimiem ir Eloah, Elyon pakļauts kalps.

 

 

Irenejs (lpp. 421) paziņo, ka Kristus apliecinājis CēzaruCēzaru un Dievu kā Dievu Mateja 6:24 kalpojot Dievam un nevis mantai. Tā Kristus distancēja sevi no pretendēšanas uz Dieva lomu (sk. arī lpp. 422). Citējot Filipiešu 2:8, Irenejs norāda, ka attiecības, kuras Kristum bija kā Dievam un  Soģim, ir nākušas  no Dieva pār visu, tādēļ, ka kristus bija paklausīgs līdz pat nāvei (Nod. XII:8, p. 433). Irenejs citē Septuagintu (LXX) Jesajas 9:6 paziņojot, ka Mesija bija Imanuēls Tēva Lielās Padomes vēstnesis [jeb Eņģelis] (Nod. XVI:3, ibid., p. 441). Tā viņš norādīja, ka vecās Derības (LXX) Lielās Padomes Eņģelis tiek saprasts kā Kristus. Irenejs noraida koncepciju par to, ka Jēzus ciešanas ir nošķiramas no Mesijas pieņemot, ka Kristus paliek nemaināms. Citiem vārdiem, viņš noliedz mēģinājumu pieņemt, ka Mesijas dievišķo aspektu var nošķirt no Jēzus cilvēciskās dzīves uz zemes. Tāda bija gnostiķu sektu mācība sagrozot marka evaņģēliju un ignorējot pārējos. Irenejs norāda arī to, kas kļuva par šo sektu kļūdu pamatu. Ebionīti izmantoja tikai Mateja evaņģēliju. Tādējādi viņi izdarīja kļūdainus secinājumus attiecībā uz Kristus pozīciju. Atanāzieši jeb trinitārieši izmantoja terminu ebionīti vēlāk, lai mēģinātu ierobežot subordinātisma doktrīnas un subordinātistus, kam bija jebkāda pārliecība, kas saistīta ar  ebionītiem un tiem, kas iesaistīti Nikejas strīfos, un kuri tika saukti par ariāņiem. Tas ir nepareizi, ja mēs pārbaudām sākotnējos Draudzes rakstniekus, kuri pirms Nikejas bija subordinātisti.

 

Irenejs uzskatīja, ka pastāv tikai viens Dievs jeb Tēvs, tas ir Dievs Tēvs. Mesija bija Viņa dēls. Viņš saka, ka Marcions arī ir sagrozījis Lūkas evaņģēliju, lai iedibinātu savu mācību. Valentīnieši izmantoja Jāņa rakstīto, kā arī pseidoevaņģēlijus, lai izdarītu kaitējumu citiem evaņģēlijiem. Fakts ir tāds, ka kā pagātnē, tā tagadnē Raksti ir jālieto kopā, uzmanīgi un ne pēc selekcijas metodes. Irenejs parāda lielu izpratni attiecībā uz pareģoto eveņģēl;ioju dabu un nozīmi attiecībā uz ķerubiem (ibid., Bk. III, Ch. XI:8, pp. 428-429). Irenejs noliedza koncepciju, ka Jēzus, kas cieta un augšēmcēlās, atšķīrās no tā, kas uzbrauca debesīs, jo tas bija neietekmējams. Irenejs uzskatīja, ka Kristu, ko Dievs apsolījis sūtīt, Viņš sūtīja Jēzū, kuri viņi krustā situši, un kuru Dievs ir piecēlis no mirušiem (ibid., Ch. XII:2,4,5; pp. 430, 431).

