{0>Christian Churches of God<}0{>Kristīgās Dieva Baznīcas<0}

{0>No. 30<}0{>[030]<0}

 

 

 

{0>Timeline of the Churches of God<}0{>Dieva Draudžu Hronoloģija [030]<0}

{0>(Edition 2.0 20010620-20021118)<}0{>(Izdevums 2.0 20010620-20021118)<0}

 

{0>A historical and contemporary view of the persecution of Sabbath-keepers commencing with 27CE.<}0{>Vēsturisks un mūsdienīgs skatījums par sabata ievērotāju vajāšanām, sākot ar 27. gadu pēc Kristus.<0}

 

 

 

 

Christian Churches of God

PO Box 369,  WODEN  ACT 2606,  AUSTRALIA

 

 

{0>E-mail:<}0{>E-pastsl:<0} {0>secretary@ccg.org<}0{>secretary@ccg.org<0}

 

 

{0>(Copyright ă 2001, 2002 Christian Churches of God; Ed. Wade Cox;<}0{>(Autortiesības  2001, 2002 Kristīgās Dieva Baznīcas; ed. Wade Cox;<0}

{0>Sub-editors Cassie Wattler & Scott Rambo)<}0{>Palīgredaktori: Cassie Wattler & Scott Rambo)

(Tr. 2003)<0}

 

{0>This paper may be freely copied and distributed provided it is copied in total with no alterations or deletions.<}0{>šo darbu var brīvi kopēt un izplatīt ar nosacījumu, ka tas tiek darīts bez izmaiņām vai fragmentu dzēšanas šajā darbā.<0} {0>The publisher’s name and address and the copyright notice must be included.<}0{>Obligāti iekļaujama izdevēja adrese, nosaukums un autortiesību informācija.<0}  {0>No charge may be levied on recipients of distributed copies.<}0{>Kopiju saņēmējiem nedrīkst iekasēt samaksu.<0}  {0>Brief quotations may be embodied in critical articles and reviews without breaching copyright.<}0{>Kritikas materiālos atļauts ievietot īsus citātus; tas nav autortiesību pārkāpums.<0}

 

{0>This paper is available from the World Wide Web page:<}0{>Šis darbs ir pieejams Web mājas lapā:<0}
{0>http://www.logon.org and http://www.ccg.org<}0{>http://www.logon.org un http://www.ccg.org<0}

 


{0>Timeline of the Churches of God<}100{>Dieva Draudžu Hronoloģija [030]<0}

 


 

{0>27 CE<}0{>27. gads pēc Kristus<0}

{0>Early Persecution of the Church <}0{>Draudzes sākotnējā vajāšana<0}

{0>John the Baptist a man sent by God (John 1:6), A messenger preparing the way (Mal.3:1)<}0{>Jānis Kristītājs bija Dieva sūtīts (Jāņa 1:6) vēstnesis, kas sagatavoja pēc Kristusļu (Mal. 3:1)<0}

{0>28 CE<}100{>28. gads pēc Kristus<0}

{0>John the Baptist beheaded, - Christ begins his ministry.<}0{>Jānim Kristītājam tiek nocirsta galva - Kristus sāk savu kalpošanu.<0}

{0>30 CE<}100{>30. gads pēc Kristus<0}

{0>Christ, the Sabbath-keeping Lamb of God crucified on Passover (Wednesday April 5)<}0{>Kristus, sabatu ievērojošais jērs Pasā svētkos tiek sists krustā (trešdienā, 5 aprīlī).<0}

 

{0>The resurrection of Jesus of Nazareth. at the end of the Sabbath day (Saturday April 8/Sunday April 9).<}0{>Jēzus Nācarieša augšāmpēc Kristuslšanās Sabata dienas beigās (Sestdienā, 8. aprīlī/Svētdienā 9. aprīlī).<0} {0>Then, the 1st day of the week, (Sunday April 9, 9:00 a.m.) he ascends into heaven as the wave sheaf offering, the first of the firstfruits.<}0{>Tad, pirmajā nedēļas dienā (Svētdienā, 9. aprīlī, 9:00), viņš papēc Kristusļas debesīs kā līgojamais upuris, pirmais no augļiem.<0} {0>See the paper:<}0{>Sk. Darbu:<0} {0>The Wave Sheaf Offering (No. 106b)<}0{>Līgojamais Upuris [106b]<0}

{0>30-31CE<}0{>30-31. gads pēc Kristus<0}

{0>The disciples are sent out to the various lands to establish the churches.<}0{>Māpēc Kristuskļi tiek izsūtīti uz dažādām zemēm, lai nodibinātu draudzes.<0}

 

{0>Joseph of Arimathea is held to have taken the faith to Britain.<}0{>Tiek uzskatīts, ka Arimatejas Jāzeps ir ienesis ticību Britānijā.<0} {0>Judas Timothy took it to India, Mark took it to Alexandria, John to Ephesus, Peter to Antioch, others to Parthia and the other nations listed in Acts.<}0{>Jūda Timotejs to ieveda Indijā, Marks Aleksandrijā, Jānis Efezā, Pēteris Antioķijā, citi Partijā un citās zemēs, kas pieminētas Apustuļu Darbu grāmatā.<0}

{0>30-70 CE<}0{>30-70. gads pēc Kristus<0}

{0>Jerusalem Church ruthlessly persecuted by Jews.<}0{>Jūdi nežēlīgi vajā Jeruzalemes draudzi.<0} {0>See the paper:<}100{>Sk. Darbu:<0} {0>The Sign of Jonah and the History of the Reconstruction of the Temple (No. 13)<}0{>Jonas zīme un Tempļa atjaunošanas vēsture [013].<0}

{0>34 CE<}100{>34. gads pēc Kristus<0}

{0>Stephen is stoned to death.<}0{>Stefans tiek nomētāts ar akmeņiem.<0} {0>Believers are scattered throughout Judea and Samaria.<}0{>Ticīgie tiek izklīdināti pa Jūdeju un Samariju.<0}

 

Sudāna. Filipa kristīts einuks pasludina evaņģēliju Nūbijā (Marokā).

 

Filips misiju sludina samariešiem; sākas jaunas vajāšanas.

42 PIRMS KRISTUS

Evaņģēlists Marks ierodas Aleksandrijā, tur viņš atrod koptisko draudzi.

 

Kipra Feniķijā, Antiohs: “Liels pulks, kas ticēja, pievērsās tam Kungam” (Ap. Darbi 11:21).

44PĒC KRISTUS

Jeruzālemē notiek vajāšanas ķēniņa Heroda Agripas I vadībā. Jāņa brālis Jēkabs tiek nogalināts, Pēteris aizbēg.

50 PĒC KRISTUS

Jūdi un kristieši tiek padzīti no Romas.

 

 Asīriešu kristieši nodibina austrumu draudzi (vēlākie nestoriāņi).

54 PĒC KRISTUS

Pirmā Romas imperiālā kristiešu vajāšana imperatora Nero vadībā.

58 PĒC KRISTUS

Pāvils tiek arestēts Jeruzālemē.

60 PĒC KRISTUS

Pāvils tiek nosūtīts uz tiesu Romā.

61 PĒC KRISTUS

Pāvils Romā atrodas militāras apsardzes uzraudzībā; impērijas galvaspilsētā tiek pasludināts evaņģēlijs.

 

Pāvils raksta: ‘Labās ziņas, ko esat saņēmuši, izplatās pa visu pasauli’ (Kolosiešiem 1.6, Jeruzāleme); britu (Vēlākā Anglijas karaliste). Pirmie kristieši pamatiedzīvotāju vidū (romiešu karavīri, tirgotāji); ķeltu baznīcas pirmsākumi.

63 PĒC KRISTUS

Daniēla grāmatā pieminēto 62 nedēļu gadu beigas.

 

Kristus brāļa Jēkaba, pirmā Jeruzālemes bīskapa mopēc Kristuskļa nāve.

 

Apustuļa Marka mopēc Kristuskļa nāve Bukalā Aleksandrijā.

 

Sākas Nero vajāšanas; Pavils un Pēteris tiek nogalināti.

64 PĒC KRISTUS

Romas degšana; Pēteris un Pāvils ir miruši;  imperators nokauj vai sadedzina tūkstošiem kristiešu.

66 PĒC KRISTUS

Ēģiptē notiek pret jūdiem vērsti grautiņi un sapēc Kristuslšanās. Aleksandrijā tiek nogalināti 50 000 cilvēku, citās vietās 60 000. Vespasiāns apspiež jūdu dumpi un atkal iekaro Galileju.

70 PĒC KRISTUS

Septiņdesmit nedēļu gadu beigas un Tempļa iznīcināšana. Tits ar četriem leģioniem iznīcina Jeruzalemi; jūdejā tiek nogalināti 600 000, 10 000 jūdi tiek sisti krustā, 90 000 cilvēku kā vergi tiek nosūtīti uz Romu. Jūdi tiek izklīdināti pa citām zemēm. Kristieši jau iepriekš bija ņēmuši vērā Mesijas vārdus un Simeona vadībā devušies uz Pellu, lai izbēgtu no romiešu armijas. (sk. World Christian Encyclopedia (23-32.lpp), A Comparative Survey of Churches and Religions in the Modern World, Oxford University Press - 1982)

71 PĒC KRISTUS

Tiek uzpēc Kristuslts Romas kolizejs. Kristiešu mocīšana un nogalināšana kļūst par sporta veidu.

72 PĒC KRISTUS

Kristieši, kuri 70. gadā bija aizbēguši, tagad atgriežas Jeruzālemē. Tie nodibina kristiešu draudzes Palestīnā, Sīrijā un Mezopotāmijā, taču nonāk konfilktā ar grieķu draudzi. Ir vērts pieminēt, ka nosaukumu “pāvests” lietoja tādās vietās ka Aleksandrijā, Jeruzālemē un Antioķijā, taču apustuļi šādu terminu nekad netika lietojuši.

81 PĒC KRISTUS

Otrā Romas imperiālā kristiešu vajāšana Domitiāna vadībā.

98 PĒC KRISTUS

Trešā Romas imperiālā kristiešu vajāšana Trajana vadībā.

115PĒC KRISTUS

Antioķijas bīskapa Ignatija mopēc Kristuskļa nāve.

120 PĒC KRISTUS

Pjedmontas ielejās, pēc Polikarpa, apustuļa Jāņa māpēc Kristuskļa, no Smirnas, nogalināšanas izveidojas Valdensiešu draudze. No šī laika viņi no paaudzes paaudzē nodeva no apustuļiem saņemtās mācības, sabatu, Jauno Mēnešu un svētku ievērošanu ieskaitot. Sk. Darbu (Izraēla Jaunie Mēneši [132].

 

Piezīme: Valdensieši bija sabatu ievērojoši subordinātisti unitārieši jau ilgi pirms parādījās Valdo. Pamatojoties uz  Dugera un Doda A History of the True Religion, (3rd ed. Jerusalem, 1972, lpp. 224 un tālāk).

132 PĒC KRISTUS

Otrā jūdu sapēc Kristuslšanās  rabīna Kokhbas vadībā; Romieši otrreiz iznīcina Jeruzālemi 134. gadā; Gandrīz visi jūdi Palestīnā tiek nogalināti vai aizbēg.

154 PĒC KRISTUS

Romas baznīcā Anipēc Kristusts ievieš pagānu Lieldienu svētkus. Viņam iebilst apustuļa Jāņa māpēc Kristusklis Polikarps. Polikarps pievēršas austrumu baznīcai Smirnā un uzstājas kvatrodecimāņu vārdā.

 

Mopēc Kristusklis Justīns  uzraksta savu Pirmo Apoloģētiku  Romas draudzes vārdā. Viņš izskaidro, ka Kristus ir Vecās Derības Lielais eņģelis, kurš Mozum iedeva bauslību. Romas draudzes vārdā Jusatīns imperatoram paziņo, ka, ja satiek cilvēkus, kuri apgalvo, ka ir kristieši, bet apgalvo arī to, ka pēc nāves tie noklūšot debesīs, tiem nav jātic, jo viņi nav kristieši. Tāda ir īsta kristieša pārbaude. Cilvēki, kuri apgalvo, ka pēc nāves nokļūs debesīs, ir gnostiķi.

156 PĒC KRISTUS           

Smirnas bīskapa Polikarpa nāve uzsēdinot uz mieta.

161 PĒC KRISTUS           

Pēc Kristusturtā imperiālā Romas vajāšana Marka Aurēlija vadībā.

180 PĒC KRISTUS           

Teofils pirmo reizi piemin terminu trias, kas vēlāk nepareizi tiek iztulkots ka Trīsvienība, un draudzes vēsturē pirmo reizi parādās britu doktrīnas aizmetņi (sk. Dieva sākotnējā teoloģija [127].

192 PĒC KRISTUS

Romas bīskaps Viktors uzspiež Lieldienas Pasā svētku vietā, un kvatrodecimāņu strīdi sašķeļ draudzi. Polikarpa māpēc Kristusklis Polikrāts nostājas pret ķepēc Kristusrīgo Romas frakciju. Lionas bīskaps Irenejss pēc Kristusnšas iejaukties. (Sk. Darbu kvatrodecimāņu strīdi [277] (The Quartodeciman Disputes (No. 277)).

 

193 PĒC KRISTUS

Piektā imperiālā Romas vajāšana Septimus Severus vadībā.

195 PĒC KRISTUS

Darbā Against Heresies Irenejs parāda Dieva dabas pareizo Unitāriešu doktrīnu. Viņs paziņo, ka izredzēto mērķis ir klūt par elohimiem jeb theoi (citiem vārdiem, dieviem, kas pieminēti Cakarijas 12:8), pamatojoties uz Bībeles tekstiem (Sk. Darbu Izredzētie kā Elohimi [001].

200 PĒC KRISTUS           

Sabata ievērošana ir izplatīta, un šķiet, ka Roma ir bijusi pret to. Kā liecina Oxyrhynchus papiruss (200-250 gads pēc Kristus), sabats ir ievērots Ēgiptē.

 

Arī Origēns ievēroja sabatu.

 

Līdzīgi vēsta arī Svēto Apustuļu Konstitūcija (Ante-Nipēc Kristusne Fathers, Vol. 7, p. 413; c. trešais gadsimts): Jums būs ievērot sabatu tāpat, kā to darīja Viņš, kurš atpūtās no sava radīšanas darba, taču nebeidza savu apgādības darbu: tas ir miers bauslības pārdomāšanai, nevis roku dīkdienībai.

 

Ēgiptē notiek nežēlīgas koptisko kristiešu vajāšanas, kā rezultātā tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku.

 

Tertuliāns vēsta, ka šajā laikā jau ir bijusi nodibināta britu draudze.

220 PĒC KRISTUS

Starp Romas un Aleksandrijas pāvestiem rodas nesaskaņas, kas saistītas ar modālisma problēmām. Tiek mēģināta panākt Trias doktrīna par Tēvu, Kristu un Svēto Garu. Romas kristiešu draudzē redzamas dievības Attis modālisma iezīmes. Sk. darbu Early Theology of the Godhead (No. 127)

220 PĒC KRISTUS           

Sabats Indijā

 

220 gadā pēc Kristus sabata ieviešana Indijā izraisīja apvērsumu budismā. Pamatojoties uz Loidu  (The Creed of Half Japan, p. 23) Kušanu dinastija Indijas ziemeļos sasauca budistu priesteru padomi Vaisalijā, lai budistu mūku vidū radītu vienotību attiecībā uz iknedēļas sabata ievērošanu. Dažus Vecā Derība bija tā iespaidojusi, ka tie bija sākuši ievērot sabatu.

235 PĒC KRISTUS           

Romas sestā imperiālā vajāšana Maksimiusa vadībā.

249 PĒC KRISTUS

Septītā Romas imperiālā vajāšana militārā vadoņa Deciusa vadībā; sistemātisks valstisks mēģinājums iznīcināt kristietību.

253 PĒC KRISTUS           

Astotā Romas imperiālā vajāšana Valeriāna vadībā.

270PĒC KRISTUS

Devītā Romas imperiālā vajāšana Aureliāna vadībā.

300 PĒC KRISTUS           

Līdz pēc Kristusturtajam gadsimtam pagānu dievības Attis priesteri sūdzējās, ka kristieši Romā ir nozaguši visas viņu doktrīnas.

303PĒC KRISTUS

Desmitā un pēdējā Romas vajāšana Diokletiāna vadībā; tiek iznīcinātas visas draudzes ēkas un atrastie raksti. Desmit gadu sistemātiskā slepkavošanā tika nogalināti apmēram 500, 000 kristiešu.

305 PĒC KRISTUS           

Sabats Spānijā

 

Spriežot pēc Elvīras Padomes 26. kanona. (305. gadā pēc Kristus), šķiet, ka Spānijas draudze ir ievērojusi sabatu. Roma sabatā bija ieviesusi gavēšanas praksi, lai tādā veidā pretotos sabata ievērošanai. Pāvests Silvestrs (314-335) bija pirmais, kas draudzēm pavēlēja sabatā gavēt, un Pāvests Inopēc Kristusnts (402-417) to padarīja par obligātu likumu draudzēs, kas  viņam paklausīja.

 

Inopēc Kristusnts pavēlēja, ka sestdienā jeb sabata vienmēr ir jāgavē (Peter Heylyn History of the Sabbath, Part 2, Ch. 2, London, 1636, p. 44).

314 PĒC KRISTUS

Milānas Toleranpēc Kristuss edikts, imperators Konstantīns mēģināja izmantot kristietību politiskiem nolūkiem, un sākotnēji atbalstīja Romas frakciju, kura sāka pieņemt Atanāzija doktrīnas un vēlāk pievērsās kapadoķiešu doktrīnām. Draudzes doktrinālo pozīciju sāka sagrozīt gnostiķu ietekme un mistēriju kulti. Konstantīns atanāziešu frakciju atbalstīja kļūdainu apsvērumu dēļ, balstoties uz to, ka Romā tā bija dominējošā, taču Ārija uzstāšanās Aleksandrijas Padomē noveda pie kara ar līdzimperatoru Liciniusu 322-323. gadā.

 

Pāvests Silvestrs bija pirmais (314-335), kurš pavēlēja draudzēm sabatā gavēt.

 

Roma mēģina pretoties sabata ievērošanai.

318 PĒC KRISTUS

Deposuni konferenpēc Kristus: 318. gadā Konstantīns noorganizēja konferenci starp Romas bīskapu un deposuni, bīskapiem, kas bija Jēzus Kristus ģimenes lopēc Kristuskļi.

 

Deposuni (kas grieķu valodā nozīmē “piedrošs tam Kungam”, jo viņi bija Jēzus Kristus asins radinieki) lūdz Silvestru, kuram tagad bija Romas patronāža, atsaukt grieķu kristiešu bīskapu autoritāti Jeruzālemē, Antioķijā, Efezā un Aleksandrijā, un to vietā iepēc Kristuslt deposuni bīskapus. Tāpat viņi pieprasīja, lai uz Jeruzalemi tiktu sūtīta nauda, lai tiktu atjaunota mātes draudze. Šo praksi var viegli atpazīt kā desmito no desmitās tiesas, kas bija draudzes prakse līdz imperatora  Hadriāna izdzīšanas 135. gadā. Šie Kristus asins radinieki pieprasīja bauslības atkalieviešanu, kas iekļāva sabatu, svētku svēto dienu sistēmu un Bībeles jaunos mēnešus. Silvestrs viņu prasības noraidīja un paziņoja, ka no šī brīža mātes draudze atrodas Romā un pastāvēja uz to, lai grieķu bīskapi valdītu pār viņiem.

 

Šis bija pedējais zināmais dialogs ar  sabata ievērojošo draudzi austrumos, kuru vadīja māpēc Kristuskļi, kas bija Mesijas asins radinieki.

 

Bīskaps jeb pāvests (sākotnēji, kad šis kults tikko bija ieviests no kultiem, visi bīskapi tika saukti par pāvestiem) tad pavēlēja, lai deposuni tiktu iznīcināti, un Kristus ģimenes iznīcināšana tikta sākta nekavējoties tajā pašā 318. gadā. Sk. darbu: The Virgin Mariam and the Family of Jesus Christ (No. 232).

322 PĒC KRISTUS

Ārija uzstāšanās Aleksandrijas sinodē noveda pie kara ar Konstantīna līdzimperatoru Liciniusu 322.-323. gadā.

325 PĒC KRISTUS

Notiek Nikejas Koncils. Nikejas Koncila kanoni nav saglabājušies. Vēlāk tika secināts, ka ir pastāvējuši tikai 20 kanoni, kuri sāka tādas novirzes kā dominikāņu noteikumi garīdzniecībai attiecībā ar kopdzīvi ar sievieti, tas ir pēc Kristuslibātu, unitāriešu (nepareizi sauktu par ariāņiem) vajāšanas ar piespiešanu uz grēku nožēlu, kā arī Liciniusa atbalstītāju vajāšanas, diocēzes sistēmas radīšanu, kura kontrolēja priesterus un aizliedza garīdzniecībai aizdot uz propēc Kristusntiem, noteiktu lūgšanu ieviešanu svētdienas dievkalpojumos un “Pasā sezonā”. Ta sauktā Pasā sezona būtībā bija uzspiesta Lieldienu harmonizācija, kuru praktizēja rietumos no Romas dievības Attis sistemā un grieķu vidū Dionīsa sistēmā, ka arī Ēģiptē Ozīrisa/Īzisa sistēmā. (Šie svētki notika Bībelisko Pasā svētku vietā). Apliecība, kura tika rekonstrurēta no Konstantinopoles Koncila, rada binitārisma konpēc Kristuspciju, ka ir nepieciešama trīsvienības formulēšanai, kā arī ievieš nepareizu pieņēmumu, ka Kristus bija “Tēva vienpiedzimušais/vienīgais radītais”, tādā veidā novēršot apsolījumu izredzētajiem kļūt par Dieva dēliem. Atanāzijs vēsta (darbā „in Ad Afros”), ka sinodē piedalījušies 318 bīskapi. Uz padomi, kura sākās 325. gada 20. maijā, Kordovas Atanāzija Hoziusa vadībā, bieži tika izsaukts Ārijs. Konstantīns Koncilam pievienojās 14. jūnijā. Lai panāktu vienošanos, Konstantīns ieradās ar romiešu karavīriem un arestēja vairakus bīskapus, kā arī izsūtīja uz Illiriku Āriju, Marmarikas Teonu un Ptolemajas Sekundu. Ārija raksti tika sadedzināti, un visi trīs tika anatemizēti. Pārējie 19. jūnijā piekrita ticības apliecībai. Koncils beidzās 25. augustā ar pasākumu, kuru bija noorganizējis Konstantīns, un kurā bīskapiem tika pasniegtas dāvanas.

 

Trīs mēnešus pēc Koncila, Nikomedias Eusebius un Nikejas Teognijs, kuri tika piespiesti parakstīt ticības apliecību, tika izsūtīti par atteikšanos, tacu Laodiķejas Teodots, kurš arī tika piespiests, nožēloja grēkus, jo nevēlējas pievienoties viņiem.

 

Sākās unitāriešu (nepareizi sauktu par ariāņiem) un Liciniusa atbalstītāju vajāšanas ar piespiešanu uz grēku nožēlu|.

328 PĒC KRISTUS

Konstantīns, aptvēris, ka atanāzieši nav galvenā sekta, bet gan šķelšanās un vajāšanu avots impērijā, atsauc piecus unitāriešu vadītājus, (to iesaka Konstacija, Liciniusa atraitne. Ir iespējams, ka viņa bija ietekmīga Eusebiešu vai Ariāņu frakcijas unitāriete. Unitāriešu kristiešu sistēmas problēma bija tā, ka tā sekoja Bībeles norādījumiem, un tai nebija nekādas daļas par kontroli pār tautām. Katra nācija bija atsevišķi, un katra bija padota saviem vadītājiem un reliģiskajai sistēmai, kāda pastāvēja starp tautu un Dievu. Ja tauta paklausīja Dievam, tā tika svētīta. Impērija vēlējās panākt kontroli pār pasauli, un ticībā atgrieztie Romā bija pieņēmuši šādu pat mentalitālti. Tādēļ viņi veidoja organizāciju, kura vēlējās būt dominējošā, bez toleranpēc Kristuss pret opozīciju šim modelim. Tā rezultātā Romas baznīca pieņēma saules kultu pagānisko sistēmu, kaut ko starp ariānismu un kristietību tā, ka neviena Bībelei ticoša persona nebija spējīga sekot šīm divām sistēmām.

335 PĒC KRISTUS           

Sabats Persijā

 

Sabatu ievērojošās draudzes Persijā tika pakļautas četrdesmit gadus ilgām vajāšanām Šapura II vadībā no 335-375. gadam, tikai tādēļ vien, ka tās ievēroja sabatu.

 

“Viņi atstāj novārtā mūsu saules dievu. Vai tad Zoroasters, mūsu dievišķo ticību svētais dibinātājs pirms tūkstoš gadiem neiedibināja svētdienu saules godināšanai un Vecās Derības sabata aizvietošanai. Tomēr šie kristieši notur dievkalpojumus sestdienās” (O'Leary The Syriac Church and Fathers, pp. 83-84, pārcitēts no Truth Triumphant p. 170).

 

Šīs vajāšanas rietumos tika atspoguļotas Laodiķejas Koncilā (366. gadā). Hēfele raksta::

 

Kanons 16 – Evaņģēliji kopā ar citiem rakstiem ir jālasa sabatā (tāpat kanoni 49 un 51, Bacchiocchi, fn. 15, lpp. 217).

 

Kanons 29 – Kristieši nedrīkst jūdaizēt, sabatā atpūšoties, un tiem šajā dienā ir jāstrādā, godājot un atpūšoties tā Kunga dienā kā īsteniem kristiešiem. Taču, ja kāds jūdaizē, lai tas kļūst par anatēmu Kristum (Mansi, II, pp. 569-570, sk. arī Hēfeles Councils, Vol. 2, b. 6)

337 PĒC KRISTUS

Eusebijs nokristī Konstantīnu uz viņa nāves gultas.

339 PĒC KRISTUS

Līdz 379. gadam notiek nežēlīgas kristiešu vajāšanas Persijā; Līdz islama iebrukumam 640. gadā, notiek nepārtrauktas nežēlīgas vajāšanas Sasaniāņu valdnieku vadībā.

345 PĒC KRISTUS

Vajāšanas Austrumsīrijā spiež 400 nestoriāņiem kopā ar bīskapu apmesties Malabarā Indijā.

351 PĒC KRISTUS

Gotu unitārieši publicē Bībeli gotu valodā

358 PĒC KRISTUS

Jūdi maina kalendāru

 

Jūdu kalendārs ir mainīts no Tempļa perioda modeļa, aizvietojot to ar kalkulācijas sistēmu, kuras izstrādāšanu pabeidza rabīns Hilels II 368. gadā (un kuru aizsāka babiloniešu rabīni 344. gadā). Valdensieši un vēlāk Transilvānijas sabatariāņi nesekoja jūdu kalendāram, bet rēķināja astronomisko jauna Mēness konjunkciju. Sk. darbu: God's Calendar (No. 156) & Koha priekšvārds R. Samuelam Kohnam, The Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2), [1894], CCG Publishing, 1998

380 PĒC KRISTUS           

Montanisti otrajā gadsimtā aizsāka Svētā Gara pielūgšanas kultu, jo viņi uzskatīja, ka Svētais Gars nolaidīsies, aizņems Dēla vietu un pasludinās daudz pilnīgāku evaņģēliju. Šis uzskats tika apspiests, taču noveda pie Romas pēc Kristusturtā koncila 380. gadā, kurā pāvests nosodīja visus, kas noliedz, ka Svētais Gars ir japielūdz tāpat kā Tēvs un Dēls (turpat., p. 711). Nākamajā gada (381) Konstantinopoles Koncilā, Svētais Gars tika pievienots Dievam, radot trīsvienību, taču tas, iespējams nenotika tik veiksmīgi kā kapadoķieši būtu vēlējušies. Tas rada nākošo lielo atšķirību starp Dieva draudzēm un trinitārismu.

381 PĒC KRISTUS

Konstantinopoles Koncils izstrādā trīsvienības doktrīnas formulējumu, nosakot Svēto Garu kā Dieva trešo daļu, turpinot binitāriešu ķepēc Kristusrību, kura aizsākās Nikejas Koncilā. Tomēr, vienošanās attiecībā uz pilnu doktrinālo pozīciju netika panākta līdz pat Kalkedonas Koncilam 451. gadā. Šo Koncilu atstāja trīsdesmit seši semiariāņi maķedonieši jeb pneimatomači. Koncils pēc šī gadījuma palika tikai 150 bīskapu sastāvā. Tātad, tas nebija tā laika kristietības lielākās daļas lēmums.

 

Milānas Ambrozijs ar Teodosiju iegūst kontroli pār Romas baznīcu.

 

Atanāziešu/ ariāņu strīdi noveda pie nežēlīgām vajāšanām.

 

Doktrīnas, kas tiek piedēvētas tā saucamajam ariānismam, tas ir, ka Kristus būtu radījis Svēto Garu, nav atrodamas nevienos Ārija vai viņa frakcijas rakstos.

 

Sk. darbu: Socinianism, Arianism and Unitarianism (No. 185)).

 

Tronī nebija bijis neviens trinitāriešu imperators līdz pat 381. gadam, kad Konstantinopolē tika noformulēta trīsvienība Teodosija aizsardzībā. Visi imperatori līdz 381. gadam, izņemot Jūliju atkritēju, bija bijuši unitārieši.

 

Unitāriešu ticības apliecība ir balstīta uz treoloģiju, kas izteikta Psalmā 45:6-7 un Vēstulē Ebrejiem 1:8-9. Sākotnējie apoloģēti, tādi kā Irenejs Lionā, pie šis teoloģijas pieturējās vēl otrajā gadsimtā. Šo teoloģiju ievēroja goti, vandāļi, alani, suevi, heruli, britoņi, lombardi, ģermāņi un visas ziemeļu ciltis. Sk. darbu: The Pre-Existenpēc Kristus of Jesus Christ [243], kur iekļauta gotu ticības apliecība). Šī teoloģija nāca no apustuļu māpēc Kristuskļiem un teologiem, un tā bija jau gadsimtiem veca pirms Nikejas Koncila 325. gadā, kurā piedalījās daudzi no šiem bīskapiem. Binitārisma ķepēc Kristusrība aizsākās šajā Koncilā.

 

381.gadā, sekojot kapadoķiešu Bazila, Nisas Gregorija un Nacianzas Gregorija teoloģijai, Konstantinopolē tika deklarēta trīsvienība. Grieķu un romiešu ticības iznīcināšana bija sākusies. Trinitārieši mūsu ticības apliecību nepareizi un negodīgi ir piedēvējuši ariānismam, lai tādā veidā radītu iespaidu, ka viņu doktrīna ir vecāka, bet sabatariāņu doktrīna radusies tikai pēc Kristusturtajā gadsimtā Ārija laikā. Tāpat trinitārieši subordinātistu unitāriešu doktrīnu piedēvē Ārijam (ariānismam) un Nikomēdijas Eusebiusam (eusebiānismam) un citiem bīskapiem, kas daudz vecāki par Āriju, (kurš nepiedalījās pat Nikejā, bet tika tur izsaukts tikai lai sniegtu padomus). Trinitārieši apsūdz Ariāņus, ka tie uzskatot, ka Gars ir Dēla radīts, kaut faktiski tā ir Filiķu doktrīna, kas radusies  no Toledo koncila pašu katoļu vidu sestajā gadsimtā. Pat grieķi noraidīja šādu uzskatu. Cilvēki, kas šo uzskatu piedēvē ariānismam, ir vai nu pilnīgi negodīgi, vai arī paši nesaprot, ko saka.

382 PĒC KRISTUS

382. gadā Teodosijs I iekļāva impērijā vestgotus, taču viņi vēl arvien bija unitārieši. Imperatori, it sevišķi Valens, bija tie, kas ziemeļu ciltis pievērsa unitārismam, nevis trinitārismam. Goti, vandāļi, alani, suevi, heruli bija unitārieši, tāpat kā teitoņu ciltis, un Nikejas koncilā piedalījās vairāki unitāriešu cilšu bīskapi. Ģermāņu hermunduri palika unitārieši līdz pat astotajam gadsimtam.

385 PĒC KRISTUS           

Pēc Prisciliāna noalināšanas, no Britānijas un Īriju tiek izsūtīti daži sabatariāņi.

 

Ķeltu sabata ievērošana

 

Henrijs Čārlzs Lī, pāvesta inkvizīciju lielākā autoritāte, par inkvizīciju sākšanos periodu, kas iekļāva sodus par ķepēc Kristusrību, raksta, ka Prisciliāna un sešu viņa sekotāju sodīšanas laikā 385. gadā, “citi tika izsūtīti uz barbarisku salu aiz Britānijas”. (A History of the Inquisition of the Middle Ages, vol.1. New York: Harper & Brothers 1887, p.213.) Kas bija šī barbariskā sala? Visdrīzāk tā bija Īrija. Britānija un Īrija bija populāras izsūtīšanas un vergu tirdzniecības vietas tajā laikā. Ja patiešām daudzi  ticīgi “ķepēc Kristusri” gadsimtu gaitā tika izsūtīti uz Īriju, tam vajadzēja uz šo salu atstāt dziļu efektu, un tā kļuva par lielu apgaismības pēc Kristusntru Patrika (piektajā gadsimtā), Kolumbas (521-597), un Kolumbana (540-615) laikā, kaut arī tajā pašā laikā kontinentā valdīja pāvesta tirānijas tumsa. Misionāri no Īrijas tālāk devās uz Šveici, Bohēmiju un Kijevu. Īrija bija no tām vietām, kuru Romai bija visgrūtāk pakļaut, un tas izskaidro kādēļ gandrīz 1200 gadu tiek pielikti milzīgi pūliņi, lai pakļautu Īrijas salu. (No Cherith Chronicle, April-June 1998, lpp. 46-47).