 

Šī teologa prātā nepastāv nekāda sajukuma starp Dievu un Kristu, un šeit viņš skaidri pasaka, ka apustuļi neizmainīja Dievu, bet Dievs ir sūtījis Kristu. Irenejs saka:

 

Tā mēs pazīstam Dieva garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu ir no Dieva; un katrs gars, kas nošķir Jēzu Kristu nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars (Ch. XVI:8 citējot 1 Jāņa 4:1,2. Ievērojiet: Vulgate un Origēns ir vienisprātis ar Ireneju, Tertuliāns, liekas, atzīst abas rakstu vietas). Sokrāts saka (VII:32, lpp. 381) ka šo pantu ir sagrozījuši tie, kuri vēlējušies nošķirt cilvēci no Kristus, no viņa dievišķuma. Polikarps piekrīt Irenejam, tāpat kā Ignatiuss (Ep. Smyr., c,v) (sk. ANF, ibid., p. 443, citējot arī Burton Ante-Nicene Testimonies to the Divinity of Christ).

 

Tātad, ikviena doktrīna, kas mēģina nošķirt Kristu ar kopēju atrašanos gan debesu, gan zemes valstībā, sākotnējā draudzē tika uzskatīta par Antikrista doktrīnu. Tekstu sagrozīšana, šķiet, notikusi austrumos. Bībeles teksti nav izlaboti vēl līdz pat šai dienai.

 

Irenejs saka, ka Dieva Gars nolaidās pār Kristu baloža izskatā, lai varētu piepildīt Jesajas 11:2: Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars, un arī Jesajas 61:1: Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību. Tādēļ jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā (Mat. 10:20) (Ch. XVII:1, ibid., p. 444). Tādēļ tika uzskatīts, ka Svētais Gars ir no Dieva un nevis no Kristu, bet drīzāk gan caur Kristu, ka izskaidrots iepriekš. Tas bija tā, ka:

 

Dieva Dēls radīja Cilvēka Dēlu, nodibinot attiecības ar Viņu, lai dzīvotu cilvēku vidū, lai atpūstos ar cilvēkiem, lai darbotos Dieva labā, darbotos pēc Dieva gribas viņos, un atjaunojot tos no viņu vecajiem ieradumiem Kristus jaunumā (ibid.).

 

Irenejs uzskatīja, ka izredzētajiem ir lemta nemirstība, lai viņi varētu tikt uzņemti kā Bērni (Ch. XIX:1). Gars savieno izredzētos ar Dievu, savienojot cilti un pienesot Tēvam pirmos augļus no visām tautām (ibid. :2). Kristus bija šīs akcijas instruments, taču viņš nebija pielūgsmes objekts, ne arī šīs darbības arhitekts. Tomēr, viņš bija Brīnišķīgais Padomdevējs un Varenais Dievs runājot caur Jesajas 9:6, Daniēla 7:13 (ibid.) soģis. Tomēr, Kristus atzina Tēvu par savu Dievu tāpat kā Dāvids, (citējot Ps. 22:1), kur Dāvids teica:

 

Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tumani esi atstājis?

 

 

Un Kristus to atkal atkārtoja pie krusta, kā tas ir pierakstīts Mateja 27:46 un Marka 15:34. Abi teksti attiecas uz Eloah, Visaugstāko Dievu, un Kristus Dievu un Tēvu. Kristus lietotie vārdi bija aramiešu valodā. Tas ir, burtiski viņš teica:

 

Eli, Eli, la'ma sabach-th'a'ni.

 

Tā ir angļu transliterācija no grieķu transliterācijas aramiešu 'eli, 'eli lamah 'azabthani. Dievu apzīmējošais aramiešu vārds ir El, kā Dievs, kas izsaka Savu gribu Savam dēlam. Taču Dievs nebija pametis Kristu, kā saka Psalms 22:25.

 

Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā Savu vaigu, bet ir to paklausījis, kad tas sauca.

 

Tātad Dievs un Kristus šeit ir atšķirīgi. Kristus nerunāja Mesiāniski kā Dieva hipostāze, jo šajā Rakstu vietā ir nepieciešama nošķirtība, kur vajadzīga dievišķa rīcība attiecībā uz padoto, un Raksti nevar tikt atcelti. Ne Kristus, ne izredzētie nebija Dieva (elohim) aicināti ar paplašinājumu. Irenejs saka:

 

Raksti nvienu citu nesauc par Dievu kā vien Visu lietu Tēvu, un Dēlu, un tos, kas ir uzņemti bērnu kārtā (Adv. Her., Bk. IV, Pref. 4, ANF, p. 463): [un arī]