 

Ķeltu draudze, kas atradās Īrijā, Skotijā un Britānijā, izmantoja sīriešu (bizantiešu) rakstus Romas latīņu izdevuma vietā. Ķeltu draudze, tāpat kā valdensieši Austrumeiropā, ievēroja septītās dienas sabatu. Kad karaliene Margareta devās uz Skotiju sava tēva Edvarda Atelinga pavadībā, kurš bija pretendents uz Anglijas troni, viņa rakstīja “saviem angļu brālēniem un māsīcām, izsakot pārsteigumu par skotu reliģisko praksi. Starp soktu “dīvainībām” bija arī tas, ka viņi “strādā svētdienā, bet sestdienu ievēro sabatiskā manierē”. Kādam citam korespondentam viņa sūdzējās: “Viņi pilnībā atstāj novārtā Tā Kunga dienas (svētdienas); un turpina tajās strādāt ka ikvienā dienā, kad notiek pasaulīgi darbi”.

 

"Sestdienas sabata ievērošana skotu vairuma vidū gāja roku rokā ar atteikšanos ‘atzīt Pāvesta autoritāti un pavēles garīgo lietu ziņā'. Neraugoties uz karaļa Nektāna pūliņiem gadsimtus agrāk, skotu kristietība vēl joprojām bija ‘kolumbāna’ jeb ‘ķeltiska’, nevis pēc Romas parauga.

 

"Vispopulārākais stāstījums par Skotijas vēsturi--Scotland: A Concise History, kuru sarakstījis P. Hume Brown (Langsyne) – apstiprina, ka Margaretas novērojuma laikā, 'ļaudis strādāja svētdienās un sestdienu ievēroja kā sabata dienu. Pīters Beresfords Ellis darbā “Pēc Kristusltic Inheritanpēc Kristus” (Constable, 1992) 45. lappusē raksta: 'Kad Roma sāka izrādīt sevišķu interesi par Ķeltu draudzi sestā gadsimta beigās, starp šiem novirzieniem pastāvēja atšķirības... Ķeltu sabats tika svinēts sestdienā'. Elisa komentārs attiecas uz ķeltu draudzēm Velsā, Īrijā, Korvnelā un Gallijā, kā arī Skotijā. Šķiet, ka romānisms bija ieviesies Skotijā, taču tas nebija spēcīgs tālāk.

 

"Tas lika Karalienei Margaretai uzsākt krusta karu (kā arī pēc Kristusļu uz kanonizāciju): 'Margareta darīja visu, lai skotu garīdzniecībai liktu noticēt tieši tam, ko pavēlēja Romas baznīca’. Tas iekļāva svētdienas ievērošanas uzspiešanu, kārtību, ko turpināja viņas dēls Karalis Dāvids I. Tomēr, reformācijas priekšvakarā vēl arvien Skotijas kalnienēs pastāvēja daudzas komūnas, kas bija palikušas uzticīgas septītās dienas sabatam, pretojoties “Pavesta svētdienām”.

 

"Divas grāmatas, kas veltītas Kolumbas izpēc Kristuslšanās Lonā 563. gadā piemiņai, kuras tika piblicētas 1963. gadā, ir pieminējušas “ķeltu atšķirības”, un starp tam ir pieminēta arī septītās dienas sabata ievērošana. Dr. W.D. Simpsons ir izdevis darbu “The Historical St. Columba in Edinburgh”. Viņš apstiprina, ka Kolumba un viņa biedri “ieveroja septītās dienas sabatu”, un, lai nerastos nekādu šaubu piebildis – “sestdienu, protams”… F.W. Faupēc Kristusts sarakstīja savu “Columba--Pilgrim for Christ by the Lord Bishop of Derry and Raphoe”. Viņa grāmata tika izdota Londonderijā un iespiesta kompānijā “Derry Standard”, sakarā ar Kolumbas Misijas piemiņu Īrijā. Faupēc Kristusts norāda uz astoņām ķeltu atšķirībām. Starp tām bija tādas, ka ķeltiem varēja būt precēti priesteri, un ka viņi ievēroja septītās dienas sabatu." --David Marshall, “The Pēc Kristusltic connection”. England: Stanborough Press, 1994, lpp.29, 30.

 

"Iemesli, kādēļ Pāvests Gregorijs I ķeltu draudzi uztvēra kā lielu draudu, un kādēļ viņš un viņa pēcteči pielika tādus pūliņus, lai iznīcinātu šis atšķirības, ir skaidri redzami.

 

"A.O. un M.O. Andersons, darbā “Introduction to their Adomnan's Life of Columba (Thomas Nelson 1961)”, norādīja ne tikai uz Kolumbas praksi turēt septītās dienas sabatu, bet arī uz lieliem pielikumiem manuskriptos, kurus izdarījuši romiešu rakstveži, lai radītu iespaidu, ka ķeltu svētie ir ievērojuši svētdienu.

 

"Adomnana nosaukums sabbatum, tā apzīmējot sestdienu, septīto nedēļas dienu, ir skaidrs apzīmējums no ‘Kolumbas mutes’, ka ‘sabats nav svētdiena’. Svētdiena, pirmā nedēļas diena, ir ‘Tā kunga Diena’. Adomana attieksme pret svētdienu ir svarīga, jo viņs rakstīja tajā laikā, kad notika strīdi par jautājumu, vai bībeliska sabata rituāls būtu pārpēc Kristusļams uz kristiešiem raksturīgo Tā Kunga Dienu. (A.O. un M.O. Anderson (eds) Adomnan's Life of Columba (Thomas Nelson's Medieval Texts, 1961), loappuses 25-26.)

 

"Vecā Derība pieprasīja septītās dienas sabata ievērošanu, un, kā uzskata Adomana redaktori, ta ka Jaunā Derība nav atcēlusi pēc Kristusturto bausli, visi sākotnējie kristieši ievēroja septīto dienu. Pierādījumi, ko viņi sniedz, liek secināt, ka līdz pat sestā gadsimta sākumam nepastāvēja nekāda apjukuma starp svētdienu un sabatu, tad Arlas Cēzara rakstos paradījās sagrozījumi. (turpat., lpp 26.)

 

"'Anglijā svētdienas jautājumu, ‘starp citām eklektiskām lietām’ apsprieda Vitbijas sinodē 664. gadā, spriež Andersons. Tur tika apspriests arī Lieldienu datums. Iknedēļas, ne tikai ikgadēja ievērošana šķīra ķeltus no romāņiem. Taču romāņiem bija uzdevums rakstīt baznīcas vēsturi, kā arī tiem bija jakopē Raksti priekš baznīvas tēviem. Kaut arī viņi pēc Kristusntās apzināti nepievienot vai atņemt ko no Grāmatas, šie principi nedarbojās tad, kad viņi kopēja dažādus baznīcas tēvu darbus. Gadsimtu gaitā, ķeltu svēto  raksti tika ‘izmainīti’, lai radītu iespaidu, ka svētie, Patriku ieskaitot, ievēroja svētdienu, kaut arī no to sākotnējiem manuskriptiem ir skaidrs, ka viņi ievēroja septītās dienas sabatu (turpat., lappuses 26-28).

 

Romāņu  ‘kustība’, lai ķeltu sabatam uzspiestu svētdienu ‘kulminējās apokriftiskās “Jēzus Vēstules”, jeb “Tā Kunga Dienas vēstules” radīšanā’, kas it kā tika atrasta uz Pētera altāra Romā un, kā teikts annālēs, to uz Īriju esot aizvedis svētpēc Kristusļotājs (886. gadā). Uz šā pamata tika izdoti likumi, kas paredzēja smagus sodus, kas parkāpa svētdienas ierašas, kurās bija mantoti daži no jūdu aizliegumiem sabatā... Faktiski nepastāv nekādu vēsturisku pierādījumu, ka Niniāns, Patriks vai Kolumba, vai arī kāds no viņu laika biedriem, būtu ievērojuši svētdienu kā sabatu|.' (turpat., lpp 28.)

 

"Septītās dienas sabatu, kā pēc Kristusturto un desmito bausli, ievēroja Jēzus, un nekur Rakstos tā svētums nav samazināts vai pārpēc Kristuslts uz citu dienu....

 

"Sākotnējā Kolumbas Noteikuma versija ir atspoguļota darbā “Columba—Pilgrim for Christ by [Clergyman] F.W. Fawpēc Kristustt, MA. [Clergyman]. Faupēc Kristusts ir Īrijas draudzes garīdznieks. Viņu norīkoja Derijas un Rafojas bīskaps, lai tas sarakstītu grāmatu kā daļu no Kolumbas izpēc Kristuslšanās Lonā 563. gadā atzīmēšanas 1963. gadā.--Marshall, The Pēc Kristusltic Connection, 46.

 

Ķeltu draudzes Kolumbas noteikumu piektais punkts ir – “Septītā diena tika ievērota kā sabats."

392 PĒC KRISTUS

Teodosijs Lielais (392-395) atkal apvienoja impēriju, taču viņa pēcteči Honorijs un Arkādijs 395. gadā to atkal sašķēla.

396 PĒC KRISTUS           

Vestgoti Alarika vadībā iekaro Grieķiju. Paklausot Bībeliskajiem likumiem, viņš iznīcina pagānu statujas, un tādēļ tiek uzskatīts, ka viņš sagrāvis Atēnas, kā arī to pašu nodarījis arī Balkānos 398. gadā. Laikā no 401. līdz 403. gadam viņi iekaroja Itāliju.

400 PĒC KRISTUS           

Vēsturnieks Sokrāts saka:

 

Kaut arī visas draudzes visā pasaulē svin svētās mistērijas (katoļi par tām uzskata Eikaristu jeb Tā Kunga mielastu) katras nedēļas sabatā, kristieši Romā un Aleksandrijā, pamatojoties uz kādu senu tradīciju, to nevēlas darīt (Socrates, Ecclesiastical History, Bk 5, Ch. 22, p. 289).

 

Sabats Āfrikā

 

Hippo Augustīns, pārliecināts svētdienas ievērotājs, apliecinājis, ka sabatu ievērojuši lielākajā daļā kristīgās pasaules (Nipēc Kristusne and Post-Nipēc Kristusne Fathers (NPNF), First Series, Vol. 1, pp. 353-354), kā  arī salīdzinājis faktu, ka Āfrikā viena no kaimiņu draudzēm ievērojusi septītās dienas sabatu, taču otra šajā dienā gavējusi (Peter Heylyn, op. cit., p. 416).

 

Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)).

 

Kādu laiku draudzes vispārēji ievēroja sabatu.

 

Senie kristieši ļoti rūpīgi attiecās pret sestdienas, jeb septītās dienas ievērošanu… Ir skaidrs, ka visas orientālās draudzes un lielākā pasaules daļa sabatu ievēroja kā svētkus... Arī Atanāzijs apgalvo, ka viņi reliģiskās sanāksmes sabatā noturējuši nevis tādēļ, ka būtu saslimuši ar jūdaismu, bet lai pielūgtu Jēzu, Kungu pār sabatu. To pašu apgalvo arī Epifānijs. (Antiquities of the Christian Church, Vol. II, Bk. Xx, Ch. 3, Sec 1, 66. 113,1136). Atanāzijs bija binitāriešu ķepēc Kristusris, tādēļ pastāv komentārs attiecībā un Jēzus pielūgšanu.

 

Sabats Ķīnā

 

Pēc Kristusturtā gadsimta otrajā pusē, sabatu ievērojošās abesīniešu draudzes bīskaps Museus apmeklēja Ķīnu. Milānas Ambrozijs raksta, ka Museus ir apbraukājis gandrīz visu šo valsti (Ambrose, De Moribus, Brachman-orium Opera Omnia, 1132, found in Migne, Patriologia Latina, Vol. 17, pp. 1131-1132). Mingana uzskata, ka abesīnietis Mingana ir appēc Kristusļojis Arābiju, Persiju, Indiju un Ķīnu 370. gadā (sk. arī. 27 to Truth Triumphant, p. 308).

 

Persijā un Tigras-Eifratas baseinā tika nodibinātas sabatu ievērojošas draudzes. Tur ievēroja sabatu un maksāja desmitās tiesas savām draudzēm (Realencyclopćie fur Protestantishe und Kirche, art. Nestorianer; sk arī Yule The Book of Ser Marco Polo, Vol. 2, p. 409).

 

Sv. Toma kristieši Indijā nekad nebija saistībā ar Romu.

 

Viņi bija sabata ievērotāji, tāpat kā tie, kas sarāva attiecības ar Romu pēc Kalkedonas Koncila, tas ir, abesīnieši, jakobīti, maronīti, armēņi un kurdi, kuri ievēroja ēšanas likumus un noliedza grēksūdzi un šķīstītavu (Schaff-Herzog The New Encyclopćdia of Religious Knowledge, art. Nestorians and Nestorianer).

402 PĒC KRISTUS

Pāvests Inokents (402-417) gavēšau sabatā padarīja par obligātu likumu tajās draudzēs, kas viņam pakļāvās.

 

“Inokents pavēlēja sestdienā jeb sabatā vienmēr gavēt” (Peter Heylyn History of the Sabbath, Part 2, Ch. 2, London, 1636, p. 44).

406 PĒC KRISTUS

Gunderiks kļūst par vandāļu karali.

 

Tiek nodibināta Vormu burgundiešu karaļvalsts.

 

Visas šīs teitoņu ciltis bija unitāras

409 PĒC KRISTUS

Vandāļi bija unitārieši, tādēļ iznīcināja  Romas pagānu statujas un rituālus. Sākotnēji tie tās iznīcināja Gallijā 409-411. gadā, kā arī Spānijā, Āfrikā un pēc tam atkal Romā. Viņi tika nodēvēti par pagānu barbariem, un no tā ir cēlies vārds “vandālisms”, taču faktiski viņi bija ikonoklasti, kas iznīcināja sinkrētiķu elkdievību. Viņi būtu Romu iznīcinājuši, jo tur viņi saskatīja elkdievību, taču 455. gada 2. jūnijā pēc Leo pieprasījuma to atstāja.

 

Dr. Pīters Heilins (History of the Sabbath, London 1636, Part 2, para. 5, pp. 73-74) piezīmē, ka, sekojot austrumu praksēm, Milāna no seniem laikiem ievērojusi sabatu.

416 PĒC KRISTUS           

Vandāļi bija okupējuši Spāniju, un Spānija bija unitāriska. Vestgoti iekaroja vandāļu karalisti Spānijā 416. gadā. Tā visas rietumu un ziemeļu apkaimes bija unitāriskas. Itālija bija trinitāriska, taču diezgan bieži to iekaroja unitārieši. 418. gadā franki iekaroja daļu no Gallijas. Tajā pašā gadā par vestgotu karali kļuva Teodors I. Līdz 425. gadam tā sauktie barbari, kas būtībā bija unitārieši, bija ieņēmuši lielāko daļu Romas provinču. Vandāļi atradās Spānijas dienvidos, huņņi bija Panonijā, ostrogoti (un pēc tam heruli) atradās Dalmācijā, un vestgoti un suevi bija Portugāles ziemeļos un Spānijā. Eiropas huņņi palika Panonijā līdz 470. gadam, kat tie izgāja no Eiropas.

417 PĒC KRISTUS           

Milāna (vēsturiski sabatu ievērojoša), pārtrauc kļūt par strīdu pēc Kristusntru, kad Pāvests Zosimus padara Patroklu, Arlas bīskapu, par savu vikāru jeb  pārstāvi Gallijā.

425 PĒC KRISTUS           

425. gadā Valentiniāns III kļūst par  Rietumu Romas Imperatoru savas mātes Gallas Placidijas aizsardzībā. Gaiseriks (428-477) šajā gadā kļūst par vandāļu karali.

 

429. gadā angļi, sakši un juti izspiež no Anglijas dienvidiem piktus un skotus. (Skoti neiegāja Skotijā līdz 501. gadam). 457. gadā Kraufordas kaujā juti Hengesta vadībā sakauj britoņus un okupē Kentu, kur arī paliek. 429. gadā Valentiniāna III galvenais ministrs Aetius kļūst par faktisko Rietumu Romas Impērijas valdnieku (429-454). Šajā pašā gadā Kaiseriks Ziemeļāfrikā nodibina vandāļu valsti. 443. gadā viņš ieņem pēdējos Romas īpašumus Ziemeļāfrikā un Āfrikā atkal dominē unitārieši.

433 PĒC KRISTUS

Attila (miris. 453) kļūst par huņņu valdnieku. 436. gadā pēdējie romiešu pulki pamet Britāniju. Šajā pašā gadā huņņi sagrauj burgundiešu Vormu valsti. Burgundieši bija lielākajā daļā Eiropas, kur atradās arī anglosakši, lombardi un citas ciltis.

443 PĒC KRISTUS

Alsakā apmetas alemani ģermāņi (Šveipēc Kristuss vācieši).

 

453. gadā mirst huņņu Attila, un par vestgotu karali kļūst Teodors II (453-466), līdz viņu nogalina viņa brālis Ēriks (466-484), kurš tad stājas viņa vietā. Šim notikumam sekoja vandāļu ienākšana Romā 455. gadā. Lietas būtība ir tā, ka vandāļi bija unitārieši. Viņi iznīcināja pagānu elkus, kuriem bija doti kristiešu vārdi, uzskatot to par novirzi un otrā baušļa pārkāpšanu. Termins vandālisms ir cēlies no šī akta. Iznīcināšana faktiski bija bībeliska spēka pielietošana, lai iznīcinātu elkus.

451 PĒC KRISTUS

Pilna doktrināla pozīcija, par to, ka Svētais Gars ir līdzvērtīga daļa Dievā, netika panākta līdz pat Kalkedonas Koncilam. Dieva dēlu kā vēstnešu un vadošo garu loma un funkcija tika samazināta līdz punktam, ka to eksistenpēc Kristus kļuva trivializēta, un vārds “eņģelis” pārstāja būt par Dieva Dēlus aprakstošu vārdu Dieva plānā. Tas kļuva par būtni ar savām tiesībām, kas kļuva par iekšēju eksistenci Mesijam un izredzētajiem. Šis uzskats kalpoja, lai papēc Kristusltu kristoloģiju un izņemtu Kristu no radīšanas visiem līmeņiem, pamatojoties uz  trinitāriešu dogmu. Šāds nebija sākotnējās draudzes uzskats, un termins “eņģelis” vienkārši apzīmēja Dieva Dēlu funkciju.

471 PĒC KRISTUS

No 471-526. gadam Teodors Lielais ir ostrogotu karalis.

 

Tā laika Austrumu Romas Impērijas imperatori bija Teodosijs II (d. 450), Marciāns 450-457), Leo I (457-474). 457. gadā Čilderiks I (457-481) kļūst par salieņu franku karali. 460. gadā franki aplenc Boloņu. Tajā pašā gadā vandāļi iznīcina Kartāgas romiešu floti.

 

Būtībā Eiropas konflikti bija saistīti ar to, kura cilts iegūs kādu no Eiropas apgabaliem. Kaut arī viņi bija unitārieši, tos vadīja vardarbīgi un mantkārīgi cilvēki, kas bija šo cilšu trūkums.

 

Pēdējie Rietumu Romas Imperatori tajā laikā no 461. gada bija Severus (461-465); Atemius (to 467); Alibrius (to 473); Glipēc Kristusrius (to 474); Jūlijs Nepos (to 475); un Romulus Augustulus (to 476). Savu vadītāju vājuma dēļ Rietumu Impērija tuvojās savam sabrukumam. Ģermāņu Odoapēc Kristusrs (433-493) Plapēc Kristusntijā sagūstīja un nogalināja Orestu, un pēc tam viņa dēlu Romulu Augustulu, un tika pasludināts par Itālijas karali.

 

Tā Rietumu Romas Impērija tika sagrauta bez nodibinātas katoliskās baznīcas un skaidras kārtības Eiropā.

474 PĒC KRISTUS

Austrumu sektu apspiešana

 

474. gadā par Austrumu Romas Impērijas imperatoru kļuva Zeno (474-491). No šī laika Austrumu impērijā aktīvāk tika izveidotas trinitāriešu skolas, kurās tika atbalstīts neoplatonistu modelis, un 476. gadā Prokls kļuva par Atēnu platonistu akadēmijas vadītāju. Trinitāriešu sistēma tika formalizēta Kalkedonas Koncilā 451. gadā. Šis ir laiks, kad radās ēģiptiešu koptiskais nodalījums. 483. pāvesta Simpliciusa vietā stājas Fēlikss III (-492). 484. gadā patriarha Konstantinopoles Akācija ekskomunikācija viņa dēļ, noveda pie rietumu un austrumu trīsvienīgo draudžu pirmās šizmas (484-519).

476 PĒC KRISTUS

Vandāļu karalis Gaiseriks pārdod vestgotu karalim Teodoram Sicīliju. Vandāļu karaļa Hunnerika  vadībā unitārieši sāk pieņemt mērus pret katoļiem, kaut arī līdz šim tie pret viņiem bija izturējušies toleranti, izņemot attiecībā uz elkdievību. Sākas unitāriešu/trinitāriešu strīdi, kas aizsāk vajāšanas. Trīsvienīgā jeb katoļu/ortodoksālā draudze sākumā bija vāja, un unitāriešiem bija pārsvars. Tas mainījās ar salieņu franku atbalstu.

481 PĒC KRISTUS

Laikā no 481-484. gada notika Vahana Mamikoniāna revolūcija, un tās panākumi nodrošināja reliģisko un politisko brīvību Armēnijā. Šī brīvība bija noteicošā, lai pauliciāņi varētu nodibināt sabatu ievērojošo draudzi Tatru kalnos. Pauliciāņus austrumos varēja atrast vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Šī grupa darbojās vēl arī divdesmitajā gadsimtā. Viņu pēcnācēji, kas ir miljons vai vairāk, pēc pirmā pasaules kara tika izklīdināti pa visu Armēniju. Pēc Bektaši islama pasludināšanas ārpus likuma 1927. gadā, iespējams tika iznīcināti 1-2 miljoni sabatārieši. Šis iznīcināšanas propēc Kristusss turpinājās holokausta laikā un līdz pat Staļina nāvei 1953. gadā.

 

Čilderiks I mirst, un viņa vietā stājas viņa dēls Klovis (miris. 511), kurš kļuva par Merovingiāņu varas pamatlicēju. 484. gadā vandāļu karaļa Hunnerika vietā stājas viņa māsas dēls Guntamunds (miris 496.). 486. gadā Klovis sakauj pedējo Gallijas romiešu vadītāju Siagriusu. Romai vairs nav varas Gallijā.

487 PĒC KRISTUS

Šajā laikā (487-493) arī unitāriešu ostrogoti sāk iekarot Itāliju. Teodors sakauj ģermāņu Odoapēc Kristusru pie Isonzo upes un Veronas tuvumā (489. gadā).

489 PĒC KRISTUS

489. gadā Austrumu Romas Impērijas imperators Zeno iznīcina nestoriāņu kristīgo skolu Edesā un ap savu pīlāru uzpēc Kristusļ Sv. Simeona Stilīta baznīcu. 491. gadā armēņu draudze saskaras ar bizantiešiem un Romu, un 498. gadā nestoriāņi apmetas Nibisā Persijā. Draudze, kas no Jeruzālemes bija pārvietojusies uz Armēniju, nebija trinitāriski difuzīta, un tā ievēroja sabatu. Tai Edesā bija arī aramisko tekstu glabātuve un Bībeles Pešita versija, līdz tā tika apspiesta. Sākotnējā draudze austrumos sabatu bija aizvirzījusi līdz pat Ķīnai. Sk.darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)).

492 PĒC KRISTUS           

Pēc Fēliksa III nāves sekoja Gelasius (492-496); un Anastasijs II (līdz 498), un Simmahs (līdz 514). Gelasijs ieviesa gelasiešu misu, lūgšanu grāmatu, pantus un instrukcijas Mesas vadīšanai.

493 PĒC KRISTUS

Odoapēc Kristusrs kapitulē ostrogotu priekšā,  un Teodors viņu nogalina un tad nodibina Itālijas ostrogotu valsti, kā arī apprec Klovis māsu. Ostrogoti bija okupējuši Maltu laikā  no 494-534. gadam. 500. gadā Trasamunds apprec Teodora māsu, un viņam tiek uzdāvināta Sicīlija.

498 PĒC KRISTUS           

Nestoriāņi apmetas Nibisā Persijā.

499 PĒC KRISTUS           

499. gadā Romas sinode izdod dekrētu par pāvestu vēlēšanām, un 500. gadā kristīgās baznīcas vēsturē trinitāriešu kalpošanā tiek ieviesta vīraka kvēpināšana.

500 PĒC KRISTUS           

Ģermāņu marcomanni Bohēmijā iekaro Bavāriju, un, tiem ierodoties, čehi apmetas Bohēmijā

510 PĒC KRISTUS           

Provansa, Francijas dienvidaustrumu daļa līdz 563. gadam pārgāja itāļu ostrogotu rokās. Šie fakti izskaidro, kādēļ sabatati bija visā Dienvidfrancijā, Spānijas ziemeļos un Ziemeļitālijā. Kristietība ievēroja sabatu līdz pat piektajam gadsimtam un Jeromas laikā (ca. 420) īsts kristietis svētdienā darīja parastu darbu, lpp. 219; cf. Hippo Augustīns NPNF First Series, Vol. 1, pp. 353-354, kā arī darbs General Distribution of Sabbath-keeping Churches (No. 122), p. 2)

511 PĒC KRISTUS

511. gadā mirst franku karalis Klovis, un viņa valsts tiek sadalīta starp viņa dēliem Teodoru I (d. 534); Klodometru (d. 524); Čildebertu I (d. 558) un Klotaru (d. 561), un viņi izveido Soisonas, Parīzes, Mecas un Orleānas apgabalus. Šajā laikā Arlā tika izveidots arī Sv. Cēzara konvents. Trinitāriešu kustībā savu lomu spēlēja arī klosteri.

523 PĒC KRISTUS           

523. gadā mirst vandāļu karalis Trasamunds, un viņa vietā stājas Hideriks (līdz 530. gadam). 524. gadā Klovis I dēls Klodomers nogalina Sigismundu. 525. gadā. 526. Teodors Lielais mirst un Ravennā tiek sadedzināts. Viņa meita Amalasvinta klūst par Itālijas reģenti  (līdz 534. gadam).

 

Arābu kristiešu slaktiņš Narjanā un Himuarā (Arābijā), ko izraisa jūdu arābu karalis.

527 PĒC KRISTUS

527. gadā Justiniāns I kļūst par Bizantijas imperatoru (līdz 565. gadam), un šajā laikā gotu un vandāļu tautās, tātad arī unitāriešu draudzē līdz 590. gadam notiek vairākas novirzes un svārstības. Šis ir visnopietnākais pavērsiens Eiropas vēsturē, jo franki kļuva par trinitāriešiem, un šis fakts palīdzēja nodibināt katoļu baznīcu Eiropā. Bez franku palīdzības tas nebūtu noticis. Šī kustība notika līdz Svētās Romas Impērijas pasludināšanai 590. gadā, un šai impērijāi bija jāilgst 1260 gadus, līdz to sāka kontrolēt un pāvests būtībā tika ieslodzīts no 1870. gada.

 

 

529 PĒC KRISTUS           

Kari līdz islama dzimšanai un Svētās Romas Impērijas pasludināšanai

 

529. gadā Justiniāns aizslēdza tūkstošgadīgo grieķu skolu Atēnās. Šī akcija sķietami tika vērsta pret pagānismu, taču tā izraisīja Neoplatonisma sinkretizāciju un lika profesoriem doties uz Persiju un Sīriju, un no Korsoes I (531-579) laika, Persija izveidojās par augsti izglītotu valsti. Tas mācību pēc Kristusntru novirzīja uz islamisko pasauli; tā bija kā reakcija uz trinitāriešu panākumiem Konstantinopolē.

532 PĒC KRISTUS

532. gadā franki pārņēma Burgundijas valsti, kura ietvēra apgabalus no Francijas, Šveipēc Kristuss un Austrijas. Ģenerālis Belisarius izglāba Justiniāna troni, apspiežot Nikas revolūciju Konstantinopolē. Viņš tika atjaunots amatā gadu iepriekš, no kura bija atlaists pēc sakāves no persiešiem. Konstantinopole tika atjaunota. 533. gadā Belisarius pārņēma vandāļu valsti un padarīja Ziemeļāfriku par Bizantijas provinci. 534. gadā Toledo kļuva par vestgotu unitāriešu valsts galvaspilsētu Spānijā (līdz 711. gadam). 535. gadā Belisarius okupēja gotu Itālijas valsti un palika tur līdz 540. gadam. Tā rezultātā Provansa no gotiem pargāja pie frankiem, un Napla kļuva par Bizantijas Impērijas daļu.

539 PĒC KRISTUS

No 539. gada līdz 562. gadam Bizantijas Impērija karoja ar Persiju. Šis karš 540. gadā deva iespēju Totilam izbeigt Bizantiešu valdīšanu Itālijā, un pēc sava onkuļa Hildebada (līdz 552. gadam) nāves, viņš kļuva par karali. 546. gadā Totila ienāk Romā (un to atkal pamet 547. gadā). Šajā gadā Aduins Lombards nodibina jaunu Lombardu dinastiju, un paplašina savu valdīšanas lauku aiz Sevas upes robežām.

543 PĒC KRISTUS

543. gadā ar Justināna rīkojumu tika aizliegti Origēna raksti. Kaut arī Origēnam piemita gnostiskas tendenpēc Kristuss, viņa un Heksaplas raksti bija svarīgi. Šis fakts bija daļa no anti sabatariāņu trinitāriešu dogmu konsolidācijas austrumos. 548. gadā mirst Imperatore Teodora.

550 PĒC KRISTUS

550. gadā Totila atkal iekaro Romu, un unitārieši atkal ir pie varas. Šajā gadā sākas turku avaru migrācija uz rietumiem, un Meklenburgā apmetas slāvu ciltis.

 

Poļi apmetās Rietumgalīcijā, un ukraiņi apmetās Austrumgalīcijā. Tajā pašā gadā Dāvids pilnībā kristietībā konvertēja velsiešus, un Velsā sāka ievērot sabatu, un tā pilnībā netika izskausta līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam. Šeit līdz pat divpadsmitajam gadsimtam pastāvēja precēta garīdzniecība. No šī laika savu darbību Francijā sāk arī īru misionārs Kolumbans (550-615). Francijā šajā gadā pirmo reizi sāk izmantot baznīcas zvanus, caur frankiem izplatot trinitāriešu ietekmi.

551 PĒC KRISTUS

551. gadā gotus sakāva bizantiešu armija. Nākamajā gadā bizantieši, einuka Narsa (478 – 573) vadībā Taginas kaujā nogalina gotu karali Totilu. 55 Narsa un Roma tika pievienota Bizantijai, un viņš tika iepēc Kristuslts par Itālijas eksarhu, kad bija augstākā militārā un civilā autoritāte. Šajā gadā tika nodibināts arhibīskapa Maksimiāna tronis Ravennā.

558 PĒC KRISTUS

558. gadā Klovis dēls Klotārs I atkal apvieno franku karaļvalsti, kas pastāvēja līdz 561. gadam, kad tā atkal tika sadalīta starp viņa dēliem Čaribertu, Guntramu, Siegebertu un Čilperiku.

563 PĒC KRISTUS

563. gadā ķeltu misionārs izsēdās Jonas salā un sāka konvertēt piktus.

565 PĒC KRISTUS           

565. gadā Justiniāns I mirst, un viņa vietā stājas viņa māsas dēls Justīns II (miris 578. gadā). Lombardi tad izdzina bizanitešus no Ziemeļitālijas, tomēr tie palika Ravennā. Audoina vietā stājas viņa dēls Alboins, kurš, ar avaru palīdzību, iznīcināja gotu Gepidajas valsti pie Vistulas un 568. gadā nodibināja Lombardijas valsti Itālijas ziemeļos un pēc Kristusntrālajā daļā.

567 PĒC KRISTUS           

567. gadā  vestgotu karalis Leovigilds (līdz 586. gadam) padzen bizantiešus no Spānijas rietumiem, un 585. gadā viņš iekaro visu Spāniju. Tika sadalīta arī franku valstu, un nu tās daļas bija Austrija, kas sastāvēja no Lorēnas, Beļģijas un Reinas labais krasts, kas iekļāva Neustriju (Francija) un Burgundiju.

570 PĒC KRISTUS           

570. gadā piedzimst Islama dibinātājs Muhameds. 572. gadā atkal izpēc Kristusļas karš starp Persiju un Bizantiju, un tas turpinās līdz Korsoja II laikam, kurš tika iepēc Kristuslts 590. gadā un valdīja līdz 628. gadam. Islams tika nodibināts līdz 632. gadam. Līdz 632. gadam tika izveidoti tie politiskie nodalījumi, kas galu galā novedīs līdz Trešajam pasaules karam.

573 PĒC KRISTUS           

573. gadā Klotāra dēli Čilperiks un Sigeberts dodas karā.

589 PĒC KRISTUS

Notiek Toledo Koncils. Tiek paziņots, ka Gars ir progresija no Tēva un Dēla (Filique: Romas Katolis). Tā, pretrunā Rakstiem, trinitārieši uzskata, ka Dēls ir Tēva radīts, tomēr nav brīža, kad Dēls nebūtu pastāvējis. Tāds pats uzskats pastāv arī attiecībā uz Svēto Garu. 