[Ch] 1. Tātad, tā kā ir pavisam droši tas, ka Gars nevienu citu Dievu jeb Kungu nav pasludinājis, izņemot To, kurš kā Dievs valda pār visu kopā ar savu Vārdu, un tiem, kas saņēmuši dievbērnības garu [sk. iii. 6,1], tas ir, tiem, kas tic Vienīgajam Patiesajam Dievam un Jēzum Kristum, Dieva Dēlam; un kuri, līdzīgi apustuļiem, nesauca nevienu citu par Dievu jeb Kungu, un, kas ir vēl svarīgāk, kuri arī mums ir pavēlējuši neapliecināt nevienu citu par Tēvu, izņemot Viņu, kurš ir debesīs, kurš ir vienīgais Dievs un vienīgais Tēvs;...(ibid., lpp. 463).

 

Ir absurdi pieņemt, ka izpratne par to, ka izredzētie kļūs par elohimiem, nebija pirmo divu gadsimtu Draudzes oriģinālā pozīcija; ja pieņemam to, ka Irenejs ir tuvākā saikne ar šīm doktrīnām, un viņš skaidri turējās pie šīs pozīcijas. Tālāk, neabšaubāmi ir parādīts, ka šī pozīcija ir Rakstu neatņemams plāns, ne tikai attiecībā uz Veco Derību (Dan. 10:21; Mat. 21:42; 22:29; 26:54; Mk. 12:10,24; 14:49; 15:28; Lk. 4:21; 24:27,32,45; Jn. 2:22; 5:39; 7:38; utt.), bet arī attiecībā uz Jauno Derību un tās tekstiem. Pašā pantā, kas runā par izredzētajiem kā elohimiem, tas ir Jāņa 10:35, Kristus pauž koncepciju, ka Raksti nevar tikt atcelti. No augstāk minētā var spriest, ka sākotnējās draudzes koncepcijas bija pilnīgi subordinātiskas, ieskaitot koncepciju par mūžīgo dzīvību, kas balstījās uz Svēto Garu, kas dod iespēju izredzēto augšāmcelšanai pirmajā augšāmcelšanā Mesijas kā theoi jeb elohim atgriešanās laikā.

 

Dvēseles Doktrīna izredzēto vidū ieviesās daudz vēlāk kopā ar mistēriju kultu un trīsvienīgo Dievu. Oriģinālā sākotnējā draudze ticēja absolūtai augšāmcelšanai un noliedza pagānu dvēseles doktrīnu. Arguments attiecībā uz Helenizēdās kristīgās baznīcas pieņemšanu kā pareizāku salīdzinājumā ar agrajiem jūdaisma elementiem, piemēram ebionītus vai noraidīts kā daudz samākslotāka jūdaiskā kristīgā draudze, kura loģiski deva iespēju daudz dinamiskākai un pielāgojamākai kristietībai pagānu vidū, uz ko it kā ir virzījis Pāvils, ir nepatiess. Šie argumenti norāda uz to, ka nav izprasts, ko Pāvils teica kolosiešu un galatiešu draudzēm. Šie paši argumenti ir lietoti, lai iedibinātu kļūdaino dvēseles doktrīnu (sk. darbu The Socratic Doctrine of the Soul (No. B6).

 