 

Koncils aizliedz jūdiem pirkt kristiešu vergus un nolemj, ka katrs jūds, kas apgraiza šādu vergu, pamatojoties uz 1. Mozus 17:12, ir jāsoda.

 

Unitāriešu vestgoti Spānijā tiek konvertēti katolicismā, kas ir Toledo paziņota par valsts ticību.

 590-1850. gads: 1260 gadi draudzei tuksnesī

590 PĒC KRISTUS           

590. gadā lombardu karaļa Autara vietā stājas Agilulfs (miris 615. gadā), un pāvesta Pelagiusa II vietā stājas pavests Gregorijs I, saukts par Lielo. Viņs pasludināja Svēto Romas Impēriju. Unitārismu vajā tā sauktā Romas katoļu jeb Trīsvienīgā sistēma.

591 PĒC KRISTUS

591. gadā Kolumbanus (dz. 543. gadā) no Īrijas ierodas Britānijā.

597 PĒC KRISTUS

597. gadā Gregorijs kā misionāru uz Angliju nosūta Augustīnu, kurš Kentā nokrista Etelbertu un aizsāk katolicisma sistēmu Britānijā.

 

Draudzi sāk vajāt, un tā sāk attīstīties ārpus Romas Impērijas. Tātad tā vairs nebija aizsniedzama ortodoksālajai baznīcai līdz untiāriešu jeb tā saukto “ariāņu” progresīvai konversijai, kas ilga līdz astotajam gadsimtam no Svētās Romas Impērijas nodibināšanas 590. gadā. Ticības vajāšanas notika visu Svētās Romas Impērijas varas laiku, tas ir no 590. gada līdz 1850. gadam. Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122).

 

 

1260. gadu laikā, no 590. gada līdz 1850. gadam, Romas Katoļu Baznīca ir uzbūvējusi savu teoloģiju uz maldīgiem pieņēmumiem, kas balstītas grieķu filozofijā un pagānu dievkalpošanas sistēmās. Pagānu kalendāra pieņemšana trinitārismu noveda konfliktā ar katru cilti un cilvēku, kas bija lasījuši vai pētījuši Bībeli un Dieva bauslību. Ta rezultātā, lai saglabātu savu autoritāti, tā radīja nacionālas un starptautiskas vajāšanu un apspiešanu sistēmas, kā rezultātā tika iznīcināti miljoniem miermīlīgu un paklausīgu pilsoņu Eiropā un Mazāzijā (un vēlāk Amerikā). Katolicisma ielaušanās vidējos austrumos ar tā sauktajiem krusta kariem, radīja islama ticīgajos tādu naidu, ka tas tagad ir polarizējies pusē pasaules. Divdesmitajā gadsimtā šis karš ir vērsies pret mierīgiem un paklausīgiem pilsoņiem Eiropā, ar apzinātām masu iznīcināšanām un genocīdu pret jūdiem un sabatu ievērojošiem Eiropas pilsoņiem. Tas tiks apskatīts darbā Holokausts: vajāšanu piektais zīmogs  (sk. www.holocaustrevealed .org)

597PĒC KRISTUS

Sabats Britānijā

 

Katolicisms Britānijā netika nodibināts līdz laikam, kad Kenteberijas Augustīns konvertēja angļus. Kentas karalis Etelberts tika konvertēts katolicismā 597. gada Vasarsvētkos (pamatojoties uz Butlera Lives of the Saints, ed. Walsh, concise edn., lpp. 158), un daudzi citi (apmēram 10 000 cilvēku) tika kristīti pagānu ziemas vidus svētkos Ziemassvētkos 597. gadā. Lidz šim laikam cilvēki Britānijā pārsvarā, ja pat ne gandrīz visi, bija subordinatisti unitārieši, kuri ievēroja ēšanas likumus un Svētās Dienas. Roma pār viņiem nedominēja līdz Vitbijas Sinodei 664. gadā Hildas Abatijā, kur tie pakļāvās spiediena rezultātā.

 

Jonas Kolumba ievēroja sabatu, un viņš pareģoja savu nāvi sabatā  597. gada 9. jūnijā (Butlers Lives of the Saints, Vol. 1, art. St. Columba, lpp. 762). Savās piezīmēs Butlers saka, ka prakse saukt Tā Kunga dienu aizsākās tikai tūkstoš gadus vēlāk (Adamnans Life of Columba, Dublin, 1857, p. 230. To ir komentējis arī  W. T. Skene savā darbā Adamnan's Life of St. Columba, 1874, lpp. 96). (Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)).

600 PĒC KRISTUS

Greogorijs aizsāka programmu miermīlīgai jūdu konvertēšanai. Tad viņš izdeva bilžu grāmatu, kas aizstātu Bībeli lasīt nepratējiem. Gotu Bībele tika izdota 351. gadā. Bībeles vērtība tika nonivelēta, līdz Roma beidzot to vispār izņēma no pieejas sabiedrībai līdz pat laikam, kad 1850. gadā Svētā Romas Impērija sabruka.

603 PĒC KRISTUS

Lombardi, kas tika konvertēti Romas katolicismā, desmitā gadsimta beigās no grieķu ortodoksālas struktūras Konstantinopolē, iespiedās arī krievu tautas vidū. Var būt, ka tas bija pilnīgi politisks lēmums, raugoties uz faktu, ka kazahi dienvidos un Ukrainā, kā arī Eiropā visi bija sabatu ievērojosi unitārieši, gan jūdi, gan kristieši. Tādi paši bija arī bulgāri, kas ienāca kopā ar huņņiem desmitajā gadsimtā. Tādi bija arī pauliciāņi, kas apmetās Treisā Kapronimas Konstantīna vadībā astotajā gadsimtā un vēlāk Džona Tsimiska vadībā desmitajā gadsimtā (sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122).

609 PĒC KRISTUS

Romas Panteons tika iesvētīts par Sv. Marijas Rotundas baznīcu.

610 PĒC KRISTUS           

Arābijā sāk sludināt Muhameds.

 

Sk. darbu: Christ and the Koran (No. 163)

632 PĒC KRISTUS

Hejira. Pravieša bēgšana no Mekas uz Medinu

741-775 PĒC KRISTUS

Konstantīns Kapronīms, unitāriešu imperators, uzaicina pauliciāņus apmesties Treisā.

745 PĒC KRISTUS           

Liftinajas koncils Beļgijā 745. gadā savā trešajā paziņojumā brīdina pret sabata ievērošanu un atsaucas uz Laodiķejas Koncilu (366. gadā).

781 PĒC KRISTUS           

Sabats Āzijā

 

Līdz jezuīti nebija sākuši savu misionāru darbu, sabata pieredze Āzijā nebija trīsvienīga. Nestoriāņi un āfrikāņu misionāri (sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)) sekoja sākotnējai draudzei Persijā, Indijā un tad Ķīnā. Unitāriešu sabata ievērošana radīja nopietnus draudus budismam, un budisms to pasludināja ārpus likuma. Sabatu ievērojošās draudzes Āzijā kā likums nebija trīsvienīgas. Tajās ievēroja ēšanas likumus un noliedza grēksūdzi un šķīstītavu. Šķelšanās šajās draudzēs notika galvenokārt pēc Konstantinopoles un Kalkedonas Konciliem.

 

Ķīnieši ilgi bija pazīstami ar kristīgo sistēmu, un, tāpat kā citur, sabats bija Bībeliskā burtiskuma zīme. 781. gadā tas jau bija ļoti izplatīts (sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)).

 

781. gadā marmorā tika izveidots pazīstamais Ķīnas monuments, kas vēsta par kristietības izaugsmi Ķīnā tajā laikā. 763 vārdu garais ieraksts tika veikts  Čaganas pilsētas tuvumā 1615. gadā, un tagad stāv akmeņu dārzā Čaganā. Izvilkums no ieraksta vēsta:

 

“Pēc savu siržu škīstīšanas un piedošanas saņemšanas par saviem grēkiem, septītajā dienā mes pienesam upurus. Ši reliģija ir tik pilnīga un brīnišķīga, ka grūti izteikt, taču tā padara tumsu gaišu ar savām brīnišķīgajām sajūtām”. (M. l'Abbe Hue Christianity in China, Vol. I, Ch. 2, lpp. 48-49).

 

Indijā 1625. gadā jakobīti pieminēti kā sabata ievērotāji (Pilgrimmes, Pt. 2, lpp. 1269).

 

Abesīniešu draudze Etiopijā palika sabatu ievērojoša, kad jezuīti mēģināja piespiest abesīniešus pieņemt katolicismu. Lisbonas tiesā abesīniešu legāti noliedza, ka viņi ievēro sabatu lai līdzinātos jūdiem, bet drīzāk dēļ paklausības Kristum un apustuļiem (Geddes Church History of Ethiopia, lpp. 87-88). Jezuīti ietekmēja karali Zadengelu, lai tas pakļautos pāvestam 1604. gadā un aizliegtu sabatu, uzliekot smagus sodus (Geddes, ibid., lpp. 311 un arī Gibons Decline and Fall of the Roman Empire, Ch. 47).

791 PĒC KRISTUS

Sabats Itālijā

 

Šķiet, ka Milānas Ambrozijs Milānā ir ievērojis sabatu, bet Romā svētdienu, tā radot parunu kad esi Romā, dari ka Roma (Heilins, op. cit., 1612). Heilins Milānas draudzi no pēc Kristusturtā gadsimta apzīmē kā sabata ievērošanas pēc Kristusntru rietumos (turpat., 2. daļa, para 5, lpp. 73-74). Tadēļ nav pārsteigums, ka sabatati tur bija sava skola, ka to ir pierakstījuši valdensieši laikā, kad viņiem pievienojās Pēteris Valdo. Itālijā sabats tika ievērots gadsimtiem ilgi, un Friolas Koncils (791. gadā) 13. kanonā uzstājas pret tā ievērošanu: “Mēs pavēlam, ka visiem kristiešiem ir jasvin Tā Kunga diena, ne lai pieminētu aizgājušo sabatu, bet gan pirmās nedēļas dienas svētā vakara dēļ, ko sauc par Tā Kunga dienu. Runājot par sabatu, ko ievēro jūdi, nedēļas pēdējo dienu, ko ievēro mūsu zemnieki... " (Mansi, 13, 851).

800 PĒC KRISTUS           

Šķiet, ka huņņi bija pārvietojušies uz stepēm, kļūstot par kazahu sabiedrotajiem līdz pat laikam, kad ar jūdu un kazahu atbalstu tie iekaroja Panoniju pēc 800. gada. Nav noliedzama iespēja, ka sabatariāņi Transilvanijā būtībā bija daļa no huņņu cilts no Kazahijas un Levēdijas, un bija daļa no Austrumu draudzes, kuru sākumā nodibināja apustuļi caur partiešu impēriju (sk. Grun, The Timetable of History, 3rd izdevums., Touchstone, 1991, lpp. 30) (sk. Arī Koha priekšvārdu R. Samuēla Kohna darbam, The Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2), [1894], CCG Publishing, 1998)

800-900 PĒC KRISTUS

Teprīkā Krusoheirs sakauj pauliciāņus, taču tie atspirgst pie Smbata Armēnijā Frīģijā, un Konstantinopoles Timotejs tos nosaucis par melšesedekītiem (Repēc Kristusption of Heretics) un arī par selikiāniem.

 

Nipēc Kristusfors (802-811) izmantoja pauliciāņus, lai aizsargātu impēriju austrumu frontē.

 

Imperatori Mihails un Leo V nezēlīgi vajāja pauliciāņus, taču tie bija tik kareivīgi un labi organizēti, ka tos nebija iespējams pievērst ortodoksālajai ticībai. Teodors (842-857) tos pakļāva vēl daudz vardarbīgākām vajāšanām.

 

Antigāni bija slepenā savienībā ar imperatoru Mihailu II (821-829).

970 PĒC KRISTUS

Džona Tsimiskes vadībā notiek otrā sabatāriešu pauliciānu ieiešana Treisā.

1012 PĒC KRISTUS

Vācijā sākas “ķepēc Kristusru” vajāšanas

1064 PĒC KRISTUS

Sabats kļūst par sīvu strīdu avotu un 1064. gadā notiek šķelšanās starp rietumu un austrumu draudzēm.

1095 PĒC KRISTUS

Kristieši tiek padzīti no Jeruzālemes

1096 PĒC KRISTUS

Pāvesta Urbana II vadībā notiek pirmais krusta karš

1123 PĒC KRISTUS

Pirmais laterāņu koncils Romā aizliedz priesteriem precēties. Romas baznīcu pārņem pēc Kristuslibāts, un tas strauji sagrauj morāli.

1139 PĒC KRISTUS

Malahs O’Morgairs, Armagas arhibīskaps (atlaists 1138. gadā) dodas pie pāvesta Inopēc Kristusnta Romā ar petīcijām attiecībā uz Armagas un Kašelas apgabaliem. Viņš bija iepēc Kristuslts legāts Īrijā. Viņš raksta pāvestu sarakstu līdz Romas baznīcas beigām. Viņš atgriežas caur Klairvauksu Bernarda vadībā. Tur viņš saņem piecus mūkus kristietībā, atgriežas Īrijā un 1142. gadā nodibina Melifontas abatiju.

1147 PĒC KRISTUS

Otrais krusta karš

1159 PĒC KRISTUS

Angļu tautības pāvestu Adrianu IV (Nikolasu Brekspīru), viņa vizītes laikā Beneventumā, Salisberijas Džons pārliecina, Īriju nodot Anglijai Henrija II pakļautībā.  Īstais iemesls ir iznīcināt kvatrodecimāņus, kas no Kašelas vēl arvien īrijā darbojās. Tikai priesteri no Armagas tiek Romas indozēti. No šī laika Īrija tiek pakļauta neticamam barbarismam. Pāvesti gadsimtiem ilgi mēģināja iegūt varu pāŗ  Īriju, pamatojoties uz Adriana Novēlējumu. Pamats Hibernijas nodošanai Anglijai tika izveidots, pamatojoties uz Konstantīna mērķi nodibināt katolisko baznīcu:

 

"Pēc mana lūguma viņš nodeva Hiberniju Henrijam II, izcilajam Anglijas karalim, lai tā būtu viņa īpašumā, kā to apliecina viņa vēstule līdz šai dienai. Visas salas pēc senām tiesībām, pamatojoties uz Konstantīna novēlējumu, pieder Romas Baznīcai, kuru viņš nodibināja.”

1160 PĒC KRISTUS

Pēteris Valdo kļūst par valdensiešu vadoni Lionā. Trinitāriešu vēsturnieki kļūdaini norāda valdensiešu aizsākumu reizē ar Valdo parādīšanos, lai tādā samazinātu viņu ticības un mācības nozīmi, tomēr viņš tikai bija unitāriešu subordinātistu vēstures, kura aizsākās ar Polikarpa un viņa bīskapu konversiju Smirnā no 120. gada, turpinatājs. Prakse identificēt draudzes līderus ar so draudžu dibināšanu ir izplatīta trinitāriešu taktika.

1179 PĒC KRISTUS

Angļu mūki iztaujā valdensiešus pirms trešā laterānu koncila, un pašā koncilā valdensieši tiek nosodīti. Oriģinālā sabatatariāņu valdensiešu sistēma tiek nosodīta kā ķepēc Kristusrība.

 

Trešais Laterāņu Koncils. Valdensieši tiek nosodīti,  un no sekojošajiem konciliem tiek radīta inkvizīcija. Sākas albiģiešu krusta kari. No ši laika tiek sabatariāņi tiek vajāti un lielā skaitā sadedzināti. No Reformācijas arī trinitāriešu protestanti tika iesaistīti vajāšanās.

1180 PĒC KRISTUS

1180. gadā Fontcaudas Bernards nosoda Valdensiešus (antitrinitāriešus līdz Reformācijas laikam) ar un zem vispārēja nosaukuma ariānisms (Adversus Vallenses et Arianos). Sk. darbu: The Role of the Fourth Commandment in the Historical Sabbath-keeping Churches of God (No. 170)).

 

 

1184 PĒC KRISTUS

Veronas Koncils piespriež ekskommunikāciju atlikušajiem Lionas Valdo sekotājiem, un padzen tos uz Provansu, Dofinu, Lombardiju un pat uz Vāciju. Viņu bija tik daudz, ka 1198., 1201., un 1203. gadā Inopēc Kristusnts III sūtīja savus labākos legātus, lai tos apspiestu.

1189 PĒC KRISTUS

Trešais Krusta karš

1190 PĒC KRISTUS

Geonas Koncilā tiek pavēlēts saslēgt valdensiešus ķēdēs un atvest šurp, lai tie tiktu sadedzināti. Fontcaudas Bernards saraksta darbu Liber Contra Vallenses.