Dvēseles doktrīna ir neapgāžami zaimojoša doktrīna, kura saka, ka cilvēks nemirs (1.Mozus. 3:4). Tas ir mēģinājums atņemt cilvēcei pārliecību par grēka sodu. Arguments, ka cilvēks būs kā elohims ar zināšanām vien, ir Sātana apgalvojums no 1.Mozus 3:5. Spēja kļūt par elohimu ir pilnīgi atkarīga no augšāmcelšanās no mirušiem caur Jošua jeb Jēzus Kristus kā Mesijas glābjošo žēlastību. Fiziskā Mileniuma noliegums ir daļa no maldināšanas un mēģina iegalvot beznosacījumu mūžīgās dzīvības iemantošanu. Mūžīgo dzīvību var iemantot vienīgi iepazīstot Vienīgo Patieso Dievu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Nav tāda lieta kā nemirstīga dvēsele. Tas ir Babilonijas sistēmas malds, kas ir izplatījies pa visu pasauli. Cilvēki tic meliem, jo viņi nav spējīgi paklausīt Dievam. Bez Svētā Gara viņu prāts ir ienaidā ar Dievu (Rom. 8:7), un viņi nevar paklausīt Dievam vai pakļauties Viņa dabai. Izredzētajiem pieder Dieva daba kā daļai Jēzū Kristū (2Pēt. 1:4). Vienīgi Dievs ir nemirstīgs (1Tim. 6:16). Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, un neviens cilvēks nekad Viņu nav redzējis un nekad nevar redzēt. Tikai kā Gari mēs varam vērsties pie Dieva, un tas ir atkarīgs no mūsu paklausības un Jēzus Kristus upura, kurš ir mūsu vidutājs ar Vienīgo Patieso Dievu (Jn. 17:3; 1Jn. 5:20; Gal. 3:19-20; 1Tim. 2:5; Ebr. 8:6; 9:15; 12:24).

 

Mēs esam pilnīgi atkarīgi no augšāmcelšanās, lai kļūtu gari kā Dieva bērni, kad mēs varēsim redzēt Dievu un vērsties pie Viņa personiski. Tagad mēs bez bailēm garā vēršamies pie žēlastības troņa.

 

Pielikums

 

Septītās Dienas Adventistu nespēja izskaidrot pravietojumus Jesajas un Cakarijas grāmatās rodas no tā, ka viņi ir alegorizējuši Mileniālo struktūru, balstoties uz Elēnas G. Vaitas (Ellen G. White)  darbiem ar  Sātana garīgo aktivitāti, kas ir vērsta tikai uz zemi. Tas ir pilnīgi nepareizi un ir rezultējies viņu autoru nespējā adekvāti izskaidrot Jesajas un Cakarijas teikto, kas norāda, ka Kristus atjaunos Sabatus, Jaunos Mēnešus un Svētkus no 3.Mozus 23 (Jes. 66:23; Cak. 14:16-19). Piemērs nespējai saprast milemiālās atjaunošanas struktūru ir atrodams Roberta D. Brinsmeda (Robert D. Brinsmead) darbā, kurš ir rakstījis par sabatariānismu un bauslību (sk. Sabbatarianism Re-examined, June 1981). Brinsmeds uzbruka maldīgajām doktrīnām SDA sistēmās un mēģināja iznīcināt britu dispensionālismu, taču savus uzskatus par pravietojumiem  konstrurēja balstoties uz kosmoloģisko uzskatu, ka Raksti ir alegoriski un ne fiziski, kut arī Jesaja skaidri norāda, ka iet runa par fizisko miesu.

 

Liekas, ka SDA nav bijusi nekāda sevišķi aktuāla koncepcija par mileniālo struktūru kā Kristus fizisko valdīšanu pār planētu tūkstoš gadus. Elēna G. Vaita un SDA radīja sajūsmīgu teoriju, kur pirmajā augšāmcelšanā visi grēcinieki tiek nokauti un visi taisnie tiek uzsūtīti debesīs, un Sātans tiek atstāts viens uz zemes uz tūkstoš gadiem, gaidot beidzamo tiesu. Tam viņi tic, kaut arī tas ir pretrunā ar skaidriem Vecās un Jaunās Derības paziņojumiem. Tam nav nekāda bībeliska pamatojuma, taču viņi tam tic. Būtība, kad cilvēki pievēršas šīm lietām, viņi nelasa Vecās Derības tekstus tā, kā mēs tos lasām. Viņi nepiedēvē nekādu realitāti nevienam pravietojumam Vecajā Derībā, kas runā par Izraēla fizisku atjaunošanu. Viņi to lasa kā garīgu simbolismu. Tādā veidā pravietojums viņiem vairs nenozīmē to, ko tas būtībā pasaka. Mēs redzam, ka Jesajas 66:23 ir teikts, ka Sabati un Jaunie Mēneši tiks atjaunoti, taču viņi saka, ka tam ir jāliek garīgs uzsvars. Viņi netaisās atjaunot fizisko Sabatu, kā to darba Brinsmeds attiecībā uz šo tekstu, kas skaidri pasaka, ka Kristus tos atjaunos. Tā ir mentāli pretēja pozīcija, kura ir ļoti apšaubāma. Tā nav balstīta uz stabilu prātu. Viņiem nav realitātes attiecībā uz bībeliskiem pravietojumiem, kas runā par fiziskām atjaunošanām nākotnē. Viņi dzird vārdus, bet attiecībā uz šiem jautājumiem, viņiem ir iedvesti maldi. Viņi vienkārši tic meliem.

 

Brinsmeds tekstu Jesajas 40:3-4 attiecina tikai uz Jāni Kristītāju (sk Ch. 7), un tas norāda, ka viņš neizprot Mesiāniskās atnākšanas divas pakāpes un to, ka ķēniņš Mesija ir fiziska realitāte pēdējās dienās. Companion Bible piezīmes par Jesajas 40:3 parāda, ka šim pravietojumam ir vēl jāpiepildās. Septītās Dienas Adventistu mileniālās sistēmas spiritualizācija ir izkropļojusi gan viņus pašu, gan viņu kritiķus. Šai viltus paradigmai vajadzēja iznīcināt paša Brinsmeda ticību.  Brinsmeds uzskata, ka tāpat kā  patiesā katoļu ticībā ir nepieciešams transcendēt ticību, tāpat ir nepieciešams transcendēt laikus. Neviens laiks pats par sevi nav svēts, tāpat kā neviena vieta nav svēta pati par sevi, vai arī kāda substance nešķīsta. Strikti noteikumi attiecībā uz vietām un laikiem bija īslaicīgi noteikumi, attiecināti uz reliģiskiem kultiem līdz reformācijas laikam. (Ch. 10, p. 37).

 

Mēs redzam, uz kurieni viņš virzās no šī punkta. Viņš neaptver ēšanas likumu zinātniskos pamatu realitāti kā arī atšķirības starp svētajiem un nezinošajiem, ticot, ka Kristus ir iznīcinājis visas atšķirības starp svēto un sekulāro. Tā vairs nepastāv pavēle izejiet no viņu vidus un esiet svēti, jo jūs esat svētie no svētajiem un tas ir Dieva templis mūsos. Mēs esam Dieva Templis. Šī nošķiršana ir  beznozīmīga. Faktiski, Brinsmeds to uzskata par muļķību, kaut arī tā ir bībeliskā pozīcija.

 

Viss šis arguments iepriekš pieņem par argumentu par Kristus spēju mainīt laikus un bauslību, kā un līdzvērtīgi Dievam, un tas ir neatņemami trīsvienīgi. Vēl vairāk, šie maldi ir pravietoti Daniēla 7:25, un tas ir noziegums pret Visaugstāko Dievu. Viss arguments gan no adventisma, gan trinitārisma rodas no dvēseles doktrīnas.

 

 

Atjaunošana zem Kristus norāda, ka pastāv divas būtņu klases. Pirmā klase, saukta par izredzētajiem, ir no pirmās augšāmcelšanās un viņi ir padarīti par garīgām būtnēm pēc Kristus atgriešanās. Otrā augšāmcelšanās ir pēc tūkstoš gadu valdīšanas, un tajā iesaistīti cilvēki, kas dzīvojuši tūkstošgades laikā un tie mirušie, kas nebija daļa no pirmās augšāmcelšanās (Atkl. 20:1-6). Sātans pēc tūkstoš gadiem ir atraisīts, un tas dodas maldināt tautas, kas ir četros zemes stūros (Atkl. 20:8-9). Adventisms neuztver nekādu jēgu šajos tekstos Elēnas G. Vaitas dēļ. Viņa neaptver visas planētas fizisko augšāmcelšanos, un viņas teoloģija apšauba Dieva dabu.

 

 

q