1190-2 PĒC KRISTUS

Sabatariāņi tiek vajāti Anglijā, un Oksfordā tiek sadedzināti publiāni jeb pauliāņi.

1192 PĒC KRISTUS

Bīskaps Tolas Otto pavēl, lai valdensieši ķēdēs saslēgti tiktu atvesti Episkopālā tribunāla priekšā

1202 PĒC KRISTUS

Pēc Kristusturtais krusta karš

1206 PĒC KRISTUS

Gengis Khans valda pār mongoļiem

1208 PĒC KRISTUS

Sākas albiģiešu krusta karš, kurš ilgst līdz 1244. gadam, un tas ir visnežēlīgāko apspiešanu laiks. Pēc pāvesta pavēles kā ķepēc Kristusri tiek iznīcināti 20 000 albiģiešu.

1210 PĒC KRISTUS

Imperators Otto pavēl Turīnas arhibīskapam padzīt valdensiešus no savas diocēzes, un 1220 gadā Pignerolas statūti aizliedz dod valdensiešiem patvērumu. Daži aizbēg uz Pikardiju, un Filips Augustus aidzdzen tos tālāk uz Fladeru. Daži aizbēg uz Majencu un Bingenu, un 1232. gadā 50 no tiem tiek sadedzināti. (Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122))

1212 PĒC KRISTUS

Bērnu krusta karš: no 50 000 franču un vācu bērniem atgriežas tikai daži. Vairums mirst vai kļūst par vergiem Ziemeļāfrikā.

1221 PĒC KRISTUS

Piektais krusta karš

1228 PĒC KRISTUS

Sestais krusta karš

1229 PĒC KRISTUS

Inkvizīcija Tulūzā. Francijā lajiem tiek aizliegts lasīt Bībeli.

 

Tulūzas koncils publicē kanonus pret sabatati.

 

3. Kanons – Apgabalu lordu villām, mājām un mežiem jābūt rūpīgi pārmeklētiem, un ķepēc Kristusru slēpšanās vietām ir jātiek iznīcinātām.

 

14. kanons – lajiem nav atļauts turēt savā īpašumā ne Vecās, ne arī Jaunās Derības grāmatas (Hefele 5, 931,962).

1231 PĒC KRISTUS

Sākas Inkvizīcijas

 

Pāvests Gregorijs IX izveido inkvizīciju lai tiktu galā ar tā sauktajiem ķepēc Kristusriem.

 

No inkvizīcijas pierādījumiem mēs zinām, kādas bija draudzes doktrīnas dažādos tās attīstības laikos.

 

Albiģiešu krusta kari

 

Albigiešu krusta kari trīspadsmitajā gadsimtā vērsās pret grupām, kas nešaubīgi bija sabata ievērotājas. Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122). Romas Katoļu baznīcas vēlme šo faktu slēpt, radīja neordinārus apgalvojumus attiecībā uz vārda sabatati izpēc Kristuslsmi. Tomēr mēs zinām arī to, ka viņi bija unitārieši.

 

Visu albiģiešu krusta karu trīspadsmitajā gadsimtā Roma vērsa pret  abiem siem elementiem. Dienvidos albiģiešus atbalstīja Tulūzas konts Raimonds. Valdensieši jeb sabatati bija lielākā skaitā un izplatītāki Spānijā. Mēs varam rekosntrurēt valdensiešu doktrīnas no Spānijas sabatati atzara, to nepārtraukto vajāšanu dēļ.

1237 PĒC KRISTUS

Pāvests Gregorijs IX Taragonas arhibīskapam nosūta bulu, kā rezultātā tiek sadedzināti piecpadsmit valdensieši, un malku sārtam piemet pats karalis Ferdinands. Laika gaitā spāņu valdensieši tiek iznīcināti.

1249 PĒC KRISTUS

Septītais krusta karš, kuru vada Francijas karalis Luiss IX

1270 PĒC KRISTUS

Astotais krusta karš

1310 PĒC KRISTUS

Bohēmijas sabatariāņi bija aizņēma apmēram vienu pēc Kristusturto daļu no Bohēmijas populācijas; tie bija apmetušies arī Austrijā, Lombardijā, Bohēmijā, Ziemeļvācijā, Turingijā, Brabdenburgā un Morāvijā.

1315 PĒC KRISTUS

Tiek mocīti unitārieši Austrijā, un Kremas inkvizitors denuncē 36 vietas, kurās tiek sadedzināti 130 mopēc Kristuskļi. Vīnē kā viens no šiem mopēc Kristuskļiem tika sadedzināts arī Neumeisteras bīskaps. Ir zināms, ka viņš agalvojis, ka Austrijas apgabalā ir apmēram 80 000 valdensiešu

1348 PĒC KRISTUS

Flagelanti (reliģiski fanātiķi, kas šausta sevi ar pātagām.) vaino jūdus (Melnā mēra dēļ) & vairākās Eiropas pilsētās jūdi tiek dedzināti. Visas trinitāriešu frakcijas no šī laika sabatariāņus uzskata par jūdiem.

1349 PĒC KRISTUS

Vācijā notiek jūdu vajāšana

1351 PĒC KRISTUS

No 1347-1351. gadam 75 miljoni eiropiešu mirst no Melnā Mēra (Burboņu mēra?)

1415 PĒC KRISTUS

Ķepēc Kristusrības dēļ pie staba tiek sadedzināts Jans Huss

 

Sabatariāņu un citu ortodoksālās vajāšanas

1441-1905 PĒC KRISTUS

Ortodoksālā baznīca Krievijā un tai pakļautajos apgabalos, nežēlīgi vajāja reliģiskos disidentus un mēģināja iznīcināt visus sabatariāņus tās ietekmes sfērā (Sk. šeit, lai iegūtu vēsturisku apskatu par Klosteru kā cietumu vēsturi, reliģiskajiem disidentiem un sektantiem, politiskajiem aktīvistiem un kriminālistiem Imperiālaja Krievijā un ortodoksālo kundzību no Daniēla H. Šubina grāmatas)

 

Šis periods sākas 1441. gadā ar Isodira, Maskavas metropolitēna ieslodzīšanu Maskavas Čudu (Brīnumu) klosterī. Ortodoksālā Krievijas baznīca izmantoja Krievijas klosterus religisko disidentu, sektantu, politisko aktīvistu un kriminālo noziedznieku ieslodzīšanai.

 

No šī laika līdz Cara Nikolaja II ediktam par reliģisko toleranci 1905. gadā, kad no Suzdalas Spasso-Jefimova Klostera tika izlaisti pēdējie ieslodzītie, daudzi sabatu ievērojoši kristieši savu dzīvju pēdejās dienas pavadīja šo klosteru pēc Kristusllēs. Ortodoksālajos konventos tika ieslodzītas arī daudzas sabatu ievērojošās kristīgās sievietes.

1436 PĒC KRISTUS
Sabats Ziemeļeiropā

 

Sabatariānisms ir ticis vajāts Norvēģijā vismaz no baznīcas koncila Bergenā 1435. gada 22. augustā un conferenpēc Kristuss Oslo 1436. gadā. Cilvēki karalistes dažādās vietās bija sākuši ievērot sabatu kā svētu, un arhibīskaps to aizliedza, pamatojoties, ka:

 

Ir stingri aizliegts – tas ir rakstīts Baznīcas likumos – kādam ievērot vai pieņemt svētās dienas, izņemot tās, kuras nosaka pāvests, arhibīskaps vai bīskaps (R. Keyser The History of the Norwegian Church under Catholicism, Vol II, Oslo, 1858, lpp. 488).

 

Šeit atkal mēs redzam, ka Dieva noliktās atpūtas dienu aizstāj atpūtas diena, kuru ir noteicis cilvēks.

 

Katoliskajā Provinciālajā Bergenas koncilā 1435. gadā tika teikts:

 

Mums ir zināms, ka daži cilvēki atsevišķos karalistes apgabalos ir pieņēmuši un ievēro sabatu.

 

Ir stingri aizliegts – svētajā bazīcas kanonā- kādam un visiem ievērot šīs dienas, izņemot tās, kuras svētais pāvests, arhibīskaps vai bīskapi nosaka. Sestdienas ievērošana nekādos apstākļos nedrīkst tapt pieļauta. Tādēļ mēs dodam padomu visiem Dieva draugiem visā Norvēgijā, kuri vēlas būt paklausīgi svētajai baznīcai, atteikties no šīs ļaunās sestdienas ievērošanas; un pārējiem mēs aizliedzam turēt svētu sestdienu, piedraudot ar smagiem baznīcas sodiem (Dip. Norveg, 7, 397).

 

Baznīcas conferenpēc Kristus Oslo 1436. gadā paziņoja:

 

Tas pats sods draud par sestdienas ievērošanu ka svētu, atsakoties no darba (History of the Norwegian Church etc., lpp. 401).

1458 PĒC KRISTUS

Strasburgā, pēc 25 gadiem starp valdensiešiem, tiek sadedzināts Frederiks Reisers.

 

Tātad astoņu gadsimtu laikā ir bijušas vismaz četras gruppas, kuras ir integrējušās ar protestantiem. Trīspadsmitajā gadsimtā Austrijā bija subordinātisti jeb unitārieši, un Kremas inkvizitors nozīmēja 36 vietas, kurās 1315. gadā tika sadedzināti 130 mopēc Kristuskļi. Vīnē kā viens no šiem ķepēc Kristusriem tika sadedzināts Neumeisteras bīskaps. Ir zināms, ka viņs paziņojis, ka tajā laikā Austrijas apgabalā ir bijuši ap 80 000 valdensiešu.

1478 PĒC KRISTUS

Spāņu inkvizīcija

 

Pāvests Siksts IV sāk spāņu inkvizīciju, un tā turpinās līdz ar dekrētu tiek apspiesta 1834. gadā.

1488 PĒC KRISTUS

Tiek nogalināti Vaudois kristieši, kuri dzīvoja Kotijas un Dofijas Alpos. Kopā tika iznīcināti vairāk nekā 3 000 vaudois, ieskaitot visus Valloisas iedzīlvotājus, kad tie, bēgot no armijas, bija paslēpušies alā. La Palu Lords aizdedzināja lielus sārtus alas priekšā, tā nosmacējot alā esošos cilvēkus. Tika atrasti 400 zīdaiņu, kas bija nosmakuši savos šūpuļos vai māšu rokās.

1503 PĒC KRISTUS

Sabats Maskavā

 

Maskavas koncils 1503. gadā: "Apsūdzētie (sabata ievērotāji) tika izsaukti; viņi atklāti atzina jauno ticību un to aizstāvēja. Visprominentākie no tiem, …., tika nosodīti uz nāvi, publiski sadedzinot sārtā Maskavā 1503. gada 17. depēc Kristusmbrī" H. Sternberfi, Geschichte der Juden

1507 PĒC KRISTUS

Baznīca sāk pārdot indulgenpēc Kristuss, lai samaksātu par Sv. Pētera Baziliku Romā

1517 PĒC KRISTUS

Mārtiņš Luters Eiropā sāk “Reformāciju”

1519 PĒC KRISTUS

Valencijā tiek izdots Ticības Edikts, kuru izdod Andres De Palacio, Valencijas inkvizitors, un to publicē Rots. No edikta ir redzams, ka pastāvēja vairāki fakti un aizspriedumi, uz kuriem pamatojoties, tika identificētas trīs cilvēku grupas. Pirmā grupa bija kristieši, kuri balstījās tā sauktajās jūdaiskajās tendencēs. Otrā grupa bija paši jūdi, un trešā bija musulmaņi. No edikta ir acīm redzams, ka šīs doktrīnas bija ieviesušās arī pašā Romas Katoļu baznīcā, jo vārdi, kas tika vērsti attiecībā uz eikaristu, tika identificēti kā ķepēc Kristusrības identifikators. Sabatati nelietoja arī krustu jeb krusta zīmi. Izpētot ediktu, šķiet, ka šī grupa neatzina doktrīnas par Dvēseli, Paradīzi un Elli. Viņi ievēroja sabatu no piektdienas saulrietam līdz sestdienas saulrietam, sabatā nestrādājot. Vini svinēja Neraudzētās Maizes svētkus un Pasā svētkus ar rūgtām saknēm. Grēku nožēlas dienā viņi gavēja (Roth,l pp. 77 ut.).

 

Vispārējie jūdu uzskati tika iekļauti edikta sarakstā tā, ka sistēmas tika savienotas, un ir grūti noteikt tiešas atšķirības starp tām. Viņi ievēroja ēšanas likumus un sadedzināja savus mirušos pēc jūdu paražas. Liela daļa no edikta ietver aizspriedumus, kas vērsti pret sektām (piem. lpp. 78). Viņi noliedza mariolatriju, un tas tika sagrupēts ar jūdaisko Mesijas noliegšanu.

 

Tika noliegta transsubstanialitates doktrīna, kaut arī tāda bija visuresības katoliskā doktrīna, kas būtībā ir Platoniskais Animisms (lpp. 78). Šķiet, ka tika iesaistīti preisteri, un tie tika identificēti no konsekrācijas. Šķiet, ka kristieši ģērbās kā jūdi, paklausot bauslībai attiecībā uz audumiem (lpp. 79). Viņi sapulcējās mājas draudzēs un lasīja Bībeles vietējā valodā. Ķepēc Kristusru īpašumi tika konfiscēti, un tie bez šaubām palielināja inkvizitoru pēc Kristusntību.

 

Maranos jeb Jaunie kristieši netika pieņemti kā liecinieki nevienā notikumā. Liecinieku vārdu nenosaukšana tika ieviesta trīspadsmitajā gadsimtā, lai vājāko pasargātu no ietekmīgāka apsūdzētā, taču tas kļuva par normu, un neviens nevarēja atklāt savu apsūdzētāju vārdus. (Rots pareizi izpēc Kristusļ, ka līdz 1836. gadam Anglijā apsūdzētie nevarēja konsultēties ar advokātu un lasīt pret viniem izvirzītās apsūdzības). Bija barbariski laiki, un inkvizīcija bija visbarbariskākā.

 

Austrumeiropas Sabatati

 

Mēs precīzi zinām, kādas doktrīnas no piecpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam bija Ungāru un Transilvanijas baznīcās. Šos ierakstus ir saglabājis Samuels Kohns, Ungārijas virsrabīns Budapeštā savā darbā DIE SABBATHARIER IN SIEBENBURGEN Ihre Geschicte, Literatur, und Dogmatik, Budapest, Verlag von Singer & Wolfer, 1894, Leipzig, Verlag von Franz Wagner. Šie punkti ir ietverti darbā General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122) (Sabatu ievērojošo baznīcu vispārējā izplatība [122] lpp. 22 ut.). Pilnīga struktūra ir ietverta no vācu valodas tulkotaja grāmatā: The Sabbatarians in Transylvania, by Samuel Kohn, rediģējis. W. Cox, CCG Publishing, USA 1998. Sk. darbu: The Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2)

 

Mēs precīzi zinām, ka šis valdensiešu jeb sabatati atzars bija unitārisks, Jo Francis Dāvids jeb Davidis mira cietumā 1579. gadā. Kohns uzskata, ka viņi atjaunojuši oriģinālo un patieso kristietību (Kohn, lpp. 8). Unitāriešu baznīca sašķēlās sabata un svētdienas dievkalpotājos 1579. gadā. Sabata atzars Eossi vadībā palika vairāk uzticīgs patiesībai.

 

Viņi piekopa pieaugušo kristību. Viņi ievēroja sabatus un Svētās Dienas, ieskaitot Pasā, Neraudzētās Maizes svētkus, Vasarsvētkus, Grēku Izpirkšanu, Tabernakla svētkus, Pedējo Lielo Dienu un, kas ir vissvarīgāk, Jaunos mēnešus. Tauru svētki dziesmās nav pieminēti atsevišķi, un liekas, ka tie svinēti ar Jauno Mēnešu dziesmām.

 

Viņu doktrīnas ietvēra 1000 gadu fizisko tūkstošgadi, kuras sākumā atgriezīsies Kristus un atkal sapulcinās jūdu un izraēlu.

 

Viņi sekoja Dieva kalendāram, kas balstījās uz Jaunajiem Mēnešiem.

 

Viņi mācīja par divām augšāmpēc Kristuslšanām, pirmo mūžīgai dzīvībai Kristum atnākot, un otru tiesai tūkstošgades beigās.

 

Vini sludināja pestīšanu aiz žēlastības, bet arī to, ka bauslība ir jāievēro.

 

Viņi uzskatīja, ka Dievs aicina cilvēkus, un ka pasaule pati par sevi ir akla.

 

Vinu doktrīna par Kristu bija absolūti subordinātiski unitāra.

 

(Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122), p. 22).

 

Ir redzams, ka sākotnējā Sabata draudze bija Unitāriska, kas turēja Vecās Derības likumus. Sabats bija tikai viņu ticības sistēmas šķautne, kas noteica viņu kalpošanu Vienīgajam patiesajam Dievam. Viņi Austrumeiropā tika vajāti vairāk unitārisma nekā sabata ievērošanas dēļ (Francis Davidis labāk izvelējās palikt cietumā, kur viņš nomira, nekā kompromitēt unitāriešu ticību, kaut arī Socinus, kurš pats bija unitārietis, mēģināja vinu pārliecināt, lai tas maina savus uzskatus un glābj savu dzīvību). Viņiem tika liegts draudzes statuss, neraugoties uz to, ka pat jūdiem šāds statuss bija. Viņiem tika liegta pieeja tipogrāfijām, tādēļ viņu sprediķi no rokas rokā pēc Kristusļoja vēstuļu veidā. Inkvizīcija attiecībā uz šīs sistēmas apspiešanu bija nežēlīga, un rietumos pietika ar sabata ievērošanu vien, lai tiktu sodīti.

1544 PĒC KRISTUS

Baznīcas konferenpēc Kristus Oslo vēlreiz izdod 1436. gadā izstrādāto brīdinājumu.

 

Ar to pašu sodu tiek aizliegts ievērot sabatu kā svētu dienu, tajā atturoties no darba (History of the Norwegian Church etc., p. 401).

 

Daži no jums, pretrunā ar brīdinājumu, ievēro sestdienu. Jūs vajadzētu smagi sodīt. Katram, kurš tiks atrasts ievērojam sabatu, būs jāmaksā dsesmit marku soda nauda (History of King Christian the Third, Niels Krag un S Stephanius).

 

Tā ir redzams, ka sabata ievērošana pastāvēja Norvēģija vismaz simts gadus.

 

Sabatariānisms un vismaz sapratne par septīto dienu sabatu Norvēģijā pastāvēja arī no reformācijas laika, pamatojoties uz komentāriem, kas izdarīlti piezīmēs vai tulkojumos: piemēram skat. Documents and Studies Conpēc Kristusrning the History of the Lutheran Catechism in the Nordish Churches, Christiania, 1893; un arī Theological Periodicals for the Evangelical Lutheran Church in Norway, Vol. 1, Oslo, p. 184. Sabata ievērošana izplatījās arī Zviedrijā, un tur to nepārtraukti apspieda.

 

Šī sestdienas ievērošanas vajāšana turpinājās ilgu laiku: tika nosodītas pat mazas lietas, kas varētu stiprināt sabata ievērošanas praksi (Bishop Anjou, Svenska Kirkans Historis, (after) Motet i Upsala).

 

Prakse ieviesās Somijā, un Zviedrijas karalis Gustavs Vasa I rakstīja cilvēkiem Somijā.

 

Kādu laiku atpakaļ mēs dzirdējām, ka daži cilvēki Somijā ir pieļāvuši lielu kļūdu un ievērojuši septīto dienu, sauktu par sestdienu (Valsts Bibliotēka Helsingfors, Reichsregister, Vom. J., 1554, Teil B.B. leaf 1120, lpp. 175-180a).

 

Tomēr, sabatu ievērojošās draudzes Zviedrijā ir saglabājušās līdz pat šodienai.

 

Mēs vēlamies parādīt, ka sabata svētīšanas pamati un izpēc Kristuslšanās ir likumā, kuru pats Dievs noteica visas pasaules radīšanas propēc Kristussā, un tādēl tas ir saistošs visiem cilvekiem visos laikmetos (Evangelisten (The Evangelist), Stockholm, maijs 30 līdz 15. augustam, 1863. gadam: Zviedrijas Baptistu draudzes orgāns).

1555 PĒC KRISTUS

Anglijā tiek sadedzināti daudzi protestanti (un sabata ievērotāji).

 

1562 PĒC KRISTUS

Lelius Socinius dzīvoja galvenokārt Cīrihē, taču bija lopēc Kristusklis grupai, kas sapulcējās Krakovā. Viņš mira 1562. gadā, un no šī laika antitrinitārieši cieta sakāves. 1570. gadā sociniāņi atdalījās un, Džona Sigismunda ietekmēti, nostiprinājās Rakovā.

1566 PĒC KRISTUS

Francis Davidis nodibina Unitāriešu draudzi Transilvanijā. Tomēr valdensiešu sistēma austrumos bija ieviesta jau gadsimtus agrāk.

1572 PĒC KRISTUS

Sv. Bartolomeja dienas slaktiņš: Francijā tiek nogalināti daudzi hugenoti.

1574 PĒC KRISTUS

Polijā tiek izdots unitāriešu katķisms

1579 PĒC KRISTUS

1579. gadā ar sava onkuļa rakstītiem darbiem Polija ierodas Faustus. Viņš atrod sektu sadalītu, un no sākuma viņu nevēlas uzņemt, jo viņš nevēlas pakļauties otrreizējai kristībai. Tādēļ viņa pirmajai kristībai vajadzēja būt pieaugušo kristībai. 1574. gadā Sociniāņi bija izdevuši Unitāriešu katķismu. Tur bija aprakstīta Dieva daba un perfekcijas, taču tas klusēja par dievišķajiem atribūtiem, kas tika uzskatīti par mistiskiem (katoļi tā uzskatīja). Kristus tika uzskatīts par Apsolīto un radības vidutāju. No šī laika mēs redzam radikalā unitārisma nodibināšanos, jeb Kristus pirmseksistenpēc Kristuss noliegšanu.

 

Faustus Socinius apvienoja frakcijas 1579. gadā. Viņš tika ielūgts uz Siebenburgu (jeb Siebenburgenu), lai stātos pretim Francisa Davidis (1510-1579) pret-trinitāriskajai nostājai. Dāvids nomira Devas pilī, kur tika ieslodzīts savu uzskatu dēļ par Kristus dabu. Pēc Francisa Dāvida nāves, draudzi vadīja Andreas Eossi, un šī bija Austrumeiropas baznīca, kura bija valdensiešu pēctepēc Kristus. Mēs nešauboties zinām, ka tā bija unitāriska (katoļi bieži to dēvējuši par ariānisku). Viņi ievēroja sabatu, Svētās Dienas un Jaunos Mēnešus, un tā bija patiesā Dieva draudze Eiropā laikā, ko varētu saukt par Tirānijas ēru (Sk. darbus: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122) & The Role of the Fourth Commandment in the Historical Sabbath-keeping Churches of God (No. 170)).

 

Dāvids nevēlējās pieņemt Sociniāna tendenci, ka Kristus, kaut arī ne Dievs, tomēr ir japielūdz. Dieva draudze Eiropā nekad netika pienēmusi, ka Kristus varētu būt pielūgsmes vai dievkalpošanas objekts. Kristus pielūgšanas noraidīšana bija pastāvūgs uzskats Dieva draudzēs gadsimtiem ilgi, ieskaitot valdensiešus, kuru daļa bija arī Siebenburgas baznīca. Šī uzskata dēļ Dāvids tika ieslodzīts un cietumā nomira. Pāvests Hughs arī piezīmē, ka Budnaeus tika pazemināts un 1584. gadā sodīts par Dāvidam līdzīgu uzskatu paušanu. Šie divi tika atgriezti ticībā no tā sauktās ortodoksālās ticības.

 

Šajā laikā Sociniāņi apspieda veco katķismu un izdeva jaunu, sauktu par Rakovas Katķismu, kurš, kaut arī Faustus Socinius izstrādāts, netika publicēts līdz 1605. gadam, gadu pēc viņa paša nāves. Sākumā tas tika piblicēts poļu, bet pēc tam 1609. gadā, arī latīņu valodā.

 

Soiciniāņi uzplauka. Viņi nodibināja skola, sasauca sinodes, viņiem bija iespiedmašīnas, ar kurām tie radīja daudz literatūras. Šo literatūru kolekcionēja Sandiuss, un deva šai bibliotēkai nosaukumu - Bibliotheca Antitrinitarianorum. Faustus darbi ir sakopoti darbā Bibliotheca Fratrum Polonorum.

 

Tajā pašā laikā Siebenburgas baznīcai tika liegts baznīcas statuss un pieeja iespiedmašīnām. Eossi savu darbu sarakstīja ar roku, un to kopēja ar rakstvežu palīdzību.

1579 PĒC KRISTUS

Pēc Davidis nāves unitāriešiu draudze sadalās divās daļās – sestdienas un svētdienas ievērotājos. Andreas Eossi unitārisko ticību pieņēma 1567. gadā. Neapmierināts, ka unitārieši mācīja visas Bībeles patiesības, viņš sāka rūpīgi pētīt Bībeli. Viņš izstrādāja sekojošas doktrīnas saviem sekotājiem:

 

1. Pasā, Neraudzētās Maizes svētki, Pentakosts, (Tauru svētki izlaisti kludas dēļ?), Grēku izpirkšanas diena, Tabrenakla svētki, Pēdejā Lielā Diena.

 

Piezīme: Tauru svētki Vecajā Sabata Dziesmu grāmatā netika klasificēti kā atsevišķi svētki. Kohna grāmatas 62-67. lpp (publicēta 1894. gadā) par dziesmām ir teikts, ka: dziesmas ir sarakstītas ungāru valodā, un to izdarījuši Andreass Eossi, Enoks Alvinci, Johannes Bokenui, Tomass Pankotai un Simons Pechi. ... Tā sastāvēja no 102 dziesmām: 44 sabatam, 5 Jaunajiem Mēnešiem, 11 Pasā  un Neraudzētās Maizes svētkiem, 6 Nedēļu svētkiem, 6 Tabernakla svētkiem, 3 Jaunajam Mēnesim, 1 Grēku izpirkšanas svētkiem, 26 ikdienas vajadzībām. Sk. darbus: The Sabbatarians in Transylvania (No. A_B2) & The New Moons of Israel (No. 132)

 

2.Desmit baušļi.

 

3.Veselības likumi (asins, cūkgaļas, nosprāgušu dzīvnieku neēšana).

 

4. Pēdējo 1000 gadu Milenniums, kura sākumā atgriezīsies Kristus un sapulcinās jūdu un izraēlu.

 

5. Dieva svētā kalendāra lietošanu.

 

6. Divas atsevišķas augšāmpēc Kristuslšanas: Vienu mūžīgai dzīvei Kristum atnākot; otru tiesai tukstošgades beigā.

 

7.Pestīšana aiz žēlastības, bet bauslība ir jaievēro.

 

8.Tas ir Dievs, kas cilvekus aicina sava patiesībā. Pasaule būtībā ir akla.

 

9 Kristus bija lielākais no praviešiem, svētākais no cilvēkiem, “krustā sistais Kungs”, “īsto ticīgo galvenais vadonis un kēniņš, mīlētais svētais Dieva Dēls."

1600 PĒC KRISTUS

Unitārisma izaugsme

 

Līdz ar Reformāciju, unitārisms sāka izplesties, un netika vairs saistīts tikai ar sabata ievērotājiem. Citiem vārdiem, ne visi unitārieši bija patiesi Dieva Draudžu lopēc Kristuskļi, un tādi nebija arī visi sestdienas ievērotāji.

 

Termins unitārisms ir angļu vārds, kas cēlies no latīņu unitarius, un tas pirmo reizi tika lietots attiecībā uz reliģiju 1600. gadā (Encyclopedia of Religion and Ethics (ERE), art. Unitarianism, Vol. 12, p. 519). Tas specificē konpēc Kristuspciju par Dievības vienu personību, pretstatā ortodoksālajai doktrīnai par Viņa trīsvienību.

1604 PĒC KRISTUS 

1604. gadā Etiopijā jezuīti ietekmēja karali Zadengelu, lai tas iesniegtu pāvestam " ar smagiem sodiem aizliedzot visiem vēl ievērot sestdienu."- Gedde's Church History of Eithiopia p 311 un arī in Gibona Decline and Fall nodaļa 47.

1608 PĒC KRISTUS

Svetpēc Kristusļnieku Tevi, kas bija brovnistu kustības sabatariāņu unitārieši, no vajāšanām Anglijā bēg uz Amsterdamu Holandē un vēlāk uz Leidenu, un paliek tur gandrīz 12 gadus (sk. The Dutch Connection of the Pilgrim Fathers (No. 268)).

1620 PĒC KRISTUS

Maifloveru lauki Pleimotas Klintīs, Jaunanglijā. Svētpēc Kristusļnieku tēvi izkāpj krastā. Viņus vēlāk vajā Amerikā ieradušies trinitārieši. Divdesmit gadu laikā viņi aizbēg un izveido jaunu koloniju Rodas salā. Vini vairākas reizes ASV tiek vajāti ar tā saukto zilo likumu palīdzību.

1618 PĒC KRISTUS

Ar Prāgas defenstrāciju sākas 30 gadu karš

1618 PĒC KRISTUS

Sabats Anglijā

 

1618. gadā notiek vardarbīgs strīds angļu teologu vidū par to, vai pēc Kristusturtā baušļa sabats ir spēkā, un arī par to, uz kādiem pamatiem ir jāievēro pirmā nedēļas diena  sabats (Haidna Dictionary of Dates, art. Sabbatarians, p. 602). Uz piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem 1618. gadā tiek ieslodzīta skolotāja Traske no Maiden Lainas, tieši šo nesaskaņu dēļ. Viņa bija atteikusies mācīt sabatā, un mācīja tikai piecas dienas nedēļā

1628 PĒC KRISTUS

Neraugoties uz angļu mēģinājumiem apstādināt kardinālu Rišeljē, Luī XIII galvenais ministrs ieņem franču protestantu cietoksni La Ročellē un iznīcina hugenotu varu.

1633 PĒC KRISTUS

Katoļu baznīca pispiež Galileju paziņot, ka Saule riņķo ap Zemi (World History Encyclopedia Millennium Edition lpp. 235)

1638 PĒC KRISTUS

1638. gadā katoļi uzstāj, lai sociniāņi tiktu padzīti.

1642 PĒC KRISTUS

Sākas pilsoņu karš starp karali un parlamentu. No šī laika reliģiskās divīzijas piedzīvoja unitāriešu teoloģijas ielaušanos, un to pieņēma tadi cilvēki kā Miltons, Īzāks Ņūtons un citi. Par šo cilvēku simbolu kļuva Kromvels, kurš tika pakļauts katoliskajai vajāšanai un opozīcijai.1645. gadā būšana sabatariānim vai unitārietim bija vissmagākais noziegums.

1647 PĒC KRISTUS

Čārlzs I pieprasīja Parlamentārajiem komisionāriem apliecināt, ka svētdienas dievkalpojums nāk tieši no baznīcas autoritātes.

 

Jo Rakstos nav atrodams, ka sestdienas ievērošana tiktu atpēc Kristuslta vai pārpēc Kristuslta uz svētdienu, un tātad tai jābūt baznīcas autoritātei, kas vienu aizvietojusi ar otru (R. Cox Sabbath Laws, p. 333).

 

Pieņēmums šeit ir tāds, ka pāvesta noraidīšana obligāti iekļauj sevī izmaiņas attiecībā pret notikušajiem baznīcas konciliem un to autoritatīvajiem notreikumiem, piemēram svētdienas ievērošanu. Šī loģika protestantismu novietoja uz bīstamiem pamatiem. Miltons ievēroja šo loģiku un teica:

 

"Daudz drošāk neabšaubāmi būtu ievērot septīto dienu, saskaņā ar Dieva pavēli, nekā izvēlēties cilvēka autoritātes nozīmētu objektu " (Sab. Lit. 2, 46-54).

1648 PĒC KRISTUS

Vestfālas pakts noved pie 30 gadu kara beigām

1661 PĒC KRISTUS

Septiņpadsmitajā gadsimtā sabatu ievērojosie unitārieši Anglijā kļūst pazīstamāki.

1664 PĒC KRISTUS

Sabats Amerikā

 

Sabata ievērotāji gandrīz spiestā kārtā emigrēja uz Ameriku. Pēc Jas. Baileja, Stefana Mumforda, pirmais sabata ievērotājs Amerikā ieradās Amerikā 1664. gadā (J. Bailey History of the Seventh Day Baptist General Conferenpēc Kristus, pp. 237-238). Mēs zinām, ka tas tā nav, jo svētpēc Kristusļnieku tēvi bija sabata ievērotāji, tātad Amerikas koloniju dibinātāji bija sabatariāņu brovnisti.  1671. gadā Septītās Dienas Adventisti bija atdalījušies no Baptistu Baznīcas, lai ievērotu sabatu (see Bailey History, pp. 9-10). Tomēr, svētpēc Kristusļnieku tēvi bija tradīcijām bagāti sabata ievērotāji (sk. Darbu The Dutch Connection of the Pilgrim Fathers (No. 264)). Arī darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122).

1671 PĒC KRISTUS
Stefans Mumfords (jeb Momfords) organizē Septītās Dienas Baptistus Rodas salā.

1686 PĒC KRISTUS

1686. gadā, gadu pēc Nantes edikta, Luī XIV nosūta vēstuli savam brālēnam Savojas dukem Viktoram Amadejam II, pieprasot, lai tas vajātu valdensiešus, tāpat kā viņš vajā hugenotus, jo viņi kā bēgļi bija atraduši patvērumu valdensiešu vidū. Kad sākās vajāšanas, iejaucās Šveipēc Kristuss protestanti Baslā, dod valdensiešiem patvērumu Šveicē. Šveipēc Kristuss pārstāvjiem bija lielas grūtības pārliecināt valdensiešus pieņemt šo patvērumu. 1686. gada 9. aprīlī duke parakstīja dekrētu, kas atļāva doties izsūtījumā uz turieni. Tomēr, neskatoties uz to, daži, kuri bija pieņēmuši šo izsūtījumu, tomēr tika apcietināti un ieslodzīti. Pēc šīs norunas laušanas valdensieši sāka pretoties. Līdz gada beigām turpinājās karš, kurā 9 000 cilvēku tika nogalināti, bet 12 000 tika ieslodzīti, no kuriem daudzi Pjedmontā arī mira. Kalnos bija paglābušies apmēram 200 cilvēku, un viņi turpināja tik sīvu kara darbību, ka beigu beigās panāca izdzīvojušo cietumnieku atbrīvošanu un drošu nokļūšanu Šveicē. 1687. gadā tika atbrīvoti 3000 izdzīvojušo. Viņi apmetās Alpos Ženēvas tuvumā (apmēram divpadsmit dienu pēc Kristusļa attālumā), daudzi pazuda sniegā. Tas tika darīts, neraugoties uz šveipēc Kristuss protestu, un bērni, kas bija jaunāki par divpadsmit gadiem, tika atņemti, lai tiktu audzināti kā Romas Katoļi. Viņi tika izkaisīti līdz pat Brabdenburgai, Vutembergai, Palatīnai, lai tādā veidā izvairītos no viņu mēģinājumiem atgriezties.

1716 PĒC KRISTUS

Ķīnas Imperators aizliedz sludināt kristietību

1738 PĒC KRISTUS

Morāvijā sabata ievērotājus vada konts Cinkendorfs. 1741. gadā viņi pārpēc Kristusļas uz Ameriku.

1789 PĒC KRISTUS

Sabatariānisma apspiešana turpinās Rumānijas, Čehijas un Slovākijas apgabalos, un Jozefa II Tolranpēc Kristuss edikts netika attiecināts uz sabatariāņiem, no kuriem daži zaudēja visus savus īpašumus.

1808 PĒC KRISTUS

Napoleons iznīcina inkvizīciju Itālijā un Spānijā

 

Rots apraksta pārstāvniecības atvēršanu Lisabonā, pirms tā tika parveidota par Operas Namu. Aculiecinieku nostāsti (izdoti darbā Annual Register 1821. gadā), apliecina, ka pēc Kristusllēs, kas tika izmantotas līdz pat 1809. gadam, tika atrastas cilvēku paliekas. Tur tika atrastas arī mūku paliekas, kuru drēbes mētajās starp cilvēku kauliem, pierādot jaunu un vecu cilvēku slepkavības (Roth, lpp. 84-85).

 

Trīs līdz četru gadu laika posms starp arestu un soda pasludināšanu bija pierasta lieta, un dažos gadījumos pagāja pat četrpadsmit gadi. Sievietes stāvoklī tika sēdinātas uz mieta, un cietumnieku ietekmēšana vai pat stāšanās attiecībās ar tiem, 1512. gadā ar Kardināla Himena likumu tika aizliegta, piedraudot ar nāvi. Izdevumus par ieslodzīšanu vajadzēja segt pašiem ieslodzītajiem, neraugoties uz to, cik ilgu laiku tie tur pavada. Piemēram, 1703. gadā uz četriem gadiem ieslodzītās vecmātes Sicīlijā, parādus vēl 1703. gadā maksāja viņas mantinieki (Roth, lpp. 87). Parasti mantu konfiscēja aresta laikā.

1823-1846 PĒC KRISTUS

Pēdējā inkvizīcija pāvesta valstīs

 

Sk saiti: The Inquisitions of the Papal States

 

Pēdējā inkvizīcija notika laikā no 1823 – 1846. gadam. Tā nebija tik plaša ka iepriekšējās inkvizīcijas, jo tā tika ierobežota pāvesta valstīs, un pats iedzīvotāju skaits bija daudz mazāks. Tomēr tās brutalitāte un iedzīvotājos iedvestās bailes noveda līdz Svētās Romas Impērijas sabrukumam.

 

Eiropas inkvizīcijas sākās trīspadsmitajā gadsimtā Francijas dienvidos un beidzās Pāvesta valstīs 1846. gadā. Laikā no 1823. gadam līdz 1846. gadam Pāvesta valstīs vien ar nāvi, izsūtījumu, cietumu vai galerām tika notiesāti 200 000 cilvēku, un 1, 5 miljoni cilvēki tika pakļauti uzraudzībai (sk. Malachi Martin The Decline and Fall of the Roman Church, p. 254 un darbu General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122), lpp. 29). Rots citē cilvēku izmisumu Francijas dienvidos trīspadsmitajā gadsimtā.

1850 PĒC KRISTUS

1260. gadi jeb laiki un vēl pus laiks no brīža, kad Gregorijs 1. nodibināja Svēto Romas Impēriju. Inkvizīcijas beidzot tiek kontrolētas. Revolūcijas Eiropā 1848. gadā pieliek punktu tirānijai. Vēlāk cilvēki novēlēja par Itālijas Republiku, un Svētajai Romas Impērijai pienāca gals.

 

Teipinga dumpja laikā 1850. gadā dzīva bija arī sabata ievērošana.

 

Sk. darbu: General Distribution of the Sabbath-keeping Churches (No. 122)

1894 PĒC KRISTUS

1894. gadā Sultāns Abduls Hamids izvirza oficiālu valdības politiku genocīdu pret Otomanu Impērijas armēņiem. Laikā no 1894.-1896. gadam notiek sistemātiski slaktiņi, un provincē tiek nogalināti apmēram 300 000 armēņu.

 

YDivdesmitā Gadsimta lielais Holokausts

Sk. saiti: Badges of the Holocaust

1901 PĒC KRISTUS

Austrālijas konstitūcija pasludina reliģisko brīvību. “Sabiediedrībā netiks izdots neviens likums, kas iedibinātu kādu reliģiju."

1905 PĒC KRISTUS

Cara Nikolaja Toleranpēc Kristuss edikts izbeidz gadsimtiem ilgo Krievu Ortodoksālās Baznīcas vajāšanas, kas aizsākās 1441. gadā. Augošā neapmierinātība ved noved pie Revolūcijas, kas vēlāk 1917. gadā arī tiek paveikta.

1909 PĒC KRISTUS

Adanas pilsētā vien turku karaspēks nogalina vairāk par 20 000 armēnu kristiešu

1914PĒC KRISTUS

Pirmais Pasaules Karš – sākas beigu kari

 

Sk. darbu: The Fall of Egypt The Prophecy of Pharaoh's Broken Arms (No. 36)

1915 PĒC KRISTUS

Armēņu genocīda nākamais solis sākas 1915. gada 24. aprīlī ar masu arestiem un religisko, politisko un intelektuālo līderu nogalināšanām Konstantinopolē un citur Impērijā. Tad pret katru armēņu kopienu tiek izvērsts rūpīgi plānots genocīds: garīdzniecības un citu prominentu personu arestēšanas, tautas un otomanu armija dienošo armēnu atbruņošana, vadoņu segregācija un publiska sodīšana, armēņu sieviešu, veco ļaužu un bērnu izsūtīšana tuksnesī. Genocīds sākās no pierobežas un jūras krasta un virzījās iekšzemē tās vistālākajos nostūros. Šajā genocīda pakapē tika nogalināti 1,5 miljons armēņu kristiešu, to skaitā 4 000 bīskapu.

1917 PĒC KRISTUS

Sākas Krievijas Revolūcija. Krievu Ortodoksālā baznīca tagad tiek vajāta tāpat, kā pirms tam tā tika vajājusi tās disidentus.

 

Belforas Deklarācija: Britānija aizsargā jūdu dzimteni Palestīnā

1920 PĒC KRISTUS

Jonas Arka tiek kanonizēta (pasludināta par svētu)

1922 PĒC KRISTUS

1922. gada 9. septembrī turki ieiet Smirnā; pēc sistemātiskas armēņu nogalināšanas viņu pašu majās, Ataturka karaspēks vēršas pret grieķiem, kuri arī tiek nogalināti lielā skaitā, un 400 000 vīrieši, sievietes un bērni aizbēg no saviem ciemiem. Iekarojošie turki gāja no mājas uz māju sitot, nogalinot un izvarojot tautu. Beidzot, kad vējš pagriezās uz jūras pusi, turku karaspēks, savu virsnieku vadīts, izbēra kerosīnu un pielaida uguni mājām grieķu un armēņu sektoros. Tā dzīvi palikušie bija spiesti bēgt un tika noķerti starp uguni un jūru. Smirna kļuva par izmisuma beigu scēnu, jo daudzi bija spiesti vai nu doties nāvē pie turkiem, vai arī sadegt ugunī.

1924 PĒC KRISTUS

1260. gadi jeb laiks un vel puslaiks, kopš tika nodibināta Katoliskā trinitāriskā hegemonija pār britiem un angliski runājošajiem cilvēkiem Vitbijas sinodē.

 

Armēņu holokaustā tika nogalināti 1 miljons cilvēku vai pat vairāk.

1927 PĒC KRISTUS

Austrumos vel deviņpadsmitajā gadsimtā varēja atrast pauliciāņus. Šī grupa darbojās arī vēl divdesmitajā gadsimtā. Viņu pēcnācēji un Armēnijas kristieši, skaitā 1 miljons vai vairāk, Armēnijā tika iznīcināti laikā no Pirmā Pasaules Kara beigām līdz 1924. gadam. Iespējams, 1-2 miljoni sabatariāņu tika iznīcināti vai “vienkārši pazuda” pēc Bektashi Islama pasludināšanas ārpus likuma pēc 1927. gada. Šis iznīcināšanas propēc Kristusss turpinājās līdz Holokaustam Eiropā un līdz 1953. gadam un Staļina nāvei.

 

Bektaši kārtības pasludināšana ārpus likuma 1927. gadā, kad Turku valsts izdod likumu, kas aizliedz Sufi Islama Bektaši Kārtību. Šajā laikā vienkārši pazuda apmēram 5 miljoni cilvēku, un to vidū bija apmēram 1 miljons sabatariāņu.

1932 PĒC KRISTUS

Staļina vadībā sākas ukraiņu vajāšanas un tiek nogalināti 12 miljoni cilvēku

 

Krievi sabatariāņus nosūta uz Sibīriju

 

Pirmās konpēc Kristusntrācijas nometnes nodošana Luterāņu Diocēzei Hamburgā 1932. gada Depēc Kristusmbrī. Sk. Saiti: Holocaust Timeline

1933 PĒC KRISTUS

Ādolfs Hitlers tiek iepēc Kristuslts par Vācijas kancleru. Dacau tiek atvērta pirmā oficiālā nacistu konpēc Kristusntrācijas nometne

 

Sk. saiti: Camp List

1936 PĒC KRISTUS

Hitlers un Musolīni noslēdz Romas – Berlīnes savienību

1938 PĒC KRISTUS

Kristāla nakts (sasito stiklu nakts)

1941 PĒC KRISTUS

Uzbrukums Perlharborai, - Amerika piesaka karu Japānai un Vācijai

1944-5 PĒC KRISTUS

Hitlers izdara pašnāvību, beidzas Otrais Pasaules Karš

 

Sk. Holokausta hronologiju 1933-1945: Holocaust Timeline

1947 PĒC KRISTUS

Jordānā, Kumrānā tiek atrasti Nāves Jūras tīstokļi

1953 PĒC KRISTUS

Mirst Josifs Staļins

Viņš un viņa radītā sistēma ir nogalinājusi 65 miljonu cilvēku Padomju Savienībā

1994 PĒC KRISTUS

1994. gada 7. aprīlī tiek nogalināts Hutu prezidents Juvenals Habariumana, notriecot viņa lidmašīnu. Nekad netiek īsti noskaidrots, kas ir atbildīgs par so aktu, taču tiek uzskatīts, ka to izdarījuši Hutu ekstrēmisti, kas pretojušies varas dalīšanai ar RPF. Taja pašā dienā Kigalā tiek pasludināta Hutu ekstrēmistu valdība, un sākas Tutsu un Hutu ierobežošana. Kaut arī patiesais daudzums nekad netiks noskaidrots, tiek pieņemts, ka 100 dienu laikā tika nogalināti apmēram 800 000 cilvēku. ANO izved visus 270 karapulkus. Tie kas palika bija spiesti piedalīties slepkavošanās. Šo slepkavību apjoms un ātrums noveda pie stingras parliecības, ka tās bijušas labi organizētas un politiski motivētas, un ka prezidenta nāve bija vienkārši attaisnojums, lai sāktu nogalināšanas. ANO jau vairākus mēnešus iepriekš bija informēta, ka tiek plānotas liela mēroga slepkavošanas, taču tā neveica nekādu noteiktu darbību.  Nogalinātie Tutsi lielākoties bija kristiešu misionāri, kas bija iespējams izraēla desmit cilšu pēcnācēji, kā arī unitāriešu etiopiešu koptiskās draudzes, kuru radīja Filips 34. gadā, pēcnācēji.

 

Sk. saiti: Africa

6666666666Pēdējās Dienas6666666666

1978 PĒC KRISTUS

Četrdesmitā jubileja kopš Mesijas un 120 Jubileja kopš Ādama krišanas; beigu sākums.

 

Pēc Ūrijas Smita nāves 1931. gadā Septītās Dienas Adventisti oficiāli klūst trinitārieši.

1990-2001PĒC KRISTUS

Nepārtraukts karš Karenā Burmā, jo tas senie iedzīvotāji pretendējuši uz pazudušo desmit cilšu pecnācēju statusu.

 

Sistemātiski turpinās kurdu iznīcināšanas karš

1995 PĒC KRISTUS

Pasaules Dieva Draudze pasludina trinitārismu

 

Sk. darbu: Binitarianism and Trinitarianism (No. 76)

1996 PĒC KRISTUS

Pagānu laiku beigas. 2000 gadi jeb 40 jubilejas kopš Mesijas dzimšanas

 

3000. gadadiena kopš Dāvida ieiešanas Jeruzālemē.

1997 PĒC KRISTUS

Dieva Draudze (Septītās Dienas) paziņo, ka ir binitāriska.

 

(Septītās Dienas Adventistu kustība bija Unitāra līdz 1931. gadam, kad mira Ūrija Smits)

 

Kandrīz pilnībā Binitāriešu/Trinitārisma ķepēc Kristusrība pārņem Dieva Draudžu teoloģiju. Daniēla pravietojums, ka Sātans pārņems svētos, ir gandrīz piepildīta. Kristīgās Dieva Baznīcas paliek vienas ar savām ticības oriģinālajām doktrīnām.

 

Sk. darbu: The Unitarian/Trinitarian Wars (No. 268).

1997-2027 PĒC KRISTUS

Trīsdesmit gadu beigu kari. Sk. darbu: The Last Thirty Years: the Final Struggle (No. 219)

 

1997-2028 PĒC KRISTUS

Prinči, Priesteri un Pravieši tiek atpēc Kristuslti. Sk. darbu: Measuring the Temple (No. 137)

2028 Sākas Tūkstošgade (Milenniums)

Jubileja ir katra gadsimta 24. un 74. gados pirms mūsu ēras, un 27. un 77 gadā mūsu ērā. Nākošā jubileja, četrdesmitā Jubileja kopš Mesijas darbības un četrdesmit devītā Jubileja kopš tempļa atjaunošanas zem Ezras un Nehemijas likuma, ir svētajā 2027/28. gadā. 2028. gads aizsāks Jubileju Jubileju un jauno Tūkstoš gadu Mesijas valdīšanu kā 1/50 (Sk. darbus: Reading the Law with Ezra and Nehemiah (No. 250); The Meaning of Ezekiel's Vision (No. 108); Timing of the Crucifixion and the Resurrection (No. 159); un Outline Timetable of the Age (No. 272)).

Dieva kalendārs ir darbojies perfekti saskaņā ar Viņa plānu un saskaņā ar Tūkstošgades kalendāru. Tas ir pilnīgā saskaņā ar Viņa likumu. Pieņemot taisnošanu, mēs vispirms meklējam Dieva Valstību un Viņa Taisnību (Mat. 6:33) un arī mūžīgo dzīvību, pazīstot Vienīgo Patieso Dievu un Kristu, kuru Viņš ir sūtījis (Jāņa17:3).Tā ir Kristīgo Dieva Draudžu vēlēšanās, lai Dieva izredzētie cieši turētos pie Tēva dotajām instrukcijām, pie Kristus, pie Rakstiem (ITes. 5:21), tā meklējot pilnīgu atjaunošanu.

 

 

